Kad valsts pieviļ, sabiedrība mobilizējas

Photo by u0421u0430u0448u0430 u041bu0430u0437u0430u0440u0435u0432 on Pexels.com

Varas pārstāvju nespēja palīdzēt tiem, kuriem tas ir visvairāk nepieciešams, ļauj saskatīt, ka lielai daļai cilvēku ir tieksme citiem palīdzēt, neko negaidot pretī.

“Mēs mēģinām neēst daudz vienā dienā, kaut gan vairums no mums ir ļoti izsalkuši. Mums jābūt uzmanīgiem ar ēdienu,” dokumentālā filmā par nabadzību Lielbritānijā sacīja Kamerons. Filma ir izlaista pagājušā gada nogalē, bet manā redzeslokā nonāca pirms dažām dienām. Man nav vārdu, lai aprakstītu skumjas un dusmas, ko šie divi teikumi manī raisīja, tomēr tas lika man domāt par to, kāpēc šādas problēmas ir, kas tiek darīts, kāpēc ar to nepietiek un ko tas liecina par pasauli, kurā mēs dzīvojam.

Tas, kāpēc 21. gadsimtā pasaulē ir miljoniem bērnu un pieaugušo, kuriem trūkst ēdiena un kuri mirst no bada, pēc būtības šķiet prātam neaptverams jautājums. Ja man būtu divos vārdos jāraksturo, kāpēc kaut kas tāds notiek Rietumos, es teiktu – neoliberālā doktrīna. Tomēr tā ir pārāk plaša tēma, ko apspriest šajā kontekstā nebūtu produktīvi, taču īsumā par tās ilgtermiņa ietekmi neoliberālisma citadelē ASV var lasīt šeit.

Atgriežoties pie pašreizējās situācijas Lielbritānijā. Ja gandrīz katrs trešais bērns uzaug nabadzībā, ir tikai saprotami, ka Covid laikā nav kļuvis vieglāk. Viena lieta, kas ģimenēm ir palīdzējusi, bija bezmaksas pusdienas skolā. Taču pat ar tām vecākiem reizēm bijis jāizvēlas, kurš ēdīs – viņi paši, vai bērni. Kā saka, to add insult to injury, Borisa Džonsona valdība nolēmusi, ka brīvlaikā bezmaksas pusdienas skolēniem nepienāksies, kaut gan iepriekš tika nodrošinātas. Ja līdz šīm daudzām ģimenēm tas bijis vienīgais veids, kā parūpēties, ka bērni ir paēduši, nav jābūt ģēnijam, lai saprastu, ko tas nozīmē šiem cilvēkiem.

Lielbritānijā nabadzības riskam pakļauti 18,6% iedzīvotāju (2017. gada dati). Latvijā situācija ir vēl sliktāka – 22,9% (2018. gada dati).

Pie mums pašlaik situācija īsumā ir šāda – pašvaldības cita pēc citas paziņo, ka tiks sniegts atbalsts skolēniem, kas neapmeklē skolas, piemēram, piegādājot pārtiku. Vai ar tām ir gana, es patiešām nevaru teikt, tomēr tas ir kaut kas, un, ja ģimene paļaujas uz skolas maltītēm, lai bērni būtu paēduši, tas ir labāk nekā nekas.

Tomēr apbrīnojams valsts un pašvaldību cinisms redzams, skatoties, kādi ir kritēriji, lai iegūtu trūcīgā vai maznodrošinātā statusu, kas cita starpā ļauj arī pieteikties pārtikas pakām. Rīgā, lai saņemtu trūcīga statusu, ienākumi uz vienu ģimenes locekli nevar pārsniegt 128,06 eiro, savukārt lai saņemtu maznodrošinātā statusu – 320 eiro.

Ja tas šķiet absurdi maz, tad, visticamāk, tāpēc, ka trūcīgās personas maksimālo ienākumu slieksnis nav mainīts kopš 2010. gada, bet maznodrošinātā – vismaz kopš 2013.

Mazliet kontekstam – 2010. gada pavasarī degvielas cena pārsniedza 80 santīmus litrā (jā, tolaik vēl bija santīmi).

Te arī meklējama atbilde uz jautājumu, kāpēc ar to, kas tiek darīts tagad, nepietiek – neraugoties uz to, ko stāsta valdības pārstāvji, vara nav ieinteresēta patiešām palīdzēt. Ilustrācijai piedāvāju šādu piemēru. Runājot tieši par skolēniem pašreizējā situācijā, ne Latvijas oficiālajā Covid vietnē, ne Izglītības un zinātnes mājaslapā nav atrodama informācija par to, kā palīdzēs trūcīgajiem bērniem. (Nemaz nerunājot par farsu saistībā ar skolēniem nepieciešamo viedierīču iepirkumiem, kas vēl oktobra sākumā “kavējās”.) Līdz ar to, šīs lietas jārisina caur pašvaldību. Tas savukārt nozīmē, ka jāmeklē, ko piedāvā noteiktā pašvaldība. Loģiski, ka arī pašvaldības darba apstākļi pandēmijā ir izmainījušies, līdz ar to vispirms jānoskaidro – kā griezties pašvaldībā. Es varētu rakstīt bezgalīgus scenārijus par to, kā vienotas informācijas sistēmas pieejamības trūkums var apgrūtināt palīdzības saņemšanu, taču galvenais secinājums ir viens – nešķiet, ka valsts līmenī kāds grib vai ir gatavs uzņemties atbildību par problēmu risināšanu.

Te arī nonākam pie pēdējā – ko tas liecina par pasauli, kurā mēs dzīvojam. Ja valsts (valdības) pamatfunkcijasfunkcijas ir četras – pašsaglabāšanās, pārraudzība un konfliktu atrisināšana, ekonomikas regulācija, politisko un sociālo tiesību aizstāvēšana un preču un pakalpojumu nodrošināšana, tad gribas teikt, ka tā savas funkcijas izpildīt nespēj. Ja ievēlētā vara atspoguļo sabiedrību, tad varētu šķist, ka aina ir patiešām drūma.

Taču patiesībā, ir tieši pretēji. Tad, kad valdības pieviļ, kas šajā laikā notiek atkal un atkal, sabiedrība mobilizējas, lai palīdzētu cits citam. Sākumā minētajā Lielbritānijā dažādas labdarības organizācijas nepagurušas strādā, lai pabarotu izsalkušos. Tas pats ir novērojams pie mums. Situācijai pasliktinoties, darbu atsākusi kustība #Vieglipalīdzēt, kas sniedz palīdzību līdzcilvēkiem, neko neprasot atpakaļ.

Tas man liek uz nākotni skatīties ar optimismu. Sabiedrību nevar izlabot kāds ārējs “spēks”, lai tā būtu pašvaldība, parlaments, valdība vai starptautiskās organizācijas. Kā norādījis mediju eksperts profesors Sergejs Kruks, “viena no galvenajām problēmām ir tā, ka ka ne valdība, ne mediji nepazīst sabiedrību. Uztver sabiedrību kā kaut ko vienotu un nenoskaidro iemeslus tās rīcībai un izteicieniem.” Kaut gan es nevaru viņam pilnībā piekrist par medijiem, par valdību gan.

Redzot, kas notiek pasaulē, nerodas pārliecība, ka vara strādā sev pakļauto interesēs. Un kamēr tā to nedara, mums jārod veidi, kā to izdarīt pašiem. Par laimi, krīzes situācijas atkal un atkal parāda, ka mums ir tieksme uz palīdzību, līdzjūtību, empātiju un iecietību. To ir grūti pamanīt, skatoties uz pasauli caur savu Twitter, Facebook vai par sociālo burbuli. Taču to var ieraudzīt, paskatoties uz lietām, kas mums nav personīgas.

Kad es dzirdu mazu zēnu sakām: “Mēs mēģinām neēst daudz vienā dienā, kaut gan vairums no mums ir ļoti izsalkuši,” es zinu, ka tas ir nepieļaujami, vienalga, vai pie tā būtu vainojami labējie, centristi vai kreisie, liberāļi vai konservatīvie, ateisti vai ticīgie. Ja vara nav spējīga pabarot izsalkušos, vai mēs varam gaidīt, ka tā spēs atrisināt kādu citu problēmu?

6800 cilvēki, par kuriem visi ir aizmirsuši

Ja labklājības ministre piedāvā alternatīvo nodokļu režīmu dalībniekiem ar ienākumiem zem minimālās algas jeb mazākiem par 500 eiro vērsties sociālajā dienestā, nevarētu teikt, ka pārsteidz tas, ka gandrīz 7000 cilvēku valstī ir aizmirsti.

2017. gadā Latvijā bija 6877 bezpajumtnieki. Nepilnu 10 gadu laikā bezpajumtnieku skaits pieaudzis par 389% – 2009. gadā tie bija 1766. Kaut gan lielākais pieaugums bija tieši 2009.-2010. gadā, arī augušupejoša tendence turpinājusies visos gados, izņemot 2014. gadā. Arī neņemot vērā 2009.-2010. gada lēcienu, tendence nav iepriecinoša – laikaposmā no 2010. gada līdz 2017. gadam bezpajumtnieku skaits pieaudzis par 60%.

Pērn Latvijā bija 6838 bezpajumtnieki, proti, divu gadu laikā sarucis par 39 cilvēkiem. Ir grūti iedomāties vēl uzskatāmāku piemēru mūsu disfunkcionālajai labklājības nozarei par to, ka gandrīz 7000 tūkstošiem cilvēku nav pajumtes un tas tiek ignorēts bezmaz vai visos līmeņos.

Bezpajumtnieku skaits pārsniedz Alūksnes iedzīvotāju skaitu. Tiesa, jāatzīmē, ka “precīzu bezpajumtnieku skaitu nevar noteikt, tiek uzskaitītas personas, kurām sniegti patversmju un naktspatversmju pakalpojumi”.

Tikmēr gandrīz visos līmeņos bezpajumtnieki tiek uztverti aptuveni kā zemsvītras piezīme, ar ko mēs nonākam pie tā, kāpēc šo rakstu – Covid-19 pandēmija. Lemjot par sodu noteikšanu par sejas masku nenēsāšanu, Labklājības ministrija (LM) informēja, ka “maznodrošinātajiem, trūcīgajiem, kā arī krīzes centros un patversmēs mītošajiem esot nepieciešami 217 000 sejas masku, lai katram varētu izdalīt pa divām”.

Maznodrošināto skaitam Latvijā pārsniedzot 50 000, nerodas pārliecība, ka katram divas maskas izsniegs ik dienu. Ja tās ir medicīniskās maskas, jāatgādina, ka tās ir vienreizlietojamas. Tādēļ jājautā – vai LM uzskata, ka maznodrošinātie, trūcīgie un krīzes centros un patversmēs mītošie varēs pārvarēt Covid-19 krīzi, no mājām izejot divas reizes? Un ja tās ir auduma maskas – vai šiem desmitiem tūkstošiem ir iespēja pēc katras lietošanas reizes to izmazgāt vismaz 60 grādos un pēc tam izgludināt?

Rīgā, kur mīt vairums Latvijas bezpajumtnieku, par viņiem tiek domāts vismaz nedaudz – Rīgas naktspatversmju klientiem regulāri tiek veiktas Covid-19 analīzes. Var vienīgi cerēt, ka tas novērsīs tādus uzliesmojumus, kāds bija pavasarī.

Tomēr ķēde ir tikai tik stipra, cik stiprs ir tās vājākais posms. Būtu muļķīgi uzskatīt, ka bezpajumtnieki ir izolēta sabiedrības grupa, kura to vien dara, kā lieto alkoholu vai ubago, nošķirti no citiem. Šogad Rīgā dienā vidēji patversmju pakalpojumus izmantojuši gandrīz 600 cilvēki – cilvēki, kuri ikdienā satiek arī citus cilvēkus.

Vai nepietiek ar to, ka liela daļa no viņiem tika pievilti iepriekšējās krīzes laikā un nav spējuši no tās atgūties? Man varbūt nav taisnība, taču domāju, ka sabiedrības labklājību atspoguļo tas, kā klājas neaizsargātākajiem tās locekļiem, savukārt sabiedrības morāli – tas, kā mēs pret viņiem izturamies.

Create your website with WordPress.com
Sākt