Tieslietu ministrs pret vārda brīvību

Foto: Valsts kanceleja/Flickr

Pēdējā gada laikā bažas par vārda brīvības ierobežošanu vietā un nevietā biežāk piesauc konservatīvāk noskaņoti politiķi un citi cilvēki. Piemēram, daži regulāri iebilst cīņai pret naida runu, aizbildinoties, ka tā būtu vārda brīvības ierobežošana. Par šo argumentu pamatotību pašlaik spriest nevēlos.

Taču ir kāds svarīgs aspekts, ko šie paši cilvēki vēlas neredzēt, proti, ka vārda brīvība nosaka ne tikai to, ka drīksti teikt, ko domā, bet arī, ka mums ir tiesības saņemt informāciju. Satversmes 100. pants skan šādi:

“Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.”

Redzams, ka tiesības informāciju iegūt ir minētas pirms tiesībām paust savus uzskatus. Taču šo daudzi ne tikai ignorē, bet aktīvi pārkāpj.

Labi atceros, kā mani tviterī bloķēja Elita Veidemane. Tas notika nevis tādēļ, ka būtu viņai ko nejauku pateicis. Veidemanei bija kašķis ar manu sievu, kurā “Neatkarīgas rīta avīzes” darbiniece neskopojās ar dzēlīgām un nepieklājīgām frāzēm, drīz mana sieva tika bloķēta. Dažas minūtes vēlāk biju bloķēts arī es. Biju vainīgs pie tā, ka mans laulātais draugs atļaujas iebilst “žurnālistei”.

Kopš tā laika mani bloķējušo kontu sarakstu papildinājuši NS “Taisnīgums”, rakstnieks Oskars Vizbulis, publiciste Iveta Buiķe, kā arī virkne mazāk zināmu personu, kam gandrīz vienmēr ir kaut kas kopīgs – viņu pārliecības ir krietni konservatīvākas par manējam.

Varētu šķist, ka nav taču par ko ņemties – lai jau bloķē. Lielā mērā piekrītu, manuprāt, bloķēšana kaut ko liecina nevis par to, kuru bloķē, bet par to, kurš to dara. Iepriekšminētie gadījumi ir kā piemērs daudzu konservatīvo liekulībai, kad ir runa par vārda brīvību.

Taču pēdējā situācija, kad tiku bloķēts, gan mani “aizķēra” pavisam citādāk. 18. maijā konstatēju, ka mani bloķējis tieslietu ministrs un Jaunās konservatīvās partijas līderis Jānis Bordāns. Un te gan būtu jāceļ trauksme. Bordāns nav vienkārši kārtējais konservatīvais Jānis, kurš nespēj izturēt kritiku, tāpēc bloķē pa labi un kreisi. Viņš ir viena no valsts augstākajām amatpersonām, ministru prezidenta biedrs, koalīcijas partijas līderis. Bordānam mani bloķējot, tiek rupji pārkāptas manas Satversmes 100. pantā noteiktās tiesības.

“Twitter” un citi sociālie tīkli jau sen vairs nav vietas, kur tikai pastrīdēties ar svešiniekiem vai paskatīties uz smieklīgiem video. Ik dienu tajos notiek viedokļu apmaiņa gan iedzīvotāju, gan politiķu starpā. Piemēram, šobrīd tiek plaši diskutēts par hokeja čempionāta skatīšanos klātienē. Iniciatīvu aktīvi aizstāv vairāki JKP deputāti, bet, ja par to izsakās Bordāns – man šī informācija tiek liegta.

Tāpat nevar ignorēt to, ka priekšstatu par politiķiem veido ne tikai tas, ko viņi pasaka rūpīgi sagatavotās preses relīzes, bet arī viņu tvīti, retvīti un likes. Jau atkal – visa šī informācija man ir liegta. Turklāt liegta absolūti bez pamata.

Ar JKP, maigi izsakoties, nevēlēšanos komunicēt ar tautu, esmu saskāries jau iepriekš. Saeimas deputātes Evas Mārtužas “e-pastu sāgas” laikā vēl oficiāli biju mediju pārstāvis, un par šo tēmu rakstīju. Toreiz mēģināju sazināties ar pašu deputāti, kas man neizdevās ne caur frakciju, ne partijas preses dienestu, ne rakstot viņai uz Saeimas e-pastu. Atbildes no JKP bija jāgaida vairākas dienas un tās bija ļoti virspusējas.

Šoreiz sāku ar to, ka vērsos pie partijas tviterī. Atbildi nesaņēmu. 20. maijā nosūtīju arī elektroniski parakstītu vēstuli. Arī uz to atbilde nav bijusi. Un šis viss no partijas, kuras saukļi ir “Godīgi, drosmīgi, gudri.”

Tieslietu ministram pārkāpt Satversmi patiešām varbūt ir drosmīgi, bet tas nav ne godīgi, ne gudri.

Zemāk manas vēstules JKP pilns teksts.

Šī gada 18. maijā konstatēju, ka tieslietu ministrs un JKP līderis Jānis Bordāns rupji pārkāpj manas Satversmes 100. pantā noteiktās tiesības, bloķējot mani sociālajā tīklā “Twitter”. Bordāna kunga solis sekoja pēc tam, kad biju ielicis ekrānuzņēmumu ar JKP, “Nacionālās apvienības” un “Latvijas Reģionu apvienības” kopīga saraksta Augšdaugavas novada pašvaldību vēlēšanās pārstāvja Andreja Faibuševiča pausto, ka “rusofobija ir ne tikai normāla, bet pat vitāli nepieciešama lieta tādai valstij kā Latvija”, uzdodot jautājumu: “Vai šīs ir jūsu vērtības?” Savā ierakstā atzīmēju arī visus trīs politiskos spēkus un to līderus. Ja citi vienkārši izvēlējās neatbildēt, tad Bordāna kungs nolēma mani bloķēt.
Kāda bloķēšana sociālajos tīklos varētu šķist maznozīmīga lieta, par ko nav pamats būt sašutumam, kam es piekristu, ja runa nebūtu par tieslietu ministru un vienu no valdības koalīcijas partijas līderiem. Satversmes 100. pants nosaka: “Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.”
Ikdienas komunikācijā sociālajiem tīkliem ir milzīga nozīme, tajos mēs spējam iegūt padziļinātu ieskatu par politisko spēku un to pārstāvjiem, redzot ne tikai viņu pašu ierakstus, bet arī to, kas viņiem patīk, ar ko viņi dalās, vai, kam un kā atbild. Bloķējot mani tviterī, Bordāna kungs man šo iespēju liedz, tādējādi pārkāpjot manas tiesības iegūt, paturēt un izplatīt informāciju.
Tāpat šo bloķēšanu nevar attaisnot ar to, ka tas ir tieslietu ministra personīgais konts, kurā viņš var komunicēt vai atļaut iegūt informāciju tikai tiem, kuriem vēlas. Bordāna kunga konts ir verificēts kā “zīmīgs valdības, ziņu, izklaides vai citā noteiktajā kategorijā”, proti, to jāuztver kā vienu no oficiālajiem avotiem, kur iespējams saņemt informāciju par tieslietu ministru un viņa pārstāvēto partiju.
Tāpat saskatu pretrunas starp manis bloķēšanu un JKP mājaslapā paustajām vērtībām. Vārda brīvība, tajā skaitā tiesības iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, ir viens no demokrātijas stūrakmeņiem. Sadaļā “Ideoloģija”, kurā izklāstītas JKP vērtības, vārdi, kuros minēts “demokrāti-“, lasāmi 14 reizes. Tāpat norādīts, ka JKP “nav lepni” par apvērsumu, kurā Kārlis Ulmanis, pārkāpjot Satversmi, Latvijā izbeidza demokrātijas posmu. Vēlos izcelt, ka arī JKP līderis pašlaik pārkāpj Satversmi.
Visbeidzot, zem partijas vērtībām norādīts: “Demokrātijas pastāvēšanai nepieciešama politiskās domas dažādība.” Taču, Bordāna kungam mani bloķējot, politiskās domas dažādība tiek ierobežota, liedzot piekļuvi viņa publicētajam saturam un atņemot iespēju to komentēt.
Ņemot vērā visu iepriekšminēto, uzskatu, ka tieslietu ministram tūlīt jāpārtrauc manu Satversmē noteikto tiesību pārkāpšana, ko Bordāna kungs dara, esot mani bloķējis tviterī.

Noslēgumā atstāšu vienu Noama Čomska citatu:

Gebelss atbalstīja vārda brīvību uzskatiem, kas viņam patika. Tāpat kā Staļins. Ja tu patiešām atbalsti vārda brīvību, tad tu atbalsti vārda brīvību tieši tiem uzskatiem, kurus tu nicini. Citādāk tu neatbalsti vārda brīvību.

Aicinu neuztvert par normālu to, ka valsts augstākās amatpersonas pārkāpj mūsu valsts pamatlikumu.

Neatkarīgai domai vajag neatkarīgus līdzekļus. Ja sabiedriskos medijus finansē valsts, bet komercmedijus – reklāmas un abonenti, tad alternatīvam redzējumam uz notiekošo nepieciešami alternatīvi rasti līdzekļi. Kļūsti par neatkarīgas domas atbalstītāju šeit.

Kad Izraēla saka “hop!”

Latvijas informatīvajā telpā par pēdējo nedēļu asinsizliešanu Gazā nospiedošā vairākumā lasāms tikai vienas puses viedoklis, kas sakrīt ar Izraēlas nostāju. Īsumā to varētu raksturot šādi – teroristiskais grupējums Hamas izprovocēja Izraēlu, tās virzienā raidot neskaitāmas raķetes. Izraēla bija spiesta un tai ir visas tiesības sevi aizstāvēt no teroristiem. Izraēlas mērķis ir sakaut Hamas teroristus, kas kā dzīvos vairogus izmanto civiliedzīvotājus, darbojas no civiliedzīvotāju infrastruktūras; jebkurš mierīgo iedzīvotāju zaudējums ir traģēdija, bet viņi ir kara upuri cīņā pret teroristiem, kas vēlas iznīcināt Izraēlas valsti.

Jebkura atkāpe no šīs doktrīnas tiek asi kritizēta, izsakot pārmetienus antisemītismā, anti-Izraēlismā, ticēšanā kreiso/teroristu propagandai, neziglītotībā. Neliela taisnības deva ir tikai pēdējā – Izraēlas dibināšanas un attiecību ar Palestīnu vēsture ir sarežģīta, un, izlasot tikai, piemēram, Vikipēdijā rakstīto, ir ļoti viegli noticēt Izraēlas/Rietumu propagandai. Šie jautājumi ir pārāk plaši, lai tos tagad apspriestu, taču grāmatā On Palestine (kuras līdzautors ir Noams Čomskis (Noam Chomsky)) īsi tos aprakstījis Lielbritānijā dzīvojošais ebreju vēsturnieks Ilans Pape (Ilan Pappé).

“Palestīnas stāsts no sākuma līdz šodienai ir vienkāršs stāsts par koloniālismu un iznīcināšanu, taču pasaule pret to izturas kā pret daudzslāņainu un sarežģītu – grūti saprotamu un vēl grūtāk atrisināmu. Patiešām, Palestīnas stāsts ir izstāstīts jau iepriekš: Eiropas iebraucēji ierodas svešā zemē, tur iekārtojas un, vai nu pastrādā genocīdu, vai arī izraida pamatiedzīvotāju populāciju. Cionisti šajā aspektā nav izgudrojuši neko jaunu. Bet Izraēla tik un tā gūst panākumus ar savu visuresošo sabiedroto palīdzību, veidojot daudzslāņainu skaidrojumu, kas ir tik sarežģīts, ka tikai Izraēla to var saprast.

Jebkāda iejaukšanās no ārpasaules tūlīt tiek nosodīta kā labākajā gadījumā naiva vai sliktākajā gadījuma kā antisemītisms.”

Riskējot tikt apsūdzēts naivumā vai antisemītismā, es tomēr runāšu par to, kas pašlaik tur notiek, jo Latviešu valodā faktiski nav iespējams atrast informāciju, kas atšķirtos no Izraēlas un Rietumu propagandas.

Sākumā jārunā par to, ko stāsta un nestāsta Latvijas mediji. Latvijas Radio 18. maijā publicēja rakstu, kurā par situāciju Izraēlā stāstīja tur dzīvojošie latvieši. Pirmie divi teikumi, kas ir autora sacītais, nevis intervēto cilvēku teiktais, vēsta: “Jau kopš pagājušās pirmdienas palestīniešu kaujinieki no Gazas joslas veic masīvu Izraēlas apšaudi ar raķetēm, uz ko Izraēla reaģējusi ar gaisa uzlidojumiem un artilērijas uguni. Upuru skaits kopā pārsniedz 200 cilvēkus, bet ievainots vairāk nekā 1000.”

Taču tajā izlaisti divi ļoti būtiski aspekti – pirmkārt, no šiem upuriem vairāk nekā 90% ir palestīniešu pusē un aptuveni trešdaļa – bērni. Otrkārt, nebija gluži tā, ka vienā dienā Hamas aiz neko darīt sāka apšaudīt Izraēlu. Nokaitēta gaisotne bija jau vairākas nedēļas pirms tika palaista pirmā raķete, šajā laikā notika gan protesti pret iespējamu vairāku palestīniešu ģimeņu izlikšanu no mājām Austrumjeruzalemē, gan Izrāelas policijas ielaušanās Aksas mošejā Ramadāna laikā. Turpmākajos protestos tika ievainoti vairāki simti cilvēku, lielākoties palestīnieši. Hamas uzstādīja ultimātu – ja Izraēla neatvilks spēkus, sekos uzbrukums. Izraēla šo ultimātu ignorēja.

Latvijas Radio arī raksta: “Gazas joslā valdošā palestīniešu kustība “Hamas” esot gatavojusies šim karam un ieguldījusi raķetēs daudz līdzekļu. Lai gan tālāko situācijas gaitu grūti paredzēt, skaidrs esot viens: ja citas reizes, kad konflikts uzliesmojis, Izraēla esot piekāpusies, tad šoreiz situācija esot citādāka.” Medija aizstāvībai jāsaka, ka tas, šķiet, ir intervētās personas sacītais, taču arī no tā skaidri izriet – vainīga ir tikai viena puse. Latvijas Radio rakstā nenorāda plašāku kontekstu, kurā konflikts izcēlies. (Te jāpiebilst, ka arī virknē mainstream ārvalstu mediju tieši Hamas apšaudes norāda kā konflikta cēloni. Cik novēroju, neskaitot dažādus alternatīvos plašsaziņas līdzekļus vai pret Izraēlu naidīgi noskaņoto Al Jazeera, tikai Financial Times regulāri norādījis, ka konfliktu izraisīja gumijas ložu un asaru gāzes izmantošana pret protestētājiem Aksas mošejā.)

Vienpusēju un faktuāli nepilnīgu skatu sniedz arī portālā TVNET publicētais bijušā Izraēlas politiķa un diplomāta Šlomo Bena-Ami viedoklis, kura otrais teikums skan: “Benjaminam Netanjahu 12 gadus atrodoties premjera amatā, palestīniešu jautājums bija aizmirsts. Šķita, ka nesenā diplomātisko attiecību atjaunošana ar četrām arābu valstīm vēl vairāk vājinās palestīniešu centienus, taču tie atgriezušies ar uzviju.”

Nav jābūt ekspertam Tuvo Austrumu jautājumos, lai zinātu, ka tā vienkārši nav tiesa. 2014. gadā norisinājās viens no asiņainākajiem kariem, kurā nogalināti vairāk nekā 2000 palestīniešu. Tāpat Netanjahu laikā Izraēla turpinājusi paplašināt apmetnes Rietumkrastā. Vien pirms nepilna gada pret tālāko aneksiju iebilda Vācijas ārlietu ministrs Heiko Māss. Taču šos notikumus, šķiet, aizmirsuši gan komentētāji, gan mediji, gan politiķi. Tas nepārsteidz, skatoties kaut vai nedaudz tālākā vēsturē par pagājušo pirmdienu, Izraēlas un Rietumu propaganda zaudē ticamību.

Nedaudz plašāks konteksts par notiekošo sniegts portāla Delfi 19. maija rakstā, taču tie, kas izlasīs tikai pirmās rindiņas redzēs, ka “pašreizējās sadursmes sākās 10. maijā, kad Gazas joslas kaujinieku grupējumi “Hamas” un “Islāma džihāds” sāka ar raķetēm apšaudīt Izraēlas teritoriju, uz ko Izraēla atbildēja ar gaisa triecieniem pa mērķiem Gazas joslā”. Vainīga atkal ir tikai viena puse, Izraēla aizstāvas.

Tālāk raksta autors Ansis Īvāns vēsta: “Līdz šim bojā gājuši vismaz 219 cilvēki palestīniešu teritorijā, starp tiem 100 sievietes un bērni. Izraēla norāda, ka starp bojāgājušajiem vismaz 150 ir kaujinieki. Izraēlā palestīniešu raķešu apšaudēs nogalināti 12 cilvēki, no kuriem divi ir bērni.” Tas lieliski atbild propagandas modelim – palestīnieši “iet bojā”, proti, ir traģisks zaudējums, no kā kara apstākļos nevar izvairīties, savukārt Izraēlā cilvēki tiek “nogalināti”, proti, viņi ir kļuvuši par noziedzīgu notikumu upuriem.

Līdzīgs skatījums ir arī ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam. Ministrijas izplatītā paziņojumā, “paužot nožēlu par lielo upuru skaitu gan Izraēlā, gan palestīniešu teritorijās, ministrs nosodīja teroristiskā grupējuma Hamas raķešu uzbrukumus Izraēlai, vienlaikus uzsverot vajadzību ievērot maksimālu savaldību Izraēlas reakcijā. Īpaši ministrs uzsvēra pušu atbildību, lai novērstu uzbrukumus pret civiliedzīvotājiem un mediju pārstāvjiem.”

Proti, Hamas uzbrūk, bet Izraēla tikai “reaģē”. Jebkurā citā veidā Rinkēviča paziņojums ir tukšs un gļēvs. Jā, Hamas ir nogalinājuši civiliedzīvotājus, bet to pašu ir darījusi Izraēla, iznīcinot veselas palestīniešu ģimenes, piemēram, 30 gadus vecu sievieti un viņas trīs bērnus. Kurš no viņiem bija terorists? Tieši Izraēla tīšām uzbruka ēkai, kurā atradās AP un Al Jazeera biroji, pierādījumus, ka tas bijis nepieciešams, joprojām nespējot uzrādīt. Hamas noliedz, ka viņi ēku izmantojuši.

Tie ir kara noziegumi. To nosaka Romas starptautiskās krimināltiesas statūti, ko Latvija ir parakstījusi.

Izraēla kara noziegumos apsūdzēta jau iepriekš, taču nekādas sekas tam nav bijušas, pateicoties lielā drauga ASV neskaitāmajiem veto. Tāpat kā tagad amerikāņi bloķēja ANO Drošības padomes paziņojumu par “grave concern” saistībā ar Izraēlā notiekošo. Tas, ka tieši ASV dēļ Izraēla var turpināt savu nežēlīgo attieksmi, ir labi zināms noslēpums. The New York Times nupat, 18. maijā ziņoja, ka privātā sarunā ar Netanjahu Džo Baidens brīdinājis, ka pasargāt Izraēlu no starptautiskās kritikas viņš varēs tikai zināmu laiku. Taču pagaidām Netanjahu acīmredzot var darīt, ko vien vēlās. Šī raksta tapšanas laikā parādījās ziņa, ka Izraēlas premjers neizslēdz iespēju atkal okupēt Gazu. Savukārt Baidens gaida “nozīmīgu deeskalāciju”.

Infromācijas par pašreizējo situāciju netrūkst un atrast skaidrojumu tam, kas patiešām notiek, var atrast jebkurš, kuram ir piekļuve internetam un kaut neliela vēlēšanās to darīt. Tajā pašā laikā tādas personas kā aizsardzības ministrs Artis Pabriks, kuram pieejamā informācija ir krietni plašāka nekā man vai šī teksta lasītājiem, vai nu vienkārši to ignorē, vai apzināti atkārto Izraēlas propagandu. Tiekoties ar Izraēlas vēstnieci Latvijā, “aizsardzības ministrs pauda nostāju, ka Latvija atbalsta ANO piedāvāto divu valstu risinājumu Izraēlas un palestīniešu konflikta atrisināšanai, vienlaikus uzsverot, ka “Hamas” ir teroristiska organizācija, kas nepārstāv visus palestīniešus”. Proti, Latvija atbalsta risinājumu, ko pati Izraēla sabotē gadiem.

2005. gadā, ar ASV tā brīža prezidenta Džordža Buša administrācijas atbalstu, Izraēlas spēki un civiliedzīvotāji atstāja Gazu, ko Izraēlas sabiedrotie novērtēja kā apsveicamu soli. Taču patiesībā tā mērķis bija “iesaldēt miera procesu”, 2004. gada oktobrī sacīja tālaika premjera padomnieks, viens no notikušā arhitektiem Dovs Veisglass (Dov Weissglas).

“Nozīmīgums ir politiskā procesa iesaldēšanā. Un, kad tu iesaldē šo procesu, tu novērs palestīniešu valsts izveidi un tu novērs diskusiju par bēgļiem, robežām un Jeruzalemi. Būtībā šis viss kopums, ko sauc par palestīniešu valsti, ar visu ko tas ietver, uz nenoteiktu laiku ir noņemts no politiskās dienaskārtības. (..)

[Iziešana no Gazas] patiesībā ir formaldehīts. Tas nodrošina to formaldehīta daudzumu, kas nepieciešms, lai nebūtu politiskā procesa ar palestīniešiem.”

Pēc tam, kad Gaza bija “atdota” palestīniešiem, viņi pieļāva nepiedodamu noziegumu, vēlēšanās izvēloties Hamas par saviem pārstāvjiem, kam, kā jau ierasts līdzīgās situācijās, sekoja ASV atbalstīts mēģinājums gāzt demokrātiski ievēlētu varu. Šoreiz gan tas bija nesekmīgs.

Visu šo izvēlas ignorēt ne tikai pēc propagandas modeļa strādājošie mediji un politiķi, bet arī eksperti (vārda visplašākajā nozīmē). 2014. gada augustā, pēc kārtējā “saasinājuma” Gazas joslā, Delfi publicēja politologa Mārtiņa Hirša viedokli. Tajā ir daži patiesības elementi, piemēram, ka Izraēla ieviesa sankcijas pēc tam, kad pie varas nāca Hamas. Taču kopumā teksts, kurā nav nevienas atsauces, ir pilns ar frāzēm, kas paņemtas pa taisno no Izraēlas propagandas rokasgrāmatas.

“Šī palestīniešu organizācija {Hamas} vēlas iznīcināt Izraēlas valsti un, izmantojot terorismu, pašnāvnieku uzbrukumus un vardarbību pret civiliedzīvotājiem, ilgstoši ir cīnījusies pret Izraēlu,” rakstīja Hiršs, ne vārda neminot to, ka tieši Izraēla gadiem cīnījusies pret palestīniešu tiesībām uz pašnoteikšanos. Turklāt Hamas (tā ir ne tikai militāra, bet arī politiska organizācija) ārlietu minstrs vēl 2011. gadā apstiprināja, ka atbalsta divu valstu risinājumu, kas balstītos 1967. gadā noteiktajās robežās. Acīmredzot Hiršam trīs gadu laikā nebija bijusi iespēja pārbaudīt, vai viņa uzskati atbilst patiesībai.

Tālāk viņš raksta: “Patreizējais [2014. gada] konflikts izcēlās pēc trīs Izraēliešu pusaudžu nolaupīšanas un noslepkavošanas 12. jūnijā, pie kā Izraēla vaino Hamas. Atbildot uz slepkavībām, Izraēla sāka limitētus gaisa triecienus Hamas pozīcijām, kā arī sāka Hamas aktīvistu masveidu arestēšanu Rietumkrastā. 7. jūlijā, pēc atkārtotiem Izraēlas uzlidojumiem, Hamas pēc 20 mēnešu pārtraukuma atsāka šaut raķetes uz Izraēlu. Reaģējot uz Hamas raķetēm, Izraēla sāka operāciju Aizsardzības asmens ar mērķi samazināt Hamas spējas veikt uzbrukumus Izraēlai. Uzbrukumos tiek iznīcināta Hamas infrastruktūra, līderi, kā arī nelegālie tuneļi, pa kuriem zem robežām Hamas teroristi infiltrējās Izraēlā.”

Jau atkal viņa teiktais atbild tiktāl, cik tas saskan ar Izraēlas un Rietumu doktrīnu. Trīs pusaudži patiešām tika nolaupīti un nogalināti, kas izraisīja sašutumu Rietumos, taču mēnesi pirms tam Izraēlas snaiperis protestu laikā nošāva divus palestīniešu pusaudžus, un pusaudžu slepkavības, iespējams, bija reakcija. To Hiršs neuzskatīja par vajadzīgu pieminēt; civiliedzīvotāju slepkavības taču ir ikdiena. Tomēr viņš norādīja: “Hamas, nolaupot jauniešus, spēra pirmo soli šajā konfliktā.”

Hiršs arī nespēja atturēties, nenorādot, ka “Hamas raķešu uzbrukumi Izraēlai ir ar mērķi nogalināt pēc [iespējas] vairāk civiliedzīvotāju Izraēlas pilsētās”, savukārt palestīniešu pusē ir “lieli civiliedzīvotāju upuri”. Vieni tiek nogalināti, otri ir casualities of war. Lai visiem būtu skaidrs, kurš šeit ir noziedznieks.

Vai Izraēlas darbības attaisno Hamas pastrādāto? Nē. Cilvēktiesību organizācijas vairākkārt ziņojušas, ka kara noziegumus pastrādā abas puses. Taču Rietumos fokusējas tikai uz vienu – Hamas – izdarītajiem, kas ir nožēlojami.

“Tos, kuri arābu pasaulē pastrādā zvērības pret apspiestām minoritātēm un bezpalīdzīgām kopienām, tāpat kā izraēliešus, kas pastrādā šos noziegumus pret Palestīnas cilvēkiem, visus vajadzētu tiesāt pēc vieniem morālajiem un ētiskajiem standartiem. Viņi visi ir kara noziedznieki, lai gan Palestīnas gadījumā viņi darbojušies ilgāk nekā jebkurš cits. Īsti nav nozīmes, kāda reliģiskā identitāte ir cilvēkiem, kas pastrādā zvērības. (..) Vienalga, vai viņi sevi sauc par džihādistiem, jūdaistiem vai cionistiem, pret viņiem visiem vajadzētu būt vienādai attieksmei,” raksta Pape.

Man ir grūti tam nepiekrist. Un es nespēju saprast tos, kas vienlaikus spēj nosodīt Hamas, bet attaisnot Izraēlu. Visiem, kuriem šī reakcija šķiet adekvāta, iesaku Trevora Noa video, kurā viņš lieliski izskaidro, kāpēc tā ir nesamērīga.

Latvijas Radio rakstu noslēdz ar šādu tekstu: “Izraēlas sabiedrība, kas esot pārliecināta par spējām tikt galā ar “Hamas”, uzdod jautājumus par otru, daudz lielāku problēmu, kas notiks tālāk ar Izraēlā dzīvojošajiem arābiem, ar kuriem jādzīvo plecu pie pleca.”

Arī uz šo jautājumu Ilans Pape atbildējis jau pirms vairākiem gadiem. “Starptautiskā klusēšana par šiem noziegumiem pret cilvēci (kā etnisko tīršanu definē starptautiskie likumi) pārveidojusi etnisko tīrīšanu par ideoloģisko infrastruktūru, uz kā tika uzbūvēta ebreju valsts. Etniskā tīrīšana kļuva par Izraēlas ebreju sabiedrības DNS – un ar to joprojām ir pārņemti tie, kas ir pie varas, un tie, kas vienā vai citā veidā ir saistīti ar izraēliešu kontrolētajām palestīniešu teritorijām. Tā ir kļuvusi par rīku, lai īstenotu vēl nepiepildītu sapni ja Izraēla vēlas ne tikai izdzīvot, bet arī plaukt, lai kāda būtu valsts forma, jo mazāk arābu tajā, jo labāk.”

Kritizēt Izraēlas zvērības pret palestīniešiem nav antisemītisms. Tas ir jebkura, kurš iestājas par cilvēktiesībām, pienākums.

Neatkarīgai domai vajag neatkarīgus līdzekļus. Ja sabiedriskos medijus finansē valsts, bet komercmedijus – reklāmas un abonenti, tad alternatīvam redzējumam uz notiekošo nepieciešami alternatīvi rasti līdzekļi. Kļūsti par neatkarīgas domas atbalstītāju šeit.

Dari ko darīdams, bet neesi krievs

Domas par rusofobiju labējo spārnā dalās. “Nacionālās apvienības” (NA) pārstāvis Ilmārs Geiba uzskata, ka “ja vērtē pēc būtības, nevis pēc Kremļa propagandistu interpretācijas – tādas rusofobijas nav”. Viņa partijas biedrs Andrejs Faibuševičs ir citās domās. “Rusofobija ir ne tikai normāla, bet pat vitāli nepieciešama lieta tādai valstij kā Latvija. Tā ir apmēram kā nacionālā higiēna,” viņš raksta. Faibuševičs norāda, ka tviterformāts, kur viņš šīs domas pauda, neļauj domu izklāstīt gana plaši, taču “silti iesaka nepozicionēt to kā problēmu vai mīnusu. Patiesībā ir tieši otrādi.”

Droši vien jāsāk ar rusofobijas definēšanu. Tā kā dažiem grūtības sagādā saprast, ka fobijas nav tikai psihiskajā veselība izmantots termins, jānorāda, ka “fobija” ir arī salikteņa daļa, kas norāda uz nepatiku. Tāpat kā ar homofobiju nesaprotam bailes no gejiem vai ar islamofobiju – bailes no musulmaņiem (protams, arī bailes var būt iekļautas šajās attieksmēs), arī rusofobiju vajadzētu, pirmkārt, uztvert kā nepatiku pret krieviem.

Nevar noliegt, ka šis jēdziens izmantots arī Kremļa propagandā, lai nomelnotu Latvijas valsti, taču skatīties uz to tikai no šīs prizmas būtu pārāk šauri. Krievija savā retorikā oponentus arī tādus vārdus kā “ekstrēmisti” vai “ārzemju aģenti”, taču tas nenozīmē, ka tādēļ tie pazaudē nozīmi arī citos kontekstos.

(Cita starpā pārmetumi par nepareizu terminu lietošanu no personām, kuru leksikā ir tādi vārdi kā “heterofobija” vai “kultūrmarksisms” ir, maigi izsakoties, uzjautrinoši, bet pašlaik par to nerunāsim.)

Neatkarīgi no tā, vai rusofobija “ir” vai “nav”, negatīva attieksme pret krieviem pastāv. Par šo esmu daudz diskutējis privāti gan ar latviešiem, gan krieviem, taču šoreiz manu uzmanību piesaistīja tvīts, kurā kāds cilvēks kritizēja Vjačeslava Dombrosvka teikto par 9. maiju, sakot: “Neesat jau mājās, jāuzvedas kārtīgi.” Proti, Dombrovskis, kurš ir dzimis un mūžu pavadījis Latvijā, te nav mājās. Un šāda attieksme nav novērojama pret vienu Dombrovski, tas lieliski ierakstās naratīvā, ka krieviem te tā īsti vietas nekad nebūs.

Daļa savu vai citu rusofobiju cenšas attaisnot ar “nelojalitāti” Latvijai. Viens no tviterlietotājiem man norādīja, ka to, kurai valstij cilvēks izjūt piederību, “jājautā katram individuāli. Te ir arī tūkstošiem krievu, kas izvēlās piederēt Krievijai – tā ir viņu mentālā tēvu zeme.” Tātad sākotnēji varam pieņemt, ka visi vai vairums krievu izjūt piederību Krievijai, bet tie, uz kuriem tas neattiecas – to var pateikt individuāli.

Norādīju, ka “savā dzīvē neesmu saskāries ne ar vienu, kas justu piederību Krievijai. Neapšaubāmi, ir tādi personāži kā Ždanoka, bet tas izskatās pēc skaļa mazākuma”, uz ko saņēmu atbildi, ka “visdrīzāk gan runa ir tieši par tādiem interfrontiešiem kā Ždanoka, kas nespēj samierināties ar Latvijas neatkarību un savu privilēģiju zaudējumu”. Diskusija gan sākās ar manis teikto, ka pārmetumi Dombrovskim, ka viņš te “nav mājās” ir rusofobiski, un tajos nevienā mirklī nebija ne vārda par interfrontiešiem.

Pie šī paša tvīta arī parādījās Faibuševiča atbilde, ka “rusofobija ir vitāli nepieciešama”. Faibuševičs kandidē pašvaldību vēlēšanās Augšdaugavas novadā no NA, “Jaunās konservatīvās partijas” (JKP) un Latvijas Reģionu apvienības (LRA) saraksta. Ja es vēl strādātu medijos, ar jautājumu, vai šādas ir partiju vērtības, vērstos partiju PR nodaļās, bet, tā kā nestrādāju, šo pašu jautājumu uzdevu tviterī, ietagojot trīs politiskos spēkus un to līderus. Atbildi neesmu saņēmis, tieslietu ministrs Jānis Bordāns mani pēc jautājuma uzdošanas ir nobloķējis, kas, manuprāt, pārkāpj manas Satversmes 100. pantā noteiktās “tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju”.

Īsa diskusija gan sanāca ar jau minēto Geibas kungu, kurš sacīja, ka “kas attiecas uz “rusofobiju”, vienu brīdi šis Krievijas ārpolitiskās doktrīnas ideoloģiskais konstrukts, par laimi, gandrīz tika apglabāts. Žēl, ka ir radusies jaunā kreiso paaudze, kas to mēģina atdzīvināt.” Tātad patiesie vanīgie ir kreisie, kuri spēj rusofobiju uztvert ne tikai kā Kremļa propagandas intrumentu, bet kā reālu parādību, kas pastāv mūsu sabiedrībā.

Uz jautājumu vai piekrīt partijas biedra uzskatam, ka rusofobija Latvijā ir nepieciešama, Geiba sākumā neatbildēja, jo tas ir “pielādēts”, pēc tam precizējot, ka nepiekrīt, “jo, ja vērtē pēc būtības, nevis pēc Kremļa propagandistu interpretācijas – tādas rusofobijas nav” un “latviešiem nav naidpilna attieksme pret krieviem viņu tautības dēļ. Ir negatīva attieksme pret to daļu, kura izvēlās neintegrēties ar latviešiem vienotā tautā un dzīvot nostaļģijā pēc PSRS. Citādi nevienam nav problēmu.” Citam NA deputātam – Jānim Iesalniekam – pēc risinājuma šādos jautājumos tālu nav jāmeklē: “Чемодан, вокзал, Россия.”

Labā ziņa, kas redzama pētījumā “Staprkultūru stereotipi un aizspriedumi Latvijā” ir tāda, ka “starp latviešiem tikai 9% respondentu ir negatīvas, bet 2% ļoti negatīvas jūtas pret krieviem un tikai 1% krievu tautības respondentu ir negatīvas jūtas pret latviešiem”, tātad tikai 11% latviešu varētu dēvēt par rusofobiem. Par Latvijas valstij nelojāliem krievus uzskata nedaudz vairāk – 18%. Tajā pašā laikā 33% krievu ir saskārušies ar aizspriedumainu attieksmi savas tautības dēļ. (Latvieši – divreiz mazāk jeb 16%.)

Problēma šajā visā ir tā, ka nav definēta lojalitāte Latvijas valstij. Ir daži nepārprotami piemēri, kā Beness Aijo, taču citiem acīmredzot pietiek ar 9. maija svinēšanu, lai cilvēku uzskatītu par nelojālu. (Šeit vēlos uzsvērt, ka neatbalstu 9. maija svinēšanu, taču varu saprast sentimentu, kas rada vēlmi to darīt.) Un ja esi nelojāls, risinājums ir viens – pis uz Krieviju.

Ir skumji, ka tie paši cilvēki, kas pie katras iespējas pieminēs latviešu izsūtīšanu uz Sibīriju, tagad paši aicina līdzcilvēkiem sēsties vilcienos.

Un nevar noliegt padomju okupācijas sekas ne tikai cilvēku zaudējumu vai ekonomiskos jautājumos, bet arī gaužām ikdienišķās situācijās. Piemēram, visās darba intervijās, ko spēju atcerēties, mani intervēja latvieši, un vienmēr bija jautājums: “Vai tu runā krieviski?” Man tas šķēršļus nekad nav sagādājis, jo krievu valodu protu, taču pats jautājums valstī, kur visus neatkarības gadus ir bijusi viena valsts valoda un par to pat ir bijis referendums, ir absurds. Bet vai es pie tā vainoju krievus? Ne gluži. Darba devēji ir tie, kas nosaka šādas prasības, nevis Latvijā dzīvojošie krievi. Ja netiktu radīti (un uzturēti) apstākļi, kurā tu vari mūžu nodzīvot, nezinot valsts valodu, šo nezinātaju droši vien būtu mazāk.

Šeit arī vēlos piebilst, ka man pazīstamie krievvalodīgie un no jauktām ģimenēm nākušie, ar kuriem runāju valodas referenduma laikā, bija pret otro valsts valodu. Arī tie, kas svin 9. maiju. Tātad atkārtošu – kur sākas un kur beidzas lojalitāte Latvijas valstij?

Diemžēl izskatās, ka dažiem krievi vienmēr paliks otrās šķiras pilsoņi, bet mums, latviešiem, “rusofobija ir pat vitāli nepieciešama”. Šāda retorika no kāda radikālāka labējo politisko spēku pārstāvja nepārsteidz, taču tas nenozīmē, ka mums tas ir jāpieņem. Faibuševičs tupina, sakot, ka “tā ir apmēram kā nacionālā higiēna”, kas izklausās tuvu nacistu idejām par “rasu higiēnu”. Vai es apsūdzu šos trīs politiskos spēkus nacismā? Nē, ne gluži, taču šī nebūtu pirmā reize, kad NA piever acis uz savu biedru flirtēšanu ar fašistiskām (apzināti lietoju šo vārdu) idejām. Savukārt JKP un LRA, kas pašas par sevi ir gana etnocentriskas partijas, ar savu klušēšanu uzskatu par guilty by association.

Taču tāda ir mūsu politiskā ikdiena. Kamēr daļa izliekas, ka aizspriedumu nav, citi aktīvi tos veicina un aizstāv. Kamēr šie politiķi citiem pārmet vēlmi atgriezties padomju laikos, ir acīmredzams, ka paši domā, ka mēs joprojām dzīvojam 20. gadsimtā. Vai pat senāk.

Neatkarīgai domai vajag neatkarīgus līdzekļus. Ja sabiedriskos medijus finansē valsts, bet komercmedijus – reklāmas un abonenti, tad alternatīvam redzējumam uz notiekošo nepieciešami alternatīvi rasti līdzekļi. Kļūsti par neatkarīgas domas atbalstītāju šeit.

Atkarīgie mediji

Vai no reklāmām atkarīgi mediji patiešām var būt neatkarīgi?

Turpinot savu profesionālo pašnāvību, atļaušos pateikt to, par ko mediji klusē – ar tiem nav tik labi, kā žurnālisti un redaktori saka. No vienas puses es balstos savā pieredzē, taču, ja gribas neticēt man, sevi diskreditējušam izbijušam ziņu redaktoram un žurnālistam, par to ir veikti pētījumi, kā arī runājusi, piemēram, mediju eksperte Anda Rožukalne.

Man var pamatoti pārmest, ka pats esmu bijis daļa no problēmas. Pēc mana pēdējā ieraksta sociālajos tīklos, kur stāstīju par vienu gadījumu, kad galvenā redaktora uzdevumā izdomāju situāciju, dzirdēju arī pārmetumus, ka ne tā par to runāju, kā arī tika izteikti jautājumi par manu motivāciju. Tas, manuprāt, nav pamatoti.

Problēma, par ko es runāju, nav Soross, Geitss, kāda elites kabala, kas pasaka, ko rakstīt vai nerakstīt – tas ir absurds. Problēma ir pašcenzūra, kas pēc Rožukalnes teiktā “nozīmē, ka cilvēks, vismaz mediju vidē, kaut ko noklusē, neatklāj, nestāsta. Pat tad, ja viņam to neviens neaizliedz.” Es uz šo terminu skatos plašāk, iekļaujot arī to, par kādiem tematiem žurnālists izvēlas rakstīt vai nerakstīt.

Kā jau kapitālismā pienākas, uzņēmumam ir jāpelna nauda. Mediji naudu pelna ar reklāmām. Šķiet mazliet ironiski, kā pēc filmas The Social Dilemma daudzi sāka satraukties, ka tad, ja mēs nemaksājam par kādu preci vai pakalpojumu, patiesībā prece esam mēs, taču neviens šo pašu apstākli nemin, runājot par bezmaksas medijiem. Citējot Noamu Čomski, lasītājs ir prece, ko medijs pārdod reklāmdevējam. Te gan jāpiebilst, ka Čomskis medijus sāka kritizēt krietni pirms parādījās Netflix.

Tam, ka neatkarīgie Latvijas mediji ir atkarīgi no reklāmām, visspilgtākais piemērs bija redzams, sākoties pandēmijai. Pagājušā gada marta vidū Latvijas Reklāmas asociācija, Latvijas Preses izdevēju asociācija un Latvijas Raidorganizāciju asociācija brīdināja, ka “medijos notiek lavīnveida reklāmas kampaņu atcelšana, kas nemitīgi turpinās un draud ar mediju sistēmas sabrukumu”. Proti, nav reklāmu – nav mediju. Līdz ar to pamatotas var būt bažas, ka viena no augstākajām mediju vadītāju prioritātēm ir spēja reklāmas piesaistīt un atrādīt pietiekamam skaitam cilvēku.

Lai spētu to nodrošināt, medijā var būt virkne nerakstītu likumu, kā to vislabāk panākt. Pavisam vienkāršs piemērs ir tā sauktie klikšķu virsraksti, par kuru meistaru pēc diviem gadiem Apollo varu sevi saukt – “zināms”, “noskaidrots”, “atklāts” ir tikai daži no variantiem, ko izmantoju (un kas joprojām tiek izmantoti), lai lasītājs būtu spiests atvērt rakstu, pat ja viņu interesē tikai viens teikums no ziņas. Vai varat iedomāties, ka, piemēram, The New York Times vai Financial Times būtu virsraksts “CDC reveals how many children are currently sick with Covid-19”. Taču pie mums tas novērojams pat salīdzinoši nopietnos medijos.

Taču ir arī slēptāki veidi, par kuriem atklāti paši žurnālisti un redaktori nerunās. Medijos ir reklāmas, sadarbības un citas biznesam piestāvošas parādības, kas ietekmē ikdienu. Kādā brīdī tev pasaka, ka kaut ko labāk nevajag rakstīt, jo tā ir “reklāma” kādam uzņēmumam, kas pie mums nav izvietojis banerus. Citā reizē tev aizrāda, ka par kādu tēmu nevajag rakstīt tā, kā esi to izdarījis, jo jāpatur prātā reklāmas tirgus. Trešajā reizē tu vienkārši ar to nenodarbojies. Tu sevi cenzē.

“Tas nozīmē, ka žurnālists vairs nav lojāls savai auditorijai un sabiedrībai. Bet viņš ir lojāls saviem reklāmdevējiem, savam īpašniekam, un pirmā interese ir noturēt savu biznesu. Žurnālists kļūst atbildīgs par sava īpašnieka biznesa labklājību,” Latvijas Radio sacīja Rožukalne.

Man, sākot savu žurnālista karjeru, piesardzība saistībā ar reklāmdevējiem nelikās nekas drausmīgs, jo saņēmu skaidrojumu, ka tā ir visur. Turklāt saņēmu arī apstiprinājumus, ka “sabiedrības intereses vienmēr liekam pirmajā vietā”, proti, ja kāds no mūsu “draugiem” tiks pieķerts, piemēram, darbinieku paverdzināšanā, noteikti par to rakstīsim. Bet līdz tam gan atceramies, no kurienes nāk nauda.

Šo aksiomu nopietni sāku apšaubīt pagājušā gada pavasarī, lasot Manufacturing Consent (kam vajadzētu būt obligātajai literatūrai žurnālistikas studijās). Tieši šajā laikā arī skaidri parādījās, cik atkarīgi mediji ir no reklāmām. Es sāku analizēt savus pašcenzūras mehānismus un iespēju robežās ar tiem cīnīties.

Taču iekšējs nemiers par reklāmām palika, un to nemazināja arī tas, ka no rīta man sacīja, ka sabiedriskais labums vienmēr ir primārais, bet pēcpusdienā – ka nepieciešams vairāk veidot noteiktu saturu, citādāk netiek atrādīts pietiekami daudz reklāmu.

Un tas ietekmē žurnālista darbu arī tad, kad tiek rakstīts par kādām nozīmīgām tēmām, kas nav saistītas ar konkrētiem reklāmdevējiem, jo prātā paliek doma – cik daudzi to lasīs. Jāatzīst, ka pēdējo gadu man bija diezgan liela brīvība, izvēloties, pie kā strādāju, tādēļ ir publicēti raksti, ar kuriem tiešām lepojos. Taču izskanēja arī netieši pārmetumi, ka, lai arī kaut kas ir pietiekami interesants, to nelasa tik daudz, lai varētu atļauties ar šādām lietām aizrauties. Esot jāpatur prātā, ka nepieciešams “līdzsvars” starp sabiedriski nozīmīgo un reklāmu atrādīšanas potenciālu.

Nenoliedzami ir sperti nozīmīgi soļi, lai situāciju uzlabotu – sākot ar maksas satura ieviešanu un beidzot ar sabiedriskā medija iziešanu no reklāmas tirgus. Taču arī ar to var nebūt gana – piemēram, Jāņa Dombura un Delfi ceļi esot šķīrušies tādēļ, ka nedeva pietiekami daudz jaunu abonentu. Komercmediji – nosaukums neizsaka visu?

Šādi tiek radīta lieliska vide, kur ne tikai nodarboties ar pašcenzūru, bet arī pārkāpt jebkādas ētikas normas, kā es to izdarīju, rakstot par “sašutušo Konstantīnu”. Taču no mediju pārstāvjiem par to var dzirdēt nepiedodami maz. Neies taču zāģēt zaru, uz kura paši sēž, jo, šķiet, ka pārmetums vienam kolēģim (vai medijam), uzreiz ir pārmetums visai nozarei. Tā vietā, lai paši norādītu cits uz cita kļūdām, žurnālisti, manuprāt, ir pārāk aizņemti ar peramo zēnu pēršanu un runām, cik neatkarīgi mediji ir svarīgi. Jā, ir svarīgi, nenoliedzami, taču, vai no reklāmām atkarīgi mediji patiešām ir neatkarīgi? Un par pašcenzūru latviski rakstīts daudz par maz. Piemēram, 2018. gada grāmatā “Latvijas mediju vides daudzveidība”, tā minēta vienu reizi.

Protams, ir gana daudzi žurnālisti, kas patiešām sabiedrības intereses nostāda pirmajā vietā. Man ir bijis tas gods viņus iepazīt un saukt par kolēģiem. Taču, vai vairums varētu godīgi atbildēt, ka nenodarbojas ar pašcenzūru? Es nezinu. Zinu tikai to, ka pats ar to nodarbojos, jo tā bija norma.

Valsts. Priekš kam?

Vai jūs jūtaties droši? Ja nē, tad valsts nepilda savu funkciju.

Jautājot, kāpēc mums ir nepieciešamas valstis*, daudzi droši vien minētu dažādus sentimentālus argumentus, iespējams, lietotu vārdus “tradīcijas”, “kultūra”, “saknes” vai “tēvzeme”. Citi varbūt būtu racionālāki, pieminot starptautisko sadarbību, ārējos ienaidniekus un citus iemeslus valsts nepieciešamībai. Taču ko tas nozīmē ierindas pilsonim?

Valstij ir arī aizsardzības funkcija ne tikai no ārējiem ienaidniekiem, bet arī tās iekšienē. Satversmes preambulā sacīts: “Latvija kā demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts balstās uz cilvēka cieņu un brīvību, atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības un ciena mazākumtautības.”

Kā valsts šīs funkcijas pilda? Lai arī valsts uz papīra atzīst ikviena tiesības uz brīvību (paturot sev ekskluzīvas tiesības šo brīvību ierobežot), realitātē mēs redzam, ka pārāk bieži tā nav taisnība. Pavisam vienkāršs piemērs ir neļaušana likuma priekšā veidot ģimeni savienībai, kas nav vīrietis un sieviete. Taču es šoreiz gribu runāt nevis par brīvībām, par ko valsts ierobežo, bet par brīvībām, ko tā saka aizstāvam, tomēr ikdienā redzam, ka tā ne vienmēr ir patiesība.

Nupat notikušais nežēlīgais uzbrukums Tukumā ir, iespējams, ir viens šāds piemērs. Pašlaik policijai nav apstiprinājuma, ka būtu saistība starp šo noziegumu un iepriekš saņemto iesniegumu par draudiem cietušajiem, pēc kura netika uzsākts kriminālprocess. Taču, ja izrādīsies, ka tie tomēr ir saistīti, šis nebūs pirmais gadījums. Par situācijām, kad policijai tiek ziņots par vardarbību, taču varmāka paliek uz brīvām kājām, līdz notiek traģēdija, iepriekš rakstījusi, piemēram, Re:Baltica.

Tāpat valsts ne vienmēr ir spējusi ne tikai pasargāt tās iedzīvotājus, bet pat saukt pie atbildības noziedzniekus, piemēram, Bunkus, Rebenoka vai citās tā sauktajās “skaļajās slepkavībās”.

Tajā pašā laikā notiek mazāk smagi noziegumi. Kādu jaunieti piekauj, jo uz cepures rakstīts “Rossija”. RSU profesors Deniss Hanovs piedzīvo homofobisku uzbrukumu. Valsts ne tikai nav spējīga tos novērst, tā pie tiem ir līdzatbildīga. Lai arī likumā jebkāda veida uzbrukumi ir aizliegti, tie, kas pārstāv valsts varu, uzkurina retoriku, kas vērsta pret minoritātēm. Ilgstoši mūs baidīja ar “krievi nāk!”. Krievi neatnāca. Tagad mūs baida ar “geji un neomarksisti nāk!”. Viņi nenāk. Geji, lesbietes, biseksuāļi, kvīri, transpersonas, nebināri un citi jau ir starp mums, viņi ir daļa mūsu sabiedrības un pats galvenais – cilvēki, kas pelnījuši tādu pašu cieņu, tiesības un mīlestību kā visi citi.

Taču valsts labākajā gadījumā izvēlas viņus ignorēt. Sliktākajā gadījumā tādi ar mīksto mandātu Saeimā nonākuši deputāti kā Jānis Iesalnieks noraida, ka naida runa varētu veicināt noziegumus un saka, ka neesot pilnīgi nekāda pamata saistīt naida noziegumus ar politiskajiem oponentiem, proti, galēji labējiem. Savukārt 19. gadsimta relikts Aleksandrs Kiršteins homoseksualitāti salīdzina ar pedofiliju un, apstrīdot to, ka naida noziegumus varētu veicināt politiķu paustais, norāda, ka arī geji ir veikuši smagus noziegumus.

Arī Valsts prezidents neiztiek bez apšaubāmām pozīcijām šādos jautājumos. 2019. gadā Levits tiekas ar dažādām NVO, tostarp “Asociāciju ģimene”, un augsti novērtē to “ieguldījumu šo sabiedrībai būtisko jautājumu risināšanā un personu brīvprātīgo darbu, kas kalpo kopējam labumam”. Vēlāk vaicāts, kā organizācija, kas paudusi, ka “LGBT šķeļ sabiedrību”, “ģimenē ir viens tētis, viena mamma”, “tā saucamā “seksuālā izglītība” ir vardarbība pret bērniem” un ka “aborts nav veselības aprūpe”, Levits sacīja, ka sabiedrībā nav jābūt vienam viedoklim, taču arī šādi viedokļi ir leģitīmi.

Tagad, kad noticis nežēlīgs uzbrukums, prezidents saka: “Latvijā naidam nav vietas. (..) Latvijas sabiedrības vērtība ir iecietība, un šāda naida izpausme vienlaikus ir noziegums pret sabiedrību.”

Taču ir acīmredzams, ka naidam Latvijā ir vieta. Vai pazīstat kādu krievu, kuram nebūtu teikts, lai sēžas vilcienā uz Maskavu un atpakaļ nerādās? Kādu ne-heteroseksuālu cilvēku, kurš nebūtu apsaukāts vai kuram nebūtu draudējuši ar fizisku izrēķināšanos? Kādu melnādaino, kurš nebūtu nosaukts par “nēģeri”? Es nē.

Un tā pati valsts, kas sola aizsargāt visus tās iedzīvotājus, pieļauj šo un vēl virkni citu noziegumu. Pagājušā gada nogalē strādāju pie raksta par seksuālo vardarbību pret sievietēm, kas beigās netika publicēts. Iepazinos ar vairākiem traģiskiem un nežēlīgiem stāstiem. Tikai vienā gadījumā cietusī bija uzticējusies valstij pietiekami, lai vērstos policijā, taču pat tad vainīgais, neskatoties uz pierādījumiem, palika nesodīts.

Valsts nespēju parūpēties par tās iedzīvotājiem redzam ne tikai kriminālziņās. Latvijā nabadzības riskam 2018. gadā – pirms Covid-19 pandēmijas – bija pakļauti 22,9% iedzīvotāju. Ja vairāk nekā ceturtdaļai iedzīvotāju ir grūtības nodrošināt pamatnepieciešamības, vai valsts pilda savu funkciju? Ja tūkstošiem cilvēku diendienā saskaras ar diskrimināciju savas seksualitātes, tautības vai ādas krāsas dēļ, vai valsts pilda savu funkciju?

Tomēr mēs nevaram pie tā vainot tikai labējos politiķus. Viņi ir pie varas tikai pateicoties centristiem un centriski-kreisajiem, kas, veidojot koalīcijas valdībā, galvaspilsētas domē vai jebkur citur netieši pasaka – mēs jūsu izdarības pacietīsim. Kādēļ viņi tās pacieš. Man prātā nāk tikai viens, diemžēl diezgan cinisks, skaidrojums – vara. Ja šie politiķi patiešām partiju programmās un tviterī paustās vērtības vērtē augstāk par varu, kā viņi var slēgt sadarbības līgumus ar partijām, kas aktīvi iestājas par noteiktu grupu diskrimināciju?

Ja valsts nespēj pildīt vienu no savām pamatfunkcijām – aizsargāt savus iedzīvotājus – vai nebūtu jāuzdod jautājums: priekš kam mums ir vajadzīga valsts?

Ja šo lasa Valsts drošības dienesta vai Valsts policijas darbinieki – es neaicinu vērsties pret Latvijas Republikas valstisko neatkarību, suverenitāti, teritoriālo vienotību, valsts varu vai valsts iekārtu Latvijas Republikas Satversmē neparedzētā veidā.

Netīrā virtuve

Ceturtā vara – uzpasē, lai pārējās trīs uzvedas godīgi. Taču pašu virtuvē no godīguma mēdz nebūt ne smakas.

Nemelošu, esmu bijis nejauks pret citiem, esmu apsaukājies, aprunājis aiz muguras, reizēm, visticamāk, arī pazemojis vai citādi licis justies slikti. Es to nožēloju. Īpaši nekrietni man šķiet savas varas pozīcijas izmantošana, lai celtu savu pašvērtējumu uz citu rēķina.

Diemžēl tas ir tas, kāda kultūra valdīja manā iepriekšējā darbavietā – Apollo. Iepriekš stāstīju par to, kā mani atlaida. Tagad gribu pastāstīt vienu daļu tam, kāpēc nodevu donu.
Jau gandrīz no pirmās dienas man stāstīja, cik svarīgs ir “mikroklimats” un citi vispārīgi apzīmējumi, kam ar patieso dzīvi nebija nekāda sakara. Bezgalīgajās pīppauzēs man ātri radās iespaids, ka vērtības nav nekas vairāk kā uzraksts uz sienas, taču tam man nav citu pierādījumu kā paša liecības.
Taču bija lietas, kas ir rakstītas balts uz melna.

Šī gada sākumā dons jeb mana bijusī priekšniece aizrādīja, ka esmu kādu kolēģi aizvainojis. Patiešām, biju izteicis neveiklu komentāru, kas viņu aizskāra. Es atvainojos un ņēmu to vērā.

Taču ir mazliet ironiski pārmest par aizskaršanu, ja to dara cilvēks, kurš man iepriekš ir rakstījis, ka “X ir lielāka lose”, jo tādi cilvēki kļūst līdzīgi bijušajiem darbiniekiem Y un Z. Proti, vesela rinda dona bijušo padoto ir bijuši loši, un viņa par to stāsta man, kurš ir vienādā līmenī ar šiem “lošiem”.

Varētu teikt – privātas sarunas, kuram negadās pateikt kaut ko nejauku. Taču patiesībā tiem, kurus aprunāja tikai aiz muguras, savā ziņā pat paveicās. Kādam citam darbu nesen uzsākušam kolēģim, kurš vēl daudzas nianses nezināja, nācās sastapties ar draudiem, ka “būs jāpārkreditē mājokļa kredīts uz pakalpojuma A apmaksu”. Par šo gadījumu zinu, jo tas notika diezgan publiski. Vēl kādā reizē, kad cits kolēģis bija pieļāvis drukas kļūdu, dons uzskatīja par svarīgu publiski norādīt, ka “tāpēc es nedzeru nekad!!!”.

Tā mēs dzīvojām gadiem. Protams, ne katru dienu bija šādas pērles, bet daudziem potenciālajiem kolēģiem nācās tās izjust uz savas ādas. Ne visi to izturēja.

Rodas loģisks jautājums – kā šāds cilvēks joprojām var būt vadītājs? Man ir variants, taču neesmu drošs, ka drīkstu to izpaust, neriskējot ar tiesu darbiem. Varu tikai pateikt, ka par šīm epizodēm vismaz viens augsta līmeņa vadītājs uzzināja pagājušā gada septembrī. Tas neesot pieņemami, tikšot runāts. Pārleksim pusgadu uz priekšu. Šim pašam vadītājam sacīju, ka, manuprāt, kaut kas neštimmē un jāmeklē risinājumi.
Es nodevu donu un mani atlaida.

Tāda, lūk, ir Apollo kultūra. Un tādas ir vērtības, kuras nav uzdrukātas uz sienas. Kamēr skaitļi griežas un reklāmas var atrādīt pietiekamam lasītāju skaitam, par vadītājiem der arī, citējot Andri Kiviču, mobinga karaliene.

NA solis nedemokrātiskākas Latvijas virzienā

Nacionālā apvienība” ar piedāvātajiem grozījumiem ne tikai atspoguļojusi “Jaunās konservatīvās partijas” vienaldzību pret pašu tik daudzināto tiesiskumu, bet faktiski iedzinusi koalīcijas partnerus stūrī.

Kaut gan “Nacionālā apvienība” (NA) piedāvātos grozījumus Satversmes 110. pantā attaisno ar satraukumu par “vērtībām” un “sabiedrības izpratni” par to, kas ir vai nav ģimene, pats process kopumā ir daudz bīstamāks demokrātijai, nekā šķiet pirmajā acu uzmetienā. Ja tie tiks atbalstīti, varēs nepildīt Satversmes tiesas (ST) viendzimuma partneriem labvēlīgo spriedumu. Un NA nemaz par to nekautrējas – likumprojektā minēts, ka tā pieņemšana “ietaupīs valsts un pašvaldību budžeta līdzekļus”, jo nebūs jāmaksā pabalsti viendzimuma ģimenēm.

Protams, viss NA iesāktais process ir daudzšķautņains, taču pašlaik negribu iedziļināties viendzimuma partnerattiecību tiesiskajā regulējumā (ko viennozīmīgi atbalstu) vai kritizēt NA un citu līdzīgi domājošo bezmaz vai fetišisko apsēstību ar “vērtībām” un “tradīcijām”. Jebkuram, kuram patiešām interesē, vai viendzimuma ģimenes ir “normālas” vai nē, iesaku ielūkoties kādā no akadēmisko pētījumu datubāzēm, izmantot atslēgvārdus “children”, “well-being”, “same sex marriage”, “same sex parents” u. tml., ja patiešām nav skaidrs, kā tad ar tām ir. Tāpat neredzu pamatojumu apstrīdēt “sabiedrības viedokli” – dažādās aptaujās parādās dažādas tendences, jaunākajās vairums atbalsta vismaz dzīvesbiedru regulējumu.

Tā vietā aicinu pievērst uzmanību pašam satraucošākajam visā šajā procesā – NA mūs stūrē nedemokrātiskākas un mazāk tiesiskas valsts virzienā. Un tie nav mani vārdi.

Konstitucionālo tiesību eksperts Edgars Pastars novembrī tieši šo teica intervijas Latvijas radio – sprieduma nepildīšana būtu solis šajā virzienā.

“Ja mēs vēlamies izbeigt būt par demokrātisku, tiesisku valsti, šis [sprieduma nepildīšana] ir labs pirmais solis šādā ceļā,” viņš sacīja.

Turklāt NA nav vienīgā partija, kas sper šo soli. Viņiem līdzi pavilkusies arī partija, ko kādreiz sauca KPV LV, kaut gan par tās pārstāvju nespēju izprast ST funkciju nav jābrīnās, un Latvijā lielākie tiesiskuma aizstāvji un korupcijas apkarotāji – “Jaunā konservatīvā partija” (JKP).

Un tas nu gan ir ciniski, nožēlojami un nosodāmi, lai neteiktu vairāk. Sabiedrības šķelšana ir bijis NA jājamzirdziņš gadiem, taču no partijas, kuras līderis ir tieslietu ministrs, es gaidīju vismaz kaut kādu cieņu pret ST. Jo cieņa pret līdzcilvēkiem – tā acīmredzot nav viena no konservatīvo kompetencēm.

Līdz ar to NA ir uzstādījusi bīstamu precedentu – ja kādam politiskajam spēkam nepatīk ST spriedums, var vienkārši censties izmainīt Satversmi.

Pastars novembrī teica: “Šis ir ceļš uz nekurieni. Šādu ceļu labāk neiet un politiķiem to nepropagandēt.”

Tas, ka NA neinteresē, ko saka eksperti, ir diezgan skaidri redzams tāpat. Taču problēma ir tajā, ka šajā ceļā uz nekurieni tā šobrīd ir ievilkusi koalīciju kopumā. Ar savu izgājienu konservatīvie spēki ne tikai cenšas Latviju padarīt nedemokrātiskāku, bet arī pārkāpusi koalīcijas sadarbības līgumu, konkrēti tā 2.7. punktu, kas nosaka: “Tikai un vienīgi pamatojoties uz sadarbības partneru vienprātības principu, var izlemt jautājumus par grozījumiem Satversmē.”

Principiāli politiķi pateiktu: “Džeki, sorry, jūs pārkāpjat sadarbības līgumu, mums jāšķiras.” Taču politiķi īsti nav principiāli. Jā, “Attīstībai/Par!” (AP) izsaukuši premjeru uz sarunām, lai “nopietni pārrunātu” situāciju koalīcijā, taču vai tam būs kādi rezultāti? Es ļoti šaubos. Jo kur gan viņi liksies. Pašreiz ir vajadzīga “stabila” valdība, turklāt šī taču ir “vienīgā iespējamā valdība”.

Pat ja notiktu brīnums un AP un “Jaunā vienotība” pārkāptu sarkanās līnijas un nolemtu sadarboties ar “Saskaņu”, tāpat par īsu. Ja izdotos piesaistīt arī visus pie frakcijām nepiederošos deputātus, tad līdz ar nagiem sanāktu, lai gan faktiski tas nebūtu iespējams – daļa no viņiem ir tikpat konservatīvi kā NA un JKP, turklāt jau paziņojuši par savu partiju veidošanu.

Vai kaut ko varētu darīt no otras puses? Grūti iedomāties ultrakonservatīvu valdību, kurā būtu NA, JKP, ZZS un “Saskaņa”. Kaut gan ideoloģija pirmajiem trim vismaz jautājumā par to, vai Latvija bijusi demokrātiska valsts gana ilgi, ir kopīgs.

NA gājiens mani patiešām satrauc. Pēdējo nedēļu notikumi ASV parāda, cik ātri cilvēki ir gatavi izmest demokrātiju miskastē un cik bīstama var būt maza, bet radikāla sabiedrības daļa, kas domā, ka viņu pusē ir “tauta” un “taisnība”. Un 14. janvāra balsojums parāda – četrām Saeimas partijām, no kurām trīs ir valdībā, demokrātija ir labākajā gadījumā sekundāra vērtība.

Neatkarīgai domai vajag neatkarīgus līdzekļus. Ja sabiedriskos medijus finansē valsts, bet komercmedijus – reklāmas un abonenti, tad alternatīvam redzējumam uz notiekošo nepieciešami alternatīvi rasti līdzekļi. Kļūsti par neatkarīgas domas atbalstītāju šeit. Ja vēlies sniegt vienreizēju atbalstu, to iespējams izdarīt te.

Neglītā vārda brīvība

Photo by NOTAVANDAL on Unsplash

“Gebelss atbalstīja vārda brīvību uzskatiem, kas viņam patika. Tāpat kā Staļins. Ja tu patiešām atbalsti vārda brīvību, tad tu atbalsti vārda brīvību tieši tiem uzskatiem, kurus tu nicini. Citādāk tu neatbalsti vārda brīvību,” Noams Čomskis.

Satversmes 100. pants nosaka: “Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.” Virspusēji šķiet pavisam vienkārši – mēs varam izpausties, kā gribam, un to neviens nevar aizliegt. Taču, kaut uz sekundi paceļot acis no Satversmes, uzreiz skaidrs – nekas dzīvē nav vienkārši.

Ir vesela virkne likuma ierobežojumu, kas ierobežo arī vārda brīvību, piemēram, goda un cieņas aizskaršana, sociālā naida un nesaticības veicināšana, naida runa un tā tālāk. Tādēļ aktuāls ir jautājums – cik brīva patiešām ir vārda brīvība un cik brīvai mēs tai ļaujam būt?

Skatoties no likumiskās puses, it kā varētu būt skaidrs – vārda brīvība ir neierobežota, kamēr tu ievēro likumu. Izsakies cieņpilni, nekurini naidu un viss būs kārtībā. Tomēr te rodas problēma, jo šīs robežas nav gluži skaidri definētas, līdz ar to ir vieta interpretācijai. Savukārt tur, kur ir interpretācijas, strīdīgās situācijās nebūs kopsaucēja, piemēram, izteikumu “Latvijā nav vietas imigrantiem”, kas dažādās formās pēdējos gados ir dzirdēts pietiekami bieži, varētu interpretēt dažādi. Kāds to var uztvert tā, ka Latvijā vienkārši nevajadzētu ļaut iebraukt vairāk ārzemniekiem, cits varbūt domās, ka ar to rosināts deportēt arī tos, kas pašlaik šeit dzīvo, taču vēl kāds varētu nospriest, ka tas ir aicinājums Latviju atbrīvot arī no imigrantiem, kas kļuvuši par pilsoņiem dzīves laikā, vai otrās paaudzes imigrantiem. Virspusēji šāds izteikums ir vienkārši ksenofobisks, taču, piešķirot tam paši savu jēgu, to varētu traktēt arī kā naida un nesaticības veicināšanu.

Vienīgais veids, kā mēs varam noskaidrot, kas patiešām ar šādu izteikumu ir domāts, ir jautāt pašam teicējam. Tomēr jārēķinās, ka tad, ja šāds izteiciens patiešām slēpis visradikālākās idejas, atbilde, visticamāk, mainīsies atkarībā no konteksta, kurā to jautās, un tiem, kuri pārbaudīs, vai tā ir bijusi naida veicināšana, varēs mēģināt atrunāties ar nozīmes pārprašanu.

Tādēļ vēlos jautāt – cik adekvāti iespējams novērtēt naida runu? Tai nav vienotas definīcijas, naida runu skaidro kā “jebkāda veida izteiksmes formu, kas veicina naidu vai neiecietību sabiedrībā pret kādu noteiktu aizsargājamu grupu”. Šajā rakstā nav konkrēti definēts, kuras grupas ir aizsargājamas, taču skaidrots, ka “”naida runa” pārklāj visas izteiksmes formas, kas izplata, mudina, veicina vai attaisno rasistisku naidu, ksenofobiju, antisemītismu vai citas naida formas, kuras balstītas uz neiecietību, arī neiecietību, kas nāk no agresīva nacionālisma, etnocentrisma, diskriminācijas un naida pret minoritātēm, migrantiem un ārvalstu izcelsmes cilvēkiem”.

Tātad sodāma būtu jebkāda rīcība, kas izplata, mudina, veicina vai attaisno naidu pret kādu grupu, kas šķiet kaut cik skaidri noteikts, tomēr, nedaudz iedziļinoties, skaidrības nav arī šeit. Par to, ko nozīmē informācijas izplatība, it kā nevajadzētu būt diskusijām, tomēr mudināšana, veicināšana un attaisnošana atkal ir interpretējami jēdzieni. Vai jau minētais apgalvojums, ka “Latvijā nav vietas imigrantiem” atbilst kādai no šīm kategorijām? Varam spert soli tālāk un to pārveidot uz “Latvijai vajadzētu atbrīvoties no visiem imigrantiem”, kas, kaut gan jau mudina uz kādu darbību, joprojām ir gana interpretējams, piemēram, to var traktēt kā aicinājumu valstij pirmkārt parūpēties par tās pilsoņiem, tomēr to var saprast arī kā aicinājumu uz genocīdu. Vai šāds aicinājums veicina naidu? Es šaubos, ka cilvēki sāk nīst kādu grupu pēc viena atsevišķa apgalvojuma dzirdēšanas. Vai tas attaisno naidu? Pēc savas būtības nē, jo tajā nav minēts, ar kādiem līdzekļiem mērķis būtu sasniedzams.

Man varētu iebilst, ka ikviens naidpilns apgalvojums atsevišķi veido naida runas kopumu, līdz ar to ir jāaizliedz jebkura šāda izpausme. No vienas puses tā ir taisnība, sabiedrības diskurss veidojas tikai tad, ja par vienu un to pašu runā vairāki cilvēki, taču no otras puses katrs apgalvojums būtu jāskatās kontekstā, kurā tas ir teikts, un kāds ir bijis teicēja mērķis. Taču te jau atkal ir vieta interpretācijām, tai skaitā teicēja negodīgumam.

Ar šiem piemēriem es necenšos pierādīt, ka naida runas pēc būtības nav, mani uzskati ir tieši pretēji, taču, manuprāt, ir būtiska problēma tajā, ka, runu jebkādā veidā ierobežojot, pastāv draudi vārda brīvības būtībai. Sabiedrībai kļūstot sašķeltākai un abu polu tālākajos galos esošajām balsīm kļūstot skaļākām, vārda brīvība ir viens no fundamentālajiem pīlāriem, lai saglabātu demokrātiju.

Tā jau ir ierobežota dažādos veidos likumā, piemēram, par Latvijas valsts ģerboņa vai Latvijas valsts karoga noraušanu, saplēšanu, salaušanu, iznīcināšanu vai par citādu šo valsts simbolu zaimošanu, kā arī par Latvijas valsts himnas publisku zaimošanu, var sodīt ar līdz pat trim gadiem cietumā, par PSRS vai nacistiskās Vācijas īstenotā genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru vai kara nozieguma pret Latvijas Republiku un tās iedzīvotājiem, publisku slavināšanu, noliegšanu, attaisnošanu vai rupju noniecināšanu var sodīt ar pieciem gadiem cietumā. Tāpat aizliegts sapulcēs gājienos un piketos izmantot PSRS un nacistiskās Vācijas simboliku.

Man ir grūti iedomāties racionālus argumentus šādiem aizliegumiem, jo vēstures noliegšana nemaina to, ka tā ir notikusi, savukārt šādu simbolu izmantošana, kaut gan trivializē totalitāros režīmus, nenozīmē tūlītēju to atdzimšanu. Vienīgais skaidrojums, kas man nāk prātā, ir šo režīmu upuru jūtu pasargāšana, taču, vai labākais veids, kā to darīt, ir ierobežojot citus? Tāpat ar valsts simbolu zaimošanu – ja no vienas puses tādējādi izrāda necieņu valstij, no otras tā var būt neapmierinātības izrādīšana valstī notiekošajiem procesiem. Pašreizējā situācijā tiek noteikts tas, drīkst kritizēt, taču būtu jāsatraucas, vai nepienāks brīdis, kad noteiks arī, ko drīkst kritizēt.

Zināmā mērā tas notiek jau šobrīd, jo, kā jau minēju iepriekš, robeža starp brīvu izpaušanos un krimināli sodāmu rīcību nav viennozīmīgi noteikta. Vēl izteiktāk tas vērojams sociālā līmenī. Ja Latvijā aicinājumi apklusināt nevēlamu viedokļu paudējus nav vēl tik izplatīti, tad ārvalstīs gan. Tas ir īpaši bīstami gadījumos, kad šie aicinājumi balstīti tajā, ka izteikumi ir kādu aizvainojuši vai sāpinājuši. Taču nevienam nav noteiktas tiesības netikt aizvainotam.

Racionāla rīcība šādos gadījumos ir gaužām vienkārša – veidot diskusiju, apstrīdēt, pieprasīt paudējam atbildēt par saviem vārdiem, taču jāatceras, ka tāpat kā likumpārkāpumu gadījumā, sekām ir jāatbilst izdarītajam pārkāpumam. Personas apklusināšana vai platformas liegšana nav atbilstošas sekas atsevišķu cilvēku vai cilvēku grupas aizvainošanai, it sevišķi ņemot vērā, ka lielākajai daļai cilvēku ir kas vairāk ko teikt par nosodāmām frāzēm. Taču, šādu izteikumu dēļ apklusinot vai liedzot platformu, tiek liegts izteikties arī citos jautājumos.

Vārda brīvības ierobežošanai dzirdēti argumenti, ka naida runa (visplašākajā tās definīcijā) var kavēt izteikties tos, pret kuriem tā ir vērsta. Es netaisos apstrīdēt, ka tā patiešām varētu būt, taču sabiedrībā, kurā daļa kļūst aizvien jūtīgāka pret jebkādiem negatīviem komentāriem, šādi gadījumi rada bīstamu precedentu, jo tas, kas pašlaik šķiet ja ne naidpilns, tad vismaz paciešams, tāds vairs nebūt rīt. Piemēram, atgriežoties pie naida runas definīcijas, tā var būt vērsta pret minoritātēm. Līdz ar to jebkura minoritāte kādā brīdī var citus apsūdzēt naida runā, piemēram, ateisti varētu apsūdzēt kristiešus diskriminācijā un aicināt apklusināt mācītājus, ticīgus politiķus un sabiedriskos darbiniekus. Ja pašlaik tā šķiet kā absurda un smieklīga varbūtība, tad aicinu palasīt par cancel culture un par kādiem “pārkāpumiem” cilvēkiem ir liegtas platformas. Ja naida runa veicina, ka tiek apklusinātas dažādas minoritātes, kā mēs varam būt droši, ka kristīgas tradīcijas Rietumu sabiedrībā neapklusina ateistus, kuri gribētu runāt par šiem jautājumiem, taču baidās no naidīgiem kristiešu komentāriem?

Saistībā ar naida runu nevar nepieminēt sociālos tīklos. Lielākā daļa no tiem neļauj publicēt saturu, kas ir pretrunā ar to vadlīnijām, tai skaitā nav atļauta naida runa. Ja sākotnēji tā varētu šķist laba prakse, tad es gribētu iebilst, ka līdz galam tā tomēr nav. Pirmkārt, tādēļ ka tās ir multinacionālas platformas, un tas, ko ir pieļaujams teikt un ko nē, dažādās valstīs ir ļoti atšķirīgs, piemēram, ASV runas brīvība aizsargā arī naida runu, holokausta noliegšanu un daudz ko citu, kas virknē valstu ir krimināli sodāms. Otrkārt, miljoniem cilvēku sociālie tīkli ir galvenais informācijas avots, un ir bīstami, ja dažu cilvēku rokās ir tas, ko cilvēki var vai nevar teikt.

“Būtiskākais iemesls, kādēļ nepieciešams atpazīt naida runu, ir nepieļaut, ka šāda veida izteiksmes formas būtu pieejamas, un preventīvi novērst iespējamu šāda veida diskusijas attīstību. Ja šāds saturs netiek dzēsts un saglabājas tiešsaistē, tas turpina sasniegt savu mērķi – veicināt naidu un neiecietību sabiedrībā pret kādu aizsargājamu grupu,” skaidroja Tiesībsarga biroja Pilsonisko un politisko tiesību nodaļas juriste Ilze Ambrasa. Frāze “nepieļaut diskusiju” man šķiet ārkārtīgi bīstama ne tikai tādēļ, ka tā pēc būtības ir cenzūra, bet tādēļ, ka no diskusijas izslēdzot radikālākos elementus, problēma tiek atrisināta tikai virspusēji – viņi nevis kļūst mazāk radikāli, bet pārceļas uz platformām, kur savus uzskatus var paust brīvi un kur tie ātrāk atradīs dzirdīgas ausis. Cīnoties ar naida runu, apklusinot naidpilnu uzskatu paudējus, manuprāt, tikai tiek veicināta naidpilnu uzskatu nostiprināšanās tajos, kam tie jau tādi ir.

Ja kāds domā sašust, ka es atbalstu naida runu – nē, tā nav. Man nav jāatbalsta kāda uzskati, lai atbalstītu viņa tiesības tos paust. Tieši pretēji, es tos nosodu, un, pat ja mēs necienām kāda viedokli, tas nenozīmē, ka nevajadzētu cienīt pašu cilvēku un viņa tiesības. Savukārt mums jāizmanto savas tiesības šos uzskatus kritizēt.

Otra lieta, kuru gribu īsi apskatīt, runājot par vārda brīvību, ir dezinformācija, viltus ziņas un meli. Latvijā par viltus ziņām kā tādām sodīt nevar, ja vien tās kādam nav radījušas sekas. Skatoties uz tiem dažiem gadījumiem, kad pēc viltus ziņu publicēšanas uzsāktas lietvedības, tās bijušas par sekām, ko šīs ziņas radījušas, nevis par pašām ziņām. Līdz ar to no likumiskās puses vārda brīvība atļauj dezinformāciju, viltus ziņas un melus.

Taču praksē ne vienmēr tā ir taisnība. Piemēram, Latvijā notiek aktīva cīņa pret Krievijas informatīvo ietekmi, kas pēc būtības ir atbalstāmi, taču jautājums ir par to, kā tas notiek. Ja RT aizliegums ir attaisnojams ar to, ka kanālu kontrolē sankciju sarakstā iekļautais Dmitrijs Kiseļevs, tad rosinājums, ka 80% televīzijas programmu būtu jābūt Eiropas Savienības vai EEZ valstu valodās nešķiet attaisnojams, jo tas nozīmētu, ka vai nu televīzijas pakalpojumu sniedzējiem būtu būtiski jāpalielina šajās valodās translēto programmu skaits, vai arī jāsamazina programmu krievu valodā skaits. Man tā izskatās nevis pēc vēlmes stiprināt Latvijas informatīvo telpu, bet pēc padošanās, turklāt ļoti neefektīvas padošanās, jo kaut vai to pašu RT joprojām iespējams skatīties internetā.

Tāpat var argumentēt, ka dezinformācija un viltus ziņas būtu jāierobežo, jo tās apdraud sabiedrību. Piemēram, Covid-19 noliegšana un aicinājumi nenēsāt masku veicina slimības izplatīšanos, veselības aprūpes sistēmas noslodzi un cilvēku nāvi. Un kaut gan noteiktu apstākļu kombinācijā tā var būt taisnība, domāju, ka svarīgāk ir nevis tas, vai cilvēks netic Covid un nenēsā masku, bet gan – kāpēc. Visticamāk, te iezīmējas tā pati aina, kas redzama pie citām sazvērestības teorijām, proti, neticība varai un pārliecība, ka noteiktas elites ir sazvērējušās pret cilvēci. Taču vairumam šīs pārliecības ir bijušas jau pirms pandēmijas, tāpēc nedomāju, ka iespējams objektīvi noteikt, cik lielu lomu spēlējuši konkrētie aicinājumi. (Uzsveru, ka šeit runāju par aicinājumiem nevilkt masku, nevis par reālu maskas nevilkšanu, esot kontaktā ar citiem cilvēkiem.)

Visbeidzot, jārunā arī par platformas sniegšanu vai atņemšanu tiem, kas izplata naida runu, dezinformāciju, viltus ziņas vai cita veida informāciju, uz kuru varētu attiecināt vārda brīvības ierobežošanu. Es neuzskatu, ka šādiem cilvēkiem būtu jādod platforma, kurā viņi var brīvi izpausties tādā izpratnē, ka viņi ir brīvi no sekām, piemēram, ne sabiedriskajos, ne komercmedijos nebūtu jāaicina šādas personas, ja viņu uzskati netiek izaicināti. Taču šāda izaicināšana būtu kritiska svarīga, jo tas ir vienīgais veids, kā var mēģināt norādīt uz paustā trūkumiem ne tikai pašam runātājam, bet arī viņa atbalstītājiem. Šāda pati attieksme būtu jāattiecina uz sociālajiem tīkliem, tiesa, šis jautājums ir sarežģītāks, jo pašam runātājam ir iespējas bloķēt tos, kas viņam iebilst. Tāpat tajos iespējams uzskatus paust šķietami anonīmi, un šajā gadījumā gan es uzskatu, ka vārda brīvību varētu ierobežot tiktāl, ka runātājam jābūt zināmam, citādi nav neviena, kurš uzņemas atbildību par pateikto.

Vārda brīvības ierobežošanas aizstāvībai esmu redzējis pieminam Karla Popera tolerances paradoksu, proti, ka pilnīgi tolerantas sabiedrības spēju būt tolerantiem ar laiku atņems vai iznīcinās netolerantie. Popers uzskatīja, ka, “lai saglabātu tolerantu sabiedrību, mums jābūt netolerantiem pret netoleranci”. Taču būšana tolerantam pret nosodāmiem uzskatiem nenozīmē bezierunu piekrišanu vai pielaidību tiem, tieši pretēji. Tie ir kritizējami un nosodāmi, to paudējus jāaicina atbildēt par pausto, taču tas nenozīmē apklusināšanu. Ja vienīgais veids, kā mēs spējam cīnīties ar nepatīkamu informāciju, ir neļaujot to paust, ar ko mēs esam labāki par fašistiem, nacistiem un komunistiem?

Pieļaujot noteikta veida informācijas cenzēšanu, var tikt pavērts ceļš cenzūrai, kas iedomājama tikai totalitāros režīmos. Turklāt priekšnosacījumus tam var radīt arī demokrātiski ievēlētas valdības, vadoties pēc labākajiem nodomiem, taču viss, kas nepieciešams katastrofālām sekām, ir neliela cilvēku grupa, kas to izmanto savā labā. Kriminalizējot viltus ziņas, kā mēs varētu garantēt, ka par viltus ziņām nesāk atzīt patiesību? Aizliedzot noliegt viena veida informāciju, kā mēs varam garantēt, ka ar laiku šīs kategorijas nepaplašina? Aicinot cenzēt mums netīkamus viedokļus, kā mēs zinām, ka pašu viedokļi jau rīt nebūs cenzējami?

Latvijas Satversme arī nosaka, ka “ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību”. Nosakot, kādus uzskatus var vai nevar paust un kādu informāciju var vai nevar uztvert, lielā mērā tiek noteikts, ko ir labi vai slikti domāt. Ir grūti iedomāties vēl rupjāku brīvību pārkāpumu.

Slapjie sapnīši par kreisajiem liberastiem

Photo: Unsplash

“Tie, kuri neatceras pagātni, ir spiesti to atkārtot.” Šis Džordža Santajanas aforisms nu jau šķiet tik klišejisks, ka ir pat mazliet neērti to izmantot. Tomēr par nožēlu šķiet, ka latviešu nacionālisti to visi kā viens paņēmuši nevis kā brīdinājumu, bet iedrošinājumu.

“Rēgs klīst pa Eiropu – komunisma rēgs,” pirms vairāk nekā pirms 170 gadiem sarakstīto “Komunistiskās partijas manifestu” iesāk Markss un Engelss. Viņi raksta, ka “visi Eiropas spēki jau atzīst komunismu par spēku”.

“Manifestā” vaicā: “Kur ir tā opozīcijas partija, kuru tās valdošie pretinieki nebūtu izklieguši par komunistisku? Kur ir tā opozīcijas partija, kas savukārt nebūtu izteikusi nosodošu pārmetumu par komunismu tiklab progresīvākajiem opozīcijas pārstāvjiem, kā arī saviem reakcionārajiem pretiniekiem?” Un te nudien rodas jautājums – kuri ir tie progresīvie spēki, domātāji un atsevišķi indivīdi, kurus kritiķi nebūtu vienā vai otrā veidā nozākājuši par komunistiem? Tikai tagad tiek izmantoti smalkāki vārdi, kas īsti neko nenozīmē – “kultūrmarksisti”, “neomarksisti”, “kreisie liberasti”. Jā, labējās partijas varbūt vēl atklāti nedēvē par sevi mazāk konservatīvos šajos vārdos, taču to dara atsevišķi politiķi, žurnālisti, pseido/-intelektuāļi.

Taču starp komunistiem, kurus pārstāvēja Markss un Engelss, un tiem, kuriem tagad piešuj šīs idejas, ir vairākas būtiskas atšķirības. Pirmkārt, Markss un Engelss pauda, ka “ir pienācis laiks komunistiem visas pasaules priekšā atklāti pasacīt savus uzskatus, savus mērķus, savas tieksmes un pasakām par komunisma rēgu likt pretī pašas partijas manifestu”. Proti, viņi bija pārliecināti, ka ar savām idejām un politiku satrieks buržuāziju, atbrīvos proletariātu, kas savukārt novedīs pie ideālās sabiedrības. Nav vērts atkārtot visu tālāko komunisma attīstības gaitu, taču viens ir skaidrs – Marksa un Engelsa vīzija nav piepildījusies (ja kāds apgalvo, ka komunisms bijis, piemēram, PSRS, Ķīnā, Kubā, Venecuēlā, tad viņi, šķiet, nav pat pacentušies izlasīt “Manifestu”), taču ir diezgan skaidrs, ka viņi paši tai ticēja un to sludināja.

Savukārt vairums mūsdienu “neomarksistu” patiesībā ir ļoti tālu no Marksa idejām, lai cik grūti to būtu atzīt tiem, kuriem šie apzīmējumi, šķiet, tīri kompulsīvi jāpasaka vai jāuzraksta vismaz divreiz dienā. Tomēr komunisma rēgs joprojām klīst – ne tikai pa Eiropu, bet arī citos kontinentos. Kas ir interesantākais, šo rēgu pie dzīvības uztur tieši lielākie marksisma pretinieki, proti, dažādas pakāpes labējie.

Lai gan attiecīgajās aprindās dzirdams, ka pieaug tieši kreisi noskaņoto skaits (kas, visticamāk, kaut kādā mērā ir taisnība), tikpat straujš, ja ne straujāks ir labējo ietekmes pieaugums. Galēji labējo skaits pieaug arī ārpus Eiropas Savienības, savukārt ASV Tēvzemes drošības departamenta ziņojumā norādīts, ka ir “īpašs satraukums par balto pārākuma sludinātāju vardarbīgajiem ekstrēmistiem, kuri bijuši ārkārtīgi letāli savos nīstamajos, mērķētajos uzbrukumos pēdējos gados”.

Ko tikmēr dara latviešu nacionālisti? Par laimi, ne pārāk daudz – nodibina pa kādai biedrībai, raksta tviterī, kāds nobloķē citādi domājošos, dažs labs politiķis apšauba Satversmes tiesas kompetenci. Taču gandrīz visi bez izņēmuma palamā neomarksistus.

Raivja Zeltīta, kurš cita starpā bijis arī NA ģenerālsekretārs, dibinātās biedrības “Austošā saule” blogā izvirzīta tēze, ka “Latvija ir neatņemama Rietumu civilizācijas sastāvdaļa – civilizācijas, kas atrodas savā lejupslīdē. Šīs lejupslīdes cēlonis ir marksistu ideoloģiskā subversija.” Zeltīta ieskatā “marksisms pašreformēšanās ceļā atguva otro elpu” un “tagad proletariātu ir iespējams importēt no trešās pasaules vai arī konstruēt pēc pilnīgi mākslīgām seksuālo identitāšu kategorijām. Postmodernais neomarksisms noliedz patiesības kategoriju kā tādu un atzīst tikai varu. Dažādās “apspiesto” grupas ir tikai līdzeklis revolūcijas mērķiem – revolūcijas pret Rietumu civilizāciju, kuru neomarksisti atklāti identificē kā savu uzbrukuma mērķi.” Šeit piebildīšu, ka Zeltīts nenorāda atsauci, kas apliecinātu neomarksistu atkāto uzbrukumu mērķi.

Viņš turpina: “Šī revolūcija viņiem attaisno visus līdzekļus – tajā skaitā visa veida pataloģiju un noziedzības (tajā skaitā pedofīlijas) normalizāciju.” Te arī jāpiebilst, ka visos savos ceļos medijos, akadēmiskajā literatūrā, filozofijā un citur esmu saskāries tikai ar vienu internacionālu un patiešām ietekmīgu grupu, kuru varētu apsūdzēt pedofilijas normalizācijā – Romas Katoļu baznīcu.

Neomarksima “ideoloģijai ir grūti uzbrukt, jo tā maskējas un savas dogmas pasniedz kā jauna veida morāli, jeb “politkorektumu”. Ir vienkārši “labi” būt “apspiesto” pusē un nosodīt visa veida “apspiedējus” – “rasistus”, “seksistus”, “homofobus”, “transfobus” un pārējos,” pauž Zeltīts. Viņš arī norāda, ka “lielākā daļa “aktīvistu” nemaz neaptver tās varas attiecības, kurās viņi ir iesaistīti, un metodes, ar kurām tie tiek manipulēti”. Tālāk viņš zākā Krieviju, starptautiskās institūcijas, pētnieciskos žurnālistus, Antifa un visu pārējo, ko kārtīgam nacionālistam piederas zākāt.

Zeltīts kliedz: “Mums vēl ir iespēja nosargāt savas ģimenes, savu tautu un valsti, kā arī rādīt ceļu citām Rietumu nācijām ceļu uz atdzimšanu!” Ziniet, ko man atgādina solījumi par “nāciju atdzimšanu”? Vienu traku vīru vārdā Ādolfs, kurš nošāvās 1945. gadā. Zeltīta simpātijas pret šo vīru nebūtu pārsteigums, ņemot vērā, ka viņš gan paviesojies neonacistu forumā un radiošovā, savukārt britu neonacists pirms dažiem gadiem apciemojis arī NA.

Toreiz viņu un partiju metās aizstāvēt arī NA vadītājs Raivis Dzintars, kurš noliedza, ka partija ir “fašisti” (jo starp fašismu un nacismu taču nav atšķirības, vai ne?). “Nacionālā apvienība ir latviešu nacionālisti šī vārda labākajā nozīmē. Tas ir nacionālisms, kas neapspiež citus, bet prasa ievērot noteiktu kārtību valstī, kuras rašanās mērķis un jēga (kā tas formulēts arī Satversmē) ir latviešu nācijas, tās kultūras un valodas pastāvēšana un attīstība. Mēs neatbalstām ne fašismu, ne terorismu, ne arī kādas citas nedemokrātiskas uzskatu sistēmas. Punkts,” pauda Dzintars.

Uzsveru, ka neapsūdzu Dzintaru vai NA nacismā. Taču nevar ignorēt, ka arī Latvijā ir personāži, kam simpatizē šī ideoloģija.

Savukārt “Austošās saules” logo ir stilizēta svastika, tiesa, Zeltīts līdzību noliedz, tie esot tikai latviskie simboli. Nu ok, pārskatījās antifašisti, Latvijā neviens svastikas savos logo neizmanto. Ja vien neskaita, piemēram, megafilmas “Dvēseļu putenis” galvenās lomas atveidotāja Oto Brantevica pārstāvēto, nule dibināto Latvijas Nacionālās Atdzimšanas Kustības (LNAK) logo. Vai, piemēram, “Nacionālisti.lv” logo. Vai “Tēvijas sargu”. Tiem, kas teiks, ka tās arī ir dažādas latviešu zīmes, stilizētas, pagrieztas, pavisam oriģinālas, visvisādas, tikai ne svastikas, es atbildēšu – neizliecieties par muļķiem. Svastikas tajās nesaredz tikai tie, kas nekad mūžā nav redzējuši nacistu simboliku. Ja citur Rietumos, šķiet, sapratuši, ka visus ugunskrustus un tā paveidus Hitlers ir sabojājis uz mūžīgiem laikiem, tad dažiem letiņiem ar to pagrūti, jo “latviešu zīmes” taču un vēsturei ir nozīme tikai tiktāl, cik paši to interpretējam.

Kas lielā mērā arī šajā ir visskumjākais. Šiem latviešu nacionālistiem, šķiet, ir ļoti viegli atcerēties visus kreiso pastrādātos noziegumus, taču par labējiem būtībā ir aizmirsts. PSRS noziegumi Latvijā nav attaisnojami, to sekas ir jūtamas vēl šodien, taču tas pats attiecas uz nacistu noziegumiem Latvijā. Nacistu okupācijas laikā tika nogalināti aptuveni 73 000 ebreju, bet kara beigas Latvijā sagaidīja tikai aptuveni 500.

Pieminēt karavīrus, kas karoja Trešā reiha armijā pie Brīvības pieminekļa ir ok, bet tos, kuri cīnījās pret nacistiem 9. maijā – nē. Tas ir absurds, jo abas šīs tirānijas būtu jānosoda, savukārt tiem, kas vēlas vienā vai otrā pusē karojošos godāt (es zinu, ka tolaik dienēšana okupācijas armijās nebija gluži brīvprātīga) personīgu iemeslu dēļ, ir tādas tiesības, taču nevajag stāstīt, ka vieni vai otri būtu bijuši labāki. Tas ir kā izvēlēties būt aklam vai kurlam – nav labu variantu.

Taču, neskatoties ne uz ko, pēc nacionālistu domām, bezmaz vai visās problēmās vainojami kreisie radikāļi. Tas nekas, ka, piemēram, ASV pēdējo 25 gadu laikā nevienu politisku motīvu vadītu slepkavību nav izdarījuši kreisie. Varētu teikt, ka neomarksisti Latvijas nacionālistu acīs vienkārši ieņēmuši vakanto ienaidnieka lomu, kurā ilgstoši bija krievi, tad kādu brīdi – iedomāti imigrantu viļņi, taču nu jau kādu laiku objektīvu pretinieku nav, tādēļ atdzīvināts komunisma rēgs.

Mani personīgi nekad nav satraukuši apvainojumi neomarksismā vai kultūrmarksimā, jo tie vienkārši nav balstīti realitātē, bet ir tukši vārdi, ar ko apsaukāties. Taču mani satrauc jebkādas ideoloģiskas kustības, kas ir vērstas uz citu apspiešanu un demokrātijas graušanu, tai skaitā neatbalstu cancel culture un Antifa nepamatoti vardarbīgo rīcību, kad tāda ir.

Manis plaši apspriestais Zeltīts, kuru izvēlējos latviešu nacionālistu ilustrācijai, manuprāt, ir viens no artikulētākajiem un inteliģentākajiem šīs ideoloģijas pārstāvjiem Latvijā, taču tas nemaina faktu, ka, manuprāt, ar saviem izteikumiem viņš kaitē demokrātiskumam. Ne tiešā veidā, aicinot diskriminēt vai apspiest kādu grupu, bet ietekmējot citus, kas šai ideoloģijai pavelkas līdzi drīzāk “pūļa” līmenī. Piemēram, zināmas atbalsis meklējamas LNAK manifesta ievadā, kur sacīts, ka “Rietumeiropā un ASV tiek noraktas tradicionālās vērtības un izšķīdināta eiropiešu identitāte” un ka “komunisti bezbailīgi cenšas diktēt savu kārtību, un daudzi ieņem svarīgus amatus, jaunieši labprātīgi aprok latvisko, kļūst par tipiskiem naudas kāriem patērētājiem, ievērojams skaits arī pamet savu tēvzemi”.

(Ir gan pilnīgi iespējams, ka novērtēju Zeltīta inteliģenci par augstu un nacionālistu echo chamber ir pietiekami šaurs un tikpat labi aizgūts no ārvalstīm, pie mums tikai nomainot valsti, jo, atzīšos, nacionālistu rakstus lasu galvenokārt tikai latviešu autoru sacerētus.)

Šī nemitīgā vērtību piesaukšana, draudi par tautas degradāciju šķiet kā iestrēgusi plate, tomēr tai ir acīmredzama negatīva ietekme uz sabiedrību. Tas redzams tepat pie mums, kur, neskaitot aizvien pieaugošo dezinformācijas un viltus ziņu izplatību, Saeimas deputāti publiski apšauba Satversmes tiesas spriedumu, piemēram, Ramonai Petravičai sakot, ka tas “ir apdraudējums ģimeniskajām vērtībām un izpratnei par tradicionālu ģimeni”, un Aleksandram Kiršteinam paužot: “Vai Satversmes tiesa ir jāizformē, ja tā sāk pieņemt politiskus lēmumus!” (Kiršteins arī dalījies ar ierakstiem par to, ka ASV prezidenta vēlēšanās notikusi milzīga krāpšana, kas nav realitātē balstīts uzskats.)

Atsevišķi vērtējot, tie varētu šķist kā tikai pilieni soctīklu jūrā. Taču sakrājoties, tie kļūst bīstami. Apgalvojumi, ka ir kāda sazvērnieku grupa, kas cenšas iedibināt New World Order atrod dzirdīgas ausis, zūd jebkāda uzticība ievēlētajai varai, medijiem, ekspertiem un citiem, kas tiek apsūdzēti dalībā šajā sazvērestībā.

Demokrātijas erozija ir viens no iemesliem, kāpēc “Pastardienas pulkstenis” rāda 100 sekundes līdz pusnaktij – tik tuvu organizētas cilvēces iznīcībai mēs neesam bijuši pat Aukstā kara asākajos punktos. Tāpēc mums kā sugai būtu labāk, ja nacionālisti pārstātu cīnīties pret sapņu tēliem, bet gan pret to, kas mūs patiešām apdraud.

Vai varam gan strīdēties, gan iedzert aliņu?

Photo by Pixabay.com

ASV sabiedrība ir kļuvusi ārkārtīgi sašķelta. Līdzīgas tendences iezīmējas arī citviet pasaulē, tāpēc mums būtu jāmācās no citu kļūdām, kamēr vēl neesam Amerikas līmenī.

Tagad, kad Džo Baidens ir uzvarējis, varētu domāt – viss ir labs, kas labi beidzas, ASV sabiedrība izvēlējusies “saprātu, cieņu, mīlestību, toleranci” un vēl veselu virkni vārdu, ko var lasīt gan medijos, gan sociālajos tīklos. Un ir taisnība, ka Baidens saņēmis rekordlielu balsu skaitu, bet tajā pašā laikā Donalds Tramps saņēmis otru lielāko balsu skaitu ASV vēsturē, jo šogad, provizoriski, bijusi augstākā vēlētāju aktivitāte kopš 1900. gada. Tomēr, neskatoties uz dažu pausto, ka Baidena uzvara ir “milzīga un vēsturiska“, es tam piekrītu tad, ja mēs nesalīdzinām viņa panākumus ar Trampa.

Pēc pašreizējiem datiem, Baidens saņēmis par 3% jeb aptuveni pieciem miljoniem vairāk balsu. Salīdzinājumam – Baraks Obama 2008. gadā saņēma par 7,3% jeb 9,5 miljoniem vairāk balsu, Bils Klintons, kuram pēdējam pirms Baidena izdevās pārspēt amatā esošu prezidentu, 1992. gadā – 5,6% jeb 5,8 miljonus vairāk balsu.

Lai nebūtu šaubu, Baidena uzvara viennozīmīgi ir labākais scenārijs, savukārt lielā vēlētāju aktivitāte, manuprāt, ir uzvara demokrātijai kā tādai, nevis vienam vai otram kandidātam, jo, kā jau minēts, sabiedrība ir sadalījusies divās diezgan līdzīga izmēra grupās.

Tieši šīs grupas ir tas, kas mani pēdējās dienās interesē pat vairāk nekā pašu vēlēšanu iznākums. Šoreiz – par to, kā tās uztver viena otru.

Par sabiedrības polarizāciju diendienā dzirdam gadiem. Ne tikai ASV, bet arī citviet pasaulē, taču sāksim ar Ameriku.

Neskatoties uz to, ka, manuprāt, būtu dīvaini uzskatīt, ka jebkura politiska veidojuma establišments atspoguļo vēlētāju vairākumu, tāpat kā domāt, ka šis elektorāts ir homogēns, amerikāņiem diezgan uzskatāmi par pretējo nometni ir greizs priekšstats. Piemēram, gan republikāņu, gan demokrātu vairākums uzskata, ka otras partijas atbalstītāji ir mazāk brīvi no aizspriedumiem, trešdaļa uzskata, ka otri ir mazāk inteliģenti, vairāk nekā puse republikāņu un gandrīz puse demokrātu – ka otri ir amorāli. Sevi abu partiju atbalstītāji, protams, vērtē labāk.

Tiktāl varētu domāt – tas jau ne par ko neliecina, savu grupu parasti vērtē labāk, – kā arī strīdēties, ko tad īsti nozīmē “morāls”.

Taču neizpratni par saviem “oponentiem” iezīmē arī objektīvāki vērtējumi. Piemēram, demokrāti uzskata, ka 52% republikāņu domā – pienācīgi kontrolēta imigrācija nāk par labu valstij, kaut gan patiesībā šādi domā 85% republikāņu. Vai arī – pēc demokrātu domām, 51% procentu republikāņu domā, ka rasisms joprojām ir problēma ir ASV, lai gan šāds uzskats ir 79% republikāņu.

Un arī republikāņu novērtējums ir kļūdains, piemēram, viņuprāt, 48% demokrātu nepiekrīt apgalvojumam, ka visi policisti ir slikti, savukārt patiesībā tam nepiekrīt 85%. Turklāt šīs nesaskaņas nav tikai ideju vai vērtību līmenī. Republikāņi domā, ka 32% demokrātu ir LGBT, kamēr patiesībā tie ir 6%, savukārt demokrāti uzskata, ka 38% republikāņu pelna vairāk nekā 250 000$ gadā, lai gan tādi ir tikai 2%.

Varētu domāt, ka tā ir normāla parādība iekšgrupu un ārgrupu dinamikā, taču es to vēlētos atspēkot ar to, ka gan republikāņus, gan demokrātus diezgan neadekvāti novērtē rī neatkarīgie. Tas liek domāt, ka mūsu priekšstats par “pretējās nometnes” pārstāvjiem rodas nevis no reāla kontakta, bet no tā, ko redzam medijos vai sociālajos tīklos, taču šis priekšstats, neizbēgami, būs nepareizs. ASV, piemēram, 10% aktīvākie “Twitter” lietotāji rada 92% satura, 69% no viņiem ir demokrāti vai sliecas atbalstīt demokrātus.

Mani novērojumi, kas gan ir tikai anektodiski, liecina, ka Latvijā situācija ir līdzīga. Gandrīz katru reizi, kad ir kāds tvitercepiens, tajā iesaistās vieni un tie paši cilvēki, un šo cilvēku loks ir šaurs. Es gan publiski, gan privāti esmu iebildis pret apzinātu sociālo tīkla burbuļa veidošanu, jo, kaut gan tas patiešām var pasargāt no “liekas” vai nepatīkamas informācijas, tādējādi veidojas nepareizs priekšstats par sabiedrību. Ļoti spilgts piemērs tam bija Rīgas domes vēlēšanas, par kurām nemitīgi runāja sociālajos tīklos, bet līdz vēlēšanu urnām aizgāja mazāk nekā puse balsstiesīgo.

Kaut gan sociāla un politiska aktivitāte ir nepieciešama, sociālie tīkli nenāk par labu tam, kā uztveram tos, kuriem nepiekrītam. Amerikā “uztveres sprauga” bija lielāka tiem, kas pēdējā gada laikā sociālajos tīklos bija dalījušies ar politisku saturu. Tāpat jāņem vērā, ka abu politisko spektru vistālākajos galos esošajiem ir tendence iegūt informāciju no līdzīgi domājošiem avotiem.

Šo visu ņemot vērā, es izvirzu hipotēzi, ka priekšstatu par mūsu “oponentiem” mēs iegūstam no viņu visskaļākās un radikālākās grupas.

Tas savukārt, man šķiet, kaitē sabiedrības “dziedēšanai”, kas nepieciešama kā ASV, tā arī citviet, tostarp pie mums. Lielākā problēma, esot informācijas burbuļos, ir tieksme citādi domājošos nevis saprast un atrast kopsaucējus, kas ļautu virzīties uz risinājumu meklēšanu, bet vēlme pēc sava veida bezierunu pakļaušanās. Arī tad, kad it kā tiek veidots dialogs, abas puses runā no saviem augstumiem, sak’, viņi vienkārši nesaprot. Tā kā pats esmu daudz grēkojis ar šādu komunikācijas stilu, labi to redzu arī no malas, un jāsaka – to novēroju gandrīz katru dienu.

Taču abi domā, ka, mēģinot uzspiest savu pārliecību citiem, viņi dara labu, visticamāk, nemaz neiedomājoties, ka tādējādi atstumj un radikalizē tos, kam nepiekrīt, un tā uz riņķi – radikalizācija rada radikalizāciju.

Kā piemēru minēšu viendzimuma attiecības Latvijā. Kamēr jautājums nenoliedzami ir ļoti aktuāls un vairums par to runā mierīgi, cenšoties izskaidrot, ka, pieņemot regulējumu, neviens neko nezaudē, citiem nav intereses iedziļināties pretinieku bažās, un kā pretargumenti tiek likti “citu valstu likumi” vai “aptaujā vairāk nekā puse iedzīvotāju atbalsta”. Ok, bet mēs nedzīvojam kādā citā valstī, un aptaujas rezultāti nenozīmē to, ka tik un tā nepaliek pretinieki. Jā, daļa no viņiem izsakās necienīgi, piemēram, salīdzinot homoseksualitāti ar pedofiliju, taču galvenā problēma, manuprāt, nav šādi atsevišķi cilvēki, bet gan tie, kas skaļi neizsakās, taču ir līdzīgās domās. Šādas pārliecības neizmainīsi, kādu nosaucot par idiotu vai reliktu, ir jārunā, turklāt jārunā atkal un atkal.

Vēl sliktāka pieeja, kas pasaulē diemžēl vairāk raksturīga liberāliem cilvēkiem, ir vēlme apklusināt viedokļus, kam nepiekrīt. Pārfrāzējot Noamu Čomski, cancel culture vēlas nevis konfrontēt idejas, kam nepiekrīt vai kas vienkārši ir nepatiesas, kas būtu labākais veids, kā ar tām tikt galā, bet grib paslaucīt zem paklāja un izlikties, ka tādu nav. Un katrs aicinājums kādu atcelt pastiprina otru ideju, ka viss, ko grib “kreisie liberasti”, ir citādi domājošo cenzēšana un “pareizo” ideju uzspiešana.

Turklāt to attiecina ne tikai uz konkrētiem cilvēkiem vai idejām, bet pat informācijas kanāliem, kuros vajag vai nevajag runāt. Piemēram, kad Bērnijs Sanderss piekrita runāt “Fox News Town Hall”, establišmenta demokrāti viņu kritizēja. Tas nekas, ka tas bija loģisks solis, lai paplašinātu elektorātu, un uzstāšanās noteikti bija veiksmīga.

Tas pats novērojams arī te. Ir pietiekami daudz platformu, ko grūti uztvert par nopietniem medijiem, taču tas nemaina, ka tiem ir zināma auditorija, kam, iespējams, tie ir galvenie informācijas avoti. Tā vietā, lai izmantotu šīs platformas un uzrunātu tos, kuriem diendienā baro ja ne nepatiesu, tad sagrozītu informāciju, kas netiek pārbaudīta, daži intelektuāli un liberāli noskaņoti cilvēki izteikušies, ka tajās nekad nerunātu, lai tās neleģitimizētu. Tas arī, manuprāt, liecina nevis par vēlmi veidot dialogu, bet likt citiem pieņemt savas idejas, citas būtībā ignorējot.

Veidot dialogu ir grūti, es to ļoti labi apzinos, daudzus gadus dzīvojot ar pārliecību, ka visu zinu labāk. Taču tā ir diezgan muļķīga pārliecība (mana uztveres sprauga pret demokrātiem ir 9%, pret republikāņiem – 16%), un ar to ir jācīnās. Ir viegli stereotipizēt, taču jāatceras, ka tad, kad runājam par tiem, kas domā citādāk nekā mēs, mēs runājam par simtiem, tūkstošiem un miljoniem cilvēku. Taču, ja kaut ko varam mācīties no ASV, tad tas ir tas, ka stereotipizēšana politisko uzskatu dēļ rada greizu priekšstatu. Visticamāk, mums un mūsu “oponentiem” ir ļoti daudz kopīga, ja vien pameklējam. Ja tu man nepiekrīti, uzaicini uz alu – atradīsim kopsaucējus.

Create your website with WordPress.com
Sākt