Var taču sist arī tradicionāli

Pavisam nesen – šī gada sākumā – pamatīgu skandālu izraisīja Saeimas deputāte Eva Mārtuža, kura ievēlēta no “Jaunās Konservatīvās partijas”, kura, iespējams, ar homofobiskiem izteicieniem atbildēja uz e-pastu ar aicinājumu nebalsot par “Nacionālās apvienības” rosinātajiem grozījumiem Satversmes 110. pantā. Pilnai skaidrībai jānorāda, ka deputāte noliedza, ka būtu to darījusi, sākotnēji cenšoties aizbildināties ar brāli vai vīrusiem, tomēr, kad strādāju pie šīs tēmas, man neizdevās gūt apstiprinājumu ne vienam, ne otram apgalvojumam. Pat pretēji – Saeimā toreiz noskaidroju, ka “pēc Saeimas IT drošības speciālistu iniciatīvas operatīvi tika veiktas arī pārbaudes, kurās nav konstatētas pazīmes, kas liecinātu par nesankcionētu piekļuvi Saeimas IT infrastruktūrai, deputātes darba e-pastam vai datorvīrusa klātbūtni”. Tolaik Mārtužas amatpersonas deklarācijā nebija arī norādīts brālis, bet nu tādi ir veseli astoņi. Un vēl četras māsas. Man, protams, nav pamata neticēt, ka deputāte nāk no 14 bērnu ģimenes. Janvārī diemžēl man ar viņu sazināties neizdevās ne telefoniski, ne caur e-pastiem.

Viss beidzās ar to, ka deputāte mani un vairākus kolēģus nobloķēja tviterī un pēc tam arī no soctīkla izdzēsās, un JKP Mārtužai izteica rājienu. Taču iespaids, ka deputāte, kura cita starpā ir Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas locekle, būs guvusi mācību ar apšaubāmu tekstu rakstīšanu, bija mānīgs. Šoreiz deputāte uzskatīja par vajadzīgu izteikties par Stambulas konvenciju un patiesajiem vardarbības cēloņiem Latvijā.

“Stambulas konvencija pilnīgi nepareizi definē vardarbības cēloņus (vismaz attiecībā uz Latvijas gadījumu), jo pie mums vardarbība pastāv nevis dzimumu aizspriedumu (tādu mūsu tradicionālajā kultūrā nav), bet gan dažādu atkarību un psiholoģisku/psihisku problēmu dēļ. Ja kļūda jau ir pašos pamatos (definējot vardarbības cēloņus), tad pārējo pat nebūtu jēgas dziļāk pētīt,” savā “Facebook” profilā rakstīja Mārtuža.

Stambulas konvencijā jeb Eiropas Padomes Konvencijā par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (pilns teksts latviešu valodā lasāms ŠEIT) sacīts, ka “vardarbība  pret  sievietēm  liecina  par  vēsturiski  izveidojušos  sieviešu  un vīriešu varas nevienlīdzīgu sadalījumu, kura dēļ vīrieši dominē pār sievietēm un diskriminē sievietes un ir apgrūtināta sieviešu pilnīga attīstība” un ka “vardarbība  pret  sievietēm,  kas  ir  ar  dzimumu  saistīta  vardarbība,  ir strukturāla,  un  to,  ka  vardarbība  pret  sievietēm  ir  viens  no  svarīgākajiem  sociālajiem mehānismiem, kura dēļ sievietes ir spiestas pakļauties vīriešiem”. Sievietēm vēsturiski tikuši vērtētas zemāk nekā vīrieši. Tas ir fakts un tā nereti diemžēl ir realitāte arī mūsdienās. Arī Latvijā. Lai cik ļoti Mārtuža vai līdzīgi domājošie nevēlētos, būtu naivi uzskatīt, ka mēs esam unikāli ar to, ka pie mums kopš senlaikiem pastāvējusi dzimumu vienlīdzība un nav bijusi ar dzimumu saistīta vardarbība.

Bet, tā kā skaidri iezīmējies, ka ar faktiem šādus cilvēkus nepārliecināsi, vispirms mēģināšu pārliecināt ar vērtībām. Satversmes preambulā teikts, ka “Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības”. Sāksim no beigām – kristīgās vērtības. Lai cik ļoti kristietība gadu gaitā nebūtu mainījusies, tajā pašā saknē ir vīriešu un sieviešu nevienlīdzība. Tas nav nejauši, tas bija Dieva pirksts. ““Un Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās galvu, bet tu viņam iekodīsi papēdī.” Sievai Viņš sacīja: “Vairodams Es vairošu tavas sāpes un tavu radību mokas – sāpēs tev būs bērnus dzemdēt; un tev būs kārot pēc sava vīra, un viņam būs valdīt pār tevi.””

Tātad kristīgā vērtība ir, ka vīrs valda pār sievu. Iespējams, varētu aizbildināties, ka šī vērtība nav viena no tām, kas veidojusi mūsu identitāti, un ka šo un vēl citas apšaubāmās izbalansē latviskā dzīvesziņa. Bet, ja paskatāmies folklorā, tad arī redzam piemērus, kas varētu liecināt par vardarbību pret sievietēm.

Ai, baltà māmuliņa,
Kas rītâ ganôs ies?
Man vakari ciema zēni
Lindraciņu saplūkaja.

Tāpat viens no aizspriedumiem, ka upure ir “pati vainīga”, arī acīmredzot ir daļa no latviskās dzīvesziņas.

Iznāk Anne nosarkuse,
Iznes kūsi sajukušu.
Tavas pašas vaina bija,
Kam gāj’ tautu klētiņā.

Un arī tas, ka sievietēm nākas saskarties ar negatīvu attieksmi sava dzimuma dēļ, redzams dainās.

Audz, pīzdiņa, tu pie koka,
Ne pie mana vēderiņa!
Tevis dēļ mauku sauca
Manu daiļu augumiņu.

Tomēr Mārtužai viena teikuma ietvaros izdevies radīt ne tikai ilūziju par kādu citu realitāti, kurā mēs vienmēr esam izturējušies pret sievietēm ar cieņu, bet arī stigmatizēt psihiskas veselības problēmas. Lai arī ir tiesa, ka dažādu vielu lietošana vai personības traucējumi (kas ir tikai neliela daļa no visiem psihiskās veselības traucējumiem) var veicināt vardarbīgu uzvedību, kopumā personas ar šādiem traucējumiem, ja tie tiek ārstēti, nav lielāks risks sabiedrībai nekā tie, kam psihiskās veselības traucējumu nav. Vairumos vardarbības gadījumu varmāka ir vesels cilvēks.

Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas locekļiem, manuprāt, vajadzētu cīnīties pret stigmatizāciju jebkādos jautājumos, nevis to vairot. It sevišķi pandēmijas laikā, kad ar psihiskās veselības problēmām saskaras aizvien vairāk cilvēku, un zinot, ka vardarbība ģimenē – pret ko arī ir Stambulas konvencija – ir riska faktors šo traucējumu attīstībai.

Taču Mārtužai viedoklis par to, kurš patiesībā ir varmāka un kurš upuris, ir jau kādu laiku. Nu jau dzēstajā tviterkontā viņa 6. janvārī rakstīja: “Sievietes jau no seniem laikiem ir diskriminējušas vīriešus, īpaši situācijās, kad vīrieša pienākums numur viens bija vienam pašam apgādāt ģimeni. Tas tikai pārdomām nevis papildinājums paradoksu sērijai.” Jo tas taču ir visiem labi zināms, ka sievietes izvelējās sēdēt mājās un būt vīra pakļautībā, nevis tika nolemtas šādam stāvoklim no dzimšanas, vai ne? Ja kāds jums jautā, kas ir internalizēta mizogīnija, manuprāt, uzskatāmāku piemēru grūti atrast.

Te arī piebildīšu, ka par Mārtužas kandidatūru komisijai Saeima vienbalsīgi nobalsoja dienu pēc šī tvīta.

Savu jaunāko kritiku konvencijai viņa turpina: “Konvencija konstruē dabā neeksistējošus dzimumus, tādējādi sajaucot mūsu kultūrā tradicionālo izpratni par dzimumiem un to lomu ģimenes veidošanā.” Tā vienkārši nav taisnība. Konvencijā rakstīts, ka “ar terminu  “dzimums”  tiek  saprastas  sociālās  lomas,  uzvedība,  nodarbošanās  un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem”. Kā redzams, tur nekas netiek “konstruēts”. Iespējams, Mārtužai nesapratni radījis tas, ka angliski tiek lietoti divi vārdi – gender un sex. Bioloģisko dzimumu apzīmē otrais, savukārt pirmajam atbilstošāks tulkojums būtu dzimte, tomēr šis vārds mūsu sabiedrībā īsti nav iegājies, kaut gan tieši tas tiek izmantots Stambulas konvencijā, lai arī iztulkots kā “dzimums”. Ja deputātei nav izpratnes, ar ko tie atšķiras, tad internets ir pilns ar skaidrojumiem, piemēram, šo.

Savu argumentāciju par to, kāpēc Stambulas konvencija nav nepieciešama, turpina šādi: “Konvencijā minētie jautājumi vairumā gadījumu jau tiek risināti nacionālajā likumdošanā, tāpēc nav nepieciešama ārējā kontrole, kas ierobežo mūsu tiesības pašiem lemt likumus savā zemē.”

Taču tajā nerunā tikai par likumdošanu, tur runā par visaptverošu pasākumu kopumu, lai izskaustu vardarbību pret sievietēm. Piemēram, 11. pants nosaka, ka dalībvalstis apņemas “atbalstīt tādas vardarbības izpēti, uz ko attiecas šī Konvencija, un šī izpēte tiek veikta, lai noskaidrotu minētās vardarbības galvenos cēloņus un sekas, biežumu, notiesāšanas gadījumu skaitu, kā arī to pasākumu efektivitāti, kuri veikti, lai īstenotu šo Konvenciju”.

Paralēli tekstu rakstīšanai es arī studēju maģistrantūrā, un mana maģistra darba tēma ir saistīta ar vardarbību. Neskaitot atsevišķus pētījumus, par to ir ļoti skopa informācija – tāda, kas būtu attiecināma uz visu sabiedrību, faktiski nav. Ir OECD dati, kas liecina, ka dzīves laikā vardarbību ģimenē pieredzējušo sieviešu īpatsvars starp OECD dalībvalstīm mums ir piektais augstākais, un SKDS pētījums, kurā ievākta informācija par sabiedrības attieksmi pret vardarbību.

Ar to ir daudz par maz. Stambulas konvencijas ratificēšana Latvijai uzliktu pienākumu nepieciešamos datus ievākt, un tas ir kritiski svarīgi, lai saprastu, cik ar vardarbību saistītas problēmas ir izplatītas sabiedrībā, taču pašlaik neizskatās, ka kādam politiskā līmenī tas interesētu.

Tāpat Konvencijas ratificēšana arī liktu aizlāpīt caurumus likumdošanā, kas saistīti, piemēram, ar seksuālu uzmākšanos: “Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka krimināli vai citādi juridiski tiktu sodīta jebkāda nevēlama verbāla, neverbāla vai fiziska seksuālā uzvedība, kuras mērķis vai sekas ir  cilvēka cieņas aizskaršana, īpaši tad, ja tiek radīta iebiedējoša, naidīga, pazemojoša, apkaunojoša vai uzbrūkoša vide.”

Ja nu kāds vīrietis šo lasa un brīnās: “Kas tad nu, es vairs nevarēšu svešām sievietēm uzsaukt uz ielas, iekniebt dibenā vai teikt – smuki pupi?”, tad atbilde ir gaužām vienkārša – jā. Vienīgais, kuram tas liek justies labi, esi tu, un varbūt tavi draudziņi, kam pēc tam padižoties ar saviem “varoņdarbiem”. Bet ne jau man tas būtu jāstāsta. Par to jau runā. Zini kas? Sievietes. Gandrīz katru dienu par šādiem gadījumiem var lasīt soctīklos. Un tas notiek katru dienu. Pajautā, cik sievietēm nācies saskarties ar šādiem gadījumiem un kā tas licis viņām justies. Pajautā, cik sievietēm ir bail vienām iet pa ielu tumsā vai garām vīriešu kompānijām, un pajautā, kāpēc.

Tas nav OK.

Es zinu, cik viegli ir pieturēties pie savām pārliecībām un domāt, ka es jau neko sliktu nedaru. Vislabākais veids, kā to darīt, ir ieklausīties tajos, kurus mūsu rīcības skar. Sataisīji sūdus? Atzīsti, ka sataisīji sūdus (bez visādiem “jā, bet”), mēģini tos neatkārot, mācies, izglītojies, un, ja redzi, ka kāds cits dara kaut ko līdzīgu, norādi uz to. Šķetināt savas seksistiskās (vai jebkuros citos aizspriedumos balstītās) domas un rīcības nav patīkami, bet tas ir nepieciešams, ja vēlamies cieņpilnāku un drošāku sabiedrību.

Mēs joprojām esam ļoti aizspriedumaini, mums joprojām patīk sterotipizēt. Tie var būt dažādi sīkumi, kā, piemēram, jaunajā vakcinēšanās reklāmas kampaņā, kurā, kā pareizi norādīja Luīze Stabinģe, redzama dzimumu stereotipizācija. Tas nenozīmē, ka visi kampaņā iesaistītie ir seksisti, taču tas parāda, cik dziļi šādas idejas iesēdušās mūsu apziņā.

Un tās būs grūti izmēzt, it sevišķi tad, ja tādi portāli kā NRA regulāri drukās šādus tekstus: “Ja vīrietis noslepkavo sievieti, tad tā ir slepkavība, bet ja sieviete noslepkavo vīrieti, tad tā ir liecība par vīrieša vardarbību pret sievieti, kurai tādā gadījumā pienākas palīdzība un atlīdzība par viņas lielajām ciešanām.” Tie ir vienkārši meli. Stambulas konvencijā teikts, ka “vardarbība ģimenē nesamērīgi skar sievietes un ka arī vīrieši var kļūt par upuriem vardarbībai ģimenē”.

Taču konkrētā raksta autora Arņa Kluiņa apšaubāmo kontaktu ar realitāti vislabāk, manuprāt, izceļ šis citāts: “Lai nu ko var pārmest Latvijas policistiem, bet tikai ne to, ka viņi neizmeklē noziegumus, kuru personāži nemaz nav jāmeklē, jo tie ir kopš paša sākuma zināmi.” Ja Kluinis būtu runājis kaut ar dažām sievietēm, kas pēc izvarošanas vērsušās policijā, viņš zinātu, ka runā aplamības. Tomēr šaubos, ka viņš šo tekstu lasīs, un šaubos, ka viņš par šīm tēmām runā ar sievietēm, kam nebūtu Mārtužai radniecīga domāšana, tāpēc nemēģināšu pārliecināt.

Diemžēl sabiedrībā trūkst izpratnes par to, par ko patiesībā ir runāts Stambulas konvencijā, bet savus uzskatus balsta NRA tipa murgojumos, kas, lai arī varētu šķist salīdzinoši margināls portāls, veiksmīgākajās aizvadītā mēneša dienās spējis piesaistīt līdz pat 100 000 lasītāju.

Mārtuža kritiku noslēdz, sakot: “Ja kaut kas esošajā sistēmā nestrādā, tad to jārisina pašiem, nevis apšaubāmiem ārvalstu un vietējiem “ekspertiem” no karojošo feministu organizācijām.”

Es tam nepiekrītu. Iestāties pret Stambulas konvenciju, vienlaikus nepiedāvājot alternatīvus risinājumus esošajām problēmām, faktiski nozīmē iestāšanos par status quo. Kamēr sabiedrībā un politikā ir milzīgs skaits Mārtužai līdzīgi domājošo, tas, kas mums ir nepieciešams, ir ārvalstu un vietējie eksperti (bez pēdiņām) un karojošo feministu organizācijas.

Lai novērstu iespējamos interešu konfliktus, par visu šeit publicēto saturu atbild viena persona, nekas netiek saskaņots ar reklāmdevējiem vai citiem sponsoriem. Dzīvot ir dārgi, rakstīt ir laikietilpīgi, domāt mēdz būt grūti. Kļūsti par neatkarīgas domas atbalstītāju šeit. Ja vēlies sniegt vienreizēju atbalstu, to iespējams izdarīt te.

Orbāns, nacionāļi un zāles pret “geju”

“Nacionālā apvienība” saņēmusi jaunu dekora elementu, ar ko nu dižojas savos soctīklos, proti, Ungārijas premjerministra Viktora Orbāna pateicības vēstuli, laikā, kad Ungārija pieņēmusi pret seksuālajām minoritātēm vērstus likumus. Orbāns “dziļi novērtē atbalstu, ko NA izrādījusi”, un saka, ka jaunā likuma pamatprincipi ir “bērnu aizsardzība no kaitējoša satura vecāku tiesību izvēlēties bērnu izglītību pēc viņu pašu sirdsapziņas”.

Ja skatās šādā formulējumā, tad izskatās labi – kurš gan iebilstu pret bērnu tiesību aizsardzību un pret vecāku tiesībām izvēlēties, kā audzināt savus bērnus. Tomēr uzturēties pie šī arī nebūtu pareizi, jo tas ir maldinošs.

Par Ungārijas likumu biju lasījis tikai medijos un publiskajā telpā, tādēļ nolēmu, ka pareizākais būtu atrast pirmavotu. Pēc kādas stundas internetos konstatēju divas lietas – ir grūti atrast ar Ungārijas likumdošanu saistītu informāciju, nerunājot ungāru valodā, un ka jaunais likums patiešām ir vērsts pret LGBT+. Izmaiņas, kas ietver grozījumus likumos, kas saistīti ar bērnu tiesību aizsardzību, ģimenes aizsardzību, izglītību un medijiem par kaitīgu saturu nosaka tādu, kurā veicināta/slavēta (angļu val. – promote) vardarbība, dzimumidentitāte, dzimumu maiņa un homoseksualitāte un seksuāli akti.

Ja par pirmo būtu skaidrs, kas ar to domāts, tad homoseksualitāti veicinošs/slavinošs saturs gan izklausās ļoti savādi. Seksualitāte nav kaut kas tāds, ko var ierosināt vai veicināt, neatkarīgi no satura, kas tiek patērēts. Tā ir tāda, kā ir.

Geju, citējot Elitu Veidemani, “homopropagandas” dēļ nekļūtu vairāk. Tomēr pastāv iespēja, ka, mainoties sabiedrības attieksmei, būtu mazāk to, kas baidās savu orientāciju atklāt. Turpinot seksuālās minoritātes stigmatizēt, pastāv lielāka iespēja, ka vairāk cilvēku paliks “skapī”, kas, manuprāt, ir tieši tas ko vēlas Orbāns un ko vēlas viņa atbalstītāji – arī NA. Viņiem šādi gājieni, šķiet, ir labas zāles pret “geju”, sak’ – no acīm prom, no sirds laukā.
Bet ko tas nozīmē šiem cilvēkiem? Tas nozīmē turpināt viņus dehumanizēt, atzīstot par sliktākiem kā heteroseksuālus cilvēkus.

Es neesmu eksperts bērnu attīstības un seksualitātes jautājumos, taču man ir bijusi iespēja ar tādiem runāt, tādēļ citēšu vienu no viņiem – bērnu psihiatru Ņukitu Bezborodovu: “Ir jāsaprot, ka seksualitāte ir spektrs, kam mēs atrodamies tuvāk vai tālāk vienai pusei.”

Tālāk šajā pašā rakstā viņš saka: “Pusaudžu vecumā viens no galvenajiem uzdevumiem ir veidot identitāti, kas lielā mērā veidojas caur piederību grupai”. Ja cilvēks pēc kādas pazīmes atšķiras un “normālā” grupa viņu atstumj vai nepieņem, tam ir negatīvas sekas.

“Sākot ar emocionāliem traucējumiem. Homoseksuāliem jauniešiem arī citās sabiedrībās ir augstāks depresijas, pašnāvību risks. Un tas nav saistīts ar to, ka viņiem smadzenes būtu citādākas, tas ir saistīts ar sociālo stigmu un atstumšanu,” norādīja speciālists. “Problēma ir tāda, ja mēs atstumjam sabiedrības grupu, mēs liedzam viņiem piedalīties sabiedrības būvēšanā, liedzam pilnībā realizēt potenciālu.”

Tātad faktiski, tas ko dara Ungārija, ir rada risku, ka vēl vairāk jauniešu, kas neietilpst pareizajos rāmjos, būs lielāks risks saskarties ar depresiju un citām psihiskās veselības kaitēm. Un lielāks risks, ka vairāk pusaudžu no dzīves aizies paši. Aizbildinoties ar bērnu aizsardzību, Ungārija rada lieku risku LGBT+ bērniem. (Vai bērniem, kuri izaugot kļūs par LGBT+ kopienas daļu, ja šo lasa kāds, kurš domā, ka pirmās domas par seksu ir tikai pēc 18. dzimšanas dienas.)

Orbāns vēstulē raksta, ka NA atbalsts viņam apstiprina – mēs esam pareizajā pusē. Viņš atkārto, ka “tikai vecākiem ir jāizvēlas, kā audzināt bērnu, un neviens ārējs spēlētājs nevar noteikt, kā cilvēkiem savas dzīves jādzīvo savā valstī”. Bet arī šī nav tasnība. Ne velti gan mums, gan citās valstīs ir likumi, kas īpaši paredzēti tam, lai aizsargātu bērnus. Vecāks izvēlas, kā audzināt bērnus, bet tas nav tikai vecāks. Turklāt jaunais likums arī ierobežo mācības par homoseksualitāti. Es nezinu, kā tas izpaudīsies individuālā līmenī, bet, liedzot skolās mācīt par to, ka pastāv ne tikai heteroseksuāli cilvēki, kādas iespējas ir tiem, kas savus bērnus par to vēlas izglītot? Vai vecāks drīkstēs saviem bērniem dot lasīt grāmatas, kurās “veicina” homoseksualitāti? Vai arī viņiem būs jānodrošina, lai viss bērnu paterētais saturs būtu “tikumīgs”, citādi vecākus sodīs?

Orbāns vēstules noslēgumā izsaka apņēmību aizsargāt “ģimenes vērtības un kultūru”. Ja teksta apakšā nebūtu Ungārijas premjera paraksta, tas tikpat labi varētu būt no kādas NA preses relīzes.

Mēs diez vai spēsim palīdzēt cilvēkiem Ungārijā, taču notikumi tur, manuprāt, ir priekštvēstnesis tam, ko varam sagaidīt arī te. Ungārijas konstitūcijā ģimene ir definēta, to pašu vēlas izdarīt Latvijas konservatīvie. Ungārijas likumos vairākkārt minēta “morālā attīstība” (jo kurš gan cits, ja ne valsts definēs to, kas ir morāls), kas sasaucas ar mūsu tikumisko audzināšanu.

Tomēr mēs varam cīnīties pret atsevišķu politisko spēku vēlmi mūs bīdīt aizvien neiecietīgākas sabiedrības virzienā. Viens, protams, ir vēlēšanas, taču varam kaut ko darīt ikdienā.

Strādājot pie kāda cita raksta, Bezborodovs man teica: “Vienīgais pierādītais veids, kā cīnīties ar aizspriedumiem un stigmu sabiedrībā, ir pozitīvs sociāls kontakts. Un ne obligāti tam jābūt [tiešam] kontaktam, piemēram, draugs vai klasesbiedrs, kurš pēc kaut kādas pazīmes ir atšķirīgs, bet, ja tu to zini, ka viņš tik un tā ir tikpat labs kā visi pārējie, tad tev nav vēlmes izolēties un sociāli distancēties.”

Politiķi bieži nav tie, kas daudz ko saprot nozarēs, kas saistītas ar cilvēka emocionālo labsajūtu. Viņi bieži rīkojas pilnīgi pretēji tam, kas būtu sabiedrības interesēs. Tāpēc es aicinātu klausīties nevis viņos vai kādos citos “speciālistos”, kuri cits citu uz riņķi citē (juristi, filozofi, literāti utt.) bet gan speciālistos un, pirmkārt, cilvēkos, kas pieder šīm grupām. Un arī tos, kuriem Ungārijas jaunie likumi un Latvijas politiķu atbalsts tiem šķiet pieņemams, aicināt savos viedokļos ņemt vēra to, ka mēs runājam par tādiem pašiem cilvēkiem kā mēs un par pavisam reālām viņu ciešanām, ko var novērst vēl pirms to rašanās.

Veču asaru augstā cena

Vēlīnajos pusaudžu gados man bija dažādi pārdzīvojumi – par mīlestību, par draudzību, par dzīvi, par nāvi un par visu pārējo. Šādi pārdzīvojumi attiecīgajā vecumposmā ir normāli, taču situāciju nedaudz sarežģīja tas, ka, izņemot pāris cilvēkus, man īsti nebija, ar ko par tiem runāt. Kombinācijā ar pārmērīgu alkohola lietošanu, ko tolaik darīju ļoti aktīvi, šie pārdzīvojumi mēdza izlauzties tādās formās, kādās es vairs nespēju šīs reakcijas kontrolēt. Reizēm tā bija muļķīga un pārgalvīga rīcība, citreiz kļuvu ļoti nejauks pret citiem, bet bija arī posmi, kad vienkārši raudāju. Varētu pat teikt – histērski. Ne vienmēr, bet gadījās.

Taču ne par savu “grūto bērnību” gribēju runāt. Gribēju pastāstīt par to, kā cilvēki uz šiem maniem jūtu uzplūdiem reaģēja – nosodoši. Protams, man sociālajā lokā, kas tolaik bija gana plašs un aktīvs, bija viens vai divi, vai varbūt trīs, kas nenosodīja, taču konsenss bija, ka tā uzvesties gluži nepienākas. Un man par šo uzvedību vienmēr bija kauns gan nākamajā dienā, gan nedēļu vai mēnesi pēc tam. Patiesībā pagāja vairāki gadi, lai es nejustos slikti, par to, ka jūtos slikti.

Skaidrs, protams, ka mani draugi un pat par draugiem tuvāki cilvēki ne jau aiz ļauna prāta bija nosodoši. Tas vienkārši ir pašsaprotami – veči neraud, večiem nesāp un, pat ja sāp, tad tikai mazliet un tikai uz īsu brīdi. Mani pusaudziskie izlēcieni bija kaut kas ārpus šīs normas.

Kā tad īsti vīrietim būtu jāuzvedas? It kā jau – cik cilvēku, tik viedokļu. Taču kaut kādi stereotipi un priekšstati ir raksturīgi ikvienam, tie var būt balstīti gan personīgajā pieredzē, gan iemācīti un sabiedrībai raksturīgi. Ne velti vīrieši ir “stiprais dzimums”, “apgādnieki”, “mednieki” un tā tālāk, un tālāk. Fokusēšos uz pirmo.

Būt “stipram” nenozīmē tikai varēt uznest kartupeļu maisu uz sesto stāvu. Tas nozīmē arī nebūt vājam emocionāli, visupirms jau neraudot. Tas nozīmē nepagriezt otru vaigu, bet sist pretī. Tas nozīmē strīdā kliegt skaļāk, jo tas, kurš skaļāks, tam vairāk taisnības. Būt stipram nozīmē būt līderim, būt alfa, vienmēr sasniegt mērķus, vienmēr saņemt to, ko tu vēlies. Jo tā normāli veči dara.

Nav šaubu, ka starp vīriešiem un sievietēm pastāv atšķirības, pirmkārt jau fizioloģiskās, bet atšķiras arī citas pazīmes, piemēram, personības iezīmes, tomēr ir būtiski izcelt, ka runa ir par vidējiem rādītājiem, kas diezgan maz pasaka par personību individuālā līmenī. Un ir sfēras, kur šīs atšķirības ir mazāk skaidras, piemēram, emocionalitāte. Viedokļi dalās, skatoties no evolucionārās perspektīvas, nebūtu grūti iedomāties, ka sievietes-mātes-aprūpētājas patiešām ir emocionālākas par vīrieti-apgādnieku-cīnītāju, jo katram ir savas funkcijas. Tomēr, veidojot šo publikāciju, man neizdevās atrast pārliecinošos datus, kas šo hipotēzi apstiprinātu. Drīzāk pretēji – ja runājam par emocionālo reaktivitāti, izskatās, ka vīriešiem un sievietēm tā faktiski neatšķiras, vismaz tad, ja runā par amigdalas ierosu. Ja skatās uz citām pazīmēm, tad atšķirības ir novērojamas, un, jo tālāk no fizioloģiskajiem procesiem ejam, jo lielākas atšķirības var novērot. Vismaz virspusēji.

Tātad, veči neraud, bet kāpēc? Reizēm visvienkāršākā atbilde izrādās pareizā, un man šķiet, ka tā ir arī šoreiz. Proti, mēs esam iemācīti būt stipri. Es nepasaku neko jaunu, par konteksta nozīmi emocionalitātes un dzimumu atšķirībā runā jau sen, un varētu izskaidrot, kāpēc bērnībā zēni emocijas eksternalizē vairāk nekā meitenes, bet pieaugot šī attiecība mainās. Tas man liek domāt, ka veču stiprums ir sociāls konstrukts, kam nav nekāda saistība ar to, kas ir cilvēka dabā. Mēs esam emocionālas būtnes (izņemot atsevišķu traucējumu gadījumā), ir nevis normāli, bet dabiski priecāties, bēdāties, dusmoties un, jā, arī skumt neatkarīgi no tā, kāds ir mūsu dzimums. Tomēr mēs pret to tā neizturamies. Sievietes, tās jau ir tās emocionālās. Mēs, vīrieši, ar visu tiekam galā tikai ar prātu. Vai ne?

Diemžēl tā nav taisnība. Elementārs piemērs ir pašnāvības – nav tā, ka vīrieši tās izdara biežāk. Vīrieši tās izdara vairākas reizes biežāk. Piemēram, pagājušajā gadā tīšs paškaitējums bija 246 vīriešiem un 52 sievietēm. 2019. – pēdējā pirmscovid gadā – 226 un 62. Tomēr “īsta vīrišķība” nekaitē tikai pašam vīrietim. Arī vardarbība ģimenē var sākties kā vienas personas vēlme (vajadzība) dominēt pār otru. Kādēļ to vajag? Tam var būt dažādi iemesli – greizsirdība, zems pašvērtējums, jušanās nevērtīgākam par otru profesionālo, akadēmisko vai citu panākumu dēļ. Un arī nespēja regulēt emocijas.

Ir grūti iedomāties, kā iespējams regulēt emocijas, ja jau no mazotnes māca, ka to izpaušana ir nevēlama. “Paskaties, kāds tu noraudājies, vai tad puikas tā raud? Tā kā tāda meitene,” – vai kāds var godīgi teikt, ka nekad nav dzirdējis šādas vai līdzīgas frāzes attiecinām uz zēniem? Varētu likties, ka mēs kā sabiedrībā esam jau tālu tikuši saistībā ar to, kā mēs izturamies cits pret citu, un, protams, ir krietni labāk, salīdzinot kaut vai ar laiku, kad es biju mazs. Bet vēl aizvien frāzes par to, ko zēniem vai meitenēm, vīriešiem vai sievietēm pieklājas darīt, var dzirdēt ik dienas. Un ne tikai no konservatīvi noskaņotajiem. Tas nav pārsteigums. Dzimumu lomas un tas, kas kuram pienākas, manuprāt, pamatā ir sociāli konstrukti. Ja persona no bērnības ir mācīta, ka kaut kas ir pareizi vai nepareizi, un netiek tīši vai netīši eksponēta citādai informācijai, nav pamata to apšaubīt. Pēc tam, kad bērni ir pašam, šīs pašas taisnības tiek mācītas tālāk.

Ko ar to visu darīt? Pirmkārt, mums katram ir iespēja pārraut šo ķēdi, vispirms padomājot, cik daudz manu rīcību ir skaidrojamas ar to, ka esam mācīti tā darīt. Ja iemācītās metodes nepalīdz, tātad ir jāmeklē citas. Visticamāk, varētu būt vērts pārdomāt, cik šīs mācītās vispār ir pamatotas. Otrkārt, mēs varam to neturpināt savā dzīvē – ne tikai no saviem bērniem, bet arī no apkārtējiem. Negaidīt, ka kāds uzvedīsies tā, kā noteiktam dzimumam pieklātos.

Emocijas un to regulācija ir ļoti sarežģīta. Es to esmu centies apgūt gadiem, bet solīši šķiet mikroskopiski. Un, redzot apkārt cilvēkus, kas vēlas atteikties no tā, ko viņiem mācījuši un kas izrādījies aplams, izskatās, ka arī citiem tas nenāk viegli. Tomēr ir vērts censties. Jo, kamēr vien veči neraud, par to jāmaksā mums visiem.

Raudāšana reizēm izrādās dārgs un laikietilpīgs prieks. Ja vēlies mani atbalstīt ar regulāriem salvešu un citu nepieciešamo atribūtu nodrošināšanu, to iespējams izdarīt te. Ja domā, ka pagaidām pietiktu ir vienu paku, to var izdarīt šeit.

Viesturs, salmi un vīrieša trauslais ego

Photo by Pixabay on Pexels.com

Latvijas neitrālākā žurnāliste Elita Veidemane nupat sniegusi kārtējo intelektuālā pacēluma baudījumu mediju patērētājiem, intervējot caurkritušo, atvainojiet, pārprasto, Viesturu Rudzīti, kurš joprojām lepni dēvējas par psihoterapeitu. Intervija, kā jau ierasts NRA, bija cieņpilna, daudzpusīga un objektīva, ko lieliski izteica pirmie vārdi zem Rudzīša bildes: “Par homopropagandas graujošo būtību.”

Teikt, ka Viesturs Rudzītis ir pretrunīgi vērtēts tēls būtu aizskaroši pretrunīgi vērtētiem tēliem. Kopš viņš parādījās manā informatīvajā telpā, kas bija, kad mācījos pirmajā kursā un kad viņu izslēdza no psihoterapeitu biedrības, Rudzītis atkal un atkal izcēlies vienīgi ar seksistiskiem, rasistiskiem, homofobiskiem un vienkārši pret elementāru cieņu vērstiem izteicieniem. Ja tur kādreiz ir bijis milzīgs intelektuālais potenciāls, ko es negribu apšaubīt, to jau gadiem ir aizēnojis milzīgs naids pret visu, kas neietilpst viņa šaurajā un, protams, pareizajā pasaules redzējumā.

Taču pliki ad hominem neesot pieklājīgi, tādēļ vēlējos mazliet iztirzāt Rudzīša atziņas jaunākajā publikācijā.

Kā kārtīgam žurnālistam pieklājas, Veidemane iesāk ar jautājumu, kas nav ne pielādēts, ne piedāvā atbildes, proti: “Neviens mums nav pajautājis: sakiet, lūdzu, vai jūs vēlaties, lai augustā mūsu galvaspilsētu „rotātu” praids? Nē, nevēlamies.” (Šo gan tviterī pirms nepilna gada jautāja Jānis Iesalnieks, un lielais vairums atbildēja, ka vēlas tieši praida Rīgu.) Tad viņa pasūdzējās par Krišjāni Kariņu un Ungārīju, līdz visbeidzot nonāca līdz jautājumam: “Vai tāds ir mērķis – lai visi justos slikti?”

Rudzītis sacīja, ka tas ir ļoti svarīgs aspekts. “Mums katram ir priekšstats par to, kas ir labi un kas ir slikti, kā vajadzētu notikt un kā nevajadzētu. Ar šo cilvēku viedokli (..) būtu jārēķinās, bet notiek tieši pretējais process, un tas grauj cilvēkus iekšēji,” viņš teica.

Rudzītim ir taisnība, ka katram ir savi priekšstati, un taisnība pat tajā, ka būtu jārēķinās, ka pastāv atšķirīgi viedokļi, taču to, ko viņš spītīgi cenšas ignorēt – ne jau viņš būs tas soģis, kurš zinās, kura tad ir īstā pareizība. Tā vietā viņš brīnās, “ka normāli domājoši cilvēki” nav sabrukuši, kas uzreiz parāda šo duālo pasaules redzējumu – esam mēs jeb normāli domājoši un viņi jeb nenormāli domājošie. Būtībā viņš saka – lai arī katram ir savu priekšstati, mūsējie tomēr ir pareizākie.

Tālāk viņš izsaka atbalstu Džordanam Pītersonam, kurš uzskata, ka “pasaulē viss notiek pēc viena scenārija: ļaunums uzvar. Patlaban! Ne mūžīgi – tur darbojas svārsta likums. Viņš arī lieto jēdzienus: haoss un kārtība. Viņš apraksta, kā šodien Kanādā un Amerikā uzvar haoss un kā tas ieņem aizvien lielāku vietu. Pie mums notiek tas pats, tikai tur – ar lielāku jaudu, ar lielāku stulbumu.”

Šeit lieliski parādās Rudzīša un arī paša Pītersona nezinātniskums un ontoloģiskā aprobežotība. “Haoss un kārtība” ir jēdzieni, kas tiek ieslogoti autora personīgajā skatījumā un tam tiek piemeklēti atbilstoši anekdotiski pierādījumi, taču šīs idejas savā būtībā nav apgāžamas. Ja tu neredzi “haosu un kārtību”, tu neskaties pietiekami rūpīgi vai arī vienkārši vēl neesi gana vieds, lai tos saredzētu. Tie nav falsificējami, līdz ar to – nav zinātniski. Taču šāda teorētisko konceptu būvēšana, kur tikai pats autors līdz galam saprot, par ko galu galā ir runa, ir lielisks rīks noteikta tipa intelektuāļiem, jo tā var piesaistīt plašu auditoriju, kur katrs uz šiem abstraktajiem konceptiem var projicēt savas jau esošās pārliecības.

(Plašāka Pītersona kritika lasāma rakstā “The Intellectual We Deserve”. Tā ir pagara lasāmviela, bet, manuprāt, noteikti iztērētā laika vērta.)

Rudzītis turpina ar to, ka Toronto universitātes mācībspēki centās no Pītersona atbrīvoties, un ātri savelk paralēles ar situāciju pie mums. “60 psihologi paraksta atzinumu, ka pieņemamas ir visu veidu ģimenes, jo ģimenes pamatā, izrādās, nav vīrietis un sieviete, un viendzimuma partneru „gimenes” būšot „bērna interesēs”. (..) Zinātņu doktori paraksta šādu vēstuli, un cilvēkiem nav kauna par to, ko viņi dara.”

Kauns parasti tiek raksturota kā negatīva emocija, līdz ar ko Rudzītis jau atkal uzmetas par soģi – ja tu atbalsti viendzimuma ģimenes, tev jājūtas slikti. Viņš pats savu homofobiju nemaz necenšas slēpt: “Un tagad ar tīru sirdsapziņu mūsu bērnudārzos varēs mācīt, ka homoseksualitāte un visas ar to saistītās izdarības ir laba lieta?”

Pirmkārt, interesants būtu jautājums, ko Rudzītis domā ar “visām ar to saistītajām izdarībām”, bet šī atbilde diemžēl izpaliek. Otrkārt, lai arī viņam pašam ir skaidrs, ka homoseksualitāte ir kaut kas slikts, es tam piekrist nevaru. Homoseksualitāte nav laba vai slikta, tā vienkārši ir. Tāpat kā ir labroči un kreiļi, garāki un īsāki cilvēki, ir heteroseksuāli, homoseksuāli, biseksuāli un citi cilvēki. Seksualitāte nav kaut kas, ko būtu nepieciešams vērtēt kategorijās “labs-slikts”, savukārt izglītot bērnus par to, cik dažādā pasaulē dzīvojam – vai tas ir slikti? Man šķiet tieši pretēji.

Tomēr Rudzītis turpina vispārināt savus aizspriedumus uz sabiedrību. “Kāda ir mūsu reakcija, ja redzam mammu ar bērnu? Vai – tēvs, māte kopā ar bērniem dodas uz jūru? Tas mūsu sirdī atbalsojas ar prieku. Bet kāda ir mūsu reakcija, redzot uz ielas divus vīriešus, kas iet, rokās saķērušies? Prieka, piedod, tur nav…”

Es piekrītu tiktāl, ka prieka tur īsti nav. Redzot vecākus ar bērniem, lielākoties esmu diezgan vienaldzīgs. Reizēm bērni izdara vai pasaka kaut ko uzjautrinošu. Reizēm patiešām var redzēt, ka vecākiem patiešām viņu bērni rūp. Taču ļoti bieži redzētais rada arī dusmas. Piemēram, pirms kāda mēneša gāju uz veikalu, un netālu no manis gāja kāda sieviete ar meitu, gadus astoņus vecu. Meitene sūdzējās, ka viņai traucējot soma. Māte atbildēja: “Tev traucē? Zini tādu teicienu – baletdejotājam pat olas traucē.” Meita atbildēja, ka nezina. Māte: “Nu, tev tā soma kā baletdejotājam olas.”

Vai man vajadzēja priecāties tikai tādēļ vien, ka šeit bija “pareizā” kombinācija, proti, māte-meita?

Savukārt mana reakcija, ieraugot divus vīriešus, kas iet pa ielu, sadevušies rokās, vispirms ir pārsteigums, bet pēc tam prieks, ka viņi nebaidās izrādīt savas jūtas, lai arī mūsu sabiedrībā netrūkst rudzīšu un veidemaņu.

Pašam Rudzītim gan rodas pavisam citādas emocijas: “Nereti ir riebums – bioloģiska reakcija, kas atbalsta vairošanās uzvedību un vēršas pret neauglības uzvedību. Šī iekšējā reakcija ir bioloģiski loģiska, sevišķi apstākļos, kad mirstam vairāk kā dzimstam.”

Starp laiku, kad augstskolā mācījās Rudzītis, un mūsdienām ir pagājušas vairākas desmitgades. Nezinu, ko mācīja viņam, bet mums kā biežāko piemēru, runājot par riebuma evolucionāro izcelsmi, minēja sabojājušos ēdienu. Reibumu ne tikai cilvēki, bet arī citi zīdītāji, izjūt, nonākot saskarē ar kaut ko, kam nereti būs kādas ārējas bojājuma pazīmes, piemēram, nepatīkama smarža vai garša.

Zinot, ka Rudzītim ir dažādi īpatnēji uzskati, varbūt viņam homoseksuāli cilvēki patiešām izraisa riebumu, jo, viņaprāt, “geju problēmu” varētu atrisināt, viņus visus apēdot. Tā kā mūsu sugai nav pārāk raksturīgs kanibālisms, šāda doma vien patiešām varētu izraisīt riebumu.

Šo teoriju nevaru ne apstiprināt, ne noliegt, bet drošības pēc uzskatu par vajadzīgu pateikt: Viestur, lūdzu, neēd gejus!

Rudzītis varbūt nezina teorijas par bāzes emocijām, taču viņš zina kaut ko daudz nozīmīgāku – ko jautā katrs, kurš redz “ārzemju gejparādes”. “Kā kaut kas tāds var tikt virzīts kā skaists un publiski atbalstāms?” Atbilde ir ļoti vienkārša – elementāri, un, ja nepatīk, tad neskaties. Man kā publiski atbalstāma nešķiet Rudzīša pašapmierinātā ģīmja redzēšana savā ekrānā, tāpēc viņa intervijas cenšos patērēt tikai tad, ja tās ir uzrakstītas. Bet tas nenozīmē to, ka manas personīgās nepatikas dēļ viņu būtu jāaizliedz kaut kur aicināt.

“Bet tas pretīgums, ko pret seksuālajām minoritātēm ir radījusi šī organizācija – LGBT – nekur nevar pazust. Un ļoti iespējams, ka nebūs kas tajā praidā iet, izņemot Rinkēviču, Streipu un Kariņu,” viņš turpina gāzt žulti. Es īsti nezinu, par ko Rudzītis runā, jo LGBT nekad neesmu uztvēris kā kaut kādu organizāciju, bet, runājot par to, kas ies praidā, varu pacelt roku. Nē, ne tāpēc, ka es piederētu seksuālajām minoritātēm, bet tādēļ, ka atbalstu viņu līdztiesības un vēlos, lai viņiem kā cilvēkiem ir tās pašas iespējas, kas ir man.

Tālāk arī Rudzītis beidzot nonāk pie labējo saldā ēdiena – marksisma. “LGBT ideologi izmanto marksisma propagandas tehnoloģijas, akcentējot upura lomu: viņi apvaino pārējos naidā pret sevi. Ja tāds naids arī ir, tad tas ir pašu LGBT ideologu izprovocēts.” Viss šis apgalvojums ir tik absurds, ka pat neredzu jēgu to sīkāk iztirzāt.

Viņš turpina: “Es, piemēram, nekad neuzdodu sev jautājumu: nez, vai tas cilvēks ir vai nav gejs? Par to, ka Deniss Hanovs ir gejs, es uzzināju tikai pēc tā skandāla, kad viņam kāds bija uzbrucis. Mēs pirms tam esam tikušies diskusijās, man šķita interesants viņa rakstītais. Kāds tam vispār sakars ar gultas dzīvi? Nu, nekāds! Tad kāpēc jāiet tādos praidos, uzsverot tieši šo aspektu?”

Šeit atkal Rudzītis parāda savu ļoti šauro skatījumu – man nav problēmu ar gejiem, kamēr nezinu, ka viņi ir geji, es nesaprotu, ko viņiem vajag.

To var ļoti vienkārši mainīt – pajautā viņiem pašiem.

Pēc dažām konspiratīvām apcerēm par pasaules kārtību, Rudzītis atgriežas pie pašmāju aktualitātēm, sakot, ka ir skolas “ar izteikti gejisku atmosfēru”, kurās “geji sevi demonstrē”. Tā nudien ir traģēdija, vai ne, ka pusaudži pamazām sāk nekaunēties par savu seksuālo orientāciju. Protams, Rudzītim to nesaprast, viņš domā, ka kauns ir kaut kas, kas būtu jājūt visiem, kas domā ne tā kā viņš.

Lai arī līdz šim esmu centies pieturēties tikai pie Rudzīša teiktā, uz intervijas beigām Veidemanei izdevās pagatavot tādus vārdu salātus, kas savā absurdumā konkurē ar Vijas Beinertes atziņām. “Tāds tas liberālā kriminālmarksisma plāniņš, kura ideologs ir šis tehnokrātiskā fašisma vīzijas autors – Klauss Švābs,” viņa saka. Liberālisms, marksisms, fašisms, tehnokrātisms – tas taču ir viss viens. Tas lieliski parāda šīs intelektuāļu grupas argumentāciju – nāk lielais ļaunums, kas grib mūs sagraut, nav svarīgi, ka tas pastāv tikai mūsu galvās, jo pats galvenais ir, ka mums ir bail.

Bet no kā šādiem rudzīšiem tik ļoti ir bail? Es mēģināšu atbildēt labākajās intelektuāļu tradīcijās, izmantojot tikai pašam zināmus konceptus un ne uz ko konkrētu neatsaucoties.

Rudzītim ir bail, jo viņš ir vīrietis, taču viņa izpratne par to, kādam ir jābūt vīrietim, ir aptuveni 40 000 gadu veca un aizvien mazāk ir savienojama ar sociālo realitāti, kurā dzīvojam. Vīrietis vairs nav mednieks-apgādnieks, kurš sagādā visu ģimenei nepieciešamo, kamēr sieviete, kura, saprotams, ir vīra pakļautībā, sēž mājā (alā) un audzina bērnus. Rudzītis ir vīrietis, kurš tūkstošiem gadu ir valdījis pār pasauli, taču pamazām aizvien vairāk cilvēku sāk saprast – mums nevajag šādu valdīšanu, tā nav leģitīma. Mēs – gan sievietes, gan vīrieši (kuri gan droši vien patiesībā nav nekādi vīrieši) – kuri iestājas pret šādu lietu kārtību, kur cilvēka vērtību nosaka viņa dzimums vai seksuālā orientācija, esam drauds, jo sabiedrībā, kurā cilvēkus ciena tāpēc, ka viņi ir cilvēki, Rudzīša pasaules uzskati kļūst aizvien marginālāki un neaktuālāki.

Pasaule, kurā sievietēm un seksuālajām minoritātēm ir tādas pašas tiesības kā vīriešiem, ir drauds Rudzīša būtībai, viņa ego, jo gan Rudzītis, gan viņa domubiedri ir palaiduši garām, ka ir izdomāts kaut kas labāks par vardarbību. Jau sen. Bet viņi nespēj samierināties ar domu, ka mums nevajag varmākas.

Ja vīrietis vairs nav ne apgādnieks, ne valdnieks un pat nedrīkst laiku pa laikam uzšaut sievai, kāda tad vispār ir vīrieša jēga, viņi sev neapzināti jautā. Pašreiz tā ir gaužām vienkārša – mēs varam atzīt priviliģēto stāvokli, ko esam baidījuši tūkstošgadēm, un ieklausīties un atbalstīt tos, kurus tikai tagad sākam atzīt par līdzvērtīgiem cilvēkiem. Manam dzimumam vai orientācijai pašai par sevi nav vērtības. Ja es to pieņemu, mans ego ir pasargāts no lielajiem draudiem, ko nemitīgi izjūt rudzīši un veidemanes.

Noiet Keruaka ceļu

Es pamodos šorīt, 24. jūnijā, un padomāju, cik forši ir nebūt paģirainam, cik forši ir nepārdzīvot par stulbajām lietām, ko vakar esmu pateicis vai izdarījis. Jo ļoti bieži svētki sanāk tieši tādi. Bet ne šogad, ne šoreiz, pārmaiņas pēc “nesvinēt” patiešām nozīmēja nesvinēt – izdzēru divus alus, pirmo reizi mūžā noskatījos “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” un kaut kad pēc tam aizgāju gulēt.

Es tā gribētu vienmēr – nepārdzīvot.

Taču domām, it sevišķi destruktīvām ir tāda mode iezagties galvā, ielauzties apziņā un tur vērpt savus šaušalīgos pavedienus, līdz attopies, ka tās tur tik ērti iekārtojušās, ka ar vienkāršu “please vacate the premises” būs par maz, lai no tām tiktu vaļā. Tā sanāca arī šoreiz. Lūk, un te arī pienāca tāds brīdis, kad iedomājos: “Ak, cik jauki būtu būt kaut kur kārtīgi salīgojušamies no iepriekšējās nakts, pārkarsušam triekt iekšā siltus aliņus, līdz kāda brīdī, pieceļoties no sēdus pozīcijas, es attapos – velns, esmu atkal pālī!” Protams, savu reibumu es censtos noslēpt. Neveiksmīgi.

Būtu aizņēmies laimi no vēl vienas rītdienas.

Šajā domā nav nekā racionāla, bet manā apziņā tā aizņēma tik daudz vietas, ka jājautā sev: vai tu gribi pārdzīvot?

Protams, nē!

Bet tev gribas šādi – otrās dienas pālī – būt.

Nē, nekādā gadījumā!

Bet varbūt tomēr?

Nē, man nepatīk sev pārmest!

Nu, tā jau gan nav taisnība!

Nē, patiešām, es…

Tu tagad sev pārmet.

Jā, bet tikai tāpēc, ka tā doma…

Tā doma, kas ir tavā galvā?

Jā, tā doma…

Kas ir tavā galvā.

Fuuuuuck

Es nodomāju un domāju tālāk.

Man jāatzīstas, ka šādās situācijās ļoti izlauzties cenšas mana apsēstība ar nāvi. Šodien klausījos mūziku, ko sarakstījuši un izpilda mirušie, un iedomājos par to, kā par mirušo pēdējiem darbiem mēdz runāt ļaudis.

“Var dzirdēt, var just, nu tā sajust, līdz kaulam izjust, ka viņš bezmaz vai zināja, ka mirs, ka tā ir tāda atvadīšanās, ka, pēdējā vēstule, pēdējie vārdi, jā.”

Un tad es nodomāju: Klau, mīļie, saņemas, mēs visi to zinām, saprotiet, spoiler alert, bet mēs visi nomirsim.

Un tad, kad es tā pasaku, viņi ar mani negrib draudzēties. Ok, varbūt tik traki gluži nav, bet viņi noteikti negrib runāt par nāvi. Es nepārmetu, man arī negribas runāt par nāvi, bet visu laiku sanāk. Ar sevi, protams. Eju dušā un hop! “Būtu forši izkrist pa logu,” mans ļaunais prāts saka. Es atbildu: Nē, nebūtu gan. Uz kādu laiku viņš liekas mierā, bet tad jau drīz, jau drīz viņš ir atpakaļ ar kādu citu nelietīgu domu. Un tad pienāk tāds brīdis, kā šorīt, kad prāts mani pārliecina, ka es gribu pārdzīvot, ka es gribu apzināti nonākt situācijās, kurās pārdzīvošu.

Ak vai! Ak vai! Kā lai aizbēg no saviem dēmoniem? (Un kā lai aizbēg no klišejām?)

Mēs ar prātu nemitīgi strīdamies. Viņš man saka, ka domāju vai gribu kaut ko vienu, es viņam saku: Nē, tā nav. Mana narcisa daba saka, ka viss, ko es domāju vai gribu, ir labs, jo to taču gribu es. Mana racionālākā un piezemētākā daļa, ko esmu kopis un lolojis pēdējos gadus sešus, saka, ka kļūdās visi, pat es. It īpaši es, jo sevišķi es, visu laiku.

Tomēr visas 70 (vai cik nu viņas tur ir) manas puses ir vienisprātis par vienu – man taču nav par ko sūdzēties. Nu tā, objektīvi uz sevi paskatoties, cik nu objektīvi mēs varam būt. “Tev viss ir, Mārtiņ,” to 70 vai vairāk vai mazāk balsu koris saka.

Es nevaru nepiekrist.

Šeit atļaušos mazu atkāpi uz savu vēsturi. Es nepiedzimu turīgā ģimenē, tieši pretēji. Man nebija bagāts tētis vai mamma, kas sponsorētu augstāko izglītību un sociālo dzīvi, kad biju tajos labajos – bakalaura studiju – gados. Nenoliedzami, manu vecāku finansiālā situācija, kad biju 18 vai 19 gadus vecs, bija krietni labāka par to, kādā tā bija, kad man bija astoņi vai deviņi. Bet. Lai izmācītos bakalauru, es paņēmu studiju kredītu, kas tagad manā ikmēneša budžetā izēd mazu robiņu. Lai sāktu dzīvot Rīgā, man bija jāsāk strādāt, tādēļ mēģināju apvienot pilna laika studijas ar pilnas slodzes darbu. Jā, uzreiz nesanāca, pat paņēmu akadēmisko 3. kursā, bet viss beidzās labi. Jā, man palīdzēja, tomēr beigu beigās esmu vairāk self-made nekā Kailija Dž. vai Donalds T.

Nepārprotiet, es nelielos. Nekā daudz man nav, bet man ir viss, ko varētu vēlēties. Tas ir tik skaisti, vai ne?

Tas būtu, ja nebūtu 70 balsis, kura katra grib kaut ko vēl savu. Vairums no tām tagad ir uzmetušās uz vienu roku un kliedz: “Mēs negribam!”

“Ko mēs negribam?” es apjucis vaicāju.

“To.”

“Ko to?”

“To visu. Iespējas.”

“Es nesaprotu,” es paceļu uzacis.

“Un rūpes. Jā, it sevišķi rūpes.”

“Bet mums rūp,” es cenšos iebilst.

“Taču mēs negribam. Mēs gribam viegli.”

“Bet, bet, bet…” mani iebildumi pārvēršas par vārgiem čukstiem. Es esmu pārspēts, 69 vai vairāk vai mazāk pret vienu, tā ir negodīga un neuzvarama cīņa. Es zinu, ko viņi – šie mani es, ko esmu centies pieradināt un nomierināt – vēlas. Viņi vēlas iet Keruaka ceļu. Tas būs tā, uzburšu jums ainiņu.

Vairāk nekā 40 gadus vecais es sēž mājās un malko savu iecienīto dzērienu. Pēkšņi sajūtu neizturamas sāpes vēderā. Aizskrējis uz tualeti, sāku vemt. Manas acis šausmās ieplešas, ieraugot, ka vemju asinis. Es kliedzu: “Luīze, es mirstu!”

Viņa izsauc ātros.

Mani aizved uz slimnīcu.

Pēc dažām stundām es nomirstu. Pārplīsusi čūla vai kaut kas tamlīdzīgs.

Tas bija Bukovskis, vai ne, kurš teica (un kura dzejoļu izlase patiešām stāv manā grāmatu plauktā), ka vajag atrast to, ko tu mīli, un ļaut tam tevi nogalināt. Keruaks mīlēja viskiju. Es mīlu alu un vīnus. Manas 69 vai vairāk vai mazāk balsis lūdzas, lai ejam Keruaka ceļu. Es mēģinu pretoties, jo ir tik daudz citu ceļu ko iet. Ir taču tik daudz iespēju, es lūdzos.

Es rakstu rakstus, es sāku. Es studēju psiholoģiju, es varu palīdzēt citiem, es raudu.

69 vai vairāk vai mazāk balsis smejas. Viņas zina to pašu, ko zinu es. Cauri aptuveni 70 balsu kakofonijai es sadzirdu: “Kāda tam visam ir jēga? Kāda tam ir nozīme? Vai ir?”

Es nopūšos, jo man nav atbildes.

Viss, ko tu dari, ir pilnīgi bezjēdzīgs. Teksti, ko tu raksti, neko nemaina. Piecus gadus izstudējis psiholoģiju, bet pat nemāki ar cilvēkiem runāt. Kur nu vēl ar sevi tikt galā. Nožēlojams alkāns ar sapņiem par diženumu.

Es aizveru acis, man vairs nav spēka iebilst. Viņām nav gana. Viņas riņķo man apkārt, mētā savas dzēlības, pieprasa savas vajadzības.

Ir tikai viena lieta, kas man jebkad ir kaut cik padevusies un patikusi. Tā ir šī – burtu vilkšana vārdos, vārdu savērpšana teikumos un teikumu salikšana rindkopās, kas beigu beigās izveido kaut kādu tekstu ar vismaz subjektīvu jēgu.

Šis tāds nav.

Šī ir tikai žēlošanās par to, ak, cik grūti, vai, cik grūti man ir!

Gribas nepārdzīvot.

Gribas nebūt atbildīgam.

Pateikt paldies tiem, kuriem ir par ko pateikties, un atvainoties tiem, kam jāatvainojas.

Gribas būt brīvam no pateicībām un atvainošanās.

Tagad.

Droši vien pēc nedēļas vai divām, vai desmit mani vairs nenāks šaubas par to, ka ir labi, ja rūp. Ir labi pārdzīvot.

Bet ne tagad.

Es gribu iet Keruaka ceļu.

Līdz kaut kad varbūt atkal paliks labāk.

Un tad atkal paliks sliktāk.

Nepārmetiet, ja noeju Keruaka ceļu. Un ja nu pārmetīsiet, es atrunāšos, ka beigu beigās bijāt vienkārši ķieģeļi sienā.

Šī ir tā vieta, kur parasti saku par neatkarīgām domām un neatkarīgām naudām. Šoreiz neceļas roka. Tā vietā piedāvāju īsu atskaņošanas sarakstu, ko izveidoju šodienas frustrāciju iespaidā.

Kāda ir policijas jēga?

Photo by Suzy Hazelwood on Pexels.com

Bija silta vasaras nakts, kad es, tolaik 16 vai 17 gadus vecs, gāju satikt savu tā brīža sirdsdāmu. Es dzīvoju vienā no Pierīgas pilsētām, viņa – ciemā netālu no tā, līdz ar to mūs šķīra vairāki kilometri. Atzīšos, biju kunga prātā, tādēļ pārāk labi neatceros ne gājienu, ne to, kā nakts beidzās. Taču nākamajā rītā mani pārsteidza kāds negaidīts atklājums. Paņēmis somu, ko iepriekšējā vakarā nesu, pārmetis plecam, atskārtu, ka tā ir neparasti smaga. To atvēris, atradu divus bruģakmens gabalus – tos pelēkos, ko var redzēt uz katras otrās ietves. Gara acīm redzēju uzplaiksnījumus ar iepriekšējās nakts ainām. Mans maršruts veda caur teritoriju, kur tika mainīts ceļa segums. Uz neskaitāmām paletēm bija sakrauti simtiem šādu pelēku ķieģeļu. Acīmredzot biju uzskatījis par vajadzīgu divus no tiem piesavināties.

Lai arī šo atgadījumu pārāk nenožēloju, es noteikti nevarētu teikt, ka ar to lepojos. Manā biogrāfijā tas ir absolūti nenozīmīgs, no apziņas izstumts, līdz brīdim, kad kāds ārējs stimuls neliek to atcerēties. Šāds stimuls nesen uzradās, pateicoties TV3 raidījumam “Degpunktā”, kurā vēstīja, ka kāds sirmgalvis iekūlies nepatikšanās ar policiju, cenšoties nozagt bruģi. Vīrietis teicies, ka gribējis paņemt tikai vienu akmeni, taču likumsargi konstatējuši, ka patiesībā viņš tīkojis pēc vairākiem.

Lai kā arī būtu, vīrietis aizturēts un nogādāts policijas iecirknī, jo “zādzība paliek zādzība”. Nav gan zināms, kā šī sāga beigusies. Skaties.lv rakstīja: “Visticamāk, būvuzņēmējam nodarītā skāde tik tiešām ir salīdzinoši neliela, līdz ar to pret garnadzi netiks ierosināta krimināllieta un vīrietis tiks cauri vien ar administratīvo sodu. Taču ieraksts par šo ne pārāk komplimentējošo notikumu vēl labu laiku būs lasāms sirmā vīra biogrāfijā.”

Ja nu tomēr tiktu ierosināta krimināllieta, vīrietim draudētu līdz diviem gadiem cietumā. Protams, šāds scenārijs droši vien ir diezgan nereāls, bet tomēr. Savukārt Administratīvo sodu likums par pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts valodas lietošanas jomā sodu par zādzību neparedz. Pieļauju, ka vīrieti varētu sodīt par sīko huligānismu, par ko paredzēts naudassods no četrpadsmit līdz simt naudas soda vienībām (viena vienība ir pieci eiro).

Tātad, viena (vai dažu) akmeņu zādzības cena ir 70-500 eiro, vairāku stundu policijas darbs, izčakarēti nervi sirmgalvim, papīru kalni un viss pārējais. Vai tas ir samērīgi? Administratīvo sodu “likuma mērķis ir nodrošināt pārvaldes un sabiedrisko kārtību (..) un atturēt personas no pārkāpumu izdarīšanas šajās jomās”. Es pieņemu, ka konkrētais vīrietis nākotnē bruģi nezags. Bet vai šis bija labākais un efektīvākais veids, kā to panākt? Ja septiņpadsmitgadīgo mani, zogot bruģi, apturētu policija, nevajadzētu aizturēt, aizvest uz tuvāko iecirkni un uzrakstīt protokolu, lai pārliecinātu, ka tā labāk nedarīt. Man pietiktu, ja pateiktu, ka tas var izmaksāt 500 eiro. Es nevaru galvot, ka vairs nekad šāda doma neielīstu tumšā prāta nostūrī kādā citā siltā vasaras naktī. Taču varu diezgan droši teikt, ka 500 (vai pat 70) eiro sods manī radītu vienu lietu – dusmas.

Paskaidrošu ar piemēru. Nepilnu gadu pirms kļuvu par divu nelegāli iegūtu akmeņu īpašnieku, notika mana pirmā nopietnā saskare ar policiju. Nelielā kompānijā bijām ciemos pie viena no draugiem, spēlējām kārtis, iedzērām alu. 16 gadus vecais es vakara gaitā izdzēra četrus vai piecus alus. Vēl vakara (vai agrā rīta) stundā mēs devāmies mājās. Tolaik dzīvoju Ogrē, kas naktīs lielākoties ir ļoti klusa pilsēta. Mūsu ceļš aptuveni 150 metru garumā stiepās pa taisnu, asfaltētu ielu, kura bija labi pārredzama abos virzienos. Tā kā tā bija tukša, mēs gājām pa to, vienam no maniem draugiem bija velosipēds, ko aizņēmos un metu lēnus lokus. Pēc brīža pamanījām, ka uz ielas izgriežas mašīna. Tā kā tā bija tālu, lēnā garā atbrīvojām ceļu un uzkāpām uz trotuāra. Pēc vairākām sekundēm auto mūs sasniedza un apstājās. Tas bija policijas busiņš, kas, protams, apstājās. Kārtības sargi jautāja, kur ejam, teicām, ka uz mājām. Prasīja, vai esam dzēruši, atbildējām, ka nedaudz. Policists prasīja, kāpēc braukāju pa ielu, atbildēju, ka tā bija tukša un labāk apgaismota nekā bedrainais trotuārs. Atbilde viņu neapmierināja. Viņš nolēma pārbaudīt mūsu datus. Uzzinājis, ka esmu nepilngadīgs, viņš kļuva vēl neatlaidīgāks. Pārbaudot alkohola koncentrāciju izelpā, tika konstatētas 0,62 promiles. Bija tikai viens variants – man jādodas uz policijas iecirkni. Es nepretojos.

Te gan piebildīšu, ka policists bija pilnīgs kretīns. Viņa divas kolēģes, kuras īsti nelikās ieinteresētas manis aizturēšanā, sarunā iesaistījās tikai tad, kad likumsargs teica, lai lieku riteni busiņā un kāpju iekšā arī pats. Atbildēju, ka tas nav manējais, tādēļ šis neies cauri. Tikai kolēģu iedrošināts viņš nolēma, ka pietiks ar manis aizturēšanu. Atgriezies iecirknī viņš gan vēlreiz centās pabiedēt, ka būs protokols arī par velosipēda vadīšanu alkohola reibumā. Arī šoreiz kārtības sargu atturēja kolēģu iebildumi. Tāpat mani informēja, ka, ja pareizi sapratu, par alkometra trubiņu būs jāmaksā 11 lati. Policists uzrakstīja protokolu, ne bez kļūdām, ko es pārlasīju un parakstīju. Tad viņš piezvanīja manai mammai, ka jānāk man pakaļ. Kamēr gaidīju, redzēju, kā policists paņem nelietotu alkometra trubiņu, lai samaisītu kafiju. Gan jau viņam par to nebija jāmaksā 11 lati.

Atnāca mamma un mēs gājām mājās. Par laimi, viņai bija jāceļas uz darbu, tā kā policijas zvans bija vien kādu pusstundu pirms modinātāja. Neatceros, ka viņa būtu mani tā nostrostējusi, ka alkohola lietošana man vairs pat prātā nenāktu. Tāpat neatceros, ka sods, kas beigās bija 10 lati, neskaitot alkometra trubiņu, būtu mani atturējis. Taču atceros, ka biju izbesījies par iztērēto laiku. Protokolā bija rakstīts, ka policija mani aizturēja 5:26. Mājās biju neilgi pirms septiņiem. Es šaubos, ka ar no manis iekasētajiem 10 latiem pietika, lai nosegtu algas trim policistiem, kas bija iesaistīti nesekmīgajā manis pāraudzināšanā. Lieki piebilst, ka laikā, kas tika veltīts man, policistiem bija pagrūti nodarboties ar citām policistu lietām. Lai gan to droši nevaru apgalvot, varbūt daļa no policistu darba ir sešpadsmitgadnieku biedēšana ar bargākiem sodiem. Taču varu droši teikt, ka šis gadījums mani neatturēja no tādu pašu pārkāpumu izdarīšanas nākotnē. Vienīgā atšķirība ir tā, ka citās reizēs es nedabūju protokolu.

Kāds iebildīs, ka anekdotiski pierādījumi nav tie spēcīgākie. Es neiebildīšu, lai gan domāju, ka šādi anekdotiski gadījumi ir ja ne katram, tad vismaz katrs pazīst kādu, kuru saskare ar policiju ir beigusies tikai ar to, ka jāsamaksā lielāks vai mazāks sods. Taču iebildīšu tam, ka šis ir jēdzīgs vai produktīvs policijas resursu izlietojums. Cik pamatoti ir sūdzēties par policistu pārslodzi, ja regulāri daudzas stundas tiek izniekotas tam, lai sodītu bruģa zagļus un iedzērušus pusaudžus? Jā, 800 krimināllietu uz vienu izmeklētāju ir absurds, bet vai tas nevarētu būt saistīts arī uz to, kādas funkcijas tā reāli pilda? Likums Par policiju nosaka, ka tās “pienākums ir aizsargāt personu dzīvību, veselību, tiesības un brīvības, īpašumu, sabiedrības un valsts intereses no noziedzīgiem un citiem prettiesiskiem apdraudējumiem”. Policijas darbinieka vispārīgie pienākumi ietver “veikt iespējamos pasākumus, lai novērstu likumpārkāpumu”. Taču izskatās, ka visi kā aksiomu pieņēmuši, ka efektīvākais veids “personu tiesiskajā audzināšanā” ir sodīšana. Un tam nav tikai anekdotiski pierādījumi – piemēram, par Covid-19 ierobežojumu pārkāpšanu Latvijā šī gada pirmajos četros mēnešos piemēroti vairāk nekā 1000 reizes vairāk sodi nekā Igaunijā. Nevis par tūkstoti vairāk. Tūkstoš reižu vairāk. Tas pat nav smieklīgi, tas ir vienkārši traģiski.

 Te vietā ir jautājums – cik efektīva ir šāda nerimstošās sodīšanas prakse? Atrast skaidrojošu literatūru par naudassodu efektivitāti ir pagrūti, un, atzīšos, negribēju veltīt neskaitāmas stundas, meklējot informāciju kriminoloģijas mācību grāmatās. Vienā pētījumā, kas veikts Austrālijā, secināts, ka par sodiem daudz nozīmīgāki ir personiskie faktori. Respektīvi, personu var sodīt par kādu pārkāpumu atkal un atkal, bet tas nenozīmēs, ka viņa uzmanība tāpēc mainīsies. Un personisko faktoru nozīme ir tikai loģiska, ir veikta virkne pētījumu par to saistību ar pakļaušanos autoritātēm, kuros noskaidrots, piemēram, ka cilvēki ar augstākiem apzinīguma un labvēlīguma rādītājiem drīzāk pakļausies autoritātēm. Un arī pretējais ir taisnība – ir iezīmes un īpašības, kas ir saistītas ar likumpārkāpumu veikšanu.

Ja mēs aizejam tālāk un runājam tikai par smagākiem pārkāpumiem, iezīmējas skaidrāka aina. Būtiskākos punktus par noziegumu novēršanu iespējams izlasīt šeit, no kuriem vēlos izcelt vienu – soda smagums nav efektīvs veids, kā novērst noziegumus. Tas droši vien nav noslēpums nevienam, kurš kaut nedaudz interesējies par šo sfēru mazliet plašāk nekā sadaļas “Kriminālziņas” atvēršanu kādā ziņu portālā. Tomēr mūsu sabiedrība un pats galvenais policijā, šādas izpratnes, šķiet, nav. Kamēr “zādzība paliek zādzība”, un mediju katru sīkāko pārkāpēju sauks par garnadzi, kura biogrāfiju izbojās “ne pārāk komplimentējošs” ieraksts, to izmainīt būs grūti.

Mums ir jauna iekšlietu ministre, kura vismaz dažos jautājumos izklausās apņēmīga policiju modernizēt. Taču, lai tā “atturēt personas no pārkāpumu izdarīšanas”, nepietiks ar to, ka tiks nopietni uztverti draudi personas dzīvībai vai veselībai. Jā, tas neapšaubāmi ir būtiski, bet tā ir tikai viena joma. Savukārt policijas attieksme – neizvēlēties sodīt visus – varētu ietekmēt visas likuma sargāšanas sfēras un beigu beigās atvieglot arī viņiem pašiem darbu. Jā, ir gadījumi, kad personas sodīšana vai pat izolēšana no sabiedrības ir ne tikai saprotama, bet pat vēlama, bet vai tādi ir vairums gadījumu? Ja policija galvenokārt darbojas kā soda, nevis noziegumu novēršanas institūcija, kāda ir tās jēga?

Ja pieņemam, ka katrs sods par Covid-19 ierobežojumu pārkāpšanu aizņem vidēji 15 minūtes (šis ir pilnīgi nejauši izvēlēts skaitlis, kura izvelē vados pēc tā, cik ilgs laiks bija nepieciešams, lai reiz sensenos laikos man uzrakstītu brīdinājumu par ielas šķērsošanu neatļautā vietā), visi šī gada pirmajos mēnešos uzsāktie procesi kopā aizņēmuši 6061,5 stundas. Ja darbadiena ir astoņas stundas gara, tad vienai personai tas prasītu 825 dienas nemitīga darba. Pat visoptimistiskākajā scenārijā, kad katrs Covid-19 sods būtu prasījis vienu minūti, tās tik un tā būtu 440 stundas jeb vairāk kā divi pilni darba mēneši. Vai pateicoties šim nenormālajam darba apjomam mēs tikām pasargāti no pandēmijas? Neizskatās. Tad kāda jēga no tā ir bijusi?

Ne lielākas algas, ne uzlaboti darba apstākļi neizmanīs to, ka, tāpat kā ķirurgs visur redz iespēju griezt, policists, šķiet, visur redz iespēju uzlikt sodu. Tas nepadara sabiedrību drošāku. Tas nepalīdz nevienam. Ja administratīvie sodi ir nozīmīgs ienākumu avots valstij, tad valsts nav pelnījusi labāku policiju.

Neatkarīgai domai vajag neatkarīgus līdzekļus. Ja sabiedriskos medijus finansē valsts, bet komercmedijus – reklāmas un abonenti, tad alternatīvam redzējumam uz notiekošo nepieciešami alternatīvi rasti līdzekļi. Kļūsti par neatkarīgas domas atbalstītāju šeit. Ja vēlies sniegt vienreizēju atbalstu, to iespējams izdarīt te.

Atlaist Saeimu? Nē, atlaist visus pārējos!

Pirms vairākiem mēnešiem es rakstīju, ka “Nacionālā apvienība”, kopā ar citiem konservatīvajiem spēkiem – “Jauno konservatīvo partiju”, KPV LV un “Zaļo un zemnieku” savienību spērusi pirmo būtisko soli nedemokrātiskas Latvijas virzienā, uz Satversmes tiesas spriedumu reaģējot, sākot plānot izmaiņas Satversmē. Te jāuzsver, ka tā nav manis uzstādīta premisa, tie ir konstitucionālo tiesību eksperta Edgara Pastara vārdi.

Tolaik un joprojām sabiedrībā notikušās diskusijas lielākoties grozījušās par un ap viendzimumu pāru attiecību tiesisko regulējumu, kas neapšaubāmi ir būtisks jautājums, taču par varas partiju uzstādīto precedentu, ka faktiski jebkuru situāciju var izlabot sev par labu, pagrozot Satversmi, vairums cilvēku (vismaz manā burbulī un medijos, ko lasīju saistībā ar notiekošo), faktiski ignorēja. Tikmēr pretējā nometnē šo lēmumu slavēja.
Un nu vien dažu dienu laikā faktiski visi Saeimā pārstāvētie spēki parādījuši, ka demokrātija vai tiesiskums ir nekas vairāk kā vārdi, ko katrs interpretē pēc savas izpratnes. 

Vispirms NA ar JKP, atrodot sev biedru “Saskaņā”, izvēlējās atkal parādīt, ka par Satversmes tiesas lēmumiem tām faktiski ir nospļauties. Taču ar to nebija gana. Ar saviem turpmākajiem izteicieniem daži tīšuprāt cenšas sagraut Satversmes tiesas tēlu, apšaubot tās kompetenci. Es šaubos, ka tādi cilvēki kā Jānis Iesalnieks to nezina. Tas ir rakstīts likumā. Satversmes tiesas kompetencē ir vērtēt likumu un citu normatīvo aktu atbilstību Satversmei. Tas ir gaužām vienkārši. Šie lēmumi var nepatikt. Arī man ir nopietni iebildumi par iepriekšējiem spriedumiem, piemēram, par procentu barjeru vēlēšanās vai par narkotiku lietošanu. Taču tas nemaina to, ka Satversmes tiesa ir rīkojusies savas kompetences ietvaros. Tāpat kā tagad. Politiķiem tas var nepatikt, taču tas nemaina likumā noteikto. Ja kāda norma neatbilst Satversmei, viņu uzdevums ir šo neatbilstību novērst. Tas ir gaužām vienkārši.
Taču atsevišķi aktīvisti neapšauba kādu konkrētu spriedumu, viņi apšauba Satversmes tiesu tās pašreizējā sastāvā pēc būtības.

Tas pats Iesalnieks izteicies, ka “Saeimas balsojums ir labākais apliecinājums ST autoritātes kritumam. Agrāk nekas tāds nebūtu iedomājams.” Būtībā viņš pasaka: “Mūsu, politķu, acīs Satversmes tiesas autoritāte krītas, tāpēc uz tās spriedumiem varam reaģēt pēc pašu iegribām, ignorējot tiesiskuma un varas sadales principus.”

Iesalnieks arī priecājas: “Ja pseidoliberāļi ir nikni par Saeimas lēmumiem un jau sauc pēc tās atlaišanas, tad kaut ko Saeima šodien ir izdarījusi labu.” Šeit viņš jau dara vairākas lietas vienlaikus, vispirms devalvējot visus, kas joprojām atbalsta varas sadali, automātiski viņus ieskaitot viņus “pseidoliberāļos”. (Par cilvēku devalvāciju nedaudz vēlāk.) Otrkārt, līdz ar to viņš atbalstu vai pretestību Satversmes tiesai cenšas padarīt politizētu, proti, ja tu to atbalsti, esi pseidoliberālis (kam parasti loģiski seko šo cilvēku dēvēšana par kreisajiem vai dažādu veidu marksistiem), savukārt ja neatbalsti – kārtīgs latvietis, patriots, konservatīvais un viss pārējais labais (vai labējais). Taču tās ir pilnīgas muļķības! Atcerēsimies, jautājums bija par reģionu reformu. Būtu tikai loģiski, ka šādā jautājumā kreisie būtu tie, kas iestājas par mazāku un decentralizētāku pārvaldību, savukārt labējie – par lielākiem novadiem. Tomēr arī šajā jautājumā pēdējie izmisīgi cenšas padarīt savus oponentus par kreisajiem, neatkarīgi no tā, cik absurdi tas būtu, neaizmirstot pieminēt arī nacionālo un vēsturisko pašapziņu.

“Izskatās, ka likumdevējs Satversmes tiesai iedevis dzelteno kartīti,” priecājas Iesalnieks. Viņa pamatojums tam ir pavisam vienkāršs: “Deputātiem ir tautas nepastarpināti dots mandāts pārstāvēt to nostādnes un vērtības. Satversmes tiesai šāda mandāta nav. Kad Satversmes tiesa sāk spēlēt politiku, iejaucoties likumdevēja kompetencē, nav jābrīnās par pretreakciju.”

Atgādināšu, ka nepastarpināti dota tautas mandāta nav arī valdībai vai prezidentam. Turklāt neviens nepidzimst par Satversmes tiesas tiesnesi. Viņus ievēl. Tomēr būtiskākais šajā visā ir tas, ka deputāts Satvermes tiesai pārmet “politikas spēlēšanu”, kas jau atkal ir absurdi. Satversmes tiesas uzdevums savā būtībā nevar būt nepolitisks, jo tā vērtē vienu juridisko aktu atbilstību valsts pamatlikuma. Politikas definīcijā iekļauta arī valsts darbība, attiecības starp valstīm, tautām, sociālām grupām. Ja politiķi ar lēmumiem, kas skar šīs jomas, iet pretī Satversmei, Satversmes tiesas uzdevums ir to norādīt. Šī “iejaukšanās”, ko Iesalnieks pārmet, ir tiešas sekas pašu politiķu neizdarībām.

Tā vietā, lai savas kļūdas izlabotu, labējie šobrīd ieņem pozīciju, ka nevis šajās kļūdās ir kāda problēma, bet gan tajā, ka kāds atļaujas uz tām norādīt. Tādēļ Iesalnieks un viņa domubiedri cenšas devalvēt Satersmes tiesu kā institūciju, jo tā pagaidām ir izrādījusies vienīgais nopietnais šķērslis uz neērto jautājumu paslaucīšanai zem paklāja. Tā vienkārši atgādināja, ka ir lietas, kas Latvijā nav sakārtotas, kas ietekmē pavisam īstu cilvēku ikdienu. Labējie, protams, to nevēlas.

“Ar uzbrukumu ģimenei pērn novembrī Satversmes tiesa uzkāpa uz ļoti slidenas takas. Šīs institūcijas autoritāte, tostarp Saeimā, šobrīd ir zemāka nekā tā jebkad bijusi. Tā notiek, kad tiesneši sāk spēlēt politiku,” Iesalnieks sacīja vienā no saviem uzsaucieniem. Protams, nekādu datu par to, ka Satversmes tiesas autoritāte ir zemāka nekā jebkad. Taču ne tas ir būtiskais šajā izteicienā. Iesalnieks Satversmes tiesu apsūdz “uzbrukumā ģimenei”, lai arī tās patiesais mērķis bija pasargāt visas ģimenes, nevis tikai tās, ko par ģimenēm uzskata visādi iesalnieki. Bet viņi to ignorē. Pat vairāk, ja Satversmes tiesa “uzbrūk” ģimenēm, ir tikai likumsakarīgi, ka tā tiek pasludināta par vienu no “ļaunajiem” un pret to ir jācīnās.

Šai iedomātajai cīņai labēji gatavojas un par to brīdina citus jau kādu laiku. Ar neonacistiem draudzīgā, bijušā NA ģenerālsekretāra Raivja Zeltīta portālā publicēts, piemēram, raksts ar virsrakstu “Kā uzvarētu kultūrkarus”, kuros viņš sūdzas, ka kultūrkari sasnieguši Latviju, kam iemesls, protams, ir kreisās idejas. 

“Kā jēdziens “karš” liek noprast, visur tiek novilktas līnijas starp  savējo un svešo. Nav neitrālās zonas, nav “apolitiskuma”. Kreisie par  “apolitiskām” sauc tās institūcijas, kuras viņi jau ir pārņēmuši, lai  sabiedrības vairākumam par tām vairs nebūtu teikšanas. Par pārējām  institūcijām viņi cīnās, lai arī tās pārņemtu – un tad savas pozīcijas  pasludinātu par neapspriežamām. Ko dara konservatīvie? Viņi pieņem šo  situāciju. Pietiek! Būtu jāsāk uzdot jautājumi par visām institūcijām,  kuras veido sabiedrisko domu  – kāpēc gan tur nedrīkst iejaukties  sabiedrība un tās ievēlētie politiķi?” raksta Zeltīts.

Lai arī viņš nenosauc nevienu konkrēto institūciju, pavērojot labējo publisko retoriku, ir skaidrs, ka runa ir par ikvienu, kas neatbalsta viņu arhaiskās pārliecības. Viena no tām – Satvermes tiesa. 

Pēc tam Zeltīts saka, ka šīs nenosauktās institūcijas “rīkojas antikonstitucionāli” un ka “politiķiem jāsaņem drosme – ja reiz viņi ir tie, kas nospiež balsojuma  pogu par finansējuma piešķiršanu, tad viņiem ir jāuzdod jautājumi par šo  institūciju darbību”.

Es nedomāju, ka šo “bīstamo” organizāciju nenosaukšana ir nejauša. Jo Zeltīta mērķis nav patiešām, ievērojot demokrātiskas sabiedrības principus, vērsties pret institūcijām, kurās saskata draudus sabiedrībai. Viņa mērķis ir biedēt un radikalizēt sabiedrību.

Tas skaidri redzams citā ierakstā, kura autors ir kāds Roberts Ozols. “Masu patēriņa kultūras un kreiso kontrolēto institūciju sekas ir  redzamas – jaunatnes vidū izplatās komunisma idejas, kā apgalvo Latvijas  drošības dienesti,” viņš raksta, atsaucēs norādot citu Austošajā saulē publicētu tekstu, kam gan autors nav norādīts. Tajā rakstīts: “VDD ir novērojuši jauniešu vidē “centienus popularizēt sociālisma  un komunisma ideoloģiju.” VDD uzsver, ka “salīdzinoši liela daļa no šiem  jauniešiem realitātē nav saskārušies ar komunistiskās iekārtas  pastrādātajiem noziegumiem. Šādas pieredzes trūkuma dēļ jaunieši mēdz  nekritiski attiekties pret interneta vidē izplatīto komunisma propagandu  un neizprot potenciālos riskus, aģitējot par šādas iekārtas  atjaunošanu.””

Pirmkārt, nepieciešams uzsvērt Roberta Ozolu nespēju pašam pārbaudīt, ko viņš raksta. Otrkārt, te skaidri redzama visas Zeltīta organizācijas gatavība sagrozīt faktus, ja tas var palīdzēt viņu mērķiem.

Valsts drošības dienesta ziņojumā rakstīts: 

Līdzīgi kā iepriekšējos gados, 2020. gadā labējo un kreiso ekstrēmistu radītais apdraudējums Latvijā kopumā saglabājās zems. Atšķirībā no Rietumvalstīm, kur aizvadītajā gadā bija vērojams labējā ekstrēmisma radītā apdraudējuma pieaugums, Latvijā minēto ideoloģiju pārstāvji galvenokārt darbojās  vienatnē  vai  apvienojušies  samērā  mazās, marginālās domubiedru grupās.

Pārsvarā šo aktīvistu publiskās darbības tika īstenotas interneta vidē – tiešsaistes sociālajos tīklos “Facebook” un  “Draugiem.lv”,  kā  arī  dažādos  blogos  un  forumos, šajās platformās apmainoties ar līdzīgiem viedokļiem vai izplatot ierakstus, kas veicināja spriedzi un neiecietību starp dažādām etniskajām grupām un rasēm, kā arī tādus, kuru mērķis ir diskreditēt Latvijas dalību NATO un ES. VDD vērtējumā šādu ierakstu nekritiska izplatīšana, kā arī sociālo tīklu platformu uzturētāju nereti novēlotā reakcija uz šādu saturu veicina atsevišķu personu radikalizāciju.

Uz  vardarbību  vērsto  labējo  ekstrēmistu  vidē tika  konstatēta  saziņa  ar  Rietumvalstīs  dzīvojošiem domubiedriem. Pārsvarā kontaktēšanās notika interneta vidē  un  dažādās  attālinātai  komunikācijai  paredzētās lietotnēs. Pastāv risks, ka aizvien vairāk šādu, it sevišķi gados jaunu, labēji noskaņotu indivīdu mēģinās pieslieties starptautiskajiem  labējo  ekstrēmistu  tīkliem.  Tas  var veicināt šo personu radikalizāciju un palielina iespēju, ka viņi var iedvesmoties no Rietumvalstīs dzīvojošo labējo ekstrēmistu  veiktajiem  uzbrukumiem  un  vardarbības izpausmēm pret citādi domājošajiem. Šādi piemēri no citām valstīm var netieši pamudināt uz vardarbību vērstos labējos ekstrēmistus atkārtot līdzīgas darbības arī Latvijā.

Savukārt kreiso ekstrēmistu grupējumi mūsu valstī nav plaši pārstāvēti, ņemot vērā Latvijas sabiedrības vēsturisko negatīvo pieredzi ar komunistisko iekārtu. Šo grupējumu organizētības līmenis un spēja piesaistīt sekotājus ir zema. Tomēr jauniešu vidē VDD ir novērojis atsevišķus centienus popularizēt sociālisma un komunisma ideoloģiju. Jāuzsver, ka salīdzinoši liela daļa no šiem jauniešiem realitātē nav saskārušies  ar  komunistiskās  iekārtas  pastrādātajiem noziegumiem. Šādas pieredzes trūkuma dēļ jaunieši mēdz nekritiski attiekties pret interneta vidē izplatīto komunisma propagandu un neizprot potenciālos riskus, aģitējot par šādas iekārtas atjaunošanu.

Pirmkārt, gan labējo, gan kreiso ekstrēmistu radītais apdraudējums ir zems, tas ir pirmais, ko VDD norāda dažās rindkopās, kas veltītas ekstrēmismam un radikālismam un paramilitārajām organizācijām. Labējie to ignorē. Kreisajiem radikāļiem 50 lappuses garajā ziņojumā ir veltīta viena rindkopa, kas ir divreiz mazāk nekā labējo ekstrēmistiem.

Gan Roberta Ozola, gan anonīmijā tekstā tiek izlaists vārds “atsevišķi”. Pilnīgi iespējams, ka tie ir kādi desmit censoņi, kas patiešām tic komunisma ideoloģijai un cenšas to popularizēt. Vai atsevišķus gadījumus, kad kāds cenšas izplatīt radikālu ideoloģiju, var uzskatīt par liecību kultūrkaram, par ko mums draud Zeltīts ar domubiedriem?

Runājot par iespējamiem kreiso ekstrēmistu radītajiem riskiem, VDD faktiski nemaz nemin, kādi to būtu. Savukārt par labējiem iezīmējas cita aina: “Pastāv risks, ka aizvien vairāk šādu, it sevišķi gados jaunu, labēji noskaņotu indivīdu mēģinās pieslieties starptautiskajiem  labējo  ekstrēmistu  tīkliem.  Tas  var veicināt šo personu radikalizāciju un palielina iespēju, ka viņi var iedvesmoties no Rietumvalstīs dzīvojošo labējo ekstrēmistu  veiktajiem  uzbrukumiem  un  vardarbības izpausmēm pret citādi domājošajiem.

Nav tālu jāmeklē, lai atrastu piemērus Latvijas labējo draudzībai ar ārvalstu ekstrēmistiem. Tos var atrast paša Zeltīta personā. 

Gan VDD ziņojums, gan šo cilvēku darbības skaidri parāda, kuri ir lielāks drauds sabiedrībai. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka tas nav vienkārški kaut kāds anonīms tviterjānis vai raivis, tās ir personas, kas ieņēmušas vai joprojām ieņem augstus amatus valdību veidojošā partijā. Viņi demonizē savus oponentus, apsaukājot par “kreisajiem”, “liberāļiem”, “marksistiem”, labi zinādami, ka vairums tādu nav, taču tam nav nozīmes. Tas palīdz uzturēt nošķīrumu mēs/viņi.

Mani šo personu aktivitātes satrauktu daudz mazāk, ja tās pārstāvētu, piemēram, NS “Taisnīgums” vai kādu citu marginālu partiju. Taču viņi ir no NA, kas, manā skatījumā ir šībrīža lielākais apdraudējums demokrātijai Latvijā. Un pārējās Saeimas partijas, pat “kreisie” “Attīstībai/Par!” un “Jaunā vienotība” to pieļauj. NA nav populārākā partija Latvijā, taču jau kādu laiku izskatās pēc ietekmīgākās. Arī koalīcijas sarukšana līdz četrām partijām  ir tiešas sekas viņu rīcībai.

Pašlaik mums, skatoties pēc frakciju pārstāvniecības Saeimā, faktiski ir mazākuma valdība – šiem četriem spēkiem, ja pareizi saskaitīju, ir 47 vietas parlamentā. Vairākumu balsojumus būs iespējams nodrošināt tikai, pateicoties “stabilitātes grupām” un citiem KPV LV pārbēdzejiem. Ja pārstāvniecības demokrātija patiešām pārstāv attiecīgā politiskā spēka elektorātu, vai tiešām KPV LV vēlētāji, kas atdeva balsis tieši par šo spēku, gribēja, lai deputāti mēģina savu politisko nāvi atlikt, kļūstot par valdošās koalīcijas klēpju sunīšiem. Es šaubos. Atgādināšu, šīs partijas programmā minēto: “Partija “KPV LV” uzskata, ka mēs, Latvijas tauta, vairs nevaram  atļauties turpināt kā līdz šim. Latvijai ir nepieciešams lūzums. To  iespējams panākt tikai nomainot esošos varas politiķus.” Pirmais svarīgais “darbs” bija: “Likvidēt Koalīcijas padomi, jo Latvijas pārvaldību nevar uzticēt pelēkajiem kardināliem.”

KPV LV nevienam nerūp. Es saprotu, katrs it kā atbild sava elektorāta priekšā, taču es tam neticu. Es neticu, ka tas patiešām rūp koalīcijas partijām. Tām rūp vara. Man grūti iedomāties citu iemeslu, kādēļ lai AP un JV būtu nolēmušas vai piekritušas izmaiņām koalīcijā, ja pašas iepriekš nebija izvirzījušas uz jauniem ministru krēsliem. Taču šis lēmums tika pieņemts, turklāt tas tika pieņemts plnīgi nost no sabiedrības acīm.

Ar savu izdabāšanu labējo spēku prasībām, NA un JV tās atkal un atkal leģitimizē. Ja tām patiešām būtu principi, tās nebūtu vienā koalīcijā, nemaz nerunājot par “kopīgas valodas” atrašanu, atsevišķās pašvaldībās startējos kopīgos sarakstos. NA un JV ir skaidri parādījušas, ka tām vara rūp vairāk nekā demokrātija un tiesiskums.

Lai mainītu jebkuru Satversmes pantu, izņemot 1.-4. un 77., pietiek ari 2/3 deputātu balsīm. Kāpēc lai šie spēki, kuru radikālākos elementus leģitizimē pat “kreisie”, turpinot ar tiem sadarboties, nemēģinātu to aizvien vairāk un vairāk izgrozīt pēc savas patikas? Ja pagaidām atklātus aicinājumus likvidēt Satversmes tiesu neviens neizsaka, es nebūšu pārsteigts, ja drīz izskanēs arī tādi.

Pliks vārds pats par sevi neko nenozīmē. Atgādināšu, ka arī Padomju Savienības konstitūcija dižojās ar “demokrātiju”. Mēs labi zinām, kā tas strādāja patiesībā.

Neatkarīgai domai vajag neatkarīgus līdzekļus. Ja sabiedriskos medijus finansē valsts, bet komercmedijus – reklāmas un abonenti, tad alternatīvam redzējumam uz notiekošo nepieciešami alternatīvi rasti līdzekļi. Kļūsti par neatkarīgas domas atbalstītāju šeit. Ja vēlies sniegt vienreizēju atbalstu, to iespējams izdarīt te.

Pasaulē nav taisnīguma, tas ir mūsos pašos

Dažiem vienkārši ir vairāk nekā citiem. Tas ir fakts. Kādi naivi ideālisti varbūt mēģinātu iebilst, taču viņiem drīz vien atbildētu – tā pasaule ir iekārtota, daži dara vairāk, cenšas vairāk, dod atpakaļ sabiedrībai vairāk. Respektīvi viņiem būtībā pienākas vairāk.

Šādai pasaules kārtībai ir dramatiskas sekas. Laikā no 1975. līdz 2018. gadam ienākumu nevienlīdzība ASV palielinājusies tiktāl, ka 1% bagāto cilvēku gada ienākumi palielinājušies vairāk nekā trīs reizes, savukārt trūcīgajiem – pat ne divas reizes. Nedaudz vairāk nekā 40 gadu laikā bagātākie 10% no pārējiem, lietojot Noama Čomska vārdus, nozaguši 47 triljonus dolāru.

Protams, var jautāt, kāds mums sakars ar ASV, pie mums ir citādāka ekonomiskā situācija, mēs kapitālisma augļus plūcam vien 30 gadus. Taisnība. Taču neoliberālisma idejas, kas lielā mērā atbildīgas pie nevienlīdzības pieaugšanas gan ASV, gan, piemēram, Lielbritānijā, ir aktuālas pie mums. Netrūkst cilvēku, kas tic, ka tirgus maģiskā roka visu sakārtos un tiem, kas “vēlas kaut ko sasniegt”, vienkārši jācenšas vairāk. Neatceros, kurš tieši uzņēmējs vai ekonomists tas bija, taču pirms gada TV24 raidījumā kāds kungs pat aizstāvēja ideju, ka būtu jāprivatizē viss veselības aprūpes sektors – kā Amerikā.

Tikmēr satiksmes ministrs Tālis Linkaits vēl nupat paņirgājas par partiju “Progresīvie”, kad tie norādīja uz Pasaules veselības organizācijas ziņojumu, ka pārstrādāšanās vārda tiešākajā nozīmē prasa dzīvības, nosaucot oponentus par slaistu partiju. Te arī jānorāda, ka trūcīgajiem amerikāņiem ienākumi lielā mērā pieauguši nevis algu pielikuma, bet vairāk nostrādāto stundu dēļ.

Ņemot vērā sabiedrībā acīmredzami valdošo vienaldzību pret darbinieku tiesībām, vadošo politiķu ņirgāšanos par to, ka pārslodze ir risks veselībai, un ārvalstu tendences, manī nav optimisma, ka ekonomiskās nevienlīdzības situācija pie mums tuvākajos gados varētu uzlaboties.
Taču tas nenozīmē, ka jākrīt izmisumā. Pašreizējā netaisnīgā situācija var turpināties tikai tik ilgi, kamēr vairums sabiedrības to tolerē, tas, ko varam darīt tikmēr, ir aicināt citus iestāties par savām un apkārtējo tiesībām.

Cilvēkiem ir raksturīga vēlme pēc taisnīguma. Ekonomikā, psiholoģijā, socioloģijā un citās jomās apskata ultimāta spēli (ultimatum game, ieskatu par to iespējams lasīt šeit), kuras pamatprincips ir šāds: divi spēlētāji to spēlē vienu reizi, viens no tiem piedāvātājs, otrs – atbildētājs. Piedāvātāja rīcībā ir noteikta summa, ko viņš pēc saviem ieskatiem var sadalīt starp abiem spēlētājiem. Ja atbildētājs piekrīt sadalījumam, katrs saņem noteikto summu, ja nepiekrīt – abi paliek bešā.

Ja uzskatām, ka vairums cilvēku nav taisnīgi, būtu loģiski, ka lielākā daļa piedāvās nevienlīdzīgu sadalījumu. Tomēr vairums, izrādās, ir taisnīgi, un visbiežāk piedāvā 40-50%.

Turklāt lielākā daļa arī sagaida taisnīgumu. Vairums atbildētāju piekrīt sadalījumam, kas ir 50:50 vai tuvu tam, taču jo nevienlīdzīgāks tas kļūst, jo biežāk tiek atteikts. Te ir būtiski atcerēties, ka neviens no spēlētājiem nav kaut ko ieguldījuši, un pat tad, ja tiek piedāvāts sadalījums 90:10, atbildētājs saņemtu vairāk nekā tad, ja atteiktos, jo jebkāda summa ir lielāka par nulli.

Pētnieki izvirzījuši un pārbaudījuši dažādas versijas, kāpēc cilvēki izvēlas taisnīgumu pat tad, ja paši tāpēc zaudē, taču es vēlos pakavēties pie tā, ka to izvēlas un ko tas varētu nozīmēt taisnīgumam plašākā kontekstā.

Ja runājam par naudu, protams, jārunā par darba attiecībām. Lielākoties tās ir netaisnīgas – darba devējs nosaka, cik darbinieks saņems, un darbiniekiem ir maz instrumentu, lai savu stāvokli uzlabotu. Protams, būs gadījumi, kad darba devējs būs pretimnākošs, taču biežāk darbinieka aicinājumi labākajā gadījumā tik ignorēti, bet sliktākajā tas var beigties ar darba zaudēšanu. Tas savukārt ir spēcīgākais rīks viņa rokās – darba zaudējums nozīmē ne tikai ienākumu, līdz ar to iespēju apmierināt nepieciešamības, zaudēšanu, bet tam klāt nāk arī dažādi sociālie faktori un psiholoģiskie faktori. Bezdarbs ir vārds ar negatīvu konotāciju, ilgstošie bezdarbnieki nereti tiek uztverti par, citējot satiksmes ministru, slaistiem, savukārt ekonomiskās situācijas pasliktināšanās var veicināt dažādus psiholoģiskus pārdzīvojumus, piemēram, trauksmi.

Būtībā vienīgais, ko pašlaik var darīt darba ņēmējs, ir nepieteikties darbiem, kuros atalgojumu uzskata par pārāk mazu.

Tā kā darbinieki ir padarīti atkarīgi no darba devēja “žēlsirdības”, kas tiek izrādīta, dodot darbu, par taisnīgumu šajā sfērā tiek runāts pārāk maz. Viena kafija jebkurā pieklājīgā kafejnīcā maksā tikpat, cik barista nopelna stundā. Masu produkcijas torte ir divu konditora stundu vērta. Sabiedriskā transporta kontrolieris stundā nopelna kādas trīs biļetes (atkarībā no transporta veida un maršruta). Tajā pašā laikā uzņēmumi var strādāt ar peļņu, veikt ieguldījumus, atrast visdažādākos veidus, kā savus ienākumus pavairot, darbiniekiem neatmetot pat drupačas. Tas nav taisnīgi.

Tad kāpēc mēs to pieņemam? Pirmkārt, manuprāt, tas ir tādēļ, ka mums nav izvēles. Neapšaubāmi, ir taisnīgi darba devēji, taču tādu nav vairums, līdz ar to vairums ir spiesti strādāt pie netaisnīgiem, jo, ja nav darba, nav naudas, kas faktiski nozīmē, ka nav iespējams nodrošināt cieņpilnu dzīvi. Arī ultimātu spēlē novērots, ka pie aizvien pieaugošām summām, tiek pieņemts netaisnīgāks sadalījums.

Otrkārt, tāpēc, ka mēs esam indoktrinēti, ka tas ir normāli. Sak’, ja kaut kas nepatīk, tad nestrādā. Taču tas faktiski nozīmē ignorēt, ka nestrādāt mūsdienu sabiedrībā nav reāla iespēja. Turklāt, zinot, ka tāda pati situācija ir citur, tā tiek atkal un atkal normalizēta. Mēs jau no bērnības dzirdam, cik svarīgi ir strādāt, cik svarīga ir darba pieredze, izvēlēties pareizo profesiju un tā tālāk. Savukārt tad, kad, piemēram, medijos runā par ekonomisko situāciju, galvenokārt runā par uzņēmumiem, par darbavietu radīšanu, nodokļu atvieglojumiem uzņēmējiem un visu pārējo, ko darba ņēmējs savā ikdienā nejūt. Darbinieki fokusā parādās ļoti reti, lielākoties tad, ja tās ir kādas vitāli nepieciešamas profesijas, piemēram, skolotāji vai mediķi, kuras turklāt aizstāv spēcīgas arodbiedrības.

Taču no šī visa mēs varam mācīties. Pirmkārt, taisnīgums nav tikai ideālistu sapnis, to atzīst un vēlas vairums cilvēku. Jebkurā darbavietā, kurā esmu strādājis vai par kurām man stāstījuši citi, ir bijušas kādas problēmas, kuras redz vairums darbinieku. Apvienojoties un pret tām cīnoties, izmaiņas var panākt. Protams, tam līdzi nāk nezināmais – kas ar mani notiks, ja cīnīšos? Tāpēc ir svarīgi pirms šīs cīņas nodrošināties, visvienkāršāk – iestājoties arodbiedrībā.

Otrkārt, ir jācīnās pret šo darba došanas kā pakalpojuma sniegšanas indoktrināciju. Mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā katrs varam cits citam kaut ko dot, atbalstīt un citādi palīdzēt. Sabiedrību nav izveidojuši netaisnīgi darba devēji, viņiem darbinieki ir vajadzīgi vairāk nekā darbiniekiem viņi.

Treškārt, taisnīgums neattiecas tikai uz ekonomiskajiem apsvērumiem. Tas nozīmē arī vienlīdzīgas iespējas visiem, neatkarīgi no dzimuma, vecuma, seksuālās orientācijas, ādas krāsas, tautības, reliģiskās pārliecības, politiskajiem uzskatiem u. c. faktoriem. Katrs solis taisnīguma virzienā ir riska vērts.

Neatkarīgai domai vajag neatkarīgus līdzekļus. Ja sabiedriskos medijus finansē valsts, bet komercmedijus – reklāmas un abonenti, tad alternatīvam redzējumam uz notiekošo nepieciešami alternatīvi rasti līdzekļi. Kļūsti par neatkarīgas domas atbalstītāju šeit. Ja vēlies sniegt vienreizēju atbalstu, to iespējams izdarīt te.

Heteroseksuālo cilvēku vajāšanas murgi

Psihiatrijā un psiholoģijā izdala dažādus murgus, kas ir patoloģiskas, realitātei neatbilstošas pārliecības un liecina, ka personai ir kāda psihiska saslimšana, piemēram, šizofrēnijas spektra traucējumi. Viens no murgu veidiem ir vajāšanas murgi, kad persona ir pārliecināta, ka viņš tiek vajāts, izsekots, viņu noklausās, bieži vien ar laiku šajā “sazvērestībā” iesaistās aizvien vairāk cilvēku.

Savā dzīvē esmu saticis vien dažus cilvēkus, kuru uzvedība un stāstītais liecināja par murgiem. Šis stāvoklis ir mokošs ne tikai pašai personai, bet arī apkārtējiem. Reiz pazinu kādu kungu, kuram bija murgi par citplanētiešiem, kas cita starpā bija apciemojuši arī viņa pagalmu, tie ilga gadiem, viņš par savām pārliecībām nekautrējoties stāstīja gandrīz ikvienam. Nebija jēgas censties šo tēmu apspriest racionāli, jo murgi ir neracionāli. Lai cik loģiski argumenti netiktu izmantoti, nekas nespēja izmainīt šī vīrieša pārliecības.

Ir grūti atkāpties no jebkādām pārliecībām, mūsu prāts pat neapzināti cenšas no tā izvairīties, pievēršot pastiprinātu uzmanību informācijai, kas tās apstiprina, un ignorējot to, kas tās apgāž. Taču cilvēks ir arī racionāla būtne ar spēju mācīties un savas pārliecības mainīt. Tomēr daži no tā bēg kā no paša nelabā.

Šo neelastību Latvijas konservatīvajā domā iemieso, piemēram, žurnāls Telos, Elita Veidemane, Vija Beinerte un citi mediji un personas, kam novērojams tas, ko varētu dēvēt par heteroseksuālu personu vajāšanas murgiem, proti, realitātei neatbilstošas pārliecības, ka kāds – liberāļi, seksuālās minoritātes, kultūrmarksisti vai vēl kāds cits – ir sazvērējušies pret pretējā dzimuma pāru veidotām attiecībām un ģimenēm. (Uzsveru, ka šeit vārdu “murgi” nelietoju, lai mēģinātu norādīt uz kāda iespējamiem psiholoģiskās veselības traucējumiem. To lietoju, lai izceltu, cik spēcīgas un pret kritiku un kritisku argumentāciju imūnas šīs pārliecības ir.)

Pēdējais eksponāts šajā fenomenā ir 27. maijā portālā la.lv publicētais komentārs, kurā Vija Beinerte sūdzas, ka Latvijas medijos netika atspoguļota Ģimenes dienas svinēšana, taču tika stāstīts par Starptautisko dienu pret homofobiju, transfobiju, bifobiju un interfobiju. Autore atzīst, ka “aicinājums cienīt citam citu, gluži tāpat kā pamudinājums dzīvot mierā un saticībā skan jauki”, taču piebilst, “ja vien tā nav vienvirziena prasība.”

Šeit Beinerte būtu varējusi apstāties, jo tiktāl viss vēl ir kaut cik pieņemami – heteroseksuāli cilvēki ciena gejus, geji ciena heteroseksuālus cilvēkus, kopā strādājam, lai izveidotu labāku sabiedrību, kurā cits citu cienām. Taču viņa turpina: “Ieskatoties nesenā pagātnē, rodas jautājums: vai tad mēs nedzīvojām daudz lielākā mierā un saticībā līdz pat pirmajam Rīgas “praidam”?”

Atzīšos, pirmā praida laikā vēl gāju sākumskolā, tāpēc droši nevaru pateikt, cik mierīga un saticīga sabiedrība bija tolaik, taču uzskatīt, ka tieši šis viens pasākums būtu šo mieru un saticību izjaucis, būtu visnotaļ aplami. Pirmkārt, šeit jāatgādina, ka geji ne vienmēr ir bijuši lielais latviskuma bubulis. Ilgstoši tie bija krievi, kurus pirms nepilniem desmit gadiem nomainīja bēgļi. Taču izrādījās, ka patiesībā arī tie Latvijas valsti nesagraus, un pēdējos gadus par lielāko draudu ir kļuvuši seksuālās minoritātes un tie, kas viņus atbalsta.

Otrkārt, par to, cik mierīga un saticīga ir sabiedrība, es drīzāk jautātu kādam, kas pieder grupām, kurus apsūdz šīs lieliskās sabiedrības… bojāšanā? Nevis pusmūža publicistiem konservatīvajos medijos.

Turpinot Beinerte citē “Mozaīkas” pārstāvi, kurš sacījis, ka cīņa par seksuālo minoritāšu tiesībām turpināsies.

“Tātad mums tiek atklāti pateikts: notiek cīņa. Ne vairāk, ne mazāk,” raksta autore. Beinerte netieši, bet tomēr gana skaidri pasaka, ka šī cīņa ir kaut kas slikts. Es viņai vaicāju – kāpēc? Vai pret netaisnību nav jācīnās? Ja iedomājamies citus kontekstus, kad notiek cīņa, piemēram, “mediķi cīnās par pacienta dzīvību”, “policija cīnās pret organizēto noziedzību”, Jēziņ, mēs pat savu neatkarību izcīnījām! Tagad visa sabiedrība cīnās pret Covid-19. Cīņa ir pavisam normāla parādība situācijās, kad jāsasniedz kāds kopējs mērķis, taču šī konkrētā būtu jāuztver kā slikta. Manuprāt, tas vienkārši skaidri parāda to, ka Beinertei nepatīk seksuālās minoritātes un ka šie cilvēki atļaujas cīnīties par savām tiesībām.

Savu pretestību viņa racionalizē šādi: “Bet vai tad šī cīņa [par līdztiesību] jau nav izcīnīta līdz loģiskam galam? Tagad Latvijā ikviens homoseksuāls cilvēks var dzīvot kopā, ar ko grib, un sēdēt, cik augstos valsts varas krēslos vien grib, – cienīts, ieredzēts un novērtēts pēc saviem nopelniem, ja vien viņam tādi ir.”

Man rodas aizdomas, ka Beinerte līdz galam nav iedziļinājusies “geju jautājumā”. Viendzimuma pāriem nav pat tik elementāras iespējas kā reģistrēt savas attiecības. Un tam ir plašas sekas gan īpašumu, gan veselības aprūpes, gan bērnu audzināšanas, gan virknē citu jautājumu. Tas vien, ka cilvēks var sēdēt “augstos valsts varas krēslos”, nenozīmē, ka tādēļ pret dažādām sabiedrības grupām nebūtu dažāda attieksme gan sociālā, gan valsts līmenī.

Lai kā arī būtu, Beinerte uzskata, ka “tālākā cīņa būtu bezjēdzīga”.

“Nevis cilvēki, bet Dievs (vai daba, ja tā kādam tīk labāk) ir lēmis, ka divi viena dzimuma cilvēki tīri bioloģiski nevar laist pasaulē savu kopīgu bērnu,” viņa raksta. Es jau gribēju iebilst, ka ne tikai bioloģijai ir nozīme, taču Beinerte nākamajā rindkopā to izdara manā vietā. “Ģimenes tiesības ir jāatvasina nevis no pieaugušo iegribām, bet no bērna tiesībām uzaugt dabiskā ģimenē, kur viņam ir tētis (vai vismaz audžutēvs) un māmiņa (vai vismaz audžumāte),” viņa uzskata.

Proti, bioloģijai ir nozīme tad, ja ar to var attaisnot iestāšanos pret viendzimuma pāru tiesībām, jo viņi nevar radīt pēcnācējus, bet tai vairs īsti nav nozīme, ja šie bērni aug divu dažādu dzimumu pāra ģimenē, pat ja tikai viens no viņiem ir bioloģiskais vecāks. Te gan mēs talkā varētu ņemt sociālās zinātnes, kas atkal un atkal pierāda, ka ne jau vecāku dzimumam ir tā izšķirošā nozīme bērnu labklājībā, bet gan tādiem faktoriem kā socioekonomiskais stāvoklis, attiecības ģimenē un citiem. Proti, arī mēs, heteroseksuālie cilvēki varētu uzlabot šo bērnu labklājību, nodrošinot viņu vecākiem tādas pašas tiesības, kas šos faktorus uzlabotu. Taču mūsdienu sociālo zinātņu atziņas Latvijas konservatīvie nez kāpēc konsekventi ignorē.

Tālāk Beinerte pauž uzskatu, ka “to, ka bērnudārzos tiek iecerēti bīstami eksperimenti ar bērnu dzimumidentitāti, es uzskatu vienkārši par noziegumu. Jo tie var izvērsties par lielu un nelabojamu nelaimi pusaudža gados.” Diemžēl nav atsauces ne uz šiem “bīstamajiem eksperimentiem”, ne “nelabojamo nelaimi”, tādēļ ir grūti komentēt.

Viņa arī sūdzas par vēl kādu “eksperimentu” “ar pusaudžu iesaistīšanu “zinātniskos pētījumos” par dzimumu identitātes jautājumiem, kādus Latvijā mēģināja īstenot “Mozaīka”, vācot datus par Latvijas skolēnu seksuālo orientāciju. Turklāt to nesaskaņojot ar viņu vecākiem un izglītības iestāžu vadību.”

Pirmkārt, te jāuzsver, ka Beinerte ielikusi atsauci uz NRA visnotaļ pretenciozo rakstu, nenorādot informāciju uz oficiālajām pētījuma autoru publikācijām.

Otrkārt, viņas sašutums par to, kā tiek veikti pētījumi sociālajās zinātnēs ir saprotams, ņemot vērā konstanto to ignorēšanu, jo šis sašutums vienkārši izriet no zināšanu trūkuma. Seksualitāte nav gluži visbrīvāk apspriestā tēma mūsu sabiedrībā, tādēļ uzstādījums, ka nepieciešama vecāku atļauja, varētu radīt situāciju, kad pusaudzim, ja vēlas pētījumā piedalīties, ir “jāiznāk no skapja”.

Treškārt, darbs ar nepilngadīgajiem nav viennozīmīgs jautājums, vismaz ne psiholoģijā. Psihologu likums nosaka: “Nepilngadīga klienta konsultēšana un psihologa atzinuma un sadarbības pārskata sniegšana ir pieļaujama, ja šā klienta likumiskais pārstāvis par to ir informēts un rakstveidā tam piekritis.” Taču pārstāvja piekrišana nav nepieciešama, ja “nepilngadīgais klients sasniedzis 14 gadu vecumu un pats vēršas pie psihologa”.

Šeit gan ir runa par konsultēšanu, nevis pētniecību, taču ir vērts to zināt, jo pilnīgi iespējama ir situācija, kad ir objektīvi iemesli, kādēļ pusaudzis nevar vai nevēlas vecākam par to stāstīt. Savukārt pētījumus pirms to uzsākšanas parasti vērtē attiecīgās iestādes ētikas komisija, kā tas bija bijis arī šajā gadījumā, un tika atzīts, ka datu vākšana, neļaujot vecāku piekrišanu, ētiku nepārkāpj.

Tuvojoties nobeigumam, Beinerte pauž: “Man jau neviens nejautā, vai es esmu ar mieru, ka jebkurā publiskā sieviešu tualetē vai ģērbtuvē turpmāk varēs ienākt vīriešu dzimuma persona, kas pati sevi būs brīvi noteikusi par “sievieti”!”

Pie šīs tualešu problēmas vēlos nedaudz pakavēties, jo, manuprāt, tas ir visabsurdākais, ko cilvēki izmanto, lai iestātos pret transpersonām. Es nezinu, kādas publiskās tualetes apmeklē Beinertes kundze, bet visās, kurās esmu bijis, podi atrodas atsevišķās kabīnēs. Respektīvi jāsecina, ka autorei bažas sagādā tas, ka kāda viņu redzēs koplietošanas telpās. Varbūt Beinerte pēc tualetes nemazgā rokas, un vienīgais, kas šo noslēpumu pasargā, ir tas, ka viņai nekad nav nācies tajā atrasties vienlaikus ar trsnspersonu?

Šī problēma man tiešām nav saprotama. Es gāju bērnudārzā, kur bija tikai viena tualete gan zēniem, gan meitenēm. Skolas laikā klasesbiedrenes man ir taisnojušas matus – neticēsiet! – meiteņu tualetē. Esmu strādājis darbavietās, kur tualetes nav sadalītas pa dzimumiem, un ziniet, kas notika? Nekas.

Varbūt Beinertei vienkārši ir bail, un es domāju, ka tas ir ticamākais variants. Tad es ieteiktu mazliet vairāk painteresēties par cilvēku seksualitāti un dzimumidentitāti. Bet pagaidām es neesmu dzirdējis nevienu argumentu, kāpēc vispār tualetes būtu jānodala, kas būtu pamatotāks par “nepatīk” vai “negribu”.

Teksta beigās Beinerte raksta: “Eiropā jau labu laiku ir vērojama bīstama tendence – konvencijas, rekomendācijas un pat likumi tiek rakstīti tā, lai nodrošinātu īpašas tiesības minoritātēm, padarot sabiedrības vairumu par apspiestu grupu.”

Šādas frāzes man vienmēr rada jautājumu – kādas īpašas tiesības minoritātēm? “Īpašas” tiesības nozīmētu, ka seksuālajām minoritātēm piešķirtu kaut ko, kas nav heteroseksuāliem cilvēkiem. Kas tas ir? Laulāties? To var heteroseksuāli pāri. Adoptēt bērnus? To var heteroseksuāli pāri.

Nevienā brīdī nav runa par kādām “īpašām” tiesībām, ir runa par tādām pašām tiesībam. Es piederu pie sabiedrības vairuma, un ļoti labi zinu, ka tas mani nekādi neierobežotu. Līdztiesība nenozīmē tiesību pārdalīšanu, paņemot tiem, kam jau ir, un iedodot tiem, kam vēl nav. Tiesības nav maizes klaips, ko šādi var sadalīt. Viss, ko no mums, sabiedrības vairākuma, tas prasa, ir nedaudz iecietības un empātijas.

Neatkarīgai domai vajag neatkarīgus līdzekļus. Ja sabiedriskos medijus finansē valsts, bet komercmedijus – reklāmas un abonenti, tad alternatīvam redzējumam uz notiekošo nepieciešami alternatīvi rasti līdzekļi. Kļūsti par neatkarīgas domas atbalstītāju šeit. Ja vēlies sniegt vienreizēju atbalstu, to iespējams izdarīt te.

Es negribēju būt anarhists. Bet nebija citu iespēju

Ar anarhisma idejām es sāku “flirtēt” 12-13 gadu vecumā. Lai arī ieskats, kas man tolaik bija un kas tikai nedaudz atšķiras no tā, kā anarhismu patīk dēvēt medijiem – anarhisti ir tie, kam patīk postīt protestu laikā, viņi noliedz citu tiesības, noliekot sevi visaugstāk -, bija virspusējs un neprecīzs, kaut kas mani šajās idejās piesaistīja. Konkrēti tas, ka anarhisti noliedz varu, precīzāk – varas (autoritātes) attaisnošanu ar to, ka tā ir vara.

Man nebija lielas mīlestības pret tiem, kas teica, ko darīt. Pildīt mājasdarbus? Kāpēc, ja es tāpat vienmēr esmu viens no labākajiem klasē? Klausīt vecākiem? OK, bet vai tas, ko viņi prasa no manis, ir taisnīgi attiecībā pret to, ko viņi dod? (Te nav runa par to, ka man būtu jānomazgā trauki vai jāiznes miskaste. Ir runa par krietni plašākiem jautājumiem. Piemēram, vai ir jāciena vecāki, kas neizrāda cieņu pret saviem bērniem?)
Es jau no mazotnes jutu, ka kaut kas nav kārtībā, un anarhisms man deva apstiprinājumu – kaut kas patiešām nav kārtībā. Taču tas man nedeva risinājumus, ne tad. Visticamāk, jo es pats nebiju gatavs risinājumiem.

Es noliku anarhismu kaut kur sev prāta stūrī kā “lietu”, kas mani piesaista, bet kas man nepalīdz. Tā vietā, lai studētu anarhismu un tā neskaitāmos atzarus, es mieru meklēju literatūrā. Sākumā es lasīju tikai daiļliteratūru vai dzeju, vēlāk arī filozofiju. Es droši vien esmu aizmirsis vismaz pusi no grāmatām, ko tolaik izlasīju, taču divi autori pasaules redzējumu ir ietekmējuši līdz pat dziļākajiem manas būtības pamatiem.

Viens no tiem ir Kurts Vonnegūts. Viņa optimisms un humānisms aizrāva līdz kaulam, taču es nebiju gatavs tam padoties. Biju sev iestāstījis ko citu. Es biju nihilists.
Otrs bija Albērs Kamī. Iespējams, neviens cits darbs uz mani nav atstājis tādu iespaidu kā “Dumpīgais cilvēks”, ko lasīju, kad man bija 18. Palēnām bilde sāka likties kopā – es nebiju vienīgais, kurš vēlas brīvību, tādi ir visi cilvēki, kuri dumpojas. Dumpība ir normāls cilvēka stāvoklis, kamēr vien pastāv netaisnības. Pat nodokļu nemaksātājs, kurš neiet uz vēlēšanām, ar savas balss neesamību, dumpojas pret to, kā ir.

Viņš varbūt nezina, kā vajadzētu būt vai pat ko viņš grib, bet viņš zina – tā, kā ir tagad, nav labi.

Visa mana būtība atbalstīja šo tēzi. Taču arī es pats tolaik nevarēju piedāvāt neko, kas varētu būt kaut kas labāks, es joprojām gribēju būt nihilists. Es neesmu liels citātu piekritējs, taču kaut kas no Kamī man prātā iekrita tik ļoti, ka ilgu laiku gribēju to uztetovēt.

“Kāpēc gan lai ļaunais tiktu sodīts, ja mēs jau tagad pietiekami redzam, ka labais netiek attaisnots?”

Tas noteikti nebija galvenais, ko autors gribēja pateikt, taču šī frāze man vilkās līdzi gadiem. Likās pilnīgi pašsaprotami, ka es varu darīt pilnīgi visu, ko gribu, jo taisnības nav. Bet tajā pašā laikā es nespēju arī līdz galam atbrīvoties no Vonnegūta humānisma. Atceros kādu sarunu ar savu labāko draudzeni, kad teicu, ka jūtu sevī milzīgu pretrunu starp humānistu un mizantropu. Es gribēju cilvēkiem palīdzēt globālā mērogā, taču nevarēju viņus ciest individuāli. Turklāt tas attaisnoja, ja pats kādam izdarīju pāri – kāpēc lai ļaunais tiktu sodīts?

Gāja gadi, es sāku studēt psiholoģiju, strādāju dažādos darbos, iepazinu dažādus cilvēkus, un mans skatījums uz to, ka nekam labam nav jēgas, kļuva maigāks. Es sāku apzināties, ka man nav tiesību kaut ko gūt uz citu rēķinu. Un sāku apzināties, ka arī nevienam citam šādu tiesību nav.
Biju spiests apzināties, ka nekāds nihilists tomēr neesmu.

Ja iepriekš biju gribējis ticēt, ka vairums cilvēku vienkārši ir ļauni, tad palēnām es sapratu, ka pārāk bieži mēs esam dažādu apstākļu upuri, kuros iemācāmies, ka dažādi destruktīvi uzvedības mehānismi ir labākais veids, kā izdzīvot.
Un tad mani intelektuālie ceļi krustojās ar Noamu Čomski. Sākotnēji es viņa idejām līdz galam piekrist nevarēju, es neticēju, ka anarhisms būtu iespējams mūsdienu sabiedrībā. Bet tik un tā es sāku par to interesēties krietni padziļinātāk nekā iepriekš. Čomskis man palīdzēja nodefinēt, ka anarhisms nozīmē jebkādas autoritātes apšaubīšanu. Savas leģitimitātes pierādīšana gulstas uz pašas autoritātes pleciem, ja tā to nespēj, tā ir jālikvidē.

Tā kā anarhisms ir, pirmkārt, politiska filozofija, šo pamatprincipu vispirms vajadzētu attiecināt uz to. Piemēram, ja kāds tautas pārstāvis (deputāts, ministrs, prezidents) nespēj pildīt sev uzticēto uzdevumu, viņam būtu jāatkāpjas. Diemžēl realitātē tas tā nestrādā faktiski nekad, ievēlētie valstsvīri ātri aizmirst savus solījumus, uzstādītos principus un visu pārējo, kas varētu būt saistāms ar vārdu “krietnums”, jo politika taču esot kompromisu māksla. Politiķi katru dienu parāda savas autoritātes neleģitimitāti, bet tam nav nozīmes, jo mums nav mehānismu, kā viņus saukt pie atbildības.

Tas nenozīmē, ka es aicinu būt pret politiku vienaldzīgs, tieši otrādi. Pie katras iespējas mums būtu jāatgādina, ko viņi ir solījuši, jānorāda uz dažādiem jautājumiem, kas ir sabiedrībā aktuāli, bet netiek risināti.

Skatoties plašāk, anarhisms ir attiecināms uz jebkuru dzīves jomu. Piemēram, izglītību. Vidusskolā man bija visnotaļ īpatnēja vēstures skolotāja. Stundas notika šādi – viņa parasti stāvēja klases priekšā, reizēm lēnām staigāja pa telpu vai sēdēja pie galda, un deklamēja galvā iekalto vielu. Mums bija 40 minūtes jāsēž klusu un viņas teiktais jāpieraksta. Mums nebija mācību grāmatu vai jebkādu citu materiālu. Mēs nemācījāmies analizēt vēstures avotus. Nenotika diskusijas, jo viss stundām atveltītais laiks bija paredzēts skolotājas vārda pierakstam. Kontroldarbi bija līdzīgi. Mums netika iedotas darba lapas, skolotāja nosauca vairākus jautājumus, ko pierakstījām uz tukšām lapām un pēc tam mēģinājām atbildēt. Jo tuvāk atbilde saskanēja ar viņas sacīto stundās, jo labāku atzīmi varēja nopelnīt. Man tas likās absurdi.

Vēsture mani aizrāva jau no agras bērnības, atceros, ka sestajā klasē mācību grāmatu izlasīju vienā vakarā pirms pirmās stundas. Mans mīļākais žurnāls bija Ilustrētā vēsture. Taču nu manas “zināšanas” vērtēja pēc tā, cik labi varu atkārtot skolotājas vārdus. Ātri nolēmu, ka tas ir bezjēdzīgi, pierakstus neveicu, uz jautājumiem kontroldarbos atbildēju saviem vārdiem. Atzīmes pasliktinājās. 12. klases beigās, kad vidējā atzīme bija knaps četrinieks, skolotāja brīdināja, ka nenolikšu eksāmenu (vēsturi biju paņēmis kā izvēles priekšmetu). Tajā es dabūju 80%.

Visaktuālākās anarhisma idejas mūsdienu sabiedrībā, manuprāt, ir darbavietā, jo tā ir joma, kurā jāiesaistās katram kārtīgam pieaugušajam, tajā pavadot vismaz trešdaļu savas dzīves. Čomskis teicis, ka būt nodarbinātām ir smagākais cilvēktiesību pārkāpums. Runājot par darba attiecībām, kurās ir vairums cilvēku, viņš lieto jēdzienu wage slavery, proti, ka mēs esam spiesti katru dienu pārdot sevi, tiesības noteikt, ko vilksim mugurā, kad un cik ilgi atpūtīsimies, cikos celsimies un cikos vakarā atkal kļūsim brīvi, cikos iesim uz tualeti. Izejas no tā ir divas – kļūt pašnodarbinātam (kas lielākajai daļai cilvēku nav reāla opcija) vai bezdarbniekam, kas savukārt nozīmē, ka jāpazaudē dzīvesvieta, spēja nodrošināt pat pamatnepieciešamības.

Bet pašreizējā sistēma strādā tā, ka nodarbinātie ir spiesti izpildīt priekšnieku prasības, lai cik absurdas tās būtu, taču nodarbināto, kuri reālo situāciju pārzina daudz labāk, ieteikumi labākajā gadījumā tiek “uzklausīti” un varbūt kaut kas no tiem tiek paņemts, ja tas palīdzēs vairot peļņu.

Kad studēju otrajā kursā, dažus mēnešus strādāju Narvesen Vecrīgā. Man patīk iepazīt jaunus cilvēkus, un to tur bija pārpārēm. Pirmkārt jau neskaitāmie tūristi, kuri pēc pārāk daudziem dzērieniem nāca kaut ko apēst un nopirkt cigaretes, un papļāpāt. Taču bija arī daudzi vietējie, kuri ātri kļuva par patstāvīgiem klientiem – zināju, kādu kafiju kurš dzer, kādas cigaretes kurš pīpē.

Neskatoties uz to, ka darbā ierados laicīgi, kiosku uzturēju kārtībā un ar vairumu klientu man bija vai nu labas, vai pat tiešām draudzīgas, es biju slikts darbinieks, jo slikti pildīju Narvesen pirmo bausli – piedāvāt vēl kādu mēslu pilnīgi ikvienam. Nebija nozīmes manām atrunām, ka vismaz pusi pircēju redzu katru dienu, viņi lielākoties pērk vienu un to pašu, bet kaut kā nevajadzīga piedāvāšana ir labākajā gadījumā joks, bet sliktākajā gadījumā – veids, kā viņus nokaitināt.

Līdzīgi bija, strādājot viesnīcā. Gadu laikā pusi mēneša pavadot, stāvot recepcijā, par cilvēku vēlmēm var uzzināt daudz vairāk, nekā sēžot ērtā 9-18 birojā. Taču tie, kas sēdēja birojos, šo vienkāršo patiesību atteicās pieņemt. Mūsu neskaitāmie iebildumi, par to, ko ir reāli izdarīt dažādos apstākļos, īsti vērā ņemti netika. Kad man apnika dzesēt muti, es no turienes aizgāju.

Arī manā pēdējā darbā šķīrāmies diezgan absurdu iemeslu dēļ. Bija dažādas problēmas, ko sākumā centos risināt, iespējams, pārāk radikāli un neproduktīvi, taču vēlāk sapratu, ka tur patiešām būs nepieciešami kompromisi un piekāpšanās arī no manas puses. To darīju daudz, taču beigu beigās iluzorās iekšējās stabilitātes saglabāšana bija svarīgāka par manis norādīto problēmu risināšanu. (Te jāizsver, ka nav runa tikai par subjektīviem jautājumiem. Tika pārkāpts gan darba likums, gan mediju ētikas kodekss, gan citi normatīvie akti, kas regulē nozari. Priekšnieki izvēlējās to ignorēt.)

Par saviem pēdējā laika publiskajiem izteikumiem esmu saņēmis gan atbalstu, gan nosodījumu. Pēdējais pārmetums bija no kāda tuva cilvēka (kurš nekad nav strādājis medijos un gadiem nav bijis darba ņēmējs), ka esmu “kretīns”. Ja darbavietā ir kādas netaisnības, ko darba ņēmējs nevar pieņemt, tad “pis prom”.

Ar šādu sentimentu nācies saskarties daudz. Diemžēl nav taisnība, ka es viens saskatu dažādas netaisnības. Pirms dažiem gadiem biju praksē kādā lielā pārtikas ražošanas uzņēmumā. Man tika uzdots meklēt iemeslus lielajai darbinieku rotācijai. Aptaujājot ražotņu strādniekus, iezīmējās dažādi iemesli – prasībām neatbilstoši darba apstākļi, vadītāju vienaldzība, uzklausot darbinieku sūdzības, slodze. Viens faktors parādījās gandrīz katrā sarunā – alga. Kāda strādniece, kas tur bija strādājusi gadiem, sacīja, ka pēdējo reizi alga pacelta vēl laikā, kad bija lati. Ja pareizi atceros, kopš pēdējā algas pielikuma bija pagājuši deviņi gadi. Uz maniem jautājumiem, kāpēc strādniekiem nepaceļ atalgojumu, saņēmu atbildi, ka trūkst līdzekļu. Tajā pašā laikā uzņēmums medijos dižojās, ka atvēris jaunu ražotni vai vecis lielas investīcijas kādā no esošajām. Proti, līdzekļu trūkst darbinieku situācijas uzlabošanai, taču tad, ja naudas tērēšana palīdzēs panākt to, ka nopelna vēl vairāk naudas, tad līdzekļu netrūkst. Bet strādniekam, kurš saņem nedaudz virs minimālās, no tā ne silts ne auksts.

Anarhisms nav ietekmējis tikai to, kā skatos uz jautājumiem, kur ir acīmredzama autoritāte. Tas ir mainījis manu skatījumu uz dzīvi kopumā – nav augstākas vērtības par cilvēku, viņa dzīvību un brīvību. Un ir jābūt ļoti spēcīgam pamatojumam, lai kāda brīvība ierobežotu. Pārāk bieži tāda nav. Elementārs piemērs ir viendzimuma pāru attiecību reģistrācija. Tas neierobežotu ne kāda dzīvi, ne brīvību, taču kādam neļaujot savas attiecības, mēs viņus ierobežojam pilnīgi neattaisnojamā veidā.

Es negribēju būt anarhists, gadus 10 cīnījos pret to, lai par tādu kļūtu. Es mēģināju atrast citus vārdus, kas apzīmētu manu pārliecību kopumu – nihilists, humānists, sociāldemokrāts -, bet tie vienmēr bija pārāk šauri. Savukārt anarhisms iestājas pret netaisnību pilnīgi visos līmeņos – vai tas būtu ģimenē, skolā, darbā, valstī vai visā pasaulē. Kamēr vien pastāvēs sistēmas, kas nespēj attaisnot savu autoritāti, anarhisma idejas būs aktuālas. Turklāt, lai savā būtībā būtu anarhists, nav jālasa Prūdons, Bakuņins, Čomskis vai kāds cits (protams, lasīšana vienmēr ir ieteicama, bet šajā gadījumā to nevajadzētu uztvert par obligātu), jo būt anarhistam ir tieši tik vienkārši, kā nostāties taisnīguma pusē. Es negribēju, būt anarhists, bet nebija citu iespēju.

Un tagad es varu atbildēt Kamī. Ļauno ir jāsoda tieši tāpēc, ka labais netiek atalgots. Jo vairāk un aktīvāk mēs nostāsimies labā pusē, jo vairāk šis nelīdzsvars mazināsies.

Neatkarīgai domai vajag neatkarīgus līdzekļus. Ja sabiedriskos medijus finansē valsts, bet komercmedijus – reklāmas un abonenti, tad alternatīvam redzējumam uz notiekošo nepieciešami alternatīvi rasti līdzekļi. Kļūsti par neatkarīgas domas atbalstītāju šeit.

Create your website with WordPress.com
Sākt