Izvarotājs

Mēs satikāmies uz Lāčplēša ielas – pusceļā starp manām un viņas mājām. Mirkli pavilcinājušies, apgriezāmies un gājām pie manis. Kati nebiju redzējis gadus trīs, un šajos trijos gados viņa biju kļuvusi vēl pievilcīgāka un sievišķīgāka. Mati, kas toreiz bija nogriezti līdz pleciem, nu bija atauguši līdz pusmugurai, viņas ādu klāja zeltains iedegums, rokas un kājas bija tvirtākas, bet dibens – apaļāks.

“Es atzīšos,” viņa pasmējās, “ja nebūtu jau sallilājusies, diez vai es būtu piekritusi tikties.”

“Kā tad tā?” es uzturēju vieglu toni.

“Priekš kam man tevi vajag?” Kates balsī bija jaušama zobgalība.

“Priekš kam jebkuram vajag jebkuru?” es paraustīju plecus. “Jauniem iespaidiem, pieredzei.”

“Ha! Tikai tā vēl man trūka! Man pieredzes pieciem mūžiem pietiek.”

“Es nešaubos.”

Kādu kvartālu mēs vēl apmainījāmies dzēlībām, bet tad sākām atmaigt. Vai precīzāk – Kate man sāka piedot. Pirms tiem trim gadiem es vēl biju zaļš gurķis, kas no sievietēm neko nesaprata. Mēs neregulāri satikāmies divus mēnešus, bet tad es viņu sāku goustot. Kaut kā bija par daudz. Man gribējās kādu ar lielākām krūtīm un garākiem matiem. Vienā brīdī, kādu pusotru gadu vēlāk gan sapratu, ka tā bija diezgan nesmuka attieksme, un vairākkārt mēģināju atsākt kontaktus. Centieni bija neveiksmīgi. Līdz šim brīdim.

Iegājusi dzīvoklī, Kate gandrīz nogāzās, novelkot apavus. Mēs pasmējāmies, es sajutu no viņas nākam spēcīgu alkohola dvaku, neskatoties uz to, ka pats jau biju izdzēris puspudeli vīna. Patiešām sallilājusies, es nodomāju. Kate iekrita dīvānā, es aizgāju piepildīt glāzes.

“Tu man apsoli, ka izsauksi taksi, ja es vairs galīgi nevarēšu parunāt, ok?” viņa teica, kad ienācu istabā.

“Tu jau vari palikt te,” es noteicu un apsēdos uz palodzes.

“Tu gribētu,” Kate koķeti pasmaidīja.

“Un tu nē?” es turpināju spēli.

“Tu pat iedomāties nevari, ko es gribu,” viņa noteica un izslējās taisnāk.

Mēs runājām par to, kas ar katru noticis pēdējo gadu laikā. Viņa bija vasaru pavadījusi, ar stopiem apbraukājot Eiropu, bet visādi citādi Kates dzīve pēdējos gados nebija bijusi pārāk interesanta. Viņa joprojām dzīvoja pie vecākiem. Priekš kam man tērēt naudu, ja es tur varu darīt visu ko gribu, bet nav nekādas vajadzības būt vienai, viņa teica. Es nestrīdējos, bet nosodīju gan. Viņa bija gadu vecāka, bet likās, ka kopš pēdējās tikšanās esmu Kati pāraudzis par vismaz diviem. Tomēr kaut kas viņā bija mainījies. Ja iepriekš viņa nekautrējās izrādīt savas simpātijas, tad tagad Kate uzvedās kā nepieejama dīva, ikreiz, kad mēģināju sarunu ievadīt mūsu patieso tikšanās mērķu gultnē, viņa atbildēja ar dzēlīgām piezīmēm.

Kad atgriezos ar nākamo dzērienu, apsēdos Katei blakus uz dīvāna. Viņa kaut ko stāstīja, bet es klausījos signālos, ko deva viņas ķermenis. Meklēju savu iespēju, un, kad likās, ka tā parādās, mēģināju viņu noskūpstīt. Tas bija īsi un neveikli, viņa parāvās atpakaļ un sāka smieties.

“Par baigo mačo izaudzis?”

“Kāda vaina?” es pacēlu uzaci un uzliku roku uz viņas kājas. Viņa to neatraidīja.

Kate pakratīja galvu un turpināja teikumu, ko bija pārtraucis mūsu skūpsts. Es turpināju lasīt signālus un meklēt iespējas. Nākamā parādījās tikai pēc krietnas pusstundas un atkārtotas glāžu piepildīšanu. Šoreiz viņa vairs nerāvās prom. Mana roka glāstīja viņas kaklu un izbrauca cauri matiem. Viņas bija sažņaugušas glāzi. Mana plauksta slīdēja aizvien zemāk, noglāstot roku, sānu, gurnu, kāju, cirksni, tad paslīdēja zem viņas svārkiem. Kate parāvās atpakaļ.

“M-mm,” viņa pakratīja galvu.

Es pamāju, novietoju roku uz viņas sāna un pietuvoju viņas lūpas viņām. Pat nepamanīju, ka šo rotaļu jau drīz atkārtojām vēlreiz, Kate šoreiz atrāva ne tikai seju, bet visu ķermeni.

“Nē!” viņa noskaldīja.

“Piedod,” es pacēlu rokas, “tas kaut kā automātiski sanāca.”

Viņa paskatījās uz glāzi, kas bija vairāk nekā puspilna, tad uz mani.

“Jā?” es pasmaidīju.

“Es esmu baigajā pālī,” viņa nopūtās.

“Tas nekas, es arī.”

“Fuuuu, es vienmēr sev solu, bet vienmēr sameloju.”

“Par ko?”

“Ka nedzeršu šitā.”

“Kāpēc lai tu nevarētu dzert?”

“Visādas muļķības var sanākt.”

“Dzīvojam vienreiz,” es šķelmīgi pasmaidīju.

Kate vārgi iesmējās. Es piedāvāju uzkurīt, viņa piekrita. Uzreiz pēc tam viņas plaksti kļuva aizvien smagāki. Kate iztukšoja dzērienu, es aizgāju uz virtuvi sagatavot nākamo. Kad atnācu atpakaļ, viņa bija iemigusi. Viegli piebakstīju un teicu, lai pieceļas, ka man jāsaklāj guļvieta. Viņa kaut ko nomurmināja par dzērumu un miegu, apsēdās krēslā un jau nākamajā mirklī atkal atslēdzās. Saklājis gultu, es novilku viņai blūzi un svārkus un ieguldīju gultā. Uzpīpējis ielīdu blakus un noglāstīju viņas vēderu. Kate klusi iekunkstējās.

Gandža un neveiksmīgais vakars man virpuļoja galvā, miega nebija ne acī. Es nogulēju, skatīdamies griestos, kādu stundu vai varbūt trīs, laika izjūta pazuda pilnībā. Ik pa brīdim pārbaudīju Kates stāvokli, kura bija man pagriezusi muguru. Mēģināju ar viņu runāt, taču atbildes lielākoties bija neizteiksmīgi galvas mājieni vai īsas, nesaprotamas frāzes. Pēkšņi Kate pagriezās un attapos ar viņas roku kājstarpē. Es atbildēju ar to pašu. Viņa klusi ievaidējās. Jau drīz es novilku viņas biksītēs, uzrāpos virsū, skūpstīju kaklu un krūtis, viņa turpināja viegli kunkstēt, es lēnām ieslīdēju iekšā. Mēģināju viņu noskūpstīt, bet viņa pagrieza galvu, es, sapratis mājienu, turpināju skūpstīt kaklu. Drīz pabeidzu un iekritu bezsapņu miegā.

No rīta mani uzmodināja Kates klusā, taču steidzīgā rosība. Es novēlēju labrītu, viņa, neatņēmusi sveicienu, turpināja ģērbties.

“Tu brokastis negribi? Vai vismaz kafiju?” es vaicāju.

“Nē, es…” viņa nokremšļojās un devās uz koridora pusi. “Man jābūt mājās.”

“Kas tā deg?” es uzslējos pussēdus.

“Viss,” viņa pakratīja galvu.

Es dzirdēju, kā viņa uzvelk apavus, atslēdz durvis un kā tās aizcērtas viņai aiz muguras. Man briesmīgi sāpēja galva, tāpēc iekritu atpakaļ miegā.

Nākamajā dienā viņai uzrakstīju, vai negrib satikties. Kate mani atstāja uz seen, tāpēc atmetu ar roku un vairāk nemaz necentos.


Man ir slikts paradums ik pa laikam skatīties, ko bijušās saliek sociālajos tīklos. Nesen to izdarīju arī ar Kati. Uzzināju, ka viņa ir attiecībās, ka viņa iestājusies augstskolā un ka pārvākusies dzīvot ārpus Rīgas. Taču nezināju, ka šo attiecību sākumā viņa satrūkās katru reizi, kad jaunais draugs pieskārās viņas ādai. Viņš cienīja robežas, bija iejūtīgs un pacietīgs. Es nezināju, ka Kate viņam kādā vaļsirdības brīdī atklāja, ka viņai ir ļoti grūti atļaut sev pieskarties kādas sliktas pieredzes dēļ.

Kuram gan nav bijusi slikta pieredze, es būtu teicis, ja viņa to sacītu man. Taču viņa neteica, mēs nerunājām. Kamēr Kate risināja savas dīvainības, es turpināju dzīvot.

Pirms nedēļas biju kādā ballītē, viena drauga dzimšanas dienā. Tur bija padaudz cilvēku, kādi divdesmit. Es biju viens no dažiem, kurš bija sarunājis tur palikt pa nakti. Taču sanāca tā, ka man paredzētajā gultā izguldīja kādu kolēģi, kura bija iedzērusi par daudz. Kad uznāca miegs, mēs skatījāmies un spriedām, vai gulta ir gana plata mums abiem. Nospriedām, ka būs labi.

“Tikai uzvedies godīgi,” draugs man teica.

“Vienmēr,” es pasmaidīju.

Es noģērbos un ielīdu gultā. Sieviete sakustējās un kaut ko nomurmināja. Es uzliku roku viņai uz gurna. Es neko nepareizu nedaru. Vai ne?

Publicējis Mārtiņš Stabinģis

Domāju, mācos, rakstu.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

Create your website with WordPress.com
Sākt darbu
%d bloggers like this: