Brīvība nebūt

Šī gada pirmajos desmit mēnešos 213 Latvijas iedzīvotājiem nāves cēlonis bijis tīšs paškaitējums, liecina SPKC dati. Jeb septiņas pilnas skolas klases. Gandrīz puse Ieriķu iedzīvotāju. 213 cilvēku, kas dažādu iemeslu dēļ izvēlējušies, ka vairāk dzīvot nav vērts.

Runājot par pašnāvībām, bieži var dzirdēt vienas un tās pašas frāzēs, sākot ar jautājumiem “kāpēc?”, “vai varēja palīdzēt?”, un beidzot ar satraukumu, kā ar to tiks galā mirušā tuvinieki, un pat pārmetumiem aizgājējam. Un šeit es aicinu jūs atbildēt uz jautājumu – vai pašnāvība ir pareiza vai nepareiza?

Es savos 26 gados esmu paspējis izsvārstīties starp abām galējībām, tādēļ mēģināšu pēc iespējas minēt biežāk dzirdētos un/vai saprātīgākos argumentus abām pozīcijām, manas domas par tiem, un noslēgumā, vai, manuprāt, pašnāvība ir pareiza vai nepareiza.

Nekādā gadījumā…

Sāksim ar nepareizo. Daudzi pretargumenti pašnāvībām balstās morāles un ētikas apsvērumos, minēsim dažus no kristietības. Kristiešiem, lietojot šo jēdzienu visplašākajā nozīmē, pašnāvība ir grēcīga. Atkarībā no konfesijas, sekas var būt dažādas, piemēram, dzīvi beidzot šādi, tiek liegta mūžība paradīzē. Tāpat daži uzskata, ka dzīvība pati par sevi ir Dieva radīta, tādēļ cilvēks nav tiesīgs lemt to izbeigt. Tomass Hobss uzskatīja, ka pašnāvība ir pret dabisko likumu, kura laušana savukārt ir nepareiza un amorāla.

Vienīga kritika, ko vēlos veltīt šiem apsvērumiem, ir tā, ka ne Dievs, ne dabiskais likums nav pierādītas parādības, kas nozīmē, ka pret reālu problēmu mēģina cīnīties ar tikai teorētiskiem līdzekļiem. Varbūt kādu tas – bailes no sacelšanās pret dabisko lietu kārtību – patiešām attur no pašnāvības, taču būtībā man tas šķiet kā slimības ārstēšana, tikai domājot par iešanu pie ārsta.

Taču argumenti pret pašnāvību nav jāmeklē tikai morāles un ētikas normās, kas nemitīgi mainās. Visvieglāk, šķiet, tos var atrast apkārtējos vai, ja precīzāk, atbildībā pret citiem. Ja māte izdara pašnāvību, viņai paliek bērni, kam atņemtas mātes rūpes un viss no tām izrietošais. Ja mīļotais izdara pašnāvību, pēc viņa paliek partneris, kuram vienam jātiek galā ar zaudējumu. Ja draugs izdara pašnāvību, pēc viņa paliek citi draugi. Atņemot sev dzīvību, cilvēks neizbēgami atņem arī citiem. Un te mēs varētu likt tik populāro Antuāna de Sent-Ekziperī citātu par atbildību pret tiem, ko esam pieradinājuši. Savas dzīves laikā mēs izveidojam neskaitāmas attiecības, no kurām dažas kļūst patiešām tuvas un nozīmīgas. Kļūstot kādam svarīgam, ja esam paši to veicinājuši, mums ir arī atbildība par šīm attiecībām.

Arī atbildība savā būtībā ir morāles jautājums, taču daudz sarežģītāks nekā ticības gadījumā, jo attiecības vienmēr ir divvirziena process, turpretī ticība – vienvirziena. Tomēr mūsu atbildībai attiecībās ir robežas, proti, vienā pusē ir tas, ko mēs izdarām, bet otrā ir tas, kā uz to reaģē. Tāpat attiecības veido divi vai vairāk cilvēki, kuriem vajadzētu saglabāt autonomiju. Ja runājam par pašnāvību attiecību kontekstā, tad jājautā, cik pareizi vai pieļaujami ir likt kādam dzīvot citu cilvēku dēļ. Dažos gadījumos atbilde šķiet acīmredzama, piemēram, ja runājam par vecākiem – viņiem ir pienākums parūpēties par saviem bērniem, un, izvēloties beigt savu dzīvību, viņi būtiski apgrūtina arī savas atvases dzīvi.

Taču partneru vai draugu attiecībās ir krietni sarežģītāk, jo abi tajās ir stājušies labprātīgi. Un abiem arī būtu jābūt tiesībām no tām aiziet. Lai arī ar pašnāvību šķietami tiek izmantotas savas tiesības aiziet, tostarp no attiecībām, tādējādi arī tiek pārkāpts tas, ka nevienam nav tiesību otram darīt pāri. Bet tuva cilvēka zaudēšana neizbēgami rada ciešanas, par kurām aizgājējs nevarēja nezināt, pirms izvēlējās pašnāvību. Ciešanas var radīt arī vienkārši attiecību iziršana, taču ir būtiska atšķirība, tas notiek. Reti kad attiecības izjūk vienā dienā, savukārt pašnāvības var būt pilnīgi negaidītas.

Tātad, vai mūsu pienākums tīši nesagādāt otram ciešanas ir pārāks par tiesībām aiziet? Es domāju, ka tomēr nē, jo tas nozīmē, ka cilvēks, kurš vēlas nomirt, faktiski ir ķīlnieks savā dzīvē. Un te mēs varam jautāt – vai prasīt kādam, lai viņš dzīvo, ja visa viņa būtība ir pret to, arī nav vardarbība?

Tāpat arguments pret pašnāvību ir, ka tas ir pastāvīgs risinājums pārejošām problēmām. Bet tā ir taisnība tikai daļēji – ja, piemēram, darba zaudējumu vai tuvinieka nāvi patiešām varam pārdzīvot, ir lietas, kas nepāriet, piemēram, hroniskas slimības, tāpēc šo aspektu apskatīsim vēlāk.

Visbeidzot jāmin, ka nereti tie, kas pašnāvību uzskata par nepareizu, saka, ka tā ir gļēva vai egoistiska izvēle, taču nedomāju, ka to var uzskatīt par pārāk spēcīgu argumentu, jo tas paģēr, ka cilvēkiem vienmēr ir jābūt drosmīgam un altruistiskam, bet tā vienkārši nav taisnība.

            … vai varbūt tomēr?

Runājot par pašnāvības aizstāvjiem, jāsāk ar visracionālāko argumentu – izbēgšanu no lielākām ciešanām. Šīs ciešanas var būt gan fiziskas, piemēram, neārstējamas (fiziskas) slimības, gan mentālas, piemēram, distīmija – hroniski nomākts garastāvoklis, kas turpinās vairākus gadus. Tāpat ciešanas var nebūt tieši saistītas ar veselības traucējumiem, bet kā reakcija uz kādu notikumu – zaudējumu, traumatisku pieredzi u. tml.

No vienas puses to ir grūti apstrīdēt – ne velti arī mūsu sabiedrībā sākusi aktualizēties eitanāzijas tēma. Bet, ja pašnāvība ir izbēgšana no lielākām ciešanām, jājautā ne tikai tas, vai šīs ciešanas ir lielākas, bet arī, vai tās ir nebeidzamas. Ir lietas, kas tādas patiešām ir, teiksim, jau minētās hroniskās slimības. Taču nereti ciešanas kaut kad beidzas. Vai vismaz mazinās. Reizēm varbūt paies gadi, līdz tas notiek, bet kādā brīdī pienāk diena, kad ir viegli. It sevišķi šo vajadzētu atcerēties, ja domas par pašnāvību ir pēc kāda smaga notikuma – gandrīz vienmēr ar laiku paliek labāk. Un, ja ciešanas nav nebeidzamas, tad pašnāvība patiešām ir pastāvīgs risinājums pārejošām problēmām.

Skatoties plašāk – ne tikai uz konkrētiem gadījumiem, bet pašnāvību kā fenomenu, bieži nācies dzirdēt, ka mums nav atbildības dzīvot. “Es neizvēlējos šeit būt.” Taču tā tikai daļēji ir taisnība. Jā, neviens nav izvēlējies piedzimt, bet, kolīdz pirmo reizi prātā iezogas ideja par nāvi kā labāko variantu, dzīvot ir nepārejoša izvēle. Cilvēki, kas vēlas nomirt, katru dienu izvēlas dzīvot.

Bet arī pašnāvība ir izvēle, un bieži pēdējā, ko cilvēks izdara. Un te es nonāku pie virsrakstā minētās brīvības, proti, ka pašnāvība savā ziņā ir absolūtās brīvības izvēle, jo, izvēloties pašnāvību, vairs neviens cits nevarēs izvēlēties mūsu vietā. Kamēr esam dzīvi, ar mums notiek neskaitāmas lietas, kas nav no mūsu gribas. Tas var būt, sākot ar darba vai attiecību zaudēšanu, nepieciešamību mainīt dzīvesvietu, un beidzot pat ar pašu dzīvību – mūs kāds var (tīši vai netīši) nogalināt. Taču, iegūstot šo pašnāvības sniegto brīvību, mēs arī izvēlamies absolūto ierobežojumu, jo neko vairāk izvēlēties nevarēsim.

Vai drīkst nomirt?

Kā redzams īsajā “par” un “pret” apskatā, varētu domāt, ka nav neviena neapgāžama argumenta, lai mēs varētu viennozīmīgi apgalvot, ka pašnāvība ir laba vai slikta. Jebkurai situācijai ir konteksts, un, tikai apsverot visus apstākļus, iespējams pieņemt, mūsuprāt, labāko lēmumu.

Pirms noslēdzu šo tēmu, nedaudz jāapskata arī visplašākais – cilvēciskais – konteksts. Mēs esam īpaša suga ar to, ka plānojam un paredzam savu dzīvi – piecus, desmit, varbūt piecdesmit gadus tālā nākotnē. Domājot par pašnāvību, mēs domājam arī par sekām, ko tā atstās. Par citiem dzīvniekiem varētu gribēties ticēt, ka, tā kā viņiem šādas plānošanas spējas nav, viņi nevar izdarīt pašnāvību, vismaz ne tā, kā to izprotam mēs.

Daļēji tā ir taisnība. Diez vai suns un kaķis prāto par to – dzīvot vai nedzīvot, kādas sekas viņa nāve atstās uz citiem. Taču arī dzīvnieki var kļūt nomākti un nodarboties ar paškaitējošu uzvedību, piemēram, neēšanu, kas var novest pie nāves. Līdz ar to arī viņi savā ziņā var izvēlēties pārtraukt dzīvot.

Tas, kas mūs te atšķir, ir tas, ka “dzīvnieku depresijai” ir ārēji cēloņi – saimnieka nāve, liels stress u. tml. Ja līdzīgu iemeslu dēļ cilvēkam ir depresīvs noskaņojums, kas var turpināties pat mēnešiem ilgi, mēs drīzāk tomēr runāsim nevis par depresiju kā slimību, bet kā reakciju uz kādu notikumu. Justies nomāktam ir normāli, it sevišķi, ja zaudējam kaut ko nozīmīgu. Un tāpat kā dzīvniekus no šīs nomāktības var izvest dažādos veidos, arī mēs ar šiem notikumiem varam tikt galā.

Lai arī šīs ciešanas nav nebeidzamas, mēs redzam, ka ciešanas, kuru dēļ negribas dzīvot, ir dabiskas. Taču vairums dzīvnieku tomēr nenomirst depresīva stāvokļa dēļ. Un tas, ka kaut kas ir dabisks, nenozīmē, ka tas ir normāls. Dzīves laikā pašnāvības ideācija, plāni un mēģinājumi ir attiecīgi 9,2% , 3,2% un 2,7% cilvēku. Lai arī tas ir milzīgs skaitlis, to nevar uztvert kā normu. Vairāk nekā 90% dzīves laikā nav iztēlojušies, kā būtu izdarīt pašnāvību. Līdz ar to mēs varētu domāt, ka mums ir raksturīgi nedomāt par pašnāvību.

Vai tādēļ, ka pašnāvība un domas par pašnāvību nav norma, var teikt, ka tā ir slikta? Es domāju, ka nē. Jo līdz šim mēs neesam uzdevuši, manuprāt, pašu galveno jautājumu. Cilvēki izdara pašnāvību dažādu iemeslu dēļ, kas parasti vienā vai citā veidā ir saistīti ar citas izejas neredzēšanu. Un mēs varam vaicāt ļoti daudz ko – kā, vai, kad būs labāk. Bet nevienu uz šiem jautājumiem nevaram droši atbildēt. Teiksim, “vai paliks labāk?” Jā, visticamāk. Taču mēs nevaram par to būt droši. Vai “kad paliks labāk?” Uz šo jautājumu atbildēt patiesi ir faktiski neiespējami, jo mūsu dzīvēs ir pārāk daudz neparedzamu mainīgo, kas uzlabošanās procesu var gan būtiski paātrināt, gan kavēt.

Tā vietā mums vajadzētu jautāt:

“Vai es gribu, lai paliek labāk?”

Un atbildēt vienā vārdā: jā vai nē. Kamēr vien atbilde ir jā, pat ja ar dažādiem “bet”, iespēja, ka paliks labāk, ir. Kamēr ir cilvēks, ir iespējas.

Ja atbilde ir nē, par to ir jārunā. Un jārunā pēc iespējas ātrāk. Jo, vai mēs varam būt droši, ka nevēlēšanās, lai paliek labāk, ir nebeidzama?

Ja tev ir domas par pašnāvību vai nepieciešama cita veida palīdzība, zini – to var atrast. Krīzes situācijā jebkurā diennakts laikā iespējams zvanīt uz centra “Skalbes” tālruņiem: 116123, 67222922, 27722292. Tāpat Veselības ministrija apkopojusi informāciju, kur vērsties dažādu situāciju gadījumā.

Publicējis Mārtiņš Stabinģis

Domāju, mācos, rakstu.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

Create your website with WordPress.com
Sākt darbu
%d bloggers like this: