Dodiet brīvību pidžamā vai stringos iet uz operu

Man jāatzīstas. Pretēji visiem veselā saprāta kaucieniem un arī paša ieteikumiem, es mēdzu atvērt portāla NRA rakstus. Jo tajos var atrast dažnedažādus domprovocējošus tekstus. Pēdējais no šiem bija Bena Latkovska “Vai stulbuma diktatūra neiestāsies drīzāk, nekā varam iedomāties?”, kurā autors, vārdu woke un wokeism un filmu Crash un Idiocracy iedvesmots, apcer, kā “marksisma kustības atdzimšanas” dēļ mūs jau drīz sagaida stulbuma diktatūra.

Wokeisti, pēc Latkovska vārdiem, uzskata, ka “pasaule ir ilgstoši atradusies baltā cisgendera patriarhālisma maldu varā. Tagad no šiem maldu valgiem jātiek vaļā – izpeldot atklātā apskaidrības okeānā.” Viņš gan tam nepiekrīt un, “objektīvi izvērtējot situāciju, drīzāk būtu jārunā nevis par atjēgšanos, bet gluži otrādi – par apmaldīšanos”.

Latkovskis diemžēl nesniedz pierādījumus saviem, objektīvi izvērtējot situāciju iegūtajiem, apgalvojumiem, tādēļ neuzskatu par vajadzīgu tos apstrīdēt, vien norādīšu, ka šī lielā cīņa pret cīņu pret patriarhiju man liek domāt, ka šiem cīnītājiem tomēr ir, ko zaudēt, kas tikai apstiprinātu viņu priviliģēto stāvokli. (Par to plašāk esmu rakstījis šeit.)

Šoreiz mani vairāk piesaistīja autora filmu iztirzājums. Par abām viņš uzskata, ka tās nevarētu veidot mūsdienās jau pieminētā wokeisma un visu jautājumu melnbaltuma dēļ. Proti, pirms 15 gadiem bija arī krāsas, kad bija ne tikai “labie” un “sliktie”, “apspiestie” un “apspiedēji”, bet arī dažādi neviennozīmīgie. Šāds pat nošķīrums veidojoties arī pie mums, “tikai sadalījums nav pēc rasu pazīmes, bet gan pēc piederības “pareizo” vai “nepareizo” nometnei”.

(Klau, Ben, ja jau šādi dalīt nevajag, varbūt vari publiski paziņot, ka nav “pareizu” un “nepareizu” ģimeņu un arī viendzimuma pāru ģimenes ir pelnījušas tādu pašu tiesisko aizsardzību kā vīrieša un sievietes ģimene?)

Taču atgriežamies pie filmu kritikas kritikas. Latkovskis raksta, ka Idiocracy “lielu atsaucību neguva”, jo “filmā atainotā nākotne ir tieši tāda, uz kādu kinoteātru apmeklētāju pamatmasa tiek mērķtiecīgi virzīta. Nākotne, kura tiek propagandēta kā vēlamākā un par kuru vairākums balso ar abām rokām. Nākotne, kurā valda antielitāra “brīvība”, kad katrs var staigāt kā grib, kaut pidžamā vai stringos iet uz operu un jūsmot par šo atbrīvotību.”

Objektīvi izvērtējot situāciju, jāsaka, ka Latkovskis raksta aplamības. Filmas vikipēdijas lapā lasāms, ka pie filmas komerciālās neveiksmes lielā mērā vainojams izplatītājs – plānotajā datumā to sāka radīt tikai septiņās pilsētās un tai faktiski nebija mārketinga, visticamāk, lai neaizvainotu skatītājus un reklāmdevējus. Taču kritiķi filmu kopumā novērtējuši pozitīvi.

Pats interesantākais teikums visā rakstā gan man šķiet tas, kurā autors pauž sašutumu par brīvību iet uz operu pidžamā vai stringos. Mazliet savādi, ka vienā teikumā tiek nopelta dalīšana “pareizajos” un “nepareizajos”, bet jau nākamajā negatīvi izsakās par situāciju, “kad katrs var staigāt kā grib”. Man sāk rasties aizdomas, ka Latkovskim ir pretenzijas nevis pret dalīšanu kā tādu, bet gan pret to, ka dalītāji būs, viņaprāt, nepareizie. Es to varu saprast. Man arī patiktu, ja dzīvē viss būtu tā, kā man gribas, tomēr, objektīvi izvērtējot situāciju, es zinu, ka tas ir aplami.  Man nav tiesību no citiem prasīt, lai viņi pakļaujas manai gribai. Katrs var staigāt kā grib.

Un tas ir pavisam normāli, ka šādas lietas mainās. Kad es mācījos pamatskolā, mēdza šķībi skatīties uz maniem garajiem matiem vai caurajiem džinsiem. Tagad ir pilnīgi normāli, ka gan zēni, gan meitenes nēsā ne tikai cauras bikses, bet arī krāso matus košos toņos un neviens pat aci nepamirkšķina, jo tas ir brīnišķīgi. Mūsu āriene ir veids, kā varam sevi izpaust, un kāpēc lai kāds vēlētos to ierobežot? Jā, es varbūt iekšēji pasmīkņāšu, kad, ierodoties operā savā smalkajā uzvalkā, pamanīšu kādu pidžamā un stringos, bet tā ir mana problēma. Citiem nav pienākuma ģērbties tā, lai es par to justos komfortabli.

Taču Latkovskim kaut kādā veidā to izdodas padarīt par mūsu problēmu, sasaistot ar jau minēto filmu un tās neiespējamību mūsdienās, jo mūsdienu cilvēkam laikam kļūst vienalga, kā citi ģērbjas. Tādēļ jābūt jo īpaši modriem.

“Kā liecina izglītības līmeņa monitorings, pēdējo desmit piecpadsmit gadu laikā virzība uz idiokrātiju ir būtiski paātrinājusies. Augstskolu mācību spēki ceļ trauksmi, ka studentu intelektuālais līmenis krīt. Skolu pedagogi norāda, ka strauji pazeminās skolēnu lasītprasmes līmenis vai, pareizāk sakot, spēja uztver lasītā jēgu. Izlasīt un saprast vienkāršu teikumu – suns skrien pa ielu – nav nekādu grūtību, bet, tiklīdz tekstā parādās abstrakcijas, jēdzieni un nepieciešamība savirknēt cēloņsakarības, tā teksta uztvere katastrofāli krīt. Tā nav tikai Latvijas problēma. Tā vērojama visā pasaulē,” raksta autors.

Lieki piebilst, ka Latkovskis nenorāda nevienu atsauci saviem apgalvojumiem, kas padara tos grūti pārbaudāmus. Viņam gan varētu būt daļēja taisnība, vismaz tajā ziņā, ka pēdējos gados cilvēku vidējais IQ nedaudz krītas, taču tas ir tik ļoti plašs un neviennozīmīgs jautājums, ka objektīvi izvērtēt situāciju ir ļoti, ļoti sarežģīti, ja ne neiespējami. (Par IQ izmaiņām gadu gaitā un tā iespējamo nozīmi un cēloņiem plašāk aprakstīts šeit.)

Problēmas risinājums, filmas iedvesmots raksta Latkovskis, būtu “matemātika un citas sarežģītas zināšanas jāpasludina par nevēlamām; par likvidējamiem instrumentiem “balto privilēģiju” nodrošināšanai. Kopā ar šo “atceļamo” zinātņu tēviem – riebīgiem vergturiem, patriarhāliem menstruējošo cilvēku apspiedējiem – visādiem tur ņūtoniem un dekartiem. Pie mums šī “atjēdzības” kustība ir tikai sākuma fāzē, taču, ja sabiedrība tai aktīvi nepretosies (pagaidām nekāda nopietna pretestība nav vērojama, drīzāk otrādi), tad stulbuma diktatūru piedzīvosim drīzāk nekā spējam šobrīd iedomāties.”

Vai pamanījāt, cik veikli autors no bažām par nespēju saprast literatūru aizvirzījās uz to, ka jāatceļ matemātika un citas “sarežģītas zināšanas”? Man ir hipotēze, kāpēc tā. Jo savos pamatos, matemātika ir vienkārša. Saliekot divi un divi, sanāca četri gan pirms 5000 gadiem, gan pirms 500 gadiem, gan tā arī būs pēc vēl 500 gadiem. Pitagora teorēma šodien ir tikpat patiesa kā pirms 2000 gadiem. Latkovskim un citiem līdzīgi domājošajiem patīk, ja viss ir vienkārši – sievietei un vīrietim ir noteiktas, dabas dotas lomas, baltādaino kultūra ir pārāka par citām… ad infinitum.

Savukārt izpratne par literatūru vai, nedod dievs, cilvēka dabu, ir mainīga. Tā sagadījies, ka nupat lasīju Artura Šopenhauera “Par gribas brīvību”, kur cita starpā, viņš raksta, ka “cilvēka raksturs ir konstants: tas saglabājas tāds pats visu mūžu”, “cilvēks nekad neimainās” un ka “individuālais raksturs ir piedzimts. (..) Tas savās pamatiezīmēs pat ir mantojams, taču tikai no tēva, turpretim inteliģenci manto no mātes.” Nesaistot šos citātus ar pārējo Šopenhauera filozofiju, var droši apgalvot, ka te viņš vienkārši maldās. Lai arī psiholoģijā nelieto gluži jēdzienu “raksturs”, bet gan “personības iezīmes/īpašības”, par tā iedzimtību joprojām nav viennozīmīgu zināšanu, savukārt par noturību pēdējos gados aizvien vairāk parādās informācijas, ka cilvēki var mainīties visas dzīves laikā. (Ieskatam skatīt, piemēram, šo.)

Šopenhauera maldi ir lieliska ilustrācija tam, cik ļoti mainās mūsu zināšanas, un tām līdzi būtu jāmainās arī tam, ko mēs domājam par dažādiem jautājumiem. Cilvēka dzīvē vieta interpretācijām ir bezgalīgi daudz reižu vairāk nekā Pitagora teorēmā, un tas, ka man kaut kas liekas nepareizi vai liek justies neērti, nenozīmē, ka tas ir aplami. Varam tikai cerēt, ka šīs sarežģītās zināšanas nonāks līdz NRA un tā lasītajiem.

Publicējis Mārtiņš Stabinģis

Domāju, mācos, rakstu.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

Create your website with WordPress.com
Sākt darbu
%d bloggers like this: