Ugunsdzēsēji, tilti un citi jautājumi anarhistu sabiedrībā

Kas parūpēsies par sabiedrības drošību? Kā nodrošinās veselības aprūpi? Kā uzbūvēs tiltu vai slimnīcu, vai skolu? Šie ir daži no jautājumiem, ko diezgan bieži nākas dzirdēt, runājot par anarhismu. Nereti uzskats ir – ja nebūtu valsts un citas autoritāras un hierarhiskas struktūras, sabiedrība vienkārši sabruktu. Es labi to spēju saprast, jo ilgstoši tieši šādi jautājumi bija tie, kas mani atturēja no ticības, ka anarhisms būtu reāla iespēja mūsdienu sabiedrībā. Taču, laikam ejot, manas domas ir mainījušās, un es vēlos sniegt īsu ieskatu tajā, kā, manuprāt, varētu funkcionēt anarhistu sabiedrība. Jāuzsver, ka šīs ir tikai manas domas, kas radušās lasot un vērojot dzīvi gan Latvijā, gan citur pasaulē, un šis nav domāts kā ievads anarhismā vai jebkāda cita veida teorētiskā literatūra. Atsevišķos jautājumos manas domas atšķiras no citu anarhistu domām. Tas ir pilnīgi normāli, cilvēki ir dažādi. 

Vispirms jāsāk ar to, ko es saprotu ar vārdu “anarhisms”. To definējot sev, es principā pieeju no etimoloģiskās puses, kas, manuprāt, ir visvienkāršākais un saprotamākais skaidrojums. “Anarhisms” nozīmē “bez varas” vai “bez valdnieka”, līdz ar to anarhistiska sabiedrība būtu tāda, kurā nepastāv hierarhija un vara, bet gan tiešā demokrātija, proti, par visiem sabiedrībai nozīmīgajiem lēmumiem lemj sabiedrība kopumā, nevis ievēlēti vai iecelti ierēdņi, deputāti, ministri utt. Vai tas nozīmē, ka sabiedrība var lemt, piemēram, par kādas cilvēku grupas (vai atsevišķu cilvēku) nogalināšanu, spīdzināšanu vai citādi mēģināt pret viņiem vērsties? Nē, jo anarhistiem cilvēktiesības ir absolūtas, brīvība ir viena no augstākajām (vai augstākā) vērtība, kas nozīmē, ka visu brīvībai ir vienāda nozīme. Līdz ar to, lemjot par kāda cilvēka noslepkavošanu, es lemju atņemt viņa tiesības uz dzīvību, viņa brīvību, ko sniedz vienkāršais fakts, ka viņš ir dzīvs. Man nav šādu tiesību.

Iekšlietu struktūra 

Bet kā to nodrošināt? Kā nodrošināt, ka mēs sabiedrībā cienām viens otra tiesības un brīvību? Es atbildētu ar pretjautājumu – kā tas tiek nodrošināts šobrīd? Kāds varbūt teiks policija, taču nedomāju, ka šāda atbilde iztur kritiku. Pie mums notiek visvairāk slepkavību Eiropā uz iedzīvotāju skaits, mūsu skolas ir nedrošākās Eiropā, skatoties uz mobinga rādītājiem, ir ļoti izplatīta vardarbība ģimenē. Varētu bezgalīgi turpināt piemērus, kas parāda, ka jau tagad tas netiek nodrošināts, turklāt tas netiek nodrošināts nekur. Viens no valsts uzdevumiem ir aizsargāt tās iedzīvotājus, taču neviena valsts šo uzdevumu nepilda. Atšķiras tikai tas, cik slikti dažādas valstis to pilda. 

Tā vietā, lai paļautos, ka valsts nodrošinās sabiedrības drošību, anarhistu sabiedrībā pati sabiedrība nodrošinās citu drošību. Lai mazinātu noziedzību, ir jāmazina noziedzības cēloņi, nevis pēc iespējas vairāk cilvēku jāsabāž cietumos. Ja daži varbūt teiktu, ka noziedzības cēlonis bieži ir cilvēku iedzimtā alkatība, ļaunums, es tam nespēju piekrist. Cilvēki ir vērsti uz sadarbību, mēs esam sociālas būtnes. Jā, ir patiešām deviantas personas, taču tādu ir ļoti maz. 

Tādēļ, lai izprastu noziedzības cēloņus, mums jāatmet ideja par kādu iedzimto ļaunumu kā vadošo motīvu un jāskatās uz patiesajiem. Visticamāk, tie būs dažādi socioekonomiskie faktori, piemēram, nabadzība, vide, atkarības vai citas problēmas utt. Samazinot tos, samazinātos arī noziedzība. Taču pat anarhistu sabiedrībā diez vai tās nebūtu nemaz. 

Tātad policija tomēr ir vajadzīga? Nē. Policija manā skatījumā ir varas struktūra, kas savu autoritāti nespēj attaisnot, jo tās uzdevumos ietilpst noziegumu novēršana, taču noziegumi notiek katru dienu. Jebkura autoritāte, kas nespēj sevi attaisnot, būtu jālikvidē, jo, ja tā nespēj sevi attaisnot, tā ir represīva. Policijas vietā iespējams veidot dažādas iedzīvotāju organizētas kustības, patruļas, kas uzraudzītu sabiedrisko kārtību, taču atšķirībā no policijas, tās būtu atbildīgas sabiedrības vai kopienas, nevis tikai policijas priekšnieka vai ministra priekšā. 

Visefektīvākais cīņā pret noziedzību būtu prevencija, kas ietvertu ne tikai iepriekš minēto cēloņu novēršanu, bet arī sabiedrības izglītošanu, atbalsta sniegšanu riska grupām, piemēram, atkarīgajiem, iespēju nodrošināšanu tiem, kam to nav, utt. Savukārt par to, kā rīkoties, ja tomēr noziegums ir noticis, gana plaši ir aprakstīts šeit

Es lielākoties piekrītu šajā rakstā minētajam, izņemot tam, ka pārkāpējus, kuri atsakās iekļauties sabiedrībā, būtu pilnībā jāizolē. Manuprāt, vairums cilvēku ir pelnījuši otro iespēju, ko viņiem var palīdzēt nodrošināt (un gribēt) izglītojot, rehabiltējot, iesaistot psihologus un citus psihiskās veselības speciālistus.

Taču ne jau tikai noziedzība mūs apdraud. Ko darīt, piemēram, ugunsgrēka vai dabas katastrofas gadījumā? Te jāsāk ar to, ka anarhistu sabiedrībā nav sabiedrība, kurā indivīdi dzīvo pilnīgā atrautībā cits no cita. Valsts neesamība nenozīmē sabiedrības neesamību, savukārt sabiedrībai ir lieliskas spējas pašorganizēties. Mazākā mērogā mēs to ik dienas redzam draugu, radu un citās grupās, kad cilvēki vienojas kopīga mērķa vārdā. Līdzīgi būtu, teiksim, ar ugunsdzēsējiem. Anarhisms nenozīmē darba ka tāda neesamību. Es neticu, ka vairums cilvēku ir slinki un strādā tikai tāpēc, ka viņiem maksā. Cilvēki labprāt palīdz un atbalsta citus, un ugunsdzēsēji ir viens no šādiem amatiem. Savā mūžā esmu sastapis tikai dažus, kas ar to nodarbojas, un viņiem savs darbs patika, pat ja nepatika dažādi no viņiem neatkarīgi apstākļi, piemēram, aprīkojums. 

Līdz ar to es neredzu pamatu satraukumam, ka varētu nebūt ugunsdzēsēju vai ārstu, ja būs cilvēki, kas grib to darīt. Jo brīvība nozīmē arī brīvību izvēlēties, par ko strādāt. 

Kas sargās mūsu robežas? 

Ja nav valsts, nav robežu, ko sargāt. Brīvība ir arī brīvība pārvietoties un izvēlēties, kur dzīvot. Taču tas nozīmē, ka atnācējiem ir jāciena pārējo brīvības. Es nevarētu aizbraukt, piemēram, uz Londonu un ievākties kāda mājā, jo man vienkārši gribas. Tas pārkāptu šī cilvēka privātumu. 

Bet ja nu kāds grib mūs iekarot? Es varbūt esmu naivs, bet man ir grūti iedomāties, kādēļ lai anarhistu sabiedrībā kāds gribētu karot, jo kara motivācija ir noteikti grupu ietekme vai resursi. Grupas, kuras var vairot savu ietekmi karojot, anarhistu sabiedrībā nepastāvētu, savukārt resursi mums pietiktu jau tagad, ja tie tiktu sadalīti, nevis koncentrētos mazākuma rokās. 

Kurš būves slimnīcas, tiltus un visu pārējo? 

Ievērojami infrastruktūras projekti ir viens no sarežģītākajiem jautājumiem, runājot par anarhismu. Vai tie vispār ir iespējami bez valsts līdzdalības? Ja es domātu, ka nav, es nebūtu anarhists. 

Anarhistu sabiedrībai būtu jābūt labi organizētai, labāk nekā ir sabiedrības pašlaik, kas nozīmētu arī lielāku sabiedrības līdzdalību. Es to salīdzinātu ar mājas apsaimniekošanu – ja neko nedara, tā kļūst par graustu, bet, kad cilvēki organizējas, izrādās, ka var panākt ļoti daudz ko. Runājot par tiltiem un slimnīcām, atšķiras tikai mērogi. Ja jumta atjaunošana vai pamatu siltināšana attiecas uz dažiem desmitiem cilvēku, slimnīcas un tilti attiecas uz daudziem tūkstošiem. 

Kā to izdarīt? Sadarbojoties ar cilvēkiem no citām kopienām, citām pilsētām. Iztēlosimies, ka rīdzinieki vēlas būvēt jaunu tiltu. Saprotams, ka šo tiltu neizmantos tikai Rīgas iedzīvotāji, tāpēc tas, ko viņi var darīt, ir izvirzīt delegātus, kas dodas uz citām pilsētām un meklē sabiedrotos. Ja tas neizdodas, rīdzinieki diez vai vēlēsies nākotnē palīdzēt tiem, kas nepalīdzēja viņiem. Taču ir tāds jauks apzīmējums mutual aid, kas, manuprāt, šajos gadījumos strādātu, un mēs jau tagad redzam, ka tas strādā mazākos mērogos – es izpalīdzu draugam nevis tāpēc, ka viņš man par to maksā, bet tāpēc, ka zinu, ka varēšu uz viņu paļauties nākotnē, ja būs tāda vajadzība. 

“Pagaidi, bet tu minēji delegātus. Tā vairs nav tiesā demokrātija!” kāds varbūt iebildīs. Patiešām, tā nav. Taču būtiska atšķirība ir tajā, ka šie delegāti tiek izvēlēti tikai uz konkrētā uzdevuma veikšanu, viņiem nav nekādu citu pilnvaru un, ja sabiedrība uzskata, ka viņš nerīkojas tās interesēs, viņš ir tūlīt atsaucams. 

Patērētāju kultūra un neoliberālisms mums cenšas radīt iespaidu, ka dzīvojam dog eat dog pasaulē, bet tā nav taisnība. Dažādas labdarības organizācijas un akcijas ir elementārs piemērs. Jā, tajās nepiedalās visi, bet tajās piedalās gana, lai sasniegtu mērķus, kas citādi paliktu nepiepildīti. 

Megauzņēmumi un megakrīzes

Pašlaik ir viens jautājums, kurā es redzu valsti kā nepieciešamu ļaunumu un tā ir klimata krīze, jo vertikālā pārvaldība ļauj ātri pieņemt plaša mēroga lēmumus. Diemžēl pašlaik neizskatās, ka tādi tiktu savlaicīgi pieņemti un ieviesti, tādēļ nevajag to uztvert kā labu argumentu tam, ka valstis ir nepieciešamas. 

Tāda vienkārši ir pašreizējā realitāte – valstis pastāv, un, ja ir tik eksistenciāli kritiskas problēmas, mums ir jāizmanto visi rīki, lai ar to cīnītos. Un tas attiecas arī uz citiem jautājumiem – mājokļu pieejamību, nevienlīdzības mazināšanu utt. Lai arī es nedomāju, ka valsts ir labākais rīks to risināšanai, valsts ir pieejams rīks, kas var izdarīt gana daudz. Šajā jautājumā arī mani uzskati būtiski atšķiras no daudzu citu anarhistu, kuri domātu, ka valsts ir absolūts ļaunums, no kā jāizvairās par katru cenu. Šis fenomens, kad vieni anarhisti nepiekrīt citiem apskatīts pat akadēmiskajā literatūrā, un es sevi pieskaitīt pie “reālistiem anarhistiem”. 

Valsts arī varētu būt rīks, kas palīdz risināt ar cilvēku ekspluatēšanu saistītos jautājumus, piemēram, sadalot megakorporācijas vai tādus faktiskos monopolus kā “Amazon” vai “Facebook”, taču neizskatās, ka tas notiks. 

Tad kā šādi biznesi izskatās anarhismā? Īsā atbilde – nekā, jo tie nepastāv. Es sliecos atbalstīt sindikālismu, proti, ka darbinieki ir tie, kas kontrolē uzņēmumus, nosaka sev darba laiku, ko un kā darīs. Vai tas nozīmē, ka tādi pakalpojumi kā “Amazon” nebūs pieejami? Es nezinu. Visticamāk, ka nē, jo diez vai cilvēki gribēs strādāt apstākļos, kādi tur ir, un diez vai atzīs par nepieciešamu uzturēt noliktavas, kurās atrast visus pasaules mēslus. 

Anarhistu sabiedrībā būs tas, ko cilvēki labprātīgi izvēlēsies darīt. Un tā nav tikai preču pasūtīšana internetā, tas attiecas uz jebko, kur tiek ekspluatēti cilvēki – vai tās būtu “Amazon” noliktavas vai palmu eļļas fermas Dienvidaustrumāzijā, vai reto metālu raktuves Āfrikā. Cita cilvēka brīvība un tiesības ir svarīgākas par jaunāko iPhone vai Android flagmani.

Turklāt ir vērts pajautāt sev – vai tiešām tas, ka es ik pēc gada varu nopirkt bišķiņ ātrāku telefonu, ir tā vērts, lai citi strādātu verga darbu? Es domāju, ka nē. Anarhistu sabiedrībā šāds jautājums nebūtu jāuzdod. 

Publicējis Mārtiņš Stabinģis

Domāju, mācos, rakstu.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

Create your website with WordPress.com
Sākt
%d bloggers like this: