nE viSi VīrIEšI

Portālā LSM publicēts mans raksts par seksuālu uzmācību sievietēm, par ko man ir divejādas izjūtas – no vienas puses, ja būtu kaut kas viens, ar ko mani atceras, tas būtu šis darbs, bet no otras – tas nav mans raksts. Tas ir to sieviešu raksts, kas savu pieredzi uzticēja, to sieviešu, kas par to runājušas iepriekš, un to sieviešu, kas to ir piedzīvojušas, bet paturējušas pie sevis. Es esmu tikai kanāls, caur kuru šī informācija nonāk pie lasītāja. Tāda ir mana darba būtība – ja redzu kādu problēmu vai jautājumu, kas šķiet aktuāls, cenšos atrast cilvēkus, kas par to zina vairāk nekā es, un viņu pateikto apkopoju saprotamā un loģiskā tekstā. Teksts varbūt ir mans, bet ne stāsts.

Komentāri nebija grūti paredzami – no negatīvajiem “labākie” vēstīja, ka “es neko tādu neesmu piedzīvojusi” vai “manā lokā neviens ar to nav saskāries”. Par pirmo – ja tā tiešām ir, tad priecājies, bet raksts nav par tevi. Par otrajiem – nevis neviens ar to nav saskāries, bet neviens tev nav par to stāstījis vai arī tu neesi bijis klāt šādās situācijās. Mēs nevaram teikt, ka zinām, ko otrs ir vai nav piedzīvojis, ja vien viņš par to nepastāsta. Un tas, ka nestāsta, nenozīmē, ka nav piedzīvojis.

Mums, vīriešiem, šajā sakarā ir ļoti vienkāršs uzdevums – klausīties, klausīties un vēlreiz klausīties. Un mēģināt saprast. Ja šķiet, ka problēmas nav, tātad vienkārši trūkst izpratnes. Izpratnes trūkumu lieliski atspoguļo komentāri.

“Ja jums uzmācās visur, kur ejat vai strādājat, tad ir vērts padomāt par savu rīcību, apģērbu, atrašanās vietu un darba vietas izvēli!”

“Bl… vecāki paskatieties kadā paskatā jūsu atvases iziet no mājas!”

“Normāla, sevi cienoša sieviete to nepieļaus, ka ap viņu grābstās! Pašas vainīgas, ka atļauj, jo arī vīrietis nav dumjš, redz cauri, kuru var tā, kuru nu nekādi.”

“Kādi vārguļi mēs esam. Pat pieskarties mēs nevaram bez “nosodījuma”.”

Tie ir tikai daži piemēri. Kāds varbūt teiks, ka interneta komentāri neatspoguļo sabiedrību, un, iespējams, tajā ir kāda patiesība, tomēr interneta komentāri ir jauns fenomens, un, arī ja tie neatspoguļo sabiedrību kopumā, tie atspoguļo gana lielu daļu tās.

Paustajos viedokļos bija arī acīmredzamas atšķirības starp dzimumiem – ja problēmas nozīmi izcēla lielākoties sievietes, tad tās “pārspīlētību” – vairāk vīriešu. Man tas īsti nav saprotams – ja tu izlasi rakstu, kur desmit sievietes dalās ar savu negatīvo pieredzi, ja viņas saka, ka pazīst citas, ja komentāros atsaucas vēl… Kā tu vari tam neticēt?

Visi vīrieši nav varmākas. Bet vairums varmāku šajā kontekstā ir vīrieši, savukārt upuri – sievietes. Un tas ir būtiski no diviem aspektiem. Pirmkārt, mums ir jāklausās sievietēs. Otrkārt, vīriešiem ir jāmaina sava uzvedība. Citiem ir brīva izvēle un visas tiesības izvēlēties, kā ģērbties, kur iet un kad iet. Neviens no šiem apstākļiem nedod tiesības aizskart.

Tomēr pārāk bieži atbildība tiek novelta uz sievieti, kas diemžēl nepārsteidz, jo mēs dzīvojam seksistiskā sabiedrībā. Vismaz man ir tāds iespaids radies. Sabiedrību neizmainīs vienā dienā, taču ir soļi, ko var spert. Pirmais un loģiskākais šobrīd man šķistu seksuālas uzmācības atrunāšana likumdošanā, jo valstij, lai attaisnotu savu pastāvēšanu, ir jāaizstāv tās iedzīvotāji, nevis tikai jācīnās ar sekām.

Bet. “Iekšlietu ministrijas rīcībā nav informācijas, ka pastāvētu šķēršļi, lai varētu vērsties pret personām, kas veic šāda veida darbības. Uzskatām, ka pašreizējais tiesiskais regulējums ļauj saukt pie atbildības attiecīgās personas, Valsts policijai katrā individuālā gadījumā vērtējot pārkāpuma būtību un raksturu.” Tā kā seksuāla uzmācība likumdošanā nav definēta, “Valsts policijai nav pieejama statistika par šādiem gadījumiem.”

Pašlaik mums ir ārkārtas situācija uz Baltkrievijas robežas. Kā vienu no metodēm, lai to mazinātu, ministrija piedāvāja un valdība apstiprināja ieceri pastiprināt sodus par cilvēku nelegālu pārvešanu pār robežu – neskatoties uz ģenerālprokurora iebildumiem, ka pēdējos gados ne reizi nav piemēroti pašlaik noteiktie maksimālie sodi.

Mums ir problēma ar attieksmi pret citiem viņu ārējo pazīmju dēļ. Lai to mazinātu, Iekšlietu ministrija izveido darba grupu naida noziegumiem.

Bet seksuāla uzmācība? Nu, tur nav šķēršļu, tāpēc neko vairāk nevajag. Man īsti nav vārdu, lai izteiktu savas domas par to, bet angļu valodā ir – A FUCKING TRAVESTY.

Valsts nav ieinteresēta, tāpēc viss paliek mūsu – cilvēku – rokās. Līdzīgi kā ar daudz ko, seksuāla uzmācība ir jautājums par to, vai mēs cienām līdzcilvēkus. Es atļaušos izmantot sevi kā gadījuma analīzi. Daudzus gadus es uzskatīju, ka cieņa ir jānopelna, nevienam tā nepienākas tāpat vien. Līdz ar to es pret cilvēkiem izturējos ļoti nejauki. Ieskaitot pieskārienus un komentārus. Es nezinu, kā esmu licis justies citiem, bet zinu to, ka es to vairs neuzskatu par normālu uzvedību. Tā nav. Pēdējo reizi, kad to piedzīvoju – kad kāds mans draugs, mums dzerot alu publiskā vietā, komentēja bezmaz vai katru garāmejošo “seksīgo meiteni”, kura “pati taču zina, kā ir saģērbusies – es viņam par to aizrādīju vairākkārt. Tas ir mazākais, ko varam darīt.

Kamēr mēs tolerējam šādu uzvedību, mēs esam daļa no problēmas.

Publicējis Mārtiņš Stabinģis

Domāju, mācos, rakstu.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

Create your website with WordPress.com
Sākt
%d bloggers like this: