Liberāļi, saņematies!

Ekrānuzņēmums no DW sižeta.

Latvijas vārds izskan starptautiskajos medijos. Urrā, esam pamanīti! Tiesa, konteksts nav tas glaimojošākais – DW sižetā vēstīts par situāciju uz Baltkrievijas robežas, kur starp mūsu un kaimiņvalsts robežsargiem iespiesti cilvēki pamesti likteņa varā.

Par laimi Latvijas vārdu aizsargāt metās vīrs, kurš šim pienākumam ir vispiemērotākais, proti aizsardzības ministrs Artis Pabriks (AP). Mūsu Deputy Prime Minister DW pārmeta par “biased reporting”, jo netiek minēts, ka cilvēkus līdz robežai aizdzina Lukašenko režīms.

“Be smart,” aicināja Pabriks.

Ja aizsardzības ministra izteicieni nepārsteidz, tad iekšlietu ministres Marijas Golubeva (AP) gan.

“Šis acīmredzami ir Lukašenko režīmā mēģinājums izmantot dzīvus cilvēkus tā hibrīdoperācijā pret ES,” rakstīja Golubeva. Tas, ko ministre laikam nepamana, ir, ka pret šiem izturoties kā pret rīkiem karā, nevis kā pret cilvēkiem, mēs Lukašenko mēģinājumus padarām par realitāti.

Nu labi, piedosim arī Golubevai, jo politiķiem taču jāspēlē politika, turklāt vēlēšanas nav aiz kalniem, bet iecietība pret trešo valstu pilsoņiem nav tā populārākā platforma, ar kuru gūt panākumus.

Taču ir cilvēku grupa, kam piedot ir mazliet grūtāk – tie ir liberāli noskaņotie iedzīvotāji, bez krēsliem ministru kabinetā.

Viena no šādām personām, vakar atbildot uz jautājumu, ko nelegālu izdarījuši cilvēki uz Baltkrievijas robežas, atbildēja, ka viņi “piedalījās hibrīdajā operācijā pret Latvijas valsti. Šķērsoja Latvijas robežu ne robežšķērsošanas vietā (jāsoda par to nav, bet tiesiski tas nebija). Patvērumu varēja paprasīt Baltkrievijā. Es nenosodu cilvēkus, sava laime jāmeklē, bet ir jāuzņemas atbildība arī par sekām.”

Pirmkārt, te jāuzteic vārdu spēks, jo ar savienojumu “hibrīdā operācija” vai “hibrīdkarš” veikli tiek noņemts fokuss no, es atkārtošu, cilvēkiem, kas ir iespiesti starp divām valstīm, un tas pievērsts “īstajiem cietējiem” – Latvijas Republikai.

Nu, un pārējo argumentācijas līmeni raksturo “patvērumu varēja paprasīt Baltkrievijā”. Diez, vai šāda pati attieksme būtu pret baltkrieviem?

Šīs personas aizstāvībai jāmin, ka, viņasprāt, “kontrolēta bēgļu uzņemšana ir atbalstāma”.

Tikmēr kāds cits kungs, kura bio rakstīts “”Jaunieši attīstībai” valdes loceklis”, bet pie vārda pielikts varavīksnes karodziņš, ir lakoniskāks: “Man ir vienalga, kas viņi ir, jo es tos par bēgļiem neuzskatu.”

Šādu piemēru ir vēl, bet laika taupīšanas nolūkos vairāk nelikšu. Kas ir būtiskais šajā visā, ir tas, ka šie cilvēki – kas atbalsta praidu, kas ir feministi utt. – savas rūpes par cilvēktiesībām ir iztiepuši tikai tiktāl, kamēr tās skar pašus vai līdzīgos. Tas lieliski atspoguļo Latvijas pilsonisko sabiedrību, par kuru precīzi izteicās Juris Rozenvalds: “Runājot par pilsonisko sabiedrību un tās iesaisti politikā, Rozenvalds arī pauda, ka pašlaik aktīvāki ir tie, kuriem arī pašiem no tā ir kaut kāds labums, taču vajadzētu tiekties uz to, lai vairāk cilvēku iestātos arī par jautājumiem, kas ir ne tikai personīgi nozīmīgi, bet balstās tādās idejās, kas saistītas, piemēram, ar vērtībām, cilvēktiesībām, dabas aizsardzību u. tml.”

Situācija uz Baltkrievijas robežas nav tikai daļa no hibrīdkara. Tur zem klajas debess nakšņo cilvēki – vīrieši, sievietes, bērni. Arī uz viņiem attiecas cilvēktiesības, arī viņi ir pelnījuši cieņu, nevis tikai to, ka aizvedīs uz slimnīcu, ja paliks slikti.

Tikmēr konservatīvie var berzēt rokas un staigāt apkārt, klaigādami: “Hibrīdkarš, hibrīdkarš! Lukašenko slikts, Latvija apdraudēta.” Jo dehumanizēt, kas parasti ir viņu laiciņš, šoreiz paspēs liberāļi.

Latvijai ir plāns

Runājot par situāciju uz robežas, nevar nepieminēt arī to, vai un ko var darīt šajā situācijā. Es droši vien nebūšu īstais, kam to jautāt, jo, manuprāt, šos cilvēkus vajadzētu uzņemt, izskatīt katru situāciju, un, ja ir nepieciešams, ļaut viņiem palikt te vai doties kaut kur citur – kā paši vēlas. Ja mūsu atbildīgie dienesti nav spējīgi tikt galā ar dažiem desmitiem vai simtiem nelegālo imigrantu, tad tas vienkārši ir kauna traips šiem dienestiem.

Taču plāns ir valdībai, par kuru vakar runāja Ministru kabineta sēdē. Patiesībā tas nav vienkārši plāns, ir lieli plāni – par robežas būvniecību, par vienkāršāku īpašumu atsavināšanu pierobežā un vēl par viss kaut ko. Cita starpā arī par smagākiem sodiem par personas nelikumīgu pārvietošanu pāri valsts robežai.

Neskatoties uz ģenerālprokurora Jura Stukāna iebildumiem, ka tam ir grūti saskatīt pamatu, jo pašlaik ir ļoti maz lietu par attiecīgajiem pārkāpumiem un pēdējos gados nav piemēroti jau esošie maksimālie soda mēri, valdība ieceri atbalstīja.

Vēl te derētu pajautāt – ko tad sodīs? Baltkrievijas robežsardzi? Pašu Lukašenko?

Nu labi, tas nav būtiski, galvenais, ka ir plāns. Bet, kamēr vēl žogs nav uzbūvēts un likuma grozījumus nav atbalstījusi Saeima, mēs varam ņemt piemēru no Grieķijas un “Frontex”, jo kuru gan patiešām uztrauc starptautisko likumu ievērošana?

Lai novērstu iespējamos interešu konfliktus, par visu šeit publicēto saturu atbild viena persona, nekas netiek saskaņots ar reklāmdevējiem vai citiem sponsoriem. Dzīvot ir dārgi, rakstīt ir laikietilpīgi, domāt mēdz būt grūti. Kļūsti par neatkarīgas domas atbalstītāju šeit. Ja vēlies sniegt vienreizēju atbalstu, to iespējams izdarīt te.

Publicējis Mārtiņš Stabinģis

Domāju, mācos, rakstu.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

Create your website with WordPress.com
Sākt
%d bloggers like this: