Skatīties atspulgā un tad nomirt V (Nāve)

Narcisi sava narcisisma dēļ reti vēršas pēc palīdzības. Daudz biežāk tas notiek depresijas vai depresivitātes, vielu lietošanas vai citu problēmu dēļ, kā arī tādēļ, ka uz to pamudina tuvinieki, piemēram, partneris uzstāda ultimātu. Es arī nevērsos pēc palīdzības sava narcisisma dēļ, bet tādēļ, ka doma par dzīvošanu bija kļuvusi nepanesama, turklāt ne pēc paša iniciatīvas, bet gan māsas pamudināts. Tolaik man bija 16, un es nemaz nezināju, ka esmu narciss. To nepamanīja arī psihiatrs vai psihoterapeits. Arī divus gadus vēlāk, kad atkal sagribējās nedzīvot, to nepamanīja neviens no speciālistiem, vai arī, ja pamanīja, mani par to neinformēja.

Narciss ar depresiju varbūt šķiet mazliet oksimorons, taču patiesībā tā ir salīdzinoši bieža parādība, it sevišķi narciss ar depresivitāti. Un tas ir ļoti vienkārši skaidrojams – mēs vēlamies ideālu pasauli, ideālas attiecības un – pats galvenais – būt ideāli paši, taču realitāte pārāk bieži iedod pa pieri, un šo disonansi ir grūti pārdzīvot. Tas gan nenozīmē, ka narciss to pats apzinās. Daudz biežāk vaina būs citur, kaut kur ārā. Taču, lai šīs grūtības risinātu, ir jāmaina ne tikai attiecības ar pasauli, bet arī attiecības ar sevi.

Bet kāpēc gan lai es kaut ko mainītu, ja visu problēmu cēlonis liekas kaut kas ārpus manis? Tieši šīs domas dēļ parasti ir nepieciešami ārējie pamudinājumi.

Esmu gana daudz runājis par savām ar depresiju saistītajām problēmām, bet pagaidām gribu tikai izcelt to, ka nedomāju, ka manā gadījumā tā bija saistīta tikai ar šo narcisisma radīto disonansi, tā vienkāršā iemesla dēļ, ka antidepresanti mazināja simptomus. Ja man būtu viss kārtībā ar serotonīnu, diez vai tā notiktu.

Taču narcisisms, manuprāt, pasliktina depresīvos stāvokļus. Kad man bija 16 un ļoti gribēju nedzīvot, suicidālās domas pavadīja arī sajūta, ka neviens nenovērtē manu ģenialitāti, skaistumu un vienkārši visaptverošo izcilību. Tādas pašas domas bija arī vēlāk, kad atsāku psihoterapiju. Un faktiski tikai tagad, pēdējos divos gados, šie ārējie apstākļi ir zaudējuši nozīmi, galvenokārt tā iemesla dēļ, ka esmu cītīgi centies uzlabot savas attiecības ar pasauli. Protams, arī šo es nedarīju no brīvas gribas, bet gan tādēļ, ka citādi draudēja šķiršanās. Un tas nebija pieļaujams, iespējams, daļēji arī tādēļ, ka es nebūtu bijis tas, kurš attiecības izbeidz. Luīze noticēja, ka es kaut ko darīšu, par ko viņai mūžīgs paldies, un tad nu es mēģināju darīt.

Ja sākumā es minēju, ka man atbilst astoņas no deviņām narcisistiskas personības traucējumu īpašībām, tad tagad gribētos ticēt, ka vienu no tām esmu izskaudis, bet vēl no dažām esmu atbrīvojies daļēji. Es zinu, ka tās, kas saglabājas, ir absurdas un kaitnieciskas kā man, tā apkārtējiem. Ar prātu es zinu. Bet emocionālā līmenī… Tas ir cits jautājums.

Lai arī cik narcistisks es nebūt šobrīd, es cenšos šos dzinuļus sublimēt kādā produktīvā veidā. Es zinu, kā ir dzīvot ar pārliecību, ka visai pasaule jāpielāgojas tev. Tas ir ļoti vientuļi. Pilnīgi iespējams, ka šī sublimācija līdz ar to ir egoistiska. Es nemēģināšu pārliecināt par pretējo, tikai lūgšu saprast, ka savā galvā patiešām domāju, ka mēģinu panākt kaut ko labu arī citiem.

Diemžēl perfekcionisms saglabājas neatkarīgi no tā, ar kādiem mērķiem kaut ko daru. Tāpat nekas nav pietiekami labs. Es varbūt esmu sācis pārskatīt savas attiecības ar pasauli, bet pavisam nesen attapos, ka neesmu pat iedomājies par attiecību mainīšanu ar sevi. Un tā nu es dzīvoju neizpildāmu mērķu un pašpārmetumu lokā. Kad jebkādas darbības pārstāj primāri būt pašapliecināšanās rīks, tām ir jāatrod cita nozīme. Un es nezinu, vai pēdējo gadu vai varbūt ilgāk neesmu darījis lietas tikai aiz inerces. Brīžiem šķiet neiespējami jebkam atrast jēgu.

Risinājums varētu būt gaužām vienkāršs. Ja man kāds prasītu pēc padoma līdzīgā situācijā, es vaicātu – vai nevar uzstādīt pieticīgākus mērķus? Nu var taču, vai ne?

Jā, uz kādu mirkli sanāk. Pabeigt rakstu, pabeigt darbu skolai, izdarīt kādu sīkumu citam, sakārtot māju. Visādas mazās uzvaras, kas veido dzīvi. Visādas mazās uzvaras, kas nešķiet uzvaras.

Un šie jautājumi par jēgu nomoka nemitīgi un ne tikai saistībā ar profesionālo vai akadēmisko dzīvi. Viena lieta, ar ko it kā lepojos, ir tas, ka esmu daļēji ticis galā ar problēmām ar alkoholu. Man negribas dzert visu laiku, un daru to salīdzinoši reti. Bet tad prātā ataust kāda aina, kāda pagātnes atmiņa, kad dzērumā esmu bijis neciešams, esmu kādam izdarījis pāri, un gribas jautāt – kāda tad ir jēga no nedzeršanas? Es to vairs nevaru izmainīt. Es tikpat labi varētu dzert, bet vienkārši darīt to viens pats, un kaitētu tikai pats sev.

Kaitēt sev nav grūti, bet ir palicis grūti baidīties, ka kaitēju citiem. Pēc katras interakcijas gan ar sen pazīstamiem, gan jauniem cilvēkiem jautāt sev – vai es nepārkāpu kādas robežas, lai panāktu kaut ko, ko es vēlos? Jo panākt to, ko es vēlos, uzpļaujot cita vēlmēm, gadiem bija mans modus operandi. Sākot no elementāras citu devalvēšanas, lai pats sajustos labāk, līdz harizmas uzgriešanai uz 11, lai ievilktu gultā kādu izredzēto.

Būt narcisam, kurš vairs negrib būt narciss, nozīme nepārtraukti šaubīties. Atrast pierādījumus tam, ka kaut ko daru tikai pašlabumam, ir viegli. Noticēt, ka visu daru pašlabumam, ir viegli. Un tad, ja ideālais es grib darīt kaut ko labu, katrs šāds pierādījums, neatkarīgi no tā patiesuma, ir pasaules gals. Nav jēgas man.

Vieglāk būtu izolēties un nodzerties, pat ja vairs īsti neprasās dzert.

Šis viss varbūt izklausās kā čīkstēšana un divkosība, it īpaši tādēļ, ka diezgan aktīvi cenšos destigmatizēt psihiskās veselības problēmas un vērsties pēc palīdzības, bet tagad pats to nedaru. Šis varbūt ir kārtējais pierādījums tam, ka patiesībā staigāju apļos un mēģinu parādīt, cik īpašs esmu. Varbūt tā patiešām ir. Ja tā ir, tad es vienkārši esmu izniekojis vairākas stundas laika.

Mana motivācija šo rakstīt bija divejāda. Pirmkārt, man patīk rakstīt, tas palīdz strukturēt domas, pamanīt lietas, ko iepriekš esmu palaidis garām. Tā kā, jā, vismaz daļēji šis tapa savtīgu motīvu dēļ. Otrkārt, manuprāt, Latvijā trūkst sarunu par personības traucējumiem.

DSM klasifikatorā trīs klāsteros sadalīti 10 personības traucējumu veidi. A klāsterī ietilpst: paranoiski, šizoīdi un šizotipiski personības traucējumi; B klāsterī: antisociāli, robežstāvokļa, histrioniski un narcistiski personības traucējumi; C klāsterī: izvairīgi, atkarīgi un obsesīvi-kompulsīvi personības traucējumi. Pētījumi liecina, ka kāds no tiem ir aptuveni 10% cilvēku. Šiem cilvēkiem savukārt ir ģimenes, draugi, radi, paziņas, kolēģi, respektīvi, šie traucējumi var ietekmēt ļoti daudzus. Skatoties, piemēram, Veselības ministrijas īstenoto kampaņu “Viss ir Norm.a”, redzams, ka runāts ir tikai par vienu – robežstāvokļa. Bez šaubām arī tie jautājumi, kas kampaņā apskatīti – depresija, demences, atkarība u. c. – ir ļoti, ļoti būtiski, un ir svarīgi, ka šādas kampaņas ir, tomēr šī informācijas vakuuma dēļ es ar savu narcisismu jūtos diezgan viens.

Diez vai kādam būs noslēpums, ka arī sabiedrībā jau pašam vārdam ir negatīvas konotācijas. “Tēzaurā”, piemēram, to definē: “Autoerotisma veids: iemīlēšanās sevī, tīksmināšanās ar savu skaistumu”. Tiek izdalīts primārais un sekundārais narcisisms. Primārais ir “narcisisms, ko novēro agrā bērnībā, attiecību attīstības fāzē, kad bērns sevi nav atdalījis no ārējās pasaules un uzmanību veltī visu veidu izklaidei pašam ar sevi”, bet sekundārais – “dzimumtieksme, kas reiz bijusi vērsta uz citu ārēju mīlas objektu, atgriežas atpakaļ mīlestībā pret sevi”.

Šāds freidisks vai par protofreidisks skatījums uz narcisismu nav aktuāls jau vismaz 45 gadus. Taču no negatīvajām konotācijām neizbēgt arī ārpus “Tēzaura”, piemēram, 2018. gadā “Delfu” rakstā “Pazīmes, kas liecina – darīšana ar īstenu sociopātu”, kas pārpublicēts arī LA.lv, tiek “skaidrots”, “kas ir narciss un kādas pazīmes liecina – tev darīšana ar īstenu sociopātu”. Lai arī uzskaitītās īpašības principā atbilst narcisismam, tā vienādošana ar sociopātiju (kas manā izpratnē ir sinonīms psihopātijai, kas savukārt ir sinonīms antisociāliem personības traucējumiem), kas ne tikai nav korekti, bet arī veicina stigmu, ka narcisi pašā būtībā ir bīstami, kas man nešķiet pareizi.

Taču stigmatizē ne tikai mediji. Pavasarī depresijas dēļ biju pie psihiatra, kur cita starpā man tika jautāts, kāda ir mana personība. Kad man nebija skaidrs, ārste minēja piemērus – esot psihopātiskas, histēriskas personības. Lai arī nepiekrītu šādam dalījumam, teicu: “Nu, jā, esmu diezgan narcistisks.” Tajā brīdī psihiatrei kļuva pavisam skaidrs, kas man kaiš, un visas sūdzības tika interpretētas ļoti ačgārni. Ja man kāds teiks, ka ārsti taču zina labāk, es atgādināšu, ka ārsti arī ir cilvēki, ar saviem aizspriedumiem un pieņēmumiem, un visi nevar zināt visu.

Kas arī ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc kavējos meklēt palīdzību. Savos piecos gados universitātes solā un neregulārajos kontaktos ar psihiskās veselības aprūpes speciālistiem kā pacients esmu redzējis vien dažus gadījumus, kad narcisisms netiek uztverts kā kaut kas pašā saknē slikts, kas arī narcisu ļauj novērtēt kā kopumā sliktu. Tas, protams, sasaucas ar narcisiem raksturīgo nepieciešamību pēc labākajiem speciālistiem, jo tikai tie spēs saprast mūsu unikālās grūtības, taču realitāte ir tāda, ka dažās jomās mums vienkārši speciālistu trūkst. To pašu var redzēt, skatoties uz citiem traucējumiem, piemēram, uzmanības deficīta/hiperaktivitātes sindroma (UDHS) pacientiem. Latvijā ir vien daži speciālisti, kas strādā ar pieaugušajiem, un daudzi, tai skaitā es pats vēl nesen, netic, ka pieaugušajiem tādi vispār var būt, lai arī akadēmiskajā literatūrā par to runā gadiem, ir veseli speciālizdevumi, kas veltīti tieši pieaugušajiem ar UDHS.

Līdz ar to es īsti nezinu, kur griezties. Un, atzīšos, ir arī mazliet bail. Bail ne tikai no tā, ka speciālists varētu mani stigmatizēt, bet bail arī no tā, kas es būšu bez sava narcisisma. Tā gadiem ir bijusi daļa manas identitātes.

Taču narcisam, kurš apzinās savu narcisismu un vēlas no tā atbrīvoties, ir divi iespējamie ceļi – tikt ar to galā vai nomirt nelaimīgam. Es vēl neesmu izlēmis.

Publicējis Mārtiņš Stabinģis

Domāju, mācos, rakstu.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

Create your website with WordPress.com
Sākt
%d bloggers like this: