Skatīties atspulgā un tad nomirt IV (Slava)

Pirms daudziem gadiem, laikā, kad vēl nebijām piedzīvojuši pandēmiju un biju algots darbinieks, man bija saruna ar vadītāju. Par viss kaut ko, bet kaut kā nonācām arī pie tēmas, kā es izturos pret citiem un kādu iespaidu par sevi radu.

“Dažiem varbūt šķiet, ka tu esi kaut kāds arogants mērglis,” man teica, “bet es jau zinu, ka tā nav. Es zinu to, un es zinu šito, un es zinu vēl kaut ko.”

Taču patiesībā kaut ko zināja tieši tie, kas par mani aiz muguras tā runāja. Es biju arogants mērglis. Iespējams, joprojām esmu. Narcisiem ir raksturīgi izrādīt augstprātīgu, lepnu uzvedību vai attieksmi, un es neesmu nekāds izņēmums. Taču es sapratu jau diezgan agri, ka augstprātība un lepnība bez vismaz kaut kāda seguma ir citus visnotaļ atgrūdoša īpašība. Tāpēc jau kopš pusaudžu gadiem visvisādi esmu centies sevi pierādīt.

Tas nebija pārāk grūti. Man ir laba atmiņa (vai vismaz kādreiz bija), un intelekta testi saka, ka mans IQ ir virs vidējā. Tas izklausās banāli, es zinu, taču gribu uzsvērt, ka tas nav kaut kas tāds, ar ko es lepotos vai lielītos. Tā vienkārši ir, es zinu, ka tas nav bijis no manis atkarīgs, man vienkārši ir paveicies gēnu loterijā. Tomēr es mācēju to izmantot, lai gūtu kaut kādus panākumus. Līdzīgi kā daži Saeimas deputāti, arī es esmu ieguvis godalgotas vietas novadu olimpiādēs latviešu un laikam arī angļu valodās. (Tas, ka precīzi neatceros, laikam parāda, cik nozīmīgi šie sasniegumi bija.) Taču mācības pašas par sevi nebija tas, kur gribēju pašapliecināties, un priekšmetus, kas man neinteresēja, faktiski ignorēju. Tā vietā es sapņoju, ka būšu mūziķis, izcils dzejnieks vai kaut kas tikpat melanholisks un naivs. Es nekļuvu ne par vienu, ne otru.

Kad sāku studēt, panākumi mācībās atkal varēja būt mazais ego pacēliens, jo atšķirībā no skolas, universitātē kopumā bija vairāk priekšmetu, kas mani interesē, nevis to, kas neinteresē. Tur es atkal sāku sapņot, cik izcils psihologs būšu, kā cilvēki mēnešiem gaidīs, lai pie manis pierakstītos.

Taču psiholoģijas studijām ir tas niķis celt augšā arī paša dziļi ieraktos tarakānus. Pretēji plaši izplatītajam uzskatam es nesāku studēt psiholoģiju, lai kaut ko saprastu par sevi. Es sevi uzskatu par diezgan ziņkārīgu cilvēku, un nav lielāka noslēpuma par to, kā īsti darbojas cilvēka prāts. Līdz ar to kopumā apsvēru tikai trīs iespējamos virzienus – psiholoģiju, žurnālistiku un filozofiju. Pieteicos tikai pirmajām divām, un, tā kā tiku uzņemts psihologos, tur arī paliku.

Cita starpā to mirkli, kad saņēmu e-pastu no RSU, ka esmu uzņemts, nekad neaizmirsīšu kā pirmo reizi mūžā, kad patiešām jutos lepns par kādu savu panākumu.

Bija tikai tāds mazs sīkums, ka man septembrī diagnosticēja depresiju. Pirmo mēnesi mēģināju izlīdzēties ar zālēm, tad atmetu tabletēm ar roku, un atsāku psihoterapiju, kur biju gājis aptuveni pusgadu, kad man bija 16.

Un šī kombinācija – psiholoģijas studijas un psihoterapija – pamazām sāka mainīt to, kā redzu gan sevi, gan pasauli sev apkārt. Man šķiet, ka tas bija otrajā kursā, kad sapņus par izcilākā psihologa statusu bija nomainījusi apziņa, ka es nekad ar klientiem nestrādāšu. Es vienkārši nevarētu. Man nav empātijas, bet tā ir ļoti, ļoti, ļoti nozīmīga psihologa darbā. Savus plānus sāku pārstrukturizēt, domājot par iespējam personāla vadībā, pētniecībā, akadēmiskajā vidē un citur, kur es nevarētu nodarīt kaitējumu citiem.

Studijas bija tā lieta, kas man ļāva uzturēt ilūziju, ka kādudien es noteikti kaut kur būšu pietiekami izcils, lai attaisnotu manu augstprātību.

Taču manu ilūziju kāršu namiņš ātri sabruka realitātes vējā. Tajā pašā laikā, kad sāku dzīvot Rīgā un aizmirsu nepieķerties tām divām sievietēm, es sāku studēt trešajā kursā un strādāju pilnas slodzes darbu. Mana psihiskā veselība strauji pasliktinājās, es katru dienu dzēru un vienā brīdī vienkārši pārstāju darīt jebko universitātei nepieciešamo. Es biju izgāzies, iegāzies dziļā bedrē, ko turpināju rakt ar alkoholu, īslaicīgiem sakariem un cerībām, ka mācībās iekavēto izdosies sadzīt. Lai arī apzinājos, ka faktiski tas nav iespējams, to domu pieņemt nozīmētu atzīt, ka man nesanāk. Ar briesmīgām atzīmēm un vienu akadēmisko parādu man kaut kā izdevās semestri pabeigt, bet dzīvot bija mokas. Lai arī tolaik negāju pie speciālista (Kā gan to vispār varētu izdarīt? Pirms nieka pusgada biju pabeidzis psihoterapiju, bet tagad atkal vērsties pēc palīdzības nozīmētu, ka esmu izgāzies arī šajā jomā!), taču, skatoties retrospektīvi, ir skaidrs, ka man tolaik bija depresijas epizode, smagākā, kas man ir jebkad bijusi.

Mani “izglāba” iepazīšanās ar Luīzi. Es pirmo reizi pa ļoti ilgiem laikiem atkal sajutos viegli. Pavasarī es paņēmu akadēmisko, kam faktiski biju briedis apmēram pusgadu. Viss pamazām nokārtojās. Mazliet sakārtojās galva. Tiku pie paaugstinājuma. Nākamajā gadā atsāku mācības. Aizgāju no darba un tiku pie labāka, sirdij tuvāka. Dabūju savu pirmo grādu. Nerunājot par privāto dzīvi, viss bija labi. Man bija salīdzinoši objektīvas lietas, ar ko varētu lepoties. Un es lepojos – kādu pusstundu vai reizēm pusdienu. Un tad sākās pārmetumi.

Redziet, narcisi ir perfekcionisti, un tas ir ļoti būtiski – psiholoģijā pat lieto jēdzienu narcisistisks perfekcionisms. Tas izpaužas atšķirīgi grandiozajiem un ievainojamiem narcisiem, un, tā kā es piederu pirmajiem, varu pastāstīt par to. Jāsāk ar to, ka šis perfekcionisms ir visnotaļ destruktīvs apkārtējiem, jo narcisam ir ārkārtīgi augstas prasības. Visiem ir jābūt ideāliem, jo es pats taču esmu ideāls, bet neideālie nav manas uzmanības vērti. Es diemžēl nemācēšu pastāstīt, kā to izjūt tie, kuriem šīs prasības tiek uzstādītas, to labāk zinās mani tuvie, taču zinu, ka tā dēļ esmu daudziem, daudziem, kuri man patiešām rūp, licis justies slikti gan par atsevišķām lietām, ko viņi darījuši, gan par savu personību kopumā. Es mācos tā nedarīt, bet pārāk bieži tas nesanāk.

Tajā pašā laikā narcisi ir perfekcionisti arī attiecībā uz sevi. Ne velti mēs esam pārņemti ar fantāzijām par neierobežotiem panākumiem, varu, izcilību, skaistumu vai ideālu mīlestību, savukārt perfekcionisms ir gan līdzeklis, lai to sasniegtu, gan palīdz tās uzturēt. Ja es būšu vislabākais, visi mani cienīs un apbrīnos. Vajag tikai visu izdarīt ideāli, tas ir tieši tik vienkārši. Diemžēl arī šim var būt negatīvas sekas, jo vēlme pēc ideāla apvienojumā ar empātijas trūkumu var novest pie tā, ka narciss ies pāri līķiem, lai šos ideālus sasniegtu.

Lai arī kāds es nebūtu, var likt roku uz sirds, apgalvojot, ka vara mani neinteresē. Joprojām ik dienas cīnos ar idejām, ka visu zinu labāk, bet es arī zinu, ka tas ir absurdi. Esmu speciālists nevienā jomā, un viss, ko varu darīt, ir interesēties par jautājumiem, kas man ir būtiski, izglītoties, formulēt viedokli un to paust. Un citi var darīt tieši to pašu. Tad mēs varam runāties, strīdēties, reizēm taisnība būs man, reizēm otram, reizēm nevienam, lai cik ļoti arī man gribētos, ka tā vienmēr ir man.

Taču fantāzijas par panākumiem un izcilību, ak, cik daudz nemiera tās dod! Kā jau minēju, ir lietas, ar kurām varētu lepoties – sākot ar izglītības iegūšanu, dažiem rakstiem, ko savulaik esmu uzrakstījis, un beidzot pat ar to, kā esmu mainījis savu attieksmi pret cilvēkiem. Jā, es joprojām varbūt esmu arogants mērglis, bet, domājot, kāds biju pirms astoņiem vai pat diviem trim gadiem, man vienkārši ir kauns.

Bet es nelepojos. Ne vairāk kā pusstundu vai pusdienu. Jo nekas no tā nav ideāls. Jā, es ieguvu bakalauru un tikko pabeidzu maģistrantūras pirmo gadu, bet es būtu varējis izdarīt vairāk. Jā, man ir sanākuši raksti, kas ir aktuāli arī šodien, bet tiem varēja būt saistošāki virsraksti, aptaujāti vairāki eksperti vai gluži vienkārši būtu varējis tos pabeigt ātrāk. Turklāt šis perfekcionisms mēdz arī kavēt nodarbes. Piemēram, es ar grūtībām pārlasu savus tekstus, jo nemitīgi gribas kaut ko pielabot – te teikums par garu, te par īsu, te vārdu varētu nomainīt, te pieturzīmi citu ielikt. Nemaz nerunājot par ierakstu klausīšanos, kur var piesieties ne tikai saturiskajam, bet arī intonācijām, dikcijai, dikcijai, žestiem, mīmikai un visam pārējam.

Jo visam ir jābūt ideālam. Kamēr tas tāds nav, nav pat vērts censties.

Ir grūti pastāstīt, kā ir dzīvot, kad nekas, ko tu dari, nav labs.

Publicējis Mārtiņš Stabinģis

Domāju, mācos, rakstu.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

Create your website with WordPress.com
Sākt
%d bloggers like this: