Skatīties atspulgā un tad nomirt II (Mīlestība)

Kad runa ir par psihiskās veselības traucējumiem, man daudz svarīgāk šķiet nevis tas, kāpēc tie ir, bet gan ko ar to darīt. Protams, cēloņu meklēšana ir interesants ceļš sevis izzināšanai, bet tas nemaina to, ka ir tā, kā ir. Mēs varam censties atšķetināt savu dzīvesgājumu līdz pat ieņemšanas brīdim, taču, manuprāt, pats par sevi tas neko uz labu nemainīs, jo, lai kaut ko mainītu, ir nepieciešama arī darbība tagad, nevis tikai informācija par to, kas līdz šim “tagad” ir novedis.

Līdzīgi es skatos uz narcisismu. Tajās dažās reizēs, kad tēmai pieskārāmies psihoterapijā (mana psihoterapeite pārstāvēja psihodinamisko skolu), cēloņi vienmēr bija bērnībā, pašos pirmajos gados. Manas atmiņas gan pamatā ir laimīgas, vismaz līdz lūzuma punktam – tēta pašnāvībai – taču arī pēc tam kopumā to vērtēju kā labu. Jā, varbūt nebija viss, ko varētu vēlēties, un, jā, vecāki kaut kādas kļūdas pieļāva, bet tas ir normāli. Ne velti Donalds Vinikots izveidoja apzīmējumu “pietiekami laba mamma”. Mammai nav jābūt ideālai. Tomēr, ja varam ticēt manai psihoterapeitei un daļai citu speciālistu, kaut kas mazajam Mārtiņam tomēr nebija pietiekami labi. Tajā pašā laikā, ja ticam citiem, varbūt vienkārši man slikti salikās gēni, un tāpēc izaugu par narcisu. Pareizā atbilde gan ir gaužām vienkārša – mēs nezinām, kas izraisa narcisismu.

Mans tēvabrālis Ansis Jurģis Stabingis, kurš ieguvis gan psihologa, gan psihoterapeita izglītību un jau ilgāku laiku pievērsies garīguma tēmām, teicis, ka dzīvē ir divi galvenie dzinuļi – mīlestība un bailes. Lai arī ne vienmēr viņa sacītajam piekrītu, šis duālisms man šķiet ļoti iederīgs, jo mīlestību un bailes redzu kā centrālos narcisismā. Jeb precīzāk – bailes būt nemīlētam.

Ar mīlestību šeit nav jāizprot tikai romantiska, vecāku-bērnu, brāļu-māsu vai jebkāda cita, par ko pierasts runāt, ar mīlestību domāju visplašākos veidus, ka mēs cits citam – gan radiem, gan draugiem, gan paziņām vai kolēģiem – izrādām, ka atzīstam par labiem un ka mums rūp. Justies mīlētam narcisam ir pats galvenais.

Tas ir tikai loģiski – ja jau es esmu tik labs, tik gudrs un īpašs, tik skaists un neatvairāms, kā mani var nemīlēt? Un narcisisms pats par sevi palīdz šos mītus uzturēt, jo tas nav tikai slikts. Pateicoties narcisu pašpārliecinātībai un ārišķīgumam, narcisismam ir arī vairāki pozitīvi aspekti, piemēram, narcisi atstāj labu pirmo iespaidu un šķiet pievilcīgi, kā potenciālie partneri. Līdz ar to narcisam ir viegli atrast apstiprinājumu, ka viņš ir mīlestības vērts. Taču problēma ir tāda, ka šie pozitīvie ieguvumi parasti ir īslaicīgi.

Ja sākumā narciss savam iecerētajam vai iecerētajai liks justies kā labākajam cilvēkam pasaulē, tad drīz atklājas arī narcisisma ēnas puses. Narcisam vienmēr viņš pats un tas, kā viņš jūtas, būs pirmajā vietā. Jā, viņš visu savu laiku un uzmanību būs gatavs veltīt tev, taču viņš pieprasīs to pašu, jo nav taču iespējams, ka var būt kaut kas svarīgāks par viņu.

Tas nav tāpēc, ka narcisi būtu bīstami vai censtos sevi sāpināt, bet tas ir tāpēc, ka mīlestība narcisam ir svarīgāka kā ēdiens vai gaiss. Bez tās nav iespējams funkcionēt, jo nemīlēts narciss ir nevērtīgs narciss, bet jušanās nevērtīgam – tas nav kaut kas tāds, ar ko iespējams dzīvot.

Taču, ja otrs spēj izturēt narcisa negatīvās puses un paliek ar viņu kopā ilgāk, jau drīz pats narciss var izlemt, ka varbūt tomēr šīs attiecības nevajag. Atcerēsimies, ka visam ir jābūt ideāli, bet nevienas attiecības tādas nav. Turklāt jau drīz arī smadzenes nomierinās, bet mēs vēlamies atgūt to kaifu, to saviļņojumu un piepildījumu, ko dod jaunu attiecību uzsākšana. Narcisam nebūs grūti pamest partneri, ja tas apnīk. Taču iedomāties, ka pamet viņu – tas ir prātam neaptverami un jānovērš par katru cenu.

Reiz sensenos laikos, kad es vēl nezināju, ka esmu narciss, man bija attiecības. Tās iesākās labi, kā jau jebkuras jaunas attiecības, bet jau pēc kāda mēneša sākām saprast, ka varbūt tomēr nav tā labākā saderība.

Pēc vēl aptuveni mēneša mūs attiecības de facto bija beigušās. Mēs īsti nesarunājāmies, bet tikai pa retam sarakstījāmies. Šī lēnā šķiršanās nebija manis iniciēta, un pienāca diena, kad man par katru cenu vajadzēja sazināties ar draudzeni. Nevis tāpēc, lai censtos kaut ko saglābt, bet lai es būtu tas, kurš tiešā tekstā pasaka – mums jāšķiras. Viņa paspēja pirmā, to uzrakstot ziņā, un es biju sagrauts. Es nespēju aptvert, ka ar mani var negribēt būt kopā.

Es guvu rūgtu mācību un pēc tam ilgi iespējamās attiecības veidoju tikai tik ilgi, lai es varētu noteikt, kad tās beigsies. Tādēļ lielākoties tās beidzās ļoti ātri, pat ja man cilvēks patika. Mans modus operandi bija atgrūst otru, pirms pats esmu paspējis pieķerties. Reizēm gan kļuvu neuzmanīgs, un laikā, kad tikko biju sācis dzīvot viens, vienu aiz otra saņēmu atraidījumu no sievietēm, kas man bija nedaudz iepatikušās. Abas reizes mani sagrāva, un es kritu dziļāk alkohola un mīlestības meklēšanas bezdibeņos.

Bet sieviešu mīlestība nebija vienīgā, kas man bija nepieciešama. To vajadzēja arī no draugiem, radiem, kolēģiem, kursabiedriem un jebkura cita, kurš nonāca manā sociālajā lokā, jo, kamēr vairums neatzina, cik lielisks es esmu, man bija grūti sev nemitīgi iestāstīt, ka esmu vislieliskākais. Taču šeit man gāja vēl grūtāk nekā ar pretējo dzimumu. Laikā, kad sāku aktīvi tusēt, man ātri izveidojās plašs sociālais loks, kas 16 gadu vecumā bija mērāms vairākos desmitos cilvēku, ar kuriem regulāri satikos. Protams, tuvas attiecības bija ar krietni mazāk cilvēkiem, bet kopumā varēju teikt, ka man ir daudz draugu, un tas bija galvenais. Taču manu personīgo īpašību dēļ, kuru joprojām ir ne mazums un tolaik bija vēl vairāk, ātri vien šis loks kļuva aizvien šaurāks un šaurāks, un atsevišķās kompānijās biju persona non grata. Es pats to biju izpelnījies, bet tik un tā lēju gaužas asaras par to, ka neviens mani nemīl.

Un nemīlēja arī citur. Reiz darbā dzirdēju, ka kolēģi bijuši spēlēt volejbolu. Citā reizē viņi runāja par alus iedzeršanu kaut kad pēc darba. Man neviens nepiedāvāja, un, lai arī es nealku pēc kompānijas, pati būtība, ka man nepiedāvā, nozīmēja, ka neesmu pietiekami labs.

Visas šīs neiegūtās mīlestības eskalējās tiktāl, ka tad, kad sāku dzīvot viens pats, es faktiski biju izolējies no visiem, ar kuriem varētu gūt kādas pozitīvas emocijas. Ja satikos ar dažiem draugiem, kas bija palikuši, tas bija, lai dzertu. Un, protams, tinderī iepazītas sievietes, kuras, ja vien nebiju pārāk neuzmanīgs un pats nepieķēros, aizmirst pēc divām tikšanās reizēm.

Es darīju visu, lai izslēgtu iespēju, ka kāds mani nemīl, lai arī tieši mīlestību visvairāk alku. Arī tad, kad iepazinos ar Luīzi, mēs sākumā runājām, ka no strings attached, ka viss jebkurā brīdī var beigties un ka viens otram neko neesam parādā. Dzīve izgrozījās citādāk, un nu jau dažus gadus esam precējušies.

Bet tas nenozīmē, ka šīs bailes no nemīlestības ir pilnībā izgaisušas. Lai arī jau vairāk nekā četrus gadus es neesmu viens un zinu, ka esmu mīlestības vērts, es joprojām esmu daļēji izolējies. Kolēģi ir tikai kolēģi, kursabiedri ir tikai kursabiedri. Jā, ar viņiem kādreiz var satikties, iedzert kādu alu, bet draudzēties? Nu ko jūs!

Tikai pavisam nesen, pirms kāda mēneša es sapratu, ka savu sociālo loku, atskaitot virspusējas pazīšanās līmenī, neesmu tā īsti paplašinājis gadiem. Pat cilvēkus, ar kuriem mani vairs nesaista, piemēram, darbs, bet joprojām kontaktējos, es nesaucu par draugiem, jo draugs, nozīmē saistības, tas nozīmē pieķeršanos un tas nozīmē, ka draudzība var izirt un es atkal būšu atraidīts.

Un katrs atraidījums ir neizturamas ciešanas.

Publicējis Mārtiņš Stabinģis

Domāju, mācos, rakstu.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

Create your website with WordPress.com
Sākt
%d bloggers like this: