Skatīties atspulgā un tad nomirt I (Dzīve)

Es gribētu paņemt lielu atkāpi un parunāt par kaut ko, kas nav saistīts ar dažādām sociālpolitiskajām aktualitātēm, bet gan par kādu šauru ar psihisko veselību saistītu jautājumu – par narcisismu. Viss turpmākais teksts balstīts uz diviem lieliem pamatiem – akadēmiskajām zināšanām, ko ieguvu, četrus gadus mācoties par un pētot narcisismu bakalaura studijās, un personiskajā pieredzē. Taču abi divi ir cieši savijušies, jo mana akadēmiskā interese radās paša narcisisma dēļ. Nē, es neesmu diagnosticēts (par to nedaudz vēlāk), taču atbilstu gandrīz visām pazīmēm – gan klīniskā, gan neklīniskā narcisisma izpratnē.

Iepriekš par šo tēmu neesmu skaļi runājis dažādu mītu un stigmu dēļ, bet uzskatu, ka tas ir nepieciešams gan tādēļ, lai tos lauztu, gan arī tādēļ, ka narcisisms var būt ārkārtīgi destruktīva iezīme kā pašam narcisam, tā apkārtējiem.

Sāksim ar definīciju. Vārds “narcisisms” (angļu narcissism) ir atvasināts no sengrieķu mīta par Narcisu – jaunekli, kurš iemīlējās savā atspulgā un nespēja no tā atrauties, līdz nomira. Psiholoģijā tas pirmoreiz parādījās jau 19. gs. beigās, tomēr mūsdienās joprojām nav vienotas un visaptverošas definīcijas. Pētījumos lielākoties tiek minētas Amerikas Psihiatru asociācijas (American Psychiatric Association [APA])* izdalītās īpašības. Diagnozes – narcistiski personības traucējumi – uzstādīšanai cilvēkam jāpiemīt vismaz piecām no uzskaitītajām īpašībām:

  • grandioza sava svarīguma izjūta;
  • pārņemtība ar fantāzijām par neierobežotiem panākumiem, varu, izcilību, skaistumu vai ideālu mīlestību;
  • ticība, ka indivīds ir “īpašs” un unikāls un ka viņu var saprast vai viņš būtu jāsaista ar citiem šādiem cilvēkiem (vai iestādēm);
  • vajadzība pēc pārmērīgas apbrīnas;
  • uzskata, ka ir pelnījis īpašu attieksmi no apkārtējiem;
  • izmanto citus cilvēkus;
  • empātijas trūkums;
  • bieži izjūt skaudību pret citiem vai domā, ka citi viņu apskauž;
  • parāda augstprātīgu, lepnu uzvedību vai attieksmi.

Tāpat runā par klīnisku un neklīnisku narcisismu. Pirmais ir ilgstošs uzvedības modelis, kam raksturīga grandiozitātes izjūta (fantāzijās vai uzvedībā), vajadzība pēc apbrīnas, empātijas trūkums, kas sākas agrā jaunībā un izpaužas dažādos kontekstos, savukārt otrais ir personības un uzvedības īpatnības, kam raksturīgas iepriekšminētās īpašības, bet kas nesasniedz patoloģijas līmeni. Neklīniskam narcisismam atšķirībā no klīniska narcisisma lielākoties nav raksturīgas adaptācijas grūtības.

Es nedomāju, ka pašlaik vajadzētu iespringt uz to, vai runājam par klīnisku vai neklīnisku narcisismu divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, arī pētnieku vidū nav vienprātības ne tikai par to, kur viens beidzas un otrs sākas, bet arī tiek piedāvāti aizvien jauni veidi, kā narcisismu definēt, piedāvājot gan dažādus tā paveidus (atklātais (overt) un slēptais (covert), gan skatīties uz narcisismu kā uz spektru, kura dažādos galos persona var atrasties. Otrkārt, Latvijā informācijas par to jau tā ir par maz, un šī teksta mērķis ir iepazīstināt ar to, kāds tas ir tipiskākajos (vai vismaz vairāk pētītajos gadījumos). Tādēļ visvienkāršāk būs vadīties pēc APA definīcijas, ka narcisisms ir “noturīgi uzvedības modeļi, kam raksturīga grandiozitātes izjūta (darbībā vai fantāzijās), vajadzība pēc apbrīnas un empātijas trūkums, kā sākums novērojams agrā pieaugušā vecumā”.

Es savu narcisismu sāku apzināties 19 gados. Lai arī no deviņām APA minētajām īpašībām, man atbilda astoņas, sākumā nebiju drošs, vai tiešām esmu narciss, jo šīs īpašības pārklājas ar citiem personības traucējumiem. Taču drīz vien es atzinu – OK, esmu narciss. Kad tas notika, faktiski vienīgais, ko izjutu, bija neliels uzjautrinājums. Pirms studijām par to biju dzirdējis tikai garāmejot, un mans vienīgais priekšstats bija, ka narcisi ir tie, kuriem vienmēr ir es, es, es. Respektīvi, ka tie ir tie megalomaniaki, ar sevi apsēstie, kurus citi nevar izturēt. Es nebiju iedomājies, ka varētu būt viens no viņiem, bet te nu bija, melns uz balta rakstīts.

Man nebija domas, ka tas būtu jāmaina. Es sev patiku. Jā, man bija depresija, jā, es gāju pie psihoterapeites, bet tas viss bija saistīts ar to, ka man bija grūti. Savukārt narcisisms bija kaut kas pilnīgi pretējs. Mūsu nav daudz. Līdz ar to narcisisms bija kaut kas, kas mani padarīja īpašu. Un tieši tā sajūta – ka es ar kaut ko atšķiros, ka es esmu citādāks – man bija vajadzīga. Nebija svarīgi, vai tas ir kaut kas labs vai slikts, galvenais, ka tas bija.

Psihoterapijā savam narcisismam pieskāros tikai virspusēji. Jo vairāk par narcisismu uzzināju, jo mazāk man bija ticības, ka Latvijā atradīšu kādu, kas ar to spēs palīdzēt. Studijās esmu iepazinis vairākus speciālistus, kas ar to strādā, bet, tā kā mūsu vieno akadēmiskās saites, es vairs gluži nevaru iet pie viņiem kā ārstiem vai psihoterapeitiem. Taču tā nav kritika pārējiem. Personības traucējumi (jā, atļaušos pašdiagnosticēties), ir ļoti sarežģīti psihiskie traucējumi, un, lai ar tiem strādātu, tie ir padziļināti jāpēta, ko, cik man zināms, Latvijā ir darījuši vien daži speciālisti. Turklāt narcisisms ir viens no tiem, kam zāles būs absolūti bezjēdzīgas (ja vien netiek ārstētas citas saistītās grūtības, piemēram, depresivitāte), efektīvākā metode ir grupu terapija, taču tai tā arī nesaņēmos. Iet pie psihiatra tādēļ vien, lai saņemtu diagnozi, es neredzu jēgu.

Kad psihoterapijas sesijas pārtraucām, es ar savu narcisismu tā īsti nebiju sācis strādāt. Jā, bija lietas, kas bija izmainījušās, iespējams, studiju, jaunu zināšanu, dzīves apstākļu vai citu iemeslu dēļ, bet toreiz, 22 gados, man joprojām nelikās, ka tas ir kaut kas tāds, ar ko vajadzētu īpaši cīnīties. Tas vienkārši bija. Būt narcisam bija daļa no manas identitātes.

Par to, kā narciss par sevi domā, vislabāk, manuprāt, aprakstījis Albērs Kamī romāna “Krišana”, tādēļ šo sadaļu ļaušu noslēgt kādam, kurš raksta krietni labāk par mani.

Pazemīgi jāatzīst, mans dārgais tautieti, es vienmēr esmu beidzies nost no godkārības. Es, es, es, lūk, manas dārgās dzīves vadmotīvs, kas saskanēja ar visu, ko teicu. Es varēju runāt tikai lielīdamies, galvenais bija to darīt ar skaļu kautrību, kuras noslēpums man piederēja. Taisnība, es vienmēr dzīvoju brīvs un varens. Vienkārši man nebija nekādu saistību pret citiem tā brīnišķīgā iemesla dēļ, ka nezināju sev līdzīgu. Es jau jums teicu, ka uzskatīju sevi gudrāku par visiem, es biju arī jūtīgāks un apķērīgāks, lielisks šāvējs, nepārspējams autovadītājs, teicams mīļākais. Pat tajās jomās, kur bija viegli pārbaudīt manu nepilnvērtību, piemēram, tenisā, kur es biju tikai pieklājīgs partneris, mani nepameta pārliecība, ka tad, ja man būtu laiks trenēties, es uzvarētu augstākajā rangā. Es atzinu tikai savu pārākumu, tas izskaidroja manu labvēlību un mieru. Kad es pievērsos citiem, es biju pati pretimnākšana, pavisam brīvs un man pienācās visi nopelni: es pakāpos par vienu līmeni augstāk mīlestībā, ko es jutu pret sevi.

*Lai nepārraibinātu šo tekstu ar crosslinkiem, atļaušos nelikt atsauces. Ja kādam ir interese uzzināt vairāk par kādu narcisisma šķautni, var rakstīt man privāti, labprāt padalīšos ar informāciju.

Publicējis Mārtiņš Stabinģis

Domāju, mācos, rakstu.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

Create your website with WordPress.com
Sākt
%d bloggers like this: