Var taču sist arī tradicionāli

Pavisam nesen – šī gada sākumā – pamatīgu skandālu izraisīja Saeimas deputāte Eva Mārtuža, kura ievēlēta no “Jaunās Konservatīvās partijas”, kura, iespējams, ar homofobiskiem izteicieniem atbildēja uz e-pastu ar aicinājumu nebalsot par “Nacionālās apvienības” rosinātajiem grozījumiem Satversmes 110. pantā. Pilnai skaidrībai jānorāda, ka deputāte noliedza, ka būtu to darījusi, sākotnēji cenšoties aizbildināties ar brāli vai vīrusiem, tomēr, kad strādāju pie šīs tēmas, man neizdevās gūt apstiprinājumu ne vienam, ne otram apgalvojumam. Pat pretēji – Saeimā toreiz noskaidroju, ka “pēc Saeimas IT drošības speciālistu iniciatīvas operatīvi tika veiktas arī pārbaudes, kurās nav konstatētas pazīmes, kas liecinātu par nesankcionētu piekļuvi Saeimas IT infrastruktūrai, deputātes darba e-pastam vai datorvīrusa klātbūtni”. Tolaik Mārtužas amatpersonas deklarācijā nebija arī norādīts brālis, bet nu tādi ir veseli astoņi. Un vēl četras māsas. Man, protams, nav pamata neticēt, ka deputāte nāk no 14 bērnu ģimenes. Janvārī diemžēl man ar viņu sazināties neizdevās ne telefoniski, ne caur e-pastiem.

Viss beidzās ar to, ka deputāte mani un vairākus kolēģus nobloķēja tviterī un pēc tam arī no soctīkla izdzēsās, un JKP Mārtužai izteica rājienu. Taču iespaids, ka deputāte, kura cita starpā ir Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas locekle, būs guvusi mācību ar apšaubāmu tekstu rakstīšanu, bija mānīgs. Šoreiz deputāte uzskatīja par vajadzīgu izteikties par Stambulas konvenciju un patiesajiem vardarbības cēloņiem Latvijā.

“Stambulas konvencija pilnīgi nepareizi definē vardarbības cēloņus (vismaz attiecībā uz Latvijas gadījumu), jo pie mums vardarbība pastāv nevis dzimumu aizspriedumu (tādu mūsu tradicionālajā kultūrā nav), bet gan dažādu atkarību un psiholoģisku/psihisku problēmu dēļ. Ja kļūda jau ir pašos pamatos (definējot vardarbības cēloņus), tad pārējo pat nebūtu jēgas dziļāk pētīt,” savā “Facebook” profilā rakstīja Mārtuža.

Stambulas konvencijā jeb Eiropas Padomes Konvencijā par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (pilns teksts latviešu valodā lasāms ŠEIT) sacīts, ka “vardarbība  pret  sievietēm  liecina  par  vēsturiski  izveidojušos  sieviešu  un vīriešu varas nevienlīdzīgu sadalījumu, kura dēļ vīrieši dominē pār sievietēm un diskriminē sievietes un ir apgrūtināta sieviešu pilnīga attīstība” un ka “vardarbība  pret  sievietēm,  kas  ir  ar  dzimumu  saistīta  vardarbība,  ir strukturāla,  un  to,  ka  vardarbība  pret  sievietēm  ir  viens  no  svarīgākajiem  sociālajiem mehānismiem, kura dēļ sievietes ir spiestas pakļauties vīriešiem”. Sievietēm vēsturiski tikuši vērtētas zemāk nekā vīrieši. Tas ir fakts un tā nereti diemžēl ir realitāte arī mūsdienās. Arī Latvijā. Lai cik ļoti Mārtuža vai līdzīgi domājošie nevēlētos, būtu naivi uzskatīt, ka mēs esam unikāli ar to, ka pie mums kopš senlaikiem pastāvējusi dzimumu vienlīdzība un nav bijusi ar dzimumu saistīta vardarbība.

Bet, tā kā skaidri iezīmējies, ka ar faktiem šādus cilvēkus nepārliecināsi, vispirms mēģināšu pārliecināt ar vērtībām. Satversmes preambulā teikts, ka “Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības”. Sāksim no beigām – kristīgās vērtības. Lai cik ļoti kristietība gadu gaitā nebūtu mainījusies, tajā pašā saknē ir vīriešu un sieviešu nevienlīdzība. Tas nav nejauši, tas bija Dieva pirksts. ““Un Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās galvu, bet tu viņam iekodīsi papēdī.” Sievai Viņš sacīja: “Vairodams Es vairošu tavas sāpes un tavu radību mokas – sāpēs tev būs bērnus dzemdēt; un tev būs kārot pēc sava vīra, un viņam būs valdīt pār tevi.””

Tātad kristīgā vērtība ir, ka vīrs valda pār sievu. Iespējams, varētu aizbildināties, ka šī vērtība nav viena no tām, kas veidojusi mūsu identitāti, un ka šo un vēl citas apšaubāmās izbalansē latviskā dzīvesziņa. Bet, ja paskatāmies folklorā, tad arī redzam piemērus, kas varētu liecināt par vardarbību pret sievietēm.

Ai, baltà māmuliņa,
Kas rītâ ganôs ies?
Man vakari ciema zēni
Lindraciņu saplūkaja.

Tāpat viens no aizspriedumiem, ka upure ir “pati vainīga”, arī acīmredzot ir daļa no latviskās dzīvesziņas.

Iznāk Anne nosarkuse,
Iznes kūsi sajukušu.
Tavas pašas vaina bija,
Kam gāj’ tautu klētiņā.

Un arī tas, ka sievietēm nākas saskarties ar negatīvu attieksmi sava dzimuma dēļ, redzams dainās.

Audz, pīzdiņa, tu pie koka,
Ne pie mana vēderiņa!
Tevis dēļ mauku sauca
Manu daiļu augumiņu.

Tomēr Mārtužai viena teikuma ietvaros izdevies radīt ne tikai ilūziju par kādu citu realitāti, kurā mēs vienmēr esam izturējušies pret sievietēm ar cieņu, bet arī stigmatizēt psihiskas veselības problēmas. Lai arī ir tiesa, ka dažādu vielu lietošana vai personības traucējumi (kas ir tikai neliela daļa no visiem psihiskās veselības traucējumiem) var veicināt vardarbīgu uzvedību, kopumā personas ar šādiem traucējumiem, ja tie tiek ārstēti, nav lielāks risks sabiedrībai nekā tie, kam psihiskās veselības traucējumu nav. Vairumos vardarbības gadījumu varmāka ir vesels cilvēks.

Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas locekļiem, manuprāt, vajadzētu cīnīties pret stigmatizāciju jebkādos jautājumos, nevis to vairot. It sevišķi pandēmijas laikā, kad ar psihiskās veselības problēmām saskaras aizvien vairāk cilvēku, un zinot, ka vardarbība ģimenē – pret ko arī ir Stambulas konvencija – ir riska faktors šo traucējumu attīstībai.

Taču Mārtužai viedoklis par to, kurš patiesībā ir varmāka un kurš upuris, ir jau kādu laiku. Nu jau dzēstajā tviterkontā viņa 6. janvārī rakstīja: “Sievietes jau no seniem laikiem ir diskriminējušas vīriešus, īpaši situācijās, kad vīrieša pienākums numur viens bija vienam pašam apgādāt ģimeni. Tas tikai pārdomām nevis papildinājums paradoksu sērijai.” Jo tas taču ir visiem labi zināms, ka sievietes izvelējās sēdēt mājās un būt vīra pakļautībā, nevis tika nolemtas šādam stāvoklim no dzimšanas, vai ne? Ja kāds jums jautā, kas ir internalizēta mizogīnija, manuprāt, uzskatāmāku piemēru grūti atrast.

Te arī piebildīšu, ka par Mārtužas kandidatūru komisijai Saeima vienbalsīgi nobalsoja dienu pēc šī tvīta.

Savu jaunāko kritiku konvencijai viņa turpina: “Konvencija konstruē dabā neeksistējošus dzimumus, tādējādi sajaucot mūsu kultūrā tradicionālo izpratni par dzimumiem un to lomu ģimenes veidošanā.” Tā vienkārši nav taisnība. Konvencijā rakstīts, ka “ar terminu  “dzimums”  tiek  saprastas  sociālās  lomas,  uzvedība,  nodarbošanās  un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem”. Kā redzams, tur nekas netiek “konstruēts”. Iespējams, Mārtužai nesapratni radījis tas, ka angliski tiek lietoti divi vārdi – gender un sex. Bioloģisko dzimumu apzīmē otrais, savukārt pirmajam atbilstošāks tulkojums būtu dzimte, tomēr šis vārds mūsu sabiedrībā īsti nav iegājies, kaut gan tieši tas tiek izmantots Stambulas konvencijā, lai arī iztulkots kā “dzimums”. Ja deputātei nav izpratnes, ar ko tie atšķiras, tad internets ir pilns ar skaidrojumiem, piemēram, šo.

Savu argumentāciju par to, kāpēc Stambulas konvencija nav nepieciešama, turpina šādi: “Konvencijā minētie jautājumi vairumā gadījumu jau tiek risināti nacionālajā likumdošanā, tāpēc nav nepieciešama ārējā kontrole, kas ierobežo mūsu tiesības pašiem lemt likumus savā zemē.”

Taču tajā nerunā tikai par likumdošanu, tur runā par visaptverošu pasākumu kopumu, lai izskaustu vardarbību pret sievietēm. Piemēram, 11. pants nosaka, ka dalībvalstis apņemas “atbalstīt tādas vardarbības izpēti, uz ko attiecas šī Konvencija, un šī izpēte tiek veikta, lai noskaidrotu minētās vardarbības galvenos cēloņus un sekas, biežumu, notiesāšanas gadījumu skaitu, kā arī to pasākumu efektivitāti, kuri veikti, lai īstenotu šo Konvenciju”.

Paralēli tekstu rakstīšanai es arī studēju maģistrantūrā, un mana maģistra darba tēma ir saistīta ar vardarbību. Neskaitot atsevišķus pētījumus, par to ir ļoti skopa informācija – tāda, kas būtu attiecināma uz visu sabiedrību, faktiski nav. Ir OECD dati, kas liecina, ka dzīves laikā vardarbību ģimenē pieredzējušo sieviešu īpatsvars starp OECD dalībvalstīm mums ir piektais augstākais, un SKDS pētījums, kurā ievākta informācija par sabiedrības attieksmi pret vardarbību.

Ar to ir daudz par maz. Stambulas konvencijas ratificēšana Latvijai uzliktu pienākumu nepieciešamos datus ievākt, un tas ir kritiski svarīgi, lai saprastu, cik ar vardarbību saistītas problēmas ir izplatītas sabiedrībā, taču pašlaik neizskatās, ka kādam politiskā līmenī tas interesētu.

Tāpat Konvencijas ratificēšana arī liktu aizlāpīt caurumus likumdošanā, kas saistīti, piemēram, ar seksuālu uzmākšanos: “Konvencijas dalībvalstis pieņem normatīvos aktus un veic citus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka krimināli vai citādi juridiski tiktu sodīta jebkāda nevēlama verbāla, neverbāla vai fiziska seksuālā uzvedība, kuras mērķis vai sekas ir  cilvēka cieņas aizskaršana, īpaši tad, ja tiek radīta iebiedējoša, naidīga, pazemojoša, apkaunojoša vai uzbrūkoša vide.”

Ja nu kāds vīrietis šo lasa un brīnās: “Kas tad nu, es vairs nevarēšu svešām sievietēm uzsaukt uz ielas, iekniebt dibenā vai teikt – smuki pupi?”, tad atbilde ir gaužām vienkārša – jā. Vienīgais, kuram tas liek justies labi, esi tu, un varbūt tavi draudziņi, kam pēc tam padižoties ar saviem “varoņdarbiem”. Bet ne jau man tas būtu jāstāsta. Par to jau runā. Zini kas? Sievietes. Gandrīz katru dienu par šādiem gadījumiem var lasīt soctīklos. Un tas notiek katru dienu. Pajautā, cik sievietēm nācies saskarties ar šādiem gadījumiem un kā tas licis viņām justies. Pajautā, cik sievietēm ir bail vienām iet pa ielu tumsā vai garām vīriešu kompānijām, un pajautā, kāpēc.

Tas nav OK.

Es zinu, cik viegli ir pieturēties pie savām pārliecībām un domāt, ka es jau neko sliktu nedaru. Vislabākais veids, kā to darīt, ir ieklausīties tajos, kurus mūsu rīcības skar. Sataisīji sūdus? Atzīsti, ka sataisīji sūdus (bez visādiem “jā, bet”), mēģini tos neatkārot, mācies, izglītojies, un, ja redzi, ka kāds cits dara kaut ko līdzīgu, norādi uz to. Šķetināt savas seksistiskās (vai jebkuros citos aizspriedumos balstītās) domas un rīcības nav patīkami, bet tas ir nepieciešams, ja vēlamies cieņpilnāku un drošāku sabiedrību.

Mēs joprojām esam ļoti aizspriedumaini, mums joprojām patīk sterotipizēt. Tie var būt dažādi sīkumi, kā, piemēram, jaunajā vakcinēšanās reklāmas kampaņā, kurā, kā pareizi norādīja Luīze Stabinģe, redzama dzimumu stereotipizācija. Tas nenozīmē, ka visi kampaņā iesaistītie ir seksisti, taču tas parāda, cik dziļi šādas idejas iesēdušās mūsu apziņā.

Un tās būs grūti izmēzt, it sevišķi tad, ja tādi portāli kā NRA regulāri drukās šādus tekstus: “Ja vīrietis noslepkavo sievieti, tad tā ir slepkavība, bet ja sieviete noslepkavo vīrieti, tad tā ir liecība par vīrieša vardarbību pret sievieti, kurai tādā gadījumā pienākas palīdzība un atlīdzība par viņas lielajām ciešanām.” Tie ir vienkārši meli. Stambulas konvencijā teikts, ka “vardarbība ģimenē nesamērīgi skar sievietes un ka arī vīrieši var kļūt par upuriem vardarbībai ģimenē”.

Taču konkrētā raksta autora Arņa Kluiņa apšaubāmo kontaktu ar realitāti vislabāk, manuprāt, izceļ šis citāts: “Lai nu ko var pārmest Latvijas policistiem, bet tikai ne to, ka viņi neizmeklē noziegumus, kuru personāži nemaz nav jāmeklē, jo tie ir kopš paša sākuma zināmi.” Ja Kluinis būtu runājis kaut ar dažām sievietēm, kas pēc izvarošanas vērsušās policijā, viņš zinātu, ka runā aplamības. Tomēr šaubos, ka viņš šo tekstu lasīs, un šaubos, ka viņš par šīm tēmām runā ar sievietēm, kam nebūtu Mārtužai radniecīga domāšana, tāpēc nemēģināšu pārliecināt.

Diemžēl sabiedrībā trūkst izpratnes par to, par ko patiesībā ir runāts Stambulas konvencijā, bet savus uzskatus balsta NRA tipa murgojumos, kas, lai arī varētu šķist salīdzinoši margināls portāls, veiksmīgākajās aizvadītā mēneša dienās spējis piesaistīt līdz pat 100 000 lasītāju.

Mārtuža kritiku noslēdz, sakot: “Ja kaut kas esošajā sistēmā nestrādā, tad to jārisina pašiem, nevis apšaubāmiem ārvalstu un vietējiem “ekspertiem” no karojošo feministu organizācijām.”

Es tam nepiekrītu. Iestāties pret Stambulas konvenciju, vienlaikus nepiedāvājot alternatīvus risinājumus esošajām problēmām, faktiski nozīmē iestāšanos par status quo. Kamēr sabiedrībā un politikā ir milzīgs skaits Mārtužai līdzīgi domājošo, tas, kas mums ir nepieciešams, ir ārvalstu un vietējie eksperti (bez pēdiņām) un karojošo feministu organizācijas.

Lai novērstu iespējamos interešu konfliktus, par visu šeit publicēto saturu atbild viena persona, nekas netiek saskaņots ar reklāmdevējiem vai citiem sponsoriem. Dzīvot ir dārgi, rakstīt ir laikietilpīgi, domāt mēdz būt grūti. Kļūsti par neatkarīgas domas atbalstītāju šeit. Ja vēlies sniegt vienreizēju atbalstu, to iespējams izdarīt te.

Publicējis Mārtiņš Stabinģis

Domāju, mācos, rakstu.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

Create your website with WordPress.com
Sākt darbu
%d bloggers like this: