Orbāns, nacionāļi un zāles pret “geju”

“Nacionālā apvienība” saņēmusi jaunu dekora elementu, ar ko nu dižojas savos soctīklos, proti, Ungārijas premjerministra Viktora Orbāna pateicības vēstuli, laikā, kad Ungārija pieņēmusi pret seksuālajām minoritātēm vērstus likumus. Orbāns “dziļi novērtē atbalstu, ko NA izrādījusi”, un saka, ka jaunā likuma pamatprincipi ir “bērnu aizsardzība no kaitējoša satura vecāku tiesību izvēlēties bērnu izglītību pēc viņu pašu sirdsapziņas”.

Ja skatās šādā formulējumā, tad izskatās labi – kurš gan iebilstu pret bērnu tiesību aizsardzību un pret vecāku tiesībām izvēlēties, kā audzināt savus bērnus. Tomēr uzturēties pie šī arī nebūtu pareizi, jo tas ir maldinošs.

Par Ungārijas likumu biju lasījis tikai medijos un publiskajā telpā, tādēļ nolēmu, ka pareizākais būtu atrast pirmavotu. Pēc kādas stundas internetos konstatēju divas lietas – ir grūti atrast ar Ungārijas likumdošanu saistītu informāciju, nerunājot ungāru valodā, un ka jaunais likums patiešām ir vērsts pret LGBT+. Izmaiņas, kas ietver grozījumus likumos, kas saistīti ar bērnu tiesību aizsardzību, ģimenes aizsardzību, izglītību un medijiem par kaitīgu saturu nosaka tādu, kurā veicināta/slavēta (angļu val. – promote) vardarbība, dzimumidentitāte, dzimumu maiņa un homoseksualitāte un seksuāli akti.

Ja par pirmo būtu skaidrs, kas ar to domāts, tad homoseksualitāti veicinošs/slavinošs saturs gan izklausās ļoti savādi. Seksualitāte nav kaut kas tāds, ko var ierosināt vai veicināt, neatkarīgi no satura, kas tiek patērēts. Tā ir tāda, kā ir.

Geju, citējot Elitu Veidemani, “homopropagandas” dēļ nekļūtu vairāk. Tomēr pastāv iespēja, ka, mainoties sabiedrības attieksmei, būtu mazāk to, kas baidās savu orientāciju atklāt. Turpinot seksuālās minoritātes stigmatizēt, pastāv lielāka iespēja, ka vairāk cilvēku paliks “skapī”, kas, manuprāt, ir tieši tas ko vēlas Orbāns un ko vēlas viņa atbalstītāji – arī NA. Viņiem šādi gājieni, šķiet, ir labas zāles pret “geju”, sak’ – no acīm prom, no sirds laukā.
Bet ko tas nozīmē šiem cilvēkiem? Tas nozīmē turpināt viņus dehumanizēt, atzīstot par sliktākiem kā heteroseksuālus cilvēkus.

Es neesmu eksperts bērnu attīstības un seksualitātes jautājumos, taču man ir bijusi iespēja ar tādiem runāt, tādēļ citēšu vienu no viņiem – bērnu psihiatru Ņukitu Bezborodovu: “Ir jāsaprot, ka seksualitāte ir spektrs, kam mēs atrodamies tuvāk vai tālāk vienai pusei.”

Tālāk šajā pašā rakstā viņš saka: “Pusaudžu vecumā viens no galvenajiem uzdevumiem ir veidot identitāti, kas lielā mērā veidojas caur piederību grupai”. Ja cilvēks pēc kādas pazīmes atšķiras un “normālā” grupa viņu atstumj vai nepieņem, tam ir negatīvas sekas.

“Sākot ar emocionāliem traucējumiem. Homoseksuāliem jauniešiem arī citās sabiedrībās ir augstāks depresijas, pašnāvību risks. Un tas nav saistīts ar to, ka viņiem smadzenes būtu citādākas, tas ir saistīts ar sociālo stigmu un atstumšanu,” norādīja speciālists. “Problēma ir tāda, ja mēs atstumjam sabiedrības grupu, mēs liedzam viņiem piedalīties sabiedrības būvēšanā, liedzam pilnībā realizēt potenciālu.”

Tātad faktiski, tas ko dara Ungārija, ir rada risku, ka vēl vairāk jauniešu, kas neietilpst pareizajos rāmjos, būs lielāks risks saskarties ar depresiju un citām psihiskās veselības kaitēm. Un lielāks risks, ka vairāk pusaudžu no dzīves aizies paši. Aizbildinoties ar bērnu aizsardzību, Ungārija rada lieku risku LGBT+ bērniem. (Vai bērniem, kuri izaugot kļūs par LGBT+ kopienas daļu, ja šo lasa kāds, kurš domā, ka pirmās domas par seksu ir tikai pēc 18. dzimšanas dienas.)

Orbāns vēstulē raksta, ka NA atbalsts viņam apstiprina – mēs esam pareizajā pusē. Viņš atkārto, ka “tikai vecākiem ir jāizvēlas, kā audzināt bērnu, un neviens ārējs spēlētājs nevar noteikt, kā cilvēkiem savas dzīves jādzīvo savā valstī”. Bet arī šī nav tasnība. Ne velti gan mums, gan citās valstīs ir likumi, kas īpaši paredzēti tam, lai aizsargātu bērnus. Vecāks izvēlas, kā audzināt bērnus, bet tas nav tikai vecāks. Turklāt jaunais likums arī ierobežo mācības par homoseksualitāti. Es nezinu, kā tas izpaudīsies individuālā līmenī, bet, liedzot skolās mācīt par to, ka pastāv ne tikai heteroseksuāli cilvēki, kādas iespējas ir tiem, kas savus bērnus par to vēlas izglītot? Vai vecāks drīkstēs saviem bērniem dot lasīt grāmatas, kurās “veicina” homoseksualitāti? Vai arī viņiem būs jānodrošina, lai viss bērnu paterētais saturs būtu “tikumīgs”, citādi vecākus sodīs?

Orbāns vēstules noslēgumā izsaka apņēmību aizsargāt “ģimenes vērtības un kultūru”. Ja teksta apakšā nebūtu Ungārijas premjera paraksta, tas tikpat labi varētu būt no kādas NA preses relīzes.

Mēs diez vai spēsim palīdzēt cilvēkiem Ungārijā, taču notikumi tur, manuprāt, ir priekštvēstnesis tam, ko varam sagaidīt arī te. Ungārijas konstitūcijā ģimene ir definēta, to pašu vēlas izdarīt Latvijas konservatīvie. Ungārijas likumos vairākkārt minēta “morālā attīstība” (jo kurš gan cits, ja ne valsts definēs to, kas ir morāls), kas sasaucas ar mūsu tikumisko audzināšanu.

Tomēr mēs varam cīnīties pret atsevišķu politisko spēku vēlmi mūs bīdīt aizvien neiecietīgākas sabiedrības virzienā. Viens, protams, ir vēlēšanas, taču varam kaut ko darīt ikdienā.

Strādājot pie kāda cita raksta, Bezborodovs man teica: “Vienīgais pierādītais veids, kā cīnīties ar aizspriedumiem un stigmu sabiedrībā, ir pozitīvs sociāls kontakts. Un ne obligāti tam jābūt [tiešam] kontaktam, piemēram, draugs vai klasesbiedrs, kurš pēc kaut kādas pazīmes ir atšķirīgs, bet, ja tu to zini, ka viņš tik un tā ir tikpat labs kā visi pārējie, tad tev nav vēlmes izolēties un sociāli distancēties.”

Politiķi bieži nav tie, kas daudz ko saprot nozarēs, kas saistītas ar cilvēka emocionālo labsajūtu. Viņi bieži rīkojas pilnīgi pretēji tam, kas būtu sabiedrības interesēs. Tāpēc es aicinātu klausīties nevis viņos vai kādos citos “speciālistos”, kuri cits citu uz riņķi citē (juristi, filozofi, literāti utt.) bet gan speciālistos un, pirmkārt, cilvēkos, kas pieder šīm grupām. Un arī tos, kuriem Ungārijas jaunie likumi un Latvijas politiķu atbalsts tiem šķiet pieņemams, aicināt savos viedokļos ņemt vēra to, ka mēs runājam par tādiem pašiem cilvēkiem kā mēs un par pavisam reālām viņu ciešanām, ko var novērst vēl pirms to rašanās.

Publicējis Mārtiņš Stabinģis

Domāju, mācos, rakstu.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

Create your website with WordPress.com
Sākt darbu
%d bloggers like this: