Veču asaru augstā cena

Vēlīnajos pusaudžu gados man bija dažādi pārdzīvojumi – par mīlestību, par draudzību, par dzīvi, par nāvi un par visu pārējo. Šādi pārdzīvojumi attiecīgajā vecumposmā ir normāli, taču situāciju nedaudz sarežģīja tas, ka, izņemot pāris cilvēkus, man īsti nebija, ar ko par tiem runāt. Kombinācijā ar pārmērīgu alkohola lietošanu, ko tolaik darīju ļoti aktīvi, šie pārdzīvojumi mēdza izlauzties tādās formās, kādās es vairs nespēju šīs reakcijas kontrolēt. Reizēm tā bija muļķīga un pārgalvīga rīcība, citreiz kļuvu ļoti nejauks pret citiem, bet bija arī posmi, kad vienkārši raudāju. Varētu pat teikt – histērski. Ne vienmēr, bet gadījās.

Taču ne par savu “grūto bērnību” gribēju runāt. Gribēju pastāstīt par to, kā cilvēki uz šiem maniem jūtu uzplūdiem reaģēja – nosodoši. Protams, man sociālajā lokā, kas tolaik bija gana plašs un aktīvs, bija viens vai divi, vai varbūt trīs, kas nenosodīja, taču konsenss bija, ka tā uzvesties gluži nepienākas. Un man par šo uzvedību vienmēr bija kauns gan nākamajā dienā, gan nedēļu vai mēnesi pēc tam. Patiesībā pagāja vairāki gadi, lai es nejustos slikti, par to, ka jūtos slikti.

Skaidrs, protams, ka mani draugi un pat par draugiem tuvāki cilvēki ne jau aiz ļauna prāta bija nosodoši. Tas vienkārši ir pašsaprotami – veči neraud, večiem nesāp un, pat ja sāp, tad tikai mazliet un tikai uz īsu brīdi. Mani pusaudziskie izlēcieni bija kaut kas ārpus šīs normas.

Kā tad īsti vīrietim būtu jāuzvedas? It kā jau – cik cilvēku, tik viedokļu. Taču kaut kādi stereotipi un priekšstati ir raksturīgi ikvienam, tie var būt balstīti gan personīgajā pieredzē, gan iemācīti un sabiedrībai raksturīgi. Ne velti vīrieši ir “stiprais dzimums”, “apgādnieki”, “mednieki” un tā tālāk, un tālāk. Fokusēšos uz pirmo.

Būt “stipram” nenozīmē tikai varēt uznest kartupeļu maisu uz sesto stāvu. Tas nozīmē arī nebūt vājam emocionāli, visupirms jau neraudot. Tas nozīmē nepagriezt otru vaigu, bet sist pretī. Tas nozīmē strīdā kliegt skaļāk, jo tas, kurš skaļāks, tam vairāk taisnības. Būt stipram nozīmē būt līderim, būt alfa, vienmēr sasniegt mērķus, vienmēr saņemt to, ko tu vēlies. Jo tā normāli veči dara.

Nav šaubu, ka starp vīriešiem un sievietēm pastāv atšķirības, pirmkārt jau fizioloģiskās, bet atšķiras arī citas pazīmes, piemēram, personības iezīmes, tomēr ir būtiski izcelt, ka runa ir par vidējiem rādītājiem, kas diezgan maz pasaka par personību individuālā līmenī. Un ir sfēras, kur šīs atšķirības ir mazāk skaidras, piemēram, emocionalitāte. Viedokļi dalās, skatoties no evolucionārās perspektīvas, nebūtu grūti iedomāties, ka sievietes-mātes-aprūpētājas patiešām ir emocionālākas par vīrieti-apgādnieku-cīnītāju, jo katram ir savas funkcijas. Tomēr, veidojot šo publikāciju, man neizdevās atrast pārliecinošos datus, kas šo hipotēzi apstiprinātu. Drīzāk pretēji – ja runājam par emocionālo reaktivitāti, izskatās, ka vīriešiem un sievietēm tā faktiski neatšķiras, vismaz tad, ja runā par amigdalas ierosu. Ja skatās uz citām pazīmēm, tad atšķirības ir novērojamas, un, jo tālāk no fizioloģiskajiem procesiem ejam, jo lielākas atšķirības var novērot. Vismaz virspusēji.

Tātad, veči neraud, bet kāpēc? Reizēm visvienkāršākā atbilde izrādās pareizā, un man šķiet, ka tā ir arī šoreiz. Proti, mēs esam iemācīti būt stipri. Es nepasaku neko jaunu, par konteksta nozīmi emocionalitātes un dzimumu atšķirībā runā jau sen, un varētu izskaidrot, kāpēc bērnībā zēni emocijas eksternalizē vairāk nekā meitenes, bet pieaugot šī attiecība mainās. Tas man liek domāt, ka veču stiprums ir sociāls konstrukts, kam nav nekāda saistība ar to, kas ir cilvēka dabā. Mēs esam emocionālas būtnes (izņemot atsevišķu traucējumu gadījumā), ir nevis normāli, bet dabiski priecāties, bēdāties, dusmoties un, jā, arī skumt neatkarīgi no tā, kāds ir mūsu dzimums. Tomēr mēs pret to tā neizturamies. Sievietes, tās jau ir tās emocionālās. Mēs, vīrieši, ar visu tiekam galā tikai ar prātu. Vai ne?

Diemžēl tā nav taisnība. Elementārs piemērs ir pašnāvības – nav tā, ka vīrieši tās izdara biežāk. Vīrieši tās izdara vairākas reizes biežāk. Piemēram, pagājušajā gadā tīšs paškaitējums bija 246 vīriešiem un 52 sievietēm. 2019. – pēdējā pirmscovid gadā – 226 un 62. Tomēr “īsta vīrišķība” nekaitē tikai pašam vīrietim. Arī vardarbība ģimenē var sākties kā vienas personas vēlme (vajadzība) dominēt pār otru. Kādēļ to vajag? Tam var būt dažādi iemesli – greizsirdība, zems pašvērtējums, jušanās nevērtīgākam par otru profesionālo, akadēmisko vai citu panākumu dēļ. Un arī nespēja regulēt emocijas.

Ir grūti iedomāties, kā iespējams regulēt emocijas, ja jau no mazotnes māca, ka to izpaušana ir nevēlama. “Paskaties, kāds tu noraudājies, vai tad puikas tā raud? Tā kā tāda meitene,” – vai kāds var godīgi teikt, ka nekad nav dzirdējis šādas vai līdzīgas frāzes attiecinām uz zēniem? Varētu likties, ka mēs kā sabiedrībā esam jau tālu tikuši saistībā ar to, kā mēs izturamies cits pret citu, un, protams, ir krietni labāk, salīdzinot kaut vai ar laiku, kad es biju mazs. Bet vēl aizvien frāzes par to, ko zēniem vai meitenēm, vīriešiem vai sievietēm pieklājas darīt, var dzirdēt ik dienas. Un ne tikai no konservatīvi noskaņotajiem. Tas nav pārsteigums. Dzimumu lomas un tas, kas kuram pienākas, manuprāt, pamatā ir sociāli konstrukti. Ja persona no bērnības ir mācīta, ka kaut kas ir pareizi vai nepareizi, un netiek tīši vai netīši eksponēta citādai informācijai, nav pamata to apšaubīt. Pēc tam, kad bērni ir pašam, šīs pašas taisnības tiek mācītas tālāk.

Ko ar to visu darīt? Pirmkārt, mums katram ir iespēja pārraut šo ķēdi, vispirms padomājot, cik daudz manu rīcību ir skaidrojamas ar to, ka esam mācīti tā darīt. Ja iemācītās metodes nepalīdz, tātad ir jāmeklē citas. Visticamāk, varētu būt vērts pārdomāt, cik šīs mācītās vispār ir pamatotas. Otrkārt, mēs varam to neturpināt savā dzīvē – ne tikai no saviem bērniem, bet arī no apkārtējiem. Negaidīt, ka kāds uzvedīsies tā, kā noteiktam dzimumam pieklātos.

Emocijas un to regulācija ir ļoti sarežģīta. Es to esmu centies apgūt gadiem, bet solīši šķiet mikroskopiski. Un, redzot apkārt cilvēkus, kas vēlas atteikties no tā, ko viņiem mācījuši un kas izrādījies aplams, izskatās, ka arī citiem tas nenāk viegli. Tomēr ir vērts censties. Jo, kamēr vien veči neraud, par to jāmaksā mums visiem.

Raudāšana reizēm izrādās dārgs un laikietilpīgs prieks. Ja vēlies mani atbalstīt ar regulāriem salvešu un citu nepieciešamo atribūtu nodrošināšanu, to iespējams izdarīt te. Ja domā, ka pagaidām pietiktu ir vienu paku, to var izdarīt šeit.

Publicējis Mārtiņš Stabinģis

Domāju, mācos, rakstu.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

Create your website with WordPress.com
Sākt darbu
%d bloggers like this: