Viesturs, salmi un vīrieša trauslais ego

Photo by Pixabay on Pexels.com

Latvijas neitrālākā žurnāliste Elita Veidemane nupat sniegusi kārtējo intelektuālā pacēluma baudījumu mediju patērētājiem, intervējot caurkritušo, atvainojiet, pārprasto, Viesturu Rudzīti, kurš joprojām lepni dēvējas par psihoterapeitu. Intervija, kā jau ierasts NRA, bija cieņpilna, daudzpusīga un objektīva, ko lieliski izteica pirmie vārdi zem Rudzīša bildes: “Par homopropagandas graujošo būtību.”

Teikt, ka Viesturs Rudzītis ir pretrunīgi vērtēts tēls būtu aizskaroši pretrunīgi vērtētiem tēliem. Kopš viņš parādījās manā informatīvajā telpā, kas bija, kad mācījos pirmajā kursā un kad viņu izslēdza no psihoterapeitu biedrības, Rudzītis atkal un atkal izcēlies vienīgi ar seksistiskiem, rasistiskiem, homofobiskiem un vienkārši pret elementāru cieņu vērstiem izteicieniem. Ja tur kādreiz ir bijis milzīgs intelektuālais potenciāls, ko es negribu apšaubīt, to jau gadiem ir aizēnojis milzīgs naids pret visu, kas neietilpst viņa šaurajā un, protams, pareizajā pasaules redzējumā.

Taču pliki ad hominem neesot pieklājīgi, tādēļ vēlējos mazliet iztirzāt Rudzīša atziņas jaunākajā publikācijā.

Kā kārtīgam žurnālistam pieklājas, Veidemane iesāk ar jautājumu, kas nav ne pielādēts, ne piedāvā atbildes, proti: “Neviens mums nav pajautājis: sakiet, lūdzu, vai jūs vēlaties, lai augustā mūsu galvaspilsētu „rotātu” praids? Nē, nevēlamies.” (Šo gan tviterī pirms nepilna gada jautāja Jānis Iesalnieks, un lielais vairums atbildēja, ka vēlas tieši praida Rīgu.) Tad viņa pasūdzējās par Krišjāni Kariņu un Ungārīju, līdz visbeidzot nonāca līdz jautājumam: “Vai tāds ir mērķis – lai visi justos slikti?”

Rudzītis sacīja, ka tas ir ļoti svarīgs aspekts. “Mums katram ir priekšstats par to, kas ir labi un kas ir slikti, kā vajadzētu notikt un kā nevajadzētu. Ar šo cilvēku viedokli (..) būtu jārēķinās, bet notiek tieši pretējais process, un tas grauj cilvēkus iekšēji,” viņš teica.

Rudzītim ir taisnība, ka katram ir savi priekšstati, un taisnība pat tajā, ka būtu jārēķinās, ka pastāv atšķirīgi viedokļi, taču to, ko viņš spītīgi cenšas ignorēt – ne jau viņš būs tas soģis, kurš zinās, kura tad ir īstā pareizība. Tā vietā viņš brīnās, “ka normāli domājoši cilvēki” nav sabrukuši, kas uzreiz parāda šo duālo pasaules redzējumu – esam mēs jeb normāli domājoši un viņi jeb nenormāli domājošie. Būtībā viņš saka – lai arī katram ir savu priekšstati, mūsējie tomēr ir pareizākie.

Tālāk viņš izsaka atbalstu Džordanam Pītersonam, kurš uzskata, ka “pasaulē viss notiek pēc viena scenārija: ļaunums uzvar. Patlaban! Ne mūžīgi – tur darbojas svārsta likums. Viņš arī lieto jēdzienus: haoss un kārtība. Viņš apraksta, kā šodien Kanādā un Amerikā uzvar haoss un kā tas ieņem aizvien lielāku vietu. Pie mums notiek tas pats, tikai tur – ar lielāku jaudu, ar lielāku stulbumu.”

Šeit lieliski parādās Rudzīša un arī paša Pītersona nezinātniskums un ontoloģiskā aprobežotība. “Haoss un kārtība” ir jēdzieni, kas tiek ieslogoti autora personīgajā skatījumā un tam tiek piemeklēti atbilstoši anekdotiski pierādījumi, taču šīs idejas savā būtībā nav apgāžamas. Ja tu neredzi “haosu un kārtību”, tu neskaties pietiekami rūpīgi vai arī vienkārši vēl neesi gana vieds, lai tos saredzētu. Tie nav falsificējami, līdz ar to – nav zinātniski. Taču šāda teorētisko konceptu būvēšana, kur tikai pats autors līdz galam saprot, par ko galu galā ir runa, ir lielisks rīks noteikta tipa intelektuāļiem, jo tā var piesaistīt plašu auditoriju, kur katrs uz šiem abstraktajiem konceptiem var projicēt savas jau esošās pārliecības.

(Plašāka Pītersona kritika lasāma rakstā “The Intellectual We Deserve”. Tā ir pagara lasāmviela, bet, manuprāt, noteikti iztērētā laika vērta.)

Rudzītis turpina ar to, ka Toronto universitātes mācībspēki centās no Pītersona atbrīvoties, un ātri savelk paralēles ar situāciju pie mums. “60 psihologi paraksta atzinumu, ka pieņemamas ir visu veidu ģimenes, jo ģimenes pamatā, izrādās, nav vīrietis un sieviete, un viendzimuma partneru „gimenes” būšot „bērna interesēs”. (..) Zinātņu doktori paraksta šādu vēstuli, un cilvēkiem nav kauna par to, ko viņi dara.”

Kauns parasti tiek raksturota kā negatīva emocija, līdz ar ko Rudzītis jau atkal uzmetas par soģi – ja tu atbalsti viendzimuma ģimenes, tev jājūtas slikti. Viņš pats savu homofobiju nemaz necenšas slēpt: “Un tagad ar tīru sirdsapziņu mūsu bērnudārzos varēs mācīt, ka homoseksualitāte un visas ar to saistītās izdarības ir laba lieta?”

Pirmkārt, interesants būtu jautājums, ko Rudzītis domā ar “visām ar to saistītajām izdarībām”, bet šī atbilde diemžēl izpaliek. Otrkārt, lai arī viņam pašam ir skaidrs, ka homoseksualitāte ir kaut kas slikts, es tam piekrist nevaru. Homoseksualitāte nav laba vai slikta, tā vienkārši ir. Tāpat kā ir labroči un kreiļi, garāki un īsāki cilvēki, ir heteroseksuāli, homoseksuāli, biseksuāli un citi cilvēki. Seksualitāte nav kaut kas, ko būtu nepieciešams vērtēt kategorijās “labs-slikts”, savukārt izglītot bērnus par to, cik dažādā pasaulē dzīvojam – vai tas ir slikti? Man šķiet tieši pretēji.

Tomēr Rudzītis turpina vispārināt savus aizspriedumus uz sabiedrību. “Kāda ir mūsu reakcija, ja redzam mammu ar bērnu? Vai – tēvs, māte kopā ar bērniem dodas uz jūru? Tas mūsu sirdī atbalsojas ar prieku. Bet kāda ir mūsu reakcija, redzot uz ielas divus vīriešus, kas iet, rokās saķērušies? Prieka, piedod, tur nav…”

Es piekrītu tiktāl, ka prieka tur īsti nav. Redzot vecākus ar bērniem, lielākoties esmu diezgan vienaldzīgs. Reizēm bērni izdara vai pasaka kaut ko uzjautrinošu. Reizēm patiešām var redzēt, ka vecākiem patiešām viņu bērni rūp. Taču ļoti bieži redzētais rada arī dusmas. Piemēram, pirms kāda mēneša gāju uz veikalu, un netālu no manis gāja kāda sieviete ar meitu, gadus astoņus vecu. Meitene sūdzējās, ka viņai traucējot soma. Māte atbildēja: “Tev traucē? Zini tādu teicienu – baletdejotājam pat olas traucē.” Meita atbildēja, ka nezina. Māte: “Nu, tev tā soma kā baletdejotājam olas.”

Vai man vajadzēja priecāties tikai tādēļ vien, ka šeit bija “pareizā” kombinācija, proti, māte-meita?

Savukārt mana reakcija, ieraugot divus vīriešus, kas iet pa ielu, sadevušies rokās, vispirms ir pārsteigums, bet pēc tam prieks, ka viņi nebaidās izrādīt savas jūtas, lai arī mūsu sabiedrībā netrūkst rudzīšu un veidemaņu.

Pašam Rudzītim gan rodas pavisam citādas emocijas: “Nereti ir riebums – bioloģiska reakcija, kas atbalsta vairošanās uzvedību un vēršas pret neauglības uzvedību. Šī iekšējā reakcija ir bioloģiski loģiska, sevišķi apstākļos, kad mirstam vairāk kā dzimstam.”

Starp laiku, kad augstskolā mācījās Rudzītis, un mūsdienām ir pagājušas vairākas desmitgades. Nezinu, ko mācīja viņam, bet mums kā biežāko piemēru, runājot par riebuma evolucionāro izcelsmi, minēja sabojājušos ēdienu. Reibumu ne tikai cilvēki, bet arī citi zīdītāji, izjūt, nonākot saskarē ar kaut ko, kam nereti būs kādas ārējas bojājuma pazīmes, piemēram, nepatīkama smarža vai garša.

Zinot, ka Rudzītim ir dažādi īpatnēji uzskati, varbūt viņam homoseksuāli cilvēki patiešām izraisa riebumu, jo, viņaprāt, “geju problēmu” varētu atrisināt, viņus visus apēdot. Tā kā mūsu sugai nav pārāk raksturīgs kanibālisms, šāda doma vien patiešām varētu izraisīt riebumu.

Šo teoriju nevaru ne apstiprināt, ne noliegt, bet drošības pēc uzskatu par vajadzīgu pateikt: Viestur, lūdzu, neēd gejus!

Rudzītis varbūt nezina teorijas par bāzes emocijām, taču viņš zina kaut ko daudz nozīmīgāku – ko jautā katrs, kurš redz “ārzemju gejparādes”. “Kā kaut kas tāds var tikt virzīts kā skaists un publiski atbalstāms?” Atbilde ir ļoti vienkārša – elementāri, un, ja nepatīk, tad neskaties. Man kā publiski atbalstāma nešķiet Rudzīša pašapmierinātā ģīmja redzēšana savā ekrānā, tāpēc viņa intervijas cenšos patērēt tikai tad, ja tās ir uzrakstītas. Bet tas nenozīmē to, ka manas personīgās nepatikas dēļ viņu būtu jāaizliedz kaut kur aicināt.

“Bet tas pretīgums, ko pret seksuālajām minoritātēm ir radījusi šī organizācija – LGBT – nekur nevar pazust. Un ļoti iespējams, ka nebūs kas tajā praidā iet, izņemot Rinkēviču, Streipu un Kariņu,” viņš turpina gāzt žulti. Es īsti nezinu, par ko Rudzītis runā, jo LGBT nekad neesmu uztvēris kā kaut kādu organizāciju, bet, runājot par to, kas ies praidā, varu pacelt roku. Nē, ne tāpēc, ka es piederētu seksuālajām minoritātēm, bet tādēļ, ka atbalstu viņu līdztiesības un vēlos, lai viņiem kā cilvēkiem ir tās pašas iespējas, kas ir man.

Tālāk arī Rudzītis beidzot nonāk pie labējo saldā ēdiena – marksisma. “LGBT ideologi izmanto marksisma propagandas tehnoloģijas, akcentējot upura lomu: viņi apvaino pārējos naidā pret sevi. Ja tāds naids arī ir, tad tas ir pašu LGBT ideologu izprovocēts.” Viss šis apgalvojums ir tik absurds, ka pat neredzu jēgu to sīkāk iztirzāt.

Viņš turpina: “Es, piemēram, nekad neuzdodu sev jautājumu: nez, vai tas cilvēks ir vai nav gejs? Par to, ka Deniss Hanovs ir gejs, es uzzināju tikai pēc tā skandāla, kad viņam kāds bija uzbrucis. Mēs pirms tam esam tikušies diskusijās, man šķita interesants viņa rakstītais. Kāds tam vispār sakars ar gultas dzīvi? Nu, nekāds! Tad kāpēc jāiet tādos praidos, uzsverot tieši šo aspektu?”

Šeit atkal Rudzītis parāda savu ļoti šauro skatījumu – man nav problēmu ar gejiem, kamēr nezinu, ka viņi ir geji, es nesaprotu, ko viņiem vajag.

To var ļoti vienkārši mainīt – pajautā viņiem pašiem.

Pēc dažām konspiratīvām apcerēm par pasaules kārtību, Rudzītis atgriežas pie pašmāju aktualitātēm, sakot, ka ir skolas “ar izteikti gejisku atmosfēru”, kurās “geji sevi demonstrē”. Tā nudien ir traģēdija, vai ne, ka pusaudži pamazām sāk nekaunēties par savu seksuālo orientāciju. Protams, Rudzītim to nesaprast, viņš domā, ka kauns ir kaut kas, kas būtu jājūt visiem, kas domā ne tā kā viņš.

Lai arī līdz šim esmu centies pieturēties tikai pie Rudzīša teiktā, uz intervijas beigām Veidemanei izdevās pagatavot tādus vārdu salātus, kas savā absurdumā konkurē ar Vijas Beinertes atziņām. “Tāds tas liberālā kriminālmarksisma plāniņš, kura ideologs ir šis tehnokrātiskā fašisma vīzijas autors – Klauss Švābs,” viņa saka. Liberālisms, marksisms, fašisms, tehnokrātisms – tas taču ir viss viens. Tas lieliski parāda šīs intelektuāļu grupas argumentāciju – nāk lielais ļaunums, kas grib mūs sagraut, nav svarīgi, ka tas pastāv tikai mūsu galvās, jo pats galvenais ir, ka mums ir bail.

Bet no kā šādiem rudzīšiem tik ļoti ir bail? Es mēģināšu atbildēt labākajās intelektuāļu tradīcijās, izmantojot tikai pašam zināmus konceptus un ne uz ko konkrētu neatsaucoties.

Rudzītim ir bail, jo viņš ir vīrietis, taču viņa izpratne par to, kādam ir jābūt vīrietim, ir aptuveni 40 000 gadu veca un aizvien mazāk ir savienojama ar sociālo realitāti, kurā dzīvojam. Vīrietis vairs nav mednieks-apgādnieks, kurš sagādā visu ģimenei nepieciešamo, kamēr sieviete, kura, saprotams, ir vīra pakļautībā, sēž mājā (alā) un audzina bērnus. Rudzītis ir vīrietis, kurš tūkstošiem gadu ir valdījis pār pasauli, taču pamazām aizvien vairāk cilvēku sāk saprast – mums nevajag šādu valdīšanu, tā nav leģitīma. Mēs – gan sievietes, gan vīrieši (kuri gan droši vien patiesībā nav nekādi vīrieši) – kuri iestājas pret šādu lietu kārtību, kur cilvēka vērtību nosaka viņa dzimums vai seksuālā orientācija, esam drauds, jo sabiedrībā, kurā cilvēkus ciena tāpēc, ka viņi ir cilvēki, Rudzīša pasaules uzskati kļūst aizvien marginālāki un neaktuālāki.

Pasaule, kurā sievietēm un seksuālajām minoritātēm ir tādas pašas tiesības kā vīriešiem, ir drauds Rudzīša būtībai, viņa ego, jo gan Rudzītis, gan viņa domubiedri ir palaiduši garām, ka ir izdomāts kaut kas labāks par vardarbību. Jau sen. Bet viņi nespēj samierināties ar domu, ka mums nevajag varmākas.

Ja vīrietis vairs nav ne apgādnieks, ne valdnieks un pat nedrīkst laiku pa laikam uzšaut sievai, kāda tad vispār ir vīrieša jēga, viņi sev neapzināti jautā. Pašreiz tā ir gaužām vienkārša – mēs varam atzīt priviliģēto stāvokli, ko esam baidījuši tūkstošgadēm, un ieklausīties un atbalstīt tos, kurus tikai tagad sākam atzīt par līdzvērtīgiem cilvēkiem. Manam dzimumam vai orientācijai pašai par sevi nav vērtības. Ja es to pieņemu, mans ego ir pasargāts no lielajiem draudiem, ko nemitīgi izjūt rudzīši un veidemanes.

Publicējis Mārtiņš Stabinģis

Domāju, mācos, rakstu.

One thought on “Viesturs, salmi un vīrieša trauslais ego

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

Create your website with WordPress.com
Sākt darbu
%d bloggers like this: