Noiet Keruaka ceļu

Es pamodos šorīt, 24. jūnijā, un padomāju, cik forši ir nebūt paģirainam, cik forši ir nepārdzīvot par stulbajām lietām, ko vakar esmu pateicis vai izdarījis. Jo ļoti bieži svētki sanāk tieši tādi. Bet ne šogad, ne šoreiz, pārmaiņas pēc “nesvinēt” patiešām nozīmēja nesvinēt – izdzēru divus alus, pirmo reizi mūžā noskatījos “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” un kaut kad pēc tam aizgāju gulēt.

Es tā gribētu vienmēr – nepārdzīvot.

Taču domām, it sevišķi destruktīvām ir tāda mode iezagties galvā, ielauzties apziņā un tur vērpt savus šaušalīgos pavedienus, līdz attopies, ka tās tur tik ērti iekārtojušās, ka ar vienkāršu “please vacate the premises” būs par maz, lai no tām tiktu vaļā. Tā sanāca arī šoreiz. Lūk, un te arī pienāca tāds brīdis, kad iedomājos: “Ak, cik jauki būtu būt kaut kur kārtīgi salīgojušamies no iepriekšējās nakts, pārkarsušam triekt iekšā siltus aliņus, līdz kāda brīdī, pieceļoties no sēdus pozīcijas, es attapos – velns, esmu atkal pālī!” Protams, savu reibumu es censtos noslēpt. Neveiksmīgi.

Būtu aizņēmies laimi no vēl vienas rītdienas.

Šajā domā nav nekā racionāla, bet manā apziņā tā aizņēma tik daudz vietas, ka jājautā sev: vai tu gribi pārdzīvot?

Protams, nē!

Bet tev gribas šādi – otrās dienas pālī – būt.

Nē, nekādā gadījumā!

Bet varbūt tomēr?

Nē, man nepatīk sev pārmest!

Nu, tā jau gan nav taisnība!

Nē, patiešām, es…

Tu tagad sev pārmet.

Jā, bet tikai tāpēc, ka tā doma…

Tā doma, kas ir tavā galvā?

Jā, tā doma…

Kas ir tavā galvā.

Fuuuuuck

Es nodomāju un domāju tālāk.

Man jāatzīstas, ka šādās situācijās ļoti izlauzties cenšas mana apsēstība ar nāvi. Šodien klausījos mūziku, ko sarakstījuši un izpilda mirušie, un iedomājos par to, kā par mirušo pēdējiem darbiem mēdz runāt ļaudis.

“Var dzirdēt, var just, nu tā sajust, līdz kaulam izjust, ka viņš bezmaz vai zināja, ka mirs, ka tā ir tāda atvadīšanās, ka, pēdējā vēstule, pēdējie vārdi, jā.”

Un tad es nodomāju: Klau, mīļie, saņemas, mēs visi to zinām, saprotiet, spoiler alert, bet mēs visi nomirsim.

Un tad, kad es tā pasaku, viņi ar mani negrib draudzēties. Ok, varbūt tik traki gluži nav, bet viņi noteikti negrib runāt par nāvi. Es nepārmetu, man arī negribas runāt par nāvi, bet visu laiku sanāk. Ar sevi, protams. Eju dušā un hop! “Būtu forši izkrist pa logu,” mans ļaunais prāts saka. Es atbildu: Nē, nebūtu gan. Uz kādu laiku viņš liekas mierā, bet tad jau drīz, jau drīz viņš ir atpakaļ ar kādu citu nelietīgu domu. Un tad pienāk tāds brīdis, kā šorīt, kad prāts mani pārliecina, ka es gribu pārdzīvot, ka es gribu apzināti nonākt situācijās, kurās pārdzīvošu.

Ak vai! Ak vai! Kā lai aizbēg no saviem dēmoniem? (Un kā lai aizbēg no klišejām?)

Mēs ar prātu nemitīgi strīdamies. Viņš man saka, ka domāju vai gribu kaut ko vienu, es viņam saku: Nē, tā nav. Mana narcisa daba saka, ka viss, ko es domāju vai gribu, ir labs, jo to taču gribu es. Mana racionālākā un piezemētākā daļa, ko esmu kopis un lolojis pēdējos gadus sešus, saka, ka kļūdās visi, pat es. It īpaši es, jo sevišķi es, visu laiku.

Tomēr visas 70 (vai cik nu viņas tur ir) manas puses ir vienisprātis par vienu – man taču nav par ko sūdzēties. Nu tā, objektīvi uz sevi paskatoties, cik nu objektīvi mēs varam būt. “Tev viss ir, Mārtiņ,” to 70 vai vairāk vai mazāk balsu koris saka.

Es nevaru nepiekrist.

Šeit atļaušos mazu atkāpi uz savu vēsturi. Es nepiedzimu turīgā ģimenē, tieši pretēji. Man nebija bagāts tētis vai mamma, kas sponsorētu augstāko izglītību un sociālo dzīvi, kad biju tajos labajos – bakalaura studiju – gados. Nenoliedzami, manu vecāku finansiālā situācija, kad biju 18 vai 19 gadus vecs, bija krietni labāka par to, kādā tā bija, kad man bija astoņi vai deviņi. Bet. Lai izmācītos bakalauru, es paņēmu studiju kredītu, kas tagad manā ikmēneša budžetā izēd mazu robiņu. Lai sāktu dzīvot Rīgā, man bija jāsāk strādāt, tādēļ mēģināju apvienot pilna laika studijas ar pilnas slodzes darbu. Jā, uzreiz nesanāca, pat paņēmu akadēmisko 3. kursā, bet viss beidzās labi. Jā, man palīdzēja, tomēr beigu beigās esmu vairāk self-made nekā Kailija Dž. vai Donalds T.

Nepārprotiet, es nelielos. Nekā daudz man nav, bet man ir viss, ko varētu vēlēties. Tas ir tik skaisti, vai ne?

Tas būtu, ja nebūtu 70 balsis, kura katra grib kaut ko vēl savu. Vairums no tām tagad ir uzmetušās uz vienu roku un kliedz: “Mēs negribam!”

“Ko mēs negribam?” es apjucis vaicāju.

“To.”

“Ko to?”

“To visu. Iespējas.”

“Es nesaprotu,” es paceļu uzacis.

“Un rūpes. Jā, it sevišķi rūpes.”

“Bet mums rūp,” es cenšos iebilst.

“Taču mēs negribam. Mēs gribam viegli.”

“Bet, bet, bet…” mani iebildumi pārvēršas par vārgiem čukstiem. Es esmu pārspēts, 69 vai vairāk vai mazāk pret vienu, tā ir negodīga un neuzvarama cīņa. Es zinu, ko viņi – šie mani es, ko esmu centies pieradināt un nomierināt – vēlas. Viņi vēlas iet Keruaka ceļu. Tas būs tā, uzburšu jums ainiņu.

Vairāk nekā 40 gadus vecais es sēž mājās un malko savu iecienīto dzērienu. Pēkšņi sajūtu neizturamas sāpes vēderā. Aizskrējis uz tualeti, sāku vemt. Manas acis šausmās ieplešas, ieraugot, ka vemju asinis. Es kliedzu: “Luīze, es mirstu!”

Viņa izsauc ātros.

Mani aizved uz slimnīcu.

Pēc dažām stundām es nomirstu. Pārplīsusi čūla vai kaut kas tamlīdzīgs.

Tas bija Bukovskis, vai ne, kurš teica (un kura dzejoļu izlase patiešām stāv manā grāmatu plauktā), ka vajag atrast to, ko tu mīli, un ļaut tam tevi nogalināt. Keruaks mīlēja viskiju. Es mīlu alu un vīnus. Manas 69 vai vairāk vai mazāk balsis lūdzas, lai ejam Keruaka ceļu. Es mēģinu pretoties, jo ir tik daudz citu ceļu ko iet. Ir taču tik daudz iespēju, es lūdzos.

Es rakstu rakstus, es sāku. Es studēju psiholoģiju, es varu palīdzēt citiem, es raudu.

69 vai vairāk vai mazāk balsis smejas. Viņas zina to pašu, ko zinu es. Cauri aptuveni 70 balsu kakofonijai es sadzirdu: “Kāda tam visam ir jēga? Kāda tam ir nozīme? Vai ir?”

Es nopūšos, jo man nav atbildes.

Viss, ko tu dari, ir pilnīgi bezjēdzīgs. Teksti, ko tu raksti, neko nemaina. Piecus gadus izstudējis psiholoģiju, bet pat nemāki ar cilvēkiem runāt. Kur nu vēl ar sevi tikt galā. Nožēlojams alkāns ar sapņiem par diženumu.

Es aizveru acis, man vairs nav spēka iebilst. Viņām nav gana. Viņas riņķo man apkārt, mētā savas dzēlības, pieprasa savas vajadzības.

Ir tikai viena lieta, kas man jebkad ir kaut cik padevusies un patikusi. Tā ir šī – burtu vilkšana vārdos, vārdu savērpšana teikumos un teikumu salikšana rindkopās, kas beigu beigās izveido kaut kādu tekstu ar vismaz subjektīvu jēgu.

Šis tāds nav.

Šī ir tikai žēlošanās par to, ak, cik grūti, vai, cik grūti man ir!

Gribas nepārdzīvot.

Gribas nebūt atbildīgam.

Pateikt paldies tiem, kuriem ir par ko pateikties, un atvainoties tiem, kam jāatvainojas.

Gribas būt brīvam no pateicībām un atvainošanās.

Tagad.

Droši vien pēc nedēļas vai divām, vai desmit mani vairs nenāks šaubas par to, ka ir labi, ja rūp. Ir labi pārdzīvot.

Bet ne tagad.

Es gribu iet Keruaka ceļu.

Līdz kaut kad varbūt atkal paliks labāk.

Un tad atkal paliks sliktāk.

Nepārmetiet, ja noeju Keruaka ceļu. Un ja nu pārmetīsiet, es atrunāšos, ka beigu beigās bijāt vienkārši ķieģeļi sienā.

Šī ir tā vieta, kur parasti saku par neatkarīgām domām un neatkarīgām naudām. Šoreiz neceļas roka. Tā vietā piedāvāju īsu atskaņošanas sarakstu, ko izveidoju šodienas frustrāciju iespaidā.

Publicējis Mārtiņš Stabinģis

Domāju, mācos, rakstu.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

Create your website with WordPress.com
Sākt darbu
%d bloggers like this: