Kāda ir policijas jēga?

Photo by Suzy Hazelwood on Pexels.com

Bija silta vasaras nakts, kad es, tolaik 16 vai 17 gadus vecs, gāju satikt savu tā brīža sirdsdāmu. Es dzīvoju vienā no Pierīgas pilsētām, viņa – ciemā netālu no tā, līdz ar to mūs šķīra vairāki kilometri. Atzīšos, biju kunga prātā, tādēļ pārāk labi neatceros ne gājienu, ne to, kā nakts beidzās. Taču nākamajā rītā mani pārsteidza kāds negaidīts atklājums. Paņēmis somu, ko iepriekšējā vakarā nesu, pārmetis plecam, atskārtu, ka tā ir neparasti smaga. To atvēris, atradu divus bruģakmens gabalus – tos pelēkos, ko var redzēt uz katras otrās ietves. Gara acīm redzēju uzplaiksnījumus ar iepriekšējās nakts ainām. Mans maršruts veda caur teritoriju, kur tika mainīts ceļa segums. Uz neskaitāmām paletēm bija sakrauti simtiem šādu pelēku ķieģeļu. Acīmredzot biju uzskatījis par vajadzīgu divus no tiem piesavināties.

Lai arī šo atgadījumu pārāk nenožēloju, es noteikti nevarētu teikt, ka ar to lepojos. Manā biogrāfijā tas ir absolūti nenozīmīgs, no apziņas izstumts, līdz brīdim, kad kāds ārējs stimuls neliek to atcerēties. Šāds stimuls nesen uzradās, pateicoties TV3 raidījumam “Degpunktā”, kurā vēstīja, ka kāds sirmgalvis iekūlies nepatikšanās ar policiju, cenšoties nozagt bruģi. Vīrietis teicies, ka gribējis paņemt tikai vienu akmeni, taču likumsargi konstatējuši, ka patiesībā viņš tīkojis pēc vairākiem.

Lai kā arī būtu, vīrietis aizturēts un nogādāts policijas iecirknī, jo “zādzība paliek zādzība”. Nav gan zināms, kā šī sāga beigusies. Skaties.lv rakstīja: “Visticamāk, būvuzņēmējam nodarītā skāde tik tiešām ir salīdzinoši neliela, līdz ar to pret garnadzi netiks ierosināta krimināllieta un vīrietis tiks cauri vien ar administratīvo sodu. Taču ieraksts par šo ne pārāk komplimentējošo notikumu vēl labu laiku būs lasāms sirmā vīra biogrāfijā.”

Ja nu tomēr tiktu ierosināta krimināllieta, vīrietim draudētu līdz diviem gadiem cietumā. Protams, šāds scenārijs droši vien ir diezgan nereāls, bet tomēr. Savukārt Administratīvo sodu likums par pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts valodas lietošanas jomā sodu par zādzību neparedz. Pieļauju, ka vīrieti varētu sodīt par sīko huligānismu, par ko paredzēts naudassods no četrpadsmit līdz simt naudas soda vienībām (viena vienība ir pieci eiro).

Tātad, viena (vai dažu) akmeņu zādzības cena ir 70-500 eiro, vairāku stundu policijas darbs, izčakarēti nervi sirmgalvim, papīru kalni un viss pārējais. Vai tas ir samērīgi? Administratīvo sodu “likuma mērķis ir nodrošināt pārvaldes un sabiedrisko kārtību (..) un atturēt personas no pārkāpumu izdarīšanas šajās jomās”. Es pieņemu, ka konkrētais vīrietis nākotnē bruģi nezags. Bet vai šis bija labākais un efektīvākais veids, kā to panākt? Ja septiņpadsmitgadīgo mani, zogot bruģi, apturētu policija, nevajadzētu aizturēt, aizvest uz tuvāko iecirkni un uzrakstīt protokolu, lai pārliecinātu, ka tā labāk nedarīt. Man pietiktu, ja pateiktu, ka tas var izmaksāt 500 eiro. Es nevaru galvot, ka vairs nekad šāda doma neielīstu tumšā prāta nostūrī kādā citā siltā vasaras naktī. Taču varu diezgan droši teikt, ka 500 (vai pat 70) eiro sods manī radītu vienu lietu – dusmas.

Paskaidrošu ar piemēru. Nepilnu gadu pirms kļuvu par divu nelegāli iegūtu akmeņu īpašnieku, notika mana pirmā nopietnā saskare ar policiju. Nelielā kompānijā bijām ciemos pie viena no draugiem, spēlējām kārtis, iedzērām alu. 16 gadus vecais es vakara gaitā izdzēra četrus vai piecus alus. Vēl vakara (vai agrā rīta) stundā mēs devāmies mājās. Tolaik dzīvoju Ogrē, kas naktīs lielākoties ir ļoti klusa pilsēta. Mūsu ceļš aptuveni 150 metru garumā stiepās pa taisnu, asfaltētu ielu, kura bija labi pārredzama abos virzienos. Tā kā tā bija tukša, mēs gājām pa to, vienam no maniem draugiem bija velosipēds, ko aizņēmos un metu lēnus lokus. Pēc brīža pamanījām, ka uz ielas izgriežas mašīna. Tā kā tā bija tālu, lēnā garā atbrīvojām ceļu un uzkāpām uz trotuāra. Pēc vairākām sekundēm auto mūs sasniedza un apstājās. Tas bija policijas busiņš, kas, protams, apstājās. Kārtības sargi jautāja, kur ejam, teicām, ka uz mājām. Prasīja, vai esam dzēruši, atbildējām, ka nedaudz. Policists prasīja, kāpēc braukāju pa ielu, atbildēju, ka tā bija tukša un labāk apgaismota nekā bedrainais trotuārs. Atbilde viņu neapmierināja. Viņš nolēma pārbaudīt mūsu datus. Uzzinājis, ka esmu nepilngadīgs, viņš kļuva vēl neatlaidīgāks. Pārbaudot alkohola koncentrāciju izelpā, tika konstatētas 0,62 promiles. Bija tikai viens variants – man jādodas uz policijas iecirkni. Es nepretojos.

Te gan piebildīšu, ka policists bija pilnīgs kretīns. Viņa divas kolēģes, kuras īsti nelikās ieinteresētas manis aizturēšanā, sarunā iesaistījās tikai tad, kad likumsargs teica, lai lieku riteni busiņā un kāpju iekšā arī pats. Atbildēju, ka tas nav manējais, tādēļ šis neies cauri. Tikai kolēģu iedrošināts viņš nolēma, ka pietiks ar manis aizturēšanu. Atgriezies iecirknī viņš gan vēlreiz centās pabiedēt, ka būs protokols arī par velosipēda vadīšanu alkohola reibumā. Arī šoreiz kārtības sargu atturēja kolēģu iebildumi. Tāpat mani informēja, ka, ja pareizi sapratu, par alkometra trubiņu būs jāmaksā 11 lati. Policists uzrakstīja protokolu, ne bez kļūdām, ko es pārlasīju un parakstīju. Tad viņš piezvanīja manai mammai, ka jānāk man pakaļ. Kamēr gaidīju, redzēju, kā policists paņem nelietotu alkometra trubiņu, lai samaisītu kafiju. Gan jau viņam par to nebija jāmaksā 11 lati.

Atnāca mamma un mēs gājām mājās. Par laimi, viņai bija jāceļas uz darbu, tā kā policijas zvans bija vien kādu pusstundu pirms modinātāja. Neatceros, ka viņa būtu mani tā nostrostējusi, ka alkohola lietošana man vairs pat prātā nenāktu. Tāpat neatceros, ka sods, kas beigās bija 10 lati, neskaitot alkometra trubiņu, būtu mani atturējis. Taču atceros, ka biju izbesījies par iztērēto laiku. Protokolā bija rakstīts, ka policija mani aizturēja 5:26. Mājās biju neilgi pirms septiņiem. Es šaubos, ka ar no manis iekasētajiem 10 latiem pietika, lai nosegtu algas trim policistiem, kas bija iesaistīti nesekmīgajā manis pāraudzināšanā. Lieki piebilst, ka laikā, kas tika veltīts man, policistiem bija pagrūti nodarboties ar citām policistu lietām. Lai gan to droši nevaru apgalvot, varbūt daļa no policistu darba ir sešpadsmitgadnieku biedēšana ar bargākiem sodiem. Taču varu droši teikt, ka šis gadījums mani neatturēja no tādu pašu pārkāpumu izdarīšanas nākotnē. Vienīgā atšķirība ir tā, ka citās reizēs es nedabūju protokolu.

Kāds iebildīs, ka anekdotiski pierādījumi nav tie spēcīgākie. Es neiebildīšu, lai gan domāju, ka šādi anekdotiski gadījumi ir ja ne katram, tad vismaz katrs pazīst kādu, kuru saskare ar policiju ir beigusies tikai ar to, ka jāsamaksā lielāks vai mazāks sods. Taču iebildīšu tam, ka šis ir jēdzīgs vai produktīvs policijas resursu izlietojums. Cik pamatoti ir sūdzēties par policistu pārslodzi, ja regulāri daudzas stundas tiek izniekotas tam, lai sodītu bruģa zagļus un iedzērušus pusaudžus? Jā, 800 krimināllietu uz vienu izmeklētāju ir absurds, bet vai tas nevarētu būt saistīts arī uz to, kādas funkcijas tā reāli pilda? Likums Par policiju nosaka, ka tās “pienākums ir aizsargāt personu dzīvību, veselību, tiesības un brīvības, īpašumu, sabiedrības un valsts intereses no noziedzīgiem un citiem prettiesiskiem apdraudējumiem”. Policijas darbinieka vispārīgie pienākumi ietver “veikt iespējamos pasākumus, lai novērstu likumpārkāpumu”. Taču izskatās, ka visi kā aksiomu pieņēmuši, ka efektīvākais veids “personu tiesiskajā audzināšanā” ir sodīšana. Un tam nav tikai anekdotiski pierādījumi – piemēram, par Covid-19 ierobežojumu pārkāpšanu Latvijā šī gada pirmajos četros mēnešos piemēroti vairāk nekā 1000 reizes vairāk sodi nekā Igaunijā. Nevis par tūkstoti vairāk. Tūkstoš reižu vairāk. Tas pat nav smieklīgi, tas ir vienkārši traģiski.

 Te vietā ir jautājums – cik efektīva ir šāda nerimstošās sodīšanas prakse? Atrast skaidrojošu literatūru par naudassodu efektivitāti ir pagrūti, un, atzīšos, negribēju veltīt neskaitāmas stundas, meklējot informāciju kriminoloģijas mācību grāmatās. Vienā pētījumā, kas veikts Austrālijā, secināts, ka par sodiem daudz nozīmīgāki ir personiskie faktori. Respektīvi, personu var sodīt par kādu pārkāpumu atkal un atkal, bet tas nenozīmēs, ka viņa uzmanība tāpēc mainīsies. Un personisko faktoru nozīme ir tikai loģiska, ir veikta virkne pētījumu par to saistību ar pakļaušanos autoritātēm, kuros noskaidrots, piemēram, ka cilvēki ar augstākiem apzinīguma un labvēlīguma rādītājiem drīzāk pakļausies autoritātēm. Un arī pretējais ir taisnība – ir iezīmes un īpašības, kas ir saistītas ar likumpārkāpumu veikšanu.

Ja mēs aizejam tālāk un runājam tikai par smagākiem pārkāpumiem, iezīmējas skaidrāka aina. Būtiskākos punktus par noziegumu novēršanu iespējams izlasīt šeit, no kuriem vēlos izcelt vienu – soda smagums nav efektīvs veids, kā novērst noziegumus. Tas droši vien nav noslēpums nevienam, kurš kaut nedaudz interesējies par šo sfēru mazliet plašāk nekā sadaļas “Kriminālziņas” atvēršanu kādā ziņu portālā. Tomēr mūsu sabiedrība un pats galvenais policijā, šādas izpratnes, šķiet, nav. Kamēr “zādzība paliek zādzība”, un mediju katru sīkāko pārkāpēju sauks par garnadzi, kura biogrāfiju izbojās “ne pārāk komplimentējošs” ieraksts, to izmainīt būs grūti.

Mums ir jauna iekšlietu ministre, kura vismaz dažos jautājumos izklausās apņēmīga policiju modernizēt. Taču, lai tā “atturēt personas no pārkāpumu izdarīšanas”, nepietiks ar to, ka tiks nopietni uztverti draudi personas dzīvībai vai veselībai. Jā, tas neapšaubāmi ir būtiski, bet tā ir tikai viena joma. Savukārt policijas attieksme – neizvēlēties sodīt visus – varētu ietekmēt visas likuma sargāšanas sfēras un beigu beigās atvieglot arī viņiem pašiem darbu. Jā, ir gadījumi, kad personas sodīšana vai pat izolēšana no sabiedrības ir ne tikai saprotama, bet pat vēlama, bet vai tādi ir vairums gadījumu? Ja policija galvenokārt darbojas kā soda, nevis noziegumu novēršanas institūcija, kāda ir tās jēga?

Ja pieņemam, ka katrs sods par Covid-19 ierobežojumu pārkāpšanu aizņem vidēji 15 minūtes (šis ir pilnīgi nejauši izvēlēts skaitlis, kura izvelē vados pēc tā, cik ilgs laiks bija nepieciešams, lai reiz sensenos laikos man uzrakstītu brīdinājumu par ielas šķērsošanu neatļautā vietā), visi šī gada pirmajos mēnešos uzsāktie procesi kopā aizņēmuši 6061,5 stundas. Ja darbadiena ir astoņas stundas gara, tad vienai personai tas prasītu 825 dienas nemitīga darba. Pat visoptimistiskākajā scenārijā, kad katrs Covid-19 sods būtu prasījis vienu minūti, tās tik un tā būtu 440 stundas jeb vairāk kā divi pilni darba mēneši. Vai pateicoties šim nenormālajam darba apjomam mēs tikām pasargāti no pandēmijas? Neizskatās. Tad kāda jēga no tā ir bijusi?

Ne lielākas algas, ne uzlaboti darba apstākļi neizmanīs to, ka, tāpat kā ķirurgs visur redz iespēju griezt, policists, šķiet, visur redz iespēju uzlikt sodu. Tas nepadara sabiedrību drošāku. Tas nepalīdz nevienam. Ja administratīvie sodi ir nozīmīgs ienākumu avots valstij, tad valsts nav pelnījusi labāku policiju.

Neatkarīgai domai vajag neatkarīgus līdzekļus. Ja sabiedriskos medijus finansē valsts, bet komercmedijus – reklāmas un abonenti, tad alternatīvam redzējumam uz notiekošo nepieciešami alternatīvi rasti līdzekļi. Kļūsti par neatkarīgas domas atbalstītāju šeit. Ja vēlies sniegt vienreizēju atbalstu, to iespējams izdarīt te.

Publicējis Mārtiņš Stabinģis

Domāju, mācos, rakstu.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

Create your website with WordPress.com
Sākt
%d bloggers like this: