Atlaist Saeimu? Nē, atlaist visus pārējos!

Pirms vairākiem mēnešiem es rakstīju, ka “Nacionālā apvienība”, kopā ar citiem konservatīvajiem spēkiem – “Jauno konservatīvo partiju”, KPV LV un “Zaļo un zemnieku” savienību spērusi pirmo būtisko soli nedemokrātiskas Latvijas virzienā, uz Satversmes tiesas spriedumu reaģējot, sākot plānot izmaiņas Satversmē. Te jāuzsver, ka tā nav manis uzstādīta premisa, tie ir konstitucionālo tiesību eksperta Edgara Pastara vārdi.

Tolaik un joprojām sabiedrībā notikušās diskusijas lielākoties grozījušās par un ap viendzimumu pāru attiecību tiesisko regulējumu, kas neapšaubāmi ir būtisks jautājums, taču par varas partiju uzstādīto precedentu, ka faktiski jebkuru situāciju var izlabot sev par labu, pagrozot Satversmi, vairums cilvēku (vismaz manā burbulī un medijos, ko lasīju saistībā ar notiekošo), faktiski ignorēja. Tikmēr pretējā nometnē šo lēmumu slavēja.
Un nu vien dažu dienu laikā faktiski visi Saeimā pārstāvētie spēki parādījuši, ka demokrātija vai tiesiskums ir nekas vairāk kā vārdi, ko katrs interpretē pēc savas izpratnes. 

Vispirms NA ar JKP, atrodot sev biedru “Saskaņā”, izvēlējās atkal parādīt, ka par Satversmes tiesas lēmumiem tām faktiski ir nospļauties. Taču ar to nebija gana. Ar saviem turpmākajiem izteicieniem daži tīšuprāt cenšas sagraut Satversmes tiesas tēlu, apšaubot tās kompetenci. Es šaubos, ka tādi cilvēki kā Jānis Iesalnieks to nezina. Tas ir rakstīts likumā. Satversmes tiesas kompetencē ir vērtēt likumu un citu normatīvo aktu atbilstību Satversmei. Tas ir gaužām vienkārši. Šie lēmumi var nepatikt. Arī man ir nopietni iebildumi par iepriekšējiem spriedumiem, piemēram, par procentu barjeru vēlēšanās vai par narkotiku lietošanu. Taču tas nemaina to, ka Satversmes tiesa ir rīkojusies savas kompetences ietvaros. Tāpat kā tagad. Politiķiem tas var nepatikt, taču tas nemaina likumā noteikto. Ja kāda norma neatbilst Satversmei, viņu uzdevums ir šo neatbilstību novērst. Tas ir gaužām vienkārši.
Taču atsevišķi aktīvisti neapšauba kādu konkrētu spriedumu, viņi apšauba Satversmes tiesu tās pašreizējā sastāvā pēc būtības.

Tas pats Iesalnieks izteicies, ka “Saeimas balsojums ir labākais apliecinājums ST autoritātes kritumam. Agrāk nekas tāds nebūtu iedomājams.” Būtībā viņš pasaka: “Mūsu, politķu, acīs Satversmes tiesas autoritāte krītas, tāpēc uz tās spriedumiem varam reaģēt pēc pašu iegribām, ignorējot tiesiskuma un varas sadales principus.”

Iesalnieks arī priecājas: “Ja pseidoliberāļi ir nikni par Saeimas lēmumiem un jau sauc pēc tās atlaišanas, tad kaut ko Saeima šodien ir izdarījusi labu.” Šeit viņš jau dara vairākas lietas vienlaikus, vispirms devalvējot visus, kas joprojām atbalsta varas sadali, automātiski viņus ieskaitot viņus “pseidoliberāļos”. (Par cilvēku devalvāciju nedaudz vēlāk.) Otrkārt, līdz ar to viņš atbalstu vai pretestību Satversmes tiesai cenšas padarīt politizētu, proti, ja tu to atbalsti, esi pseidoliberālis (kam parasti loģiski seko šo cilvēku dēvēšana par kreisajiem vai dažādu veidu marksistiem), savukārt ja neatbalsti – kārtīgs latvietis, patriots, konservatīvais un viss pārējais labais (vai labējais). Taču tās ir pilnīgas muļķības! Atcerēsimies, jautājums bija par reģionu reformu. Būtu tikai loģiski, ka šādā jautājumā kreisie būtu tie, kas iestājas par mazāku un decentralizētāku pārvaldību, savukārt labējie – par lielākiem novadiem. Tomēr arī šajā jautājumā pēdējie izmisīgi cenšas padarīt savus oponentus par kreisajiem, neatkarīgi no tā, cik absurdi tas būtu, neaizmirstot pieminēt arī nacionālo un vēsturisko pašapziņu.

“Izskatās, ka likumdevējs Satversmes tiesai iedevis dzelteno kartīti,” priecājas Iesalnieks. Viņa pamatojums tam ir pavisam vienkāršs: “Deputātiem ir tautas nepastarpināti dots mandāts pārstāvēt to nostādnes un vērtības. Satversmes tiesai šāda mandāta nav. Kad Satversmes tiesa sāk spēlēt politiku, iejaucoties likumdevēja kompetencē, nav jābrīnās par pretreakciju.”

Atgādināšu, ka nepastarpināti dota tautas mandāta nav arī valdībai vai prezidentam. Turklāt neviens nepidzimst par Satversmes tiesas tiesnesi. Viņus ievēl. Tomēr būtiskākais šajā visā ir tas, ka deputāts Satvermes tiesai pārmet “politikas spēlēšanu”, kas jau atkal ir absurdi. Satversmes tiesas uzdevums savā būtībā nevar būt nepolitisks, jo tā vērtē vienu juridisko aktu atbilstību valsts pamatlikuma. Politikas definīcijā iekļauta arī valsts darbība, attiecības starp valstīm, tautām, sociālām grupām. Ja politiķi ar lēmumiem, kas skar šīs jomas, iet pretī Satversmei, Satversmes tiesas uzdevums ir to norādīt. Šī “iejaukšanās”, ko Iesalnieks pārmet, ir tiešas sekas pašu politiķu neizdarībām.

Tā vietā, lai savas kļūdas izlabotu, labējie šobrīd ieņem pozīciju, ka nevis šajās kļūdās ir kāda problēma, bet gan tajā, ka kāds atļaujas uz tām norādīt. Tādēļ Iesalnieks un viņa domubiedri cenšas devalvēt Satersmes tiesu kā institūciju, jo tā pagaidām ir izrādījusies vienīgais nopietnais šķērslis uz neērto jautājumu paslaucīšanai zem paklāja. Tā vienkārši atgādināja, ka ir lietas, kas Latvijā nav sakārtotas, kas ietekmē pavisam īstu cilvēku ikdienu. Labējie, protams, to nevēlas.

“Ar uzbrukumu ģimenei pērn novembrī Satversmes tiesa uzkāpa uz ļoti slidenas takas. Šīs institūcijas autoritāte, tostarp Saeimā, šobrīd ir zemāka nekā tā jebkad bijusi. Tā notiek, kad tiesneši sāk spēlēt politiku,” Iesalnieks sacīja vienā no saviem uzsaucieniem. Protams, nekādu datu par to, ka Satversmes tiesas autoritāte ir zemāka nekā jebkad. Taču ne tas ir būtiskais šajā izteicienā. Iesalnieks Satversmes tiesu apsūdz “uzbrukumā ģimenei”, lai arī tās patiesais mērķis bija pasargāt visas ģimenes, nevis tikai tās, ko par ģimenēm uzskata visādi iesalnieki. Bet viņi to ignorē. Pat vairāk, ja Satversmes tiesa “uzbrūk” ģimenēm, ir tikai likumsakarīgi, ka tā tiek pasludināta par vienu no “ļaunajiem” un pret to ir jācīnās.

Šai iedomātajai cīņai labēji gatavojas un par to brīdina citus jau kādu laiku. Ar neonacistiem draudzīgā, bijušā NA ģenerālsekretāra Raivja Zeltīta portālā publicēts, piemēram, raksts ar virsrakstu “Kā uzvarētu kultūrkarus”, kuros viņš sūdzas, ka kultūrkari sasnieguši Latviju, kam iemesls, protams, ir kreisās idejas. 

“Kā jēdziens “karš” liek noprast, visur tiek novilktas līnijas starp  savējo un svešo. Nav neitrālās zonas, nav “apolitiskuma”. Kreisie par  “apolitiskām” sauc tās institūcijas, kuras viņi jau ir pārņēmuši, lai  sabiedrības vairākumam par tām vairs nebūtu teikšanas. Par pārējām  institūcijām viņi cīnās, lai arī tās pārņemtu – un tad savas pozīcijas  pasludinātu par neapspriežamām. Ko dara konservatīvie? Viņi pieņem šo  situāciju. Pietiek! Būtu jāsāk uzdot jautājumi par visām institūcijām,  kuras veido sabiedrisko domu  – kāpēc gan tur nedrīkst iejaukties  sabiedrība un tās ievēlētie politiķi?” raksta Zeltīts.

Lai arī viņš nenosauc nevienu konkrēto institūciju, pavērojot labējo publisko retoriku, ir skaidrs, ka runa ir par ikvienu, kas neatbalsta viņu arhaiskās pārliecības. Viena no tām – Satvermes tiesa. 

Pēc tam Zeltīts saka, ka šīs nenosauktās institūcijas “rīkojas antikonstitucionāli” un ka “politiķiem jāsaņem drosme – ja reiz viņi ir tie, kas nospiež balsojuma  pogu par finansējuma piešķiršanu, tad viņiem ir jāuzdod jautājumi par šo  institūciju darbību”.

Es nedomāju, ka šo “bīstamo” organizāciju nenosaukšana ir nejauša. Jo Zeltīta mērķis nav patiešām, ievērojot demokrātiskas sabiedrības principus, vērsties pret institūcijām, kurās saskata draudus sabiedrībai. Viņa mērķis ir biedēt un radikalizēt sabiedrību.

Tas skaidri redzams citā ierakstā, kura autors ir kāds Roberts Ozols. “Masu patēriņa kultūras un kreiso kontrolēto institūciju sekas ir  redzamas – jaunatnes vidū izplatās komunisma idejas, kā apgalvo Latvijas  drošības dienesti,” viņš raksta, atsaucēs norādot citu Austošajā saulē publicētu tekstu, kam gan autors nav norādīts. Tajā rakstīts: “VDD ir novērojuši jauniešu vidē “centienus popularizēt sociālisma  un komunisma ideoloģiju.” VDD uzsver, ka “salīdzinoši liela daļa no šiem  jauniešiem realitātē nav saskārušies ar komunistiskās iekārtas  pastrādātajiem noziegumiem. Šādas pieredzes trūkuma dēļ jaunieši mēdz  nekritiski attiekties pret interneta vidē izplatīto komunisma propagandu  un neizprot potenciālos riskus, aģitējot par šādas iekārtas  atjaunošanu.””

Pirmkārt, nepieciešams uzsvērt Roberta Ozolu nespēju pašam pārbaudīt, ko viņš raksta. Otrkārt, te skaidri redzama visas Zeltīta organizācijas gatavība sagrozīt faktus, ja tas var palīdzēt viņu mērķiem.

Valsts drošības dienesta ziņojumā rakstīts: 

Līdzīgi kā iepriekšējos gados, 2020. gadā labējo un kreiso ekstrēmistu radītais apdraudējums Latvijā kopumā saglabājās zems. Atšķirībā no Rietumvalstīm, kur aizvadītajā gadā bija vērojams labējā ekstrēmisma radītā apdraudējuma pieaugums, Latvijā minēto ideoloģiju pārstāvji galvenokārt darbojās  vienatnē  vai  apvienojušies  samērā  mazās, marginālās domubiedru grupās.

Pārsvarā šo aktīvistu publiskās darbības tika īstenotas interneta vidē – tiešsaistes sociālajos tīklos “Facebook” un  “Draugiem.lv”,  kā  arī  dažādos  blogos  un  forumos, šajās platformās apmainoties ar līdzīgiem viedokļiem vai izplatot ierakstus, kas veicināja spriedzi un neiecietību starp dažādām etniskajām grupām un rasēm, kā arī tādus, kuru mērķis ir diskreditēt Latvijas dalību NATO un ES. VDD vērtējumā šādu ierakstu nekritiska izplatīšana, kā arī sociālo tīklu platformu uzturētāju nereti novēlotā reakcija uz šādu saturu veicina atsevišķu personu radikalizāciju.

Uz  vardarbību  vērsto  labējo  ekstrēmistu  vidē tika  konstatēta  saziņa  ar  Rietumvalstīs  dzīvojošiem domubiedriem. Pārsvarā kontaktēšanās notika interneta vidē  un  dažādās  attālinātai  komunikācijai  paredzētās lietotnēs. Pastāv risks, ka aizvien vairāk šādu, it sevišķi gados jaunu, labēji noskaņotu indivīdu mēģinās pieslieties starptautiskajiem  labējo  ekstrēmistu  tīkliem.  Tas  var veicināt šo personu radikalizāciju un palielina iespēju, ka viņi var iedvesmoties no Rietumvalstīs dzīvojošo labējo ekstrēmistu  veiktajiem  uzbrukumiem  un  vardarbības izpausmēm pret citādi domājošajiem. Šādi piemēri no citām valstīm var netieši pamudināt uz vardarbību vērstos labējos ekstrēmistus atkārtot līdzīgas darbības arī Latvijā.

Savukārt kreiso ekstrēmistu grupējumi mūsu valstī nav plaši pārstāvēti, ņemot vērā Latvijas sabiedrības vēsturisko negatīvo pieredzi ar komunistisko iekārtu. Šo grupējumu organizētības līmenis un spēja piesaistīt sekotājus ir zema. Tomēr jauniešu vidē VDD ir novērojis atsevišķus centienus popularizēt sociālisma un komunisma ideoloģiju. Jāuzsver, ka salīdzinoši liela daļa no šiem jauniešiem realitātē nav saskārušies  ar  komunistiskās  iekārtas  pastrādātajiem noziegumiem. Šādas pieredzes trūkuma dēļ jaunieši mēdz nekritiski attiekties pret interneta vidē izplatīto komunisma propagandu un neizprot potenciālos riskus, aģitējot par šādas iekārtas atjaunošanu.

Pirmkārt, gan labējo, gan kreiso ekstrēmistu radītais apdraudējums ir zems, tas ir pirmais, ko VDD norāda dažās rindkopās, kas veltītas ekstrēmismam un radikālismam un paramilitārajām organizācijām. Labējie to ignorē. Kreisajiem radikāļiem 50 lappuses garajā ziņojumā ir veltīta viena rindkopa, kas ir divreiz mazāk nekā labējo ekstrēmistiem.

Gan Roberta Ozola, gan anonīmijā tekstā tiek izlaists vārds “atsevišķi”. Pilnīgi iespējams, ka tie ir kādi desmit censoņi, kas patiešām tic komunisma ideoloģijai un cenšas to popularizēt. Vai atsevišķus gadījumus, kad kāds cenšas izplatīt radikālu ideoloģiju, var uzskatīt par liecību kultūrkaram, par ko mums draud Zeltīts ar domubiedriem?

Runājot par iespējamiem kreiso ekstrēmistu radītajiem riskiem, VDD faktiski nemaz nemin, kādi to būtu. Savukārt par labējiem iezīmējas cita aina: “Pastāv risks, ka aizvien vairāk šādu, it sevišķi gados jaunu, labēji noskaņotu indivīdu mēģinās pieslieties starptautiskajiem  labējo  ekstrēmistu  tīkliem.  Tas  var veicināt šo personu radikalizāciju un palielina iespēju, ka viņi var iedvesmoties no Rietumvalstīs dzīvojošo labējo ekstrēmistu  veiktajiem  uzbrukumiem  un  vardarbības izpausmēm pret citādi domājošajiem.

Nav tālu jāmeklē, lai atrastu piemērus Latvijas labējo draudzībai ar ārvalstu ekstrēmistiem. Tos var atrast paša Zeltīta personā. 

Gan VDD ziņojums, gan šo cilvēku darbības skaidri parāda, kuri ir lielāks drauds sabiedrībai. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka tas nav vienkārški kaut kāds anonīms tviterjānis vai raivis, tās ir personas, kas ieņēmušas vai joprojām ieņem augstus amatus valdību veidojošā partijā. Viņi demonizē savus oponentus, apsaukājot par “kreisajiem”, “liberāļiem”, “marksistiem”, labi zinādami, ka vairums tādu nav, taču tam nav nozīmes. Tas palīdz uzturēt nošķīrumu mēs/viņi.

Mani šo personu aktivitātes satrauktu daudz mazāk, ja tās pārstāvētu, piemēram, NS “Taisnīgums” vai kādu citu marginālu partiju. Taču viņi ir no NA, kas, manā skatījumā ir šībrīža lielākais apdraudējums demokrātijai Latvijā. Un pārējās Saeimas partijas, pat “kreisie” “Attīstībai/Par!” un “Jaunā vienotība” to pieļauj. NA nav populārākā partija Latvijā, taču jau kādu laiku izskatās pēc ietekmīgākās. Arī koalīcijas sarukšana līdz četrām partijām  ir tiešas sekas viņu rīcībai.

Pašlaik mums, skatoties pēc frakciju pārstāvniecības Saeimā, faktiski ir mazākuma valdība – šiem četriem spēkiem, ja pareizi saskaitīju, ir 47 vietas parlamentā. Vairākumu balsojumus būs iespējams nodrošināt tikai, pateicoties “stabilitātes grupām” un citiem KPV LV pārbēdzejiem. Ja pārstāvniecības demokrātija patiešām pārstāv attiecīgā politiskā spēka elektorātu, vai tiešām KPV LV vēlētāji, kas atdeva balsis tieši par šo spēku, gribēja, lai deputāti mēģina savu politisko nāvi atlikt, kļūstot par valdošās koalīcijas klēpju sunīšiem. Es šaubos. Atgādināšu, šīs partijas programmā minēto: “Partija “KPV LV” uzskata, ka mēs, Latvijas tauta, vairs nevaram  atļauties turpināt kā līdz šim. Latvijai ir nepieciešams lūzums. To  iespējams panākt tikai nomainot esošos varas politiķus.” Pirmais svarīgais “darbs” bija: “Likvidēt Koalīcijas padomi, jo Latvijas pārvaldību nevar uzticēt pelēkajiem kardināliem.”

KPV LV nevienam nerūp. Es saprotu, katrs it kā atbild sava elektorāta priekšā, taču es tam neticu. Es neticu, ka tas patiešām rūp koalīcijas partijām. Tām rūp vara. Man grūti iedomāties citu iemeslu, kādēļ lai AP un JV būtu nolēmušas vai piekritušas izmaiņām koalīcijā, ja pašas iepriekš nebija izvirzījušas uz jauniem ministru krēsliem. Taču šis lēmums tika pieņemts, turklāt tas tika pieņemts plnīgi nost no sabiedrības acīm.

Ar savu izdabāšanu labējo spēku prasībām, NA un JV tās atkal un atkal leģitimizē. Ja tām patiešām būtu principi, tās nebūtu vienā koalīcijā, nemaz nerunājot par “kopīgas valodas” atrašanu, atsevišķās pašvaldībās startējos kopīgos sarakstos. NA un JV ir skaidri parādījušas, ka tām vara rūp vairāk nekā demokrātija un tiesiskums.

Lai mainītu jebkuru Satversmes pantu, izņemot 1.-4. un 77., pietiek ari 2/3 deputātu balsīm. Kāpēc lai šie spēki, kuru radikālākos elementus leģitizimē pat “kreisie”, turpinot ar tiem sadarboties, nemēģinātu to aizvien vairāk un vairāk izgrozīt pēc savas patikas? Ja pagaidām atklātus aicinājumus likvidēt Satversmes tiesu neviens neizsaka, es nebūšu pārsteigts, ja drīz izskanēs arī tādi.

Pliks vārds pats par sevi neko nenozīmē. Atgādināšu, ka arī Padomju Savienības konstitūcija dižojās ar “demokrātiju”. Mēs labi zinām, kā tas strādāja patiesībā.

Neatkarīgai domai vajag neatkarīgus līdzekļus. Ja sabiedriskos medijus finansē valsts, bet komercmedijus – reklāmas un abonenti, tad alternatīvam redzējumam uz notiekošo nepieciešami alternatīvi rasti līdzekļi. Kļūsti par neatkarīgas domas atbalstītāju šeit. Ja vēlies sniegt vienreizēju atbalstu, to iespējams izdarīt te.

Publicējis Mārtiņš Stabinģis

Domāju, mācos, rakstu.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

Create your website with WordPress.com
Sākt
%d bloggers like this: