Pasaulē nav taisnīguma, tas ir mūsos pašos

Dažiem vienkārši ir vairāk nekā citiem. Tas ir fakts. Kādi naivi ideālisti varbūt mēģinātu iebilst, taču viņiem drīz vien atbildētu – tā pasaule ir iekārtota, daži dara vairāk, cenšas vairāk, dod atpakaļ sabiedrībai vairāk. Respektīvi viņiem būtībā pienākas vairāk.

Šādai pasaules kārtībai ir dramatiskas sekas. Laikā no 1975. līdz 2018. gadam ienākumu nevienlīdzība ASV palielinājusies tiktāl, ka 1% bagāto cilvēku gada ienākumi palielinājušies vairāk nekā trīs reizes, savukārt trūcīgajiem – pat ne divas reizes. Nedaudz vairāk nekā 40 gadu laikā bagātākie 10% no pārējiem, lietojot Noama Čomska vārdus, nozaguši 47 triljonus dolāru.

Protams, var jautāt, kāds mums sakars ar ASV, pie mums ir citādāka ekonomiskā situācija, mēs kapitālisma augļus plūcam vien 30 gadus. Taisnība. Taču neoliberālisma idejas, kas lielā mērā atbildīgas pie nevienlīdzības pieaugšanas gan ASV, gan, piemēram, Lielbritānijā, ir aktuālas pie mums. Netrūkst cilvēku, kas tic, ka tirgus maģiskā roka visu sakārtos un tiem, kas “vēlas kaut ko sasniegt”, vienkārši jācenšas vairāk. Neatceros, kurš tieši uzņēmējs vai ekonomists tas bija, taču pirms gada TV24 raidījumā kāds kungs pat aizstāvēja ideju, ka būtu jāprivatizē viss veselības aprūpes sektors – kā Amerikā.

Tikmēr satiksmes ministrs Tālis Linkaits vēl nupat paņirgājas par partiju “Progresīvie”, kad tie norādīja uz Pasaules veselības organizācijas ziņojumu, ka pārstrādāšanās vārda tiešākajā nozīmē prasa dzīvības, nosaucot oponentus par slaistu partiju. Te arī jānorāda, ka trūcīgajiem amerikāņiem ienākumi lielā mērā pieauguši nevis algu pielikuma, bet vairāk nostrādāto stundu dēļ.

Ņemot vērā sabiedrībā acīmredzami valdošo vienaldzību pret darbinieku tiesībām, vadošo politiķu ņirgāšanos par to, ka pārslodze ir risks veselībai, un ārvalstu tendences, manī nav optimisma, ka ekonomiskās nevienlīdzības situācija pie mums tuvākajos gados varētu uzlaboties.
Taču tas nenozīmē, ka jākrīt izmisumā. Pašreizējā netaisnīgā situācija var turpināties tikai tik ilgi, kamēr vairums sabiedrības to tolerē, tas, ko varam darīt tikmēr, ir aicināt citus iestāties par savām un apkārtējo tiesībām.

Cilvēkiem ir raksturīga vēlme pēc taisnīguma. Ekonomikā, psiholoģijā, socioloģijā un citās jomās apskata ultimāta spēli (ultimatum game, ieskatu par to iespējams lasīt šeit), kuras pamatprincips ir šāds: divi spēlētāji to spēlē vienu reizi, viens no tiem piedāvātājs, otrs – atbildētājs. Piedāvātāja rīcībā ir noteikta summa, ko viņš pēc saviem ieskatiem var sadalīt starp abiem spēlētājiem. Ja atbildētājs piekrīt sadalījumam, katrs saņem noteikto summu, ja nepiekrīt – abi paliek bešā.

Ja uzskatām, ka vairums cilvēku nav taisnīgi, būtu loģiski, ka lielākā daļa piedāvās nevienlīdzīgu sadalījumu. Tomēr vairums, izrādās, ir taisnīgi, un visbiežāk piedāvā 40-50%.

Turklāt lielākā daļa arī sagaida taisnīgumu. Vairums atbildētāju piekrīt sadalījumam, kas ir 50:50 vai tuvu tam, taču jo nevienlīdzīgāks tas kļūst, jo biežāk tiek atteikts. Te ir būtiski atcerēties, ka neviens no spēlētājiem nav kaut ko ieguldījuši, un pat tad, ja tiek piedāvāts sadalījums 90:10, atbildētājs saņemtu vairāk nekā tad, ja atteiktos, jo jebkāda summa ir lielāka par nulli.

Pētnieki izvirzījuši un pārbaudījuši dažādas versijas, kāpēc cilvēki izvēlas taisnīgumu pat tad, ja paši tāpēc zaudē, taču es vēlos pakavēties pie tā, ka to izvēlas un ko tas varētu nozīmēt taisnīgumam plašākā kontekstā.

Ja runājam par naudu, protams, jārunā par darba attiecībām. Lielākoties tās ir netaisnīgas – darba devējs nosaka, cik darbinieks saņems, un darbiniekiem ir maz instrumentu, lai savu stāvokli uzlabotu. Protams, būs gadījumi, kad darba devējs būs pretimnākošs, taču biežāk darbinieka aicinājumi labākajā gadījumā tik ignorēti, bet sliktākajā tas var beigties ar darba zaudēšanu. Tas savukārt ir spēcīgākais rīks viņa rokās – darba zaudējums nozīmē ne tikai ienākumu, līdz ar to iespēju apmierināt nepieciešamības, zaudēšanu, bet tam klāt nāk arī dažādi sociālie faktori un psiholoģiskie faktori. Bezdarbs ir vārds ar negatīvu konotāciju, ilgstošie bezdarbnieki nereti tiek uztverti par, citējot satiksmes ministru, slaistiem, savukārt ekonomiskās situācijas pasliktināšanās var veicināt dažādus psiholoģiskus pārdzīvojumus, piemēram, trauksmi.

Būtībā vienīgais, ko pašlaik var darīt darba ņēmējs, ir nepieteikties darbiem, kuros atalgojumu uzskata par pārāk mazu.

Tā kā darbinieki ir padarīti atkarīgi no darba devēja “žēlsirdības”, kas tiek izrādīta, dodot darbu, par taisnīgumu šajā sfērā tiek runāts pārāk maz. Viena kafija jebkurā pieklājīgā kafejnīcā maksā tikpat, cik barista nopelna stundā. Masu produkcijas torte ir divu konditora stundu vērta. Sabiedriskā transporta kontrolieris stundā nopelna kādas trīs biļetes (atkarībā no transporta veida un maršruta). Tajā pašā laikā uzņēmumi var strādāt ar peļņu, veikt ieguldījumus, atrast visdažādākos veidus, kā savus ienākumus pavairot, darbiniekiem neatmetot pat drupačas. Tas nav taisnīgi.

Tad kāpēc mēs to pieņemam? Pirmkārt, manuprāt, tas ir tādēļ, ka mums nav izvēles. Neapšaubāmi, ir taisnīgi darba devēji, taču tādu nav vairums, līdz ar to vairums ir spiesti strādāt pie netaisnīgiem, jo, ja nav darba, nav naudas, kas faktiski nozīmē, ka nav iespējams nodrošināt cieņpilnu dzīvi. Arī ultimātu spēlē novērots, ka pie aizvien pieaugošām summām, tiek pieņemts netaisnīgāks sadalījums.

Otrkārt, tāpēc, ka mēs esam indoktrinēti, ka tas ir normāli. Sak’, ja kaut kas nepatīk, tad nestrādā. Taču tas faktiski nozīmē ignorēt, ka nestrādāt mūsdienu sabiedrībā nav reāla iespēja. Turklāt, zinot, ka tāda pati situācija ir citur, tā tiek atkal un atkal normalizēta. Mēs jau no bērnības dzirdam, cik svarīgi ir strādāt, cik svarīga ir darba pieredze, izvēlēties pareizo profesiju un tā tālāk. Savukārt tad, kad, piemēram, medijos runā par ekonomisko situāciju, galvenokārt runā par uzņēmumiem, par darbavietu radīšanu, nodokļu atvieglojumiem uzņēmējiem un visu pārējo, ko darba ņēmējs savā ikdienā nejūt. Darbinieki fokusā parādās ļoti reti, lielākoties tad, ja tās ir kādas vitāli nepieciešamas profesijas, piemēram, skolotāji vai mediķi, kuras turklāt aizstāv spēcīgas arodbiedrības.

Taču no šī visa mēs varam mācīties. Pirmkārt, taisnīgums nav tikai ideālistu sapnis, to atzīst un vēlas vairums cilvēku. Jebkurā darbavietā, kurā esmu strādājis vai par kurām man stāstījuši citi, ir bijušas kādas problēmas, kuras redz vairums darbinieku. Apvienojoties un pret tām cīnoties, izmaiņas var panākt. Protams, tam līdzi nāk nezināmais – kas ar mani notiks, ja cīnīšos? Tāpēc ir svarīgi pirms šīs cīņas nodrošināties, visvienkāršāk – iestājoties arodbiedrībā.

Otrkārt, ir jācīnās pret šo darba došanas kā pakalpojuma sniegšanas indoktrināciju. Mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā katrs varam cits citam kaut ko dot, atbalstīt un citādi palīdzēt. Sabiedrību nav izveidojuši netaisnīgi darba devēji, viņiem darbinieki ir vajadzīgi vairāk nekā darbiniekiem viņi.

Treškārt, taisnīgums neattiecas tikai uz ekonomiskajiem apsvērumiem. Tas nozīmē arī vienlīdzīgas iespējas visiem, neatkarīgi no dzimuma, vecuma, seksuālās orientācijas, ādas krāsas, tautības, reliģiskās pārliecības, politiskajiem uzskatiem u. c. faktoriem. Katrs solis taisnīguma virzienā ir riska vērts.

Neatkarīgai domai vajag neatkarīgus līdzekļus. Ja sabiedriskos medijus finansē valsts, bet komercmedijus – reklāmas un abonenti, tad alternatīvam redzējumam uz notiekošo nepieciešami alternatīvi rasti līdzekļi. Kļūsti par neatkarīgas domas atbalstītāju šeit. Ja vēlies sniegt vienreizēju atbalstu, to iespējams izdarīt te.

Publicējis Mārtiņš Stabinģis

Domāju, mācos, rakstu.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

Create your website with WordPress.com
Sākt
%d bloggers like this: