Heteroseksuālo cilvēku vajāšanas murgi

Psihiatrijā un psiholoģijā izdala dažādus murgus, kas ir patoloģiskas, realitātei neatbilstošas pārliecības un liecina, ka personai ir kāda psihiska saslimšana, piemēram, šizofrēnijas spektra traucējumi. Viens no murgu veidiem ir vajāšanas murgi, kad persona ir pārliecināta, ka viņš tiek vajāts, izsekots, viņu noklausās, bieži vien ar laiku šajā “sazvērestībā” iesaistās aizvien vairāk cilvēku.

Savā dzīvē esmu saticis vien dažus cilvēkus, kuru uzvedība un stāstītais liecināja par murgiem. Šis stāvoklis ir mokošs ne tikai pašai personai, bet arī apkārtējiem. Reiz pazinu kādu kungu, kuram bija murgi par citplanētiešiem, kas cita starpā bija apciemojuši arī viņa pagalmu, tie ilga gadiem, viņš par savām pārliecībām nekautrējoties stāstīja gandrīz ikvienam. Nebija jēgas censties šo tēmu apspriest racionāli, jo murgi ir neracionāli. Lai cik loģiski argumenti netiktu izmantoti, nekas nespēja izmainīt šī vīrieša pārliecības.

Ir grūti atkāpties no jebkādām pārliecībām, mūsu prāts pat neapzināti cenšas no tā izvairīties, pievēršot pastiprinātu uzmanību informācijai, kas tās apstiprina, un ignorējot to, kas tās apgāž. Taču cilvēks ir arī racionāla būtne ar spēju mācīties un savas pārliecības mainīt. Tomēr daži no tā bēg kā no paša nelabā.

Šo neelastību Latvijas konservatīvajā domā iemieso, piemēram, žurnāls Telos, Elita Veidemane, Vija Beinerte un citi mediji un personas, kam novērojams tas, ko varētu dēvēt par heteroseksuālu personu vajāšanas murgiem, proti, realitātei neatbilstošas pārliecības, ka kāds – liberāļi, seksuālās minoritātes, kultūrmarksisti vai vēl kāds cits – ir sazvērējušies pret pretējā dzimuma pāru veidotām attiecībām un ģimenēm. (Uzsveru, ka šeit vārdu “murgi” nelietoju, lai mēģinātu norādīt uz kāda iespējamiem psiholoģiskās veselības traucējumiem. To lietoju, lai izceltu, cik spēcīgas un pret kritiku un kritisku argumentāciju imūnas šīs pārliecības ir.)

Pēdējais eksponāts šajā fenomenā ir 27. maijā portālā la.lv publicētais komentārs, kurā Vija Beinerte sūdzas, ka Latvijas medijos netika atspoguļota Ģimenes dienas svinēšana, taču tika stāstīts par Starptautisko dienu pret homofobiju, transfobiju, bifobiju un interfobiju. Autore atzīst, ka “aicinājums cienīt citam citu, gluži tāpat kā pamudinājums dzīvot mierā un saticībā skan jauki”, taču piebilst, “ja vien tā nav vienvirziena prasība.”

Šeit Beinerte būtu varējusi apstāties, jo tiktāl viss vēl ir kaut cik pieņemami – heteroseksuāli cilvēki ciena gejus, geji ciena heteroseksuālus cilvēkus, kopā strādājam, lai izveidotu labāku sabiedrību, kurā cits citu cienām. Taču viņa turpina: “Ieskatoties nesenā pagātnē, rodas jautājums: vai tad mēs nedzīvojām daudz lielākā mierā un saticībā līdz pat pirmajam Rīgas “praidam”?”

Atzīšos, pirmā praida laikā vēl gāju sākumskolā, tāpēc droši nevaru pateikt, cik mierīga un saticīga sabiedrība bija tolaik, taču uzskatīt, ka tieši šis viens pasākums būtu šo mieru un saticību izjaucis, būtu visnotaļ aplami. Pirmkārt, šeit jāatgādina, ka geji ne vienmēr ir bijuši lielais latviskuma bubulis. Ilgstoši tie bija krievi, kurus pirms nepilniem desmit gadiem nomainīja bēgļi. Taču izrādījās, ka patiesībā arī tie Latvijas valsti nesagraus, un pēdējos gadus par lielāko draudu ir kļuvuši seksuālās minoritātes un tie, kas viņus atbalsta.

Otrkārt, par to, cik mierīga un saticīga ir sabiedrība, es drīzāk jautātu kādam, kas pieder grupām, kurus apsūdz šīs lieliskās sabiedrības… bojāšanā? Nevis pusmūža publicistiem konservatīvajos medijos.

Turpinot Beinerte citē “Mozaīkas” pārstāvi, kurš sacījis, ka cīņa par seksuālo minoritāšu tiesībām turpināsies.

“Tātad mums tiek atklāti pateikts: notiek cīņa. Ne vairāk, ne mazāk,” raksta autore. Beinerte netieši, bet tomēr gana skaidri pasaka, ka šī cīņa ir kaut kas slikts. Es viņai vaicāju – kāpēc? Vai pret netaisnību nav jācīnās? Ja iedomājamies citus kontekstus, kad notiek cīņa, piemēram, “mediķi cīnās par pacienta dzīvību”, “policija cīnās pret organizēto noziedzību”, Jēziņ, mēs pat savu neatkarību izcīnījām! Tagad visa sabiedrība cīnās pret Covid-19. Cīņa ir pavisam normāla parādība situācijās, kad jāsasniedz kāds kopējs mērķis, taču šī konkrētā būtu jāuztver kā slikta. Manuprāt, tas vienkārši skaidri parāda to, ka Beinertei nepatīk seksuālās minoritātes un ka šie cilvēki atļaujas cīnīties par savām tiesībām.

Savu pretestību viņa racionalizē šādi: “Bet vai tad šī cīņa [par līdztiesību] jau nav izcīnīta līdz loģiskam galam? Tagad Latvijā ikviens homoseksuāls cilvēks var dzīvot kopā, ar ko grib, un sēdēt, cik augstos valsts varas krēslos vien grib, – cienīts, ieredzēts un novērtēts pēc saviem nopelniem, ja vien viņam tādi ir.”

Man rodas aizdomas, ka Beinerte līdz galam nav iedziļinājusies “geju jautājumā”. Viendzimuma pāriem nav pat tik elementāras iespējas kā reģistrēt savas attiecības. Un tam ir plašas sekas gan īpašumu, gan veselības aprūpes, gan bērnu audzināšanas, gan virknē citu jautājumu. Tas vien, ka cilvēks var sēdēt “augstos valsts varas krēslos”, nenozīmē, ka tādēļ pret dažādām sabiedrības grupām nebūtu dažāda attieksme gan sociālā, gan valsts līmenī.

Lai kā arī būtu, Beinerte uzskata, ka “tālākā cīņa būtu bezjēdzīga”.

“Nevis cilvēki, bet Dievs (vai daba, ja tā kādam tīk labāk) ir lēmis, ka divi viena dzimuma cilvēki tīri bioloģiski nevar laist pasaulē savu kopīgu bērnu,” viņa raksta. Es jau gribēju iebilst, ka ne tikai bioloģijai ir nozīme, taču Beinerte nākamajā rindkopā to izdara manā vietā. “Ģimenes tiesības ir jāatvasina nevis no pieaugušo iegribām, bet no bērna tiesībām uzaugt dabiskā ģimenē, kur viņam ir tētis (vai vismaz audžutēvs) un māmiņa (vai vismaz audžumāte),” viņa uzskata.

Proti, bioloģijai ir nozīme tad, ja ar to var attaisnot iestāšanos pret viendzimuma pāru tiesībām, jo viņi nevar radīt pēcnācējus, bet tai vairs īsti nav nozīme, ja šie bērni aug divu dažādu dzimumu pāra ģimenē, pat ja tikai viens no viņiem ir bioloģiskais vecāks. Te gan mēs talkā varētu ņemt sociālās zinātnes, kas atkal un atkal pierāda, ka ne jau vecāku dzimumam ir tā izšķirošā nozīme bērnu labklājībā, bet gan tādiem faktoriem kā socioekonomiskais stāvoklis, attiecības ģimenē un citiem. Proti, arī mēs, heteroseksuālie cilvēki varētu uzlabot šo bērnu labklājību, nodrošinot viņu vecākiem tādas pašas tiesības, kas šos faktorus uzlabotu. Taču mūsdienu sociālo zinātņu atziņas Latvijas konservatīvie nez kāpēc konsekventi ignorē.

Tālāk Beinerte pauž uzskatu, ka “to, ka bērnudārzos tiek iecerēti bīstami eksperimenti ar bērnu dzimumidentitāti, es uzskatu vienkārši par noziegumu. Jo tie var izvērsties par lielu un nelabojamu nelaimi pusaudža gados.” Diemžēl nav atsauces ne uz šiem “bīstamajiem eksperimentiem”, ne “nelabojamo nelaimi”, tādēļ ir grūti komentēt.

Viņa arī sūdzas par vēl kādu “eksperimentu” “ar pusaudžu iesaistīšanu “zinātniskos pētījumos” par dzimumu identitātes jautājumiem, kādus Latvijā mēģināja īstenot “Mozaīka”, vācot datus par Latvijas skolēnu seksuālo orientāciju. Turklāt to nesaskaņojot ar viņu vecākiem un izglītības iestāžu vadību.”

Pirmkārt, te jāuzsver, ka Beinerte ielikusi atsauci uz NRA visnotaļ pretenciozo rakstu, nenorādot informāciju uz oficiālajām pētījuma autoru publikācijām.

Otrkārt, viņas sašutums par to, kā tiek veikti pētījumi sociālajās zinātnēs ir saprotams, ņemot vērā konstanto to ignorēšanu, jo šis sašutums vienkārši izriet no zināšanu trūkuma. Seksualitāte nav gluži visbrīvāk apspriestā tēma mūsu sabiedrībā, tādēļ uzstādījums, ka nepieciešama vecāku atļauja, varētu radīt situāciju, kad pusaudzim, ja vēlas pētījumā piedalīties, ir “jāiznāk no skapja”.

Treškārt, darbs ar nepilngadīgajiem nav viennozīmīgs jautājums, vismaz ne psiholoģijā. Psihologu likums nosaka: “Nepilngadīga klienta konsultēšana un psihologa atzinuma un sadarbības pārskata sniegšana ir pieļaujama, ja šā klienta likumiskais pārstāvis par to ir informēts un rakstveidā tam piekritis.” Taču pārstāvja piekrišana nav nepieciešama, ja “nepilngadīgais klients sasniedzis 14 gadu vecumu un pats vēršas pie psihologa”.

Šeit gan ir runa par konsultēšanu, nevis pētniecību, taču ir vērts to zināt, jo pilnīgi iespējama ir situācija, kad ir objektīvi iemesli, kādēļ pusaudzis nevar vai nevēlas vecākam par to stāstīt. Savukārt pētījumus pirms to uzsākšanas parasti vērtē attiecīgās iestādes ētikas komisija, kā tas bija bijis arī šajā gadījumā, un tika atzīts, ka datu vākšana, neļaujot vecāku piekrišanu, ētiku nepārkāpj.

Tuvojoties nobeigumam, Beinerte pauž: “Man jau neviens nejautā, vai es esmu ar mieru, ka jebkurā publiskā sieviešu tualetē vai ģērbtuvē turpmāk varēs ienākt vīriešu dzimuma persona, kas pati sevi būs brīvi noteikusi par “sievieti”!”

Pie šīs tualešu problēmas vēlos nedaudz pakavēties, jo, manuprāt, tas ir visabsurdākais, ko cilvēki izmanto, lai iestātos pret transpersonām. Es nezinu, kādas publiskās tualetes apmeklē Beinertes kundze, bet visās, kurās esmu bijis, podi atrodas atsevišķās kabīnēs. Respektīvi jāsecina, ka autorei bažas sagādā tas, ka kāda viņu redzēs koplietošanas telpās. Varbūt Beinerte pēc tualetes nemazgā rokas, un vienīgais, kas šo noslēpumu pasargā, ir tas, ka viņai nekad nav nācies tajā atrasties vienlaikus ar trsnspersonu?

Šī problēma man tiešām nav saprotama. Es gāju bērnudārzā, kur bija tikai viena tualete gan zēniem, gan meitenēm. Skolas laikā klasesbiedrenes man ir taisnojušas matus – neticēsiet! – meiteņu tualetē. Esmu strādājis darbavietās, kur tualetes nav sadalītas pa dzimumiem, un ziniet, kas notika? Nekas.

Varbūt Beinertei vienkārši ir bail, un es domāju, ka tas ir ticamākais variants. Tad es ieteiktu mazliet vairāk painteresēties par cilvēku seksualitāti un dzimumidentitāti. Bet pagaidām es neesmu dzirdējis nevienu argumentu, kāpēc vispār tualetes būtu jānodala, kas būtu pamatotāks par “nepatīk” vai “negribu”.

Teksta beigās Beinerte raksta: “Eiropā jau labu laiku ir vērojama bīstama tendence – konvencijas, rekomendācijas un pat likumi tiek rakstīti tā, lai nodrošinātu īpašas tiesības minoritātēm, padarot sabiedrības vairumu par apspiestu grupu.”

Šādas frāzes man vienmēr rada jautājumu – kādas īpašas tiesības minoritātēm? “Īpašas” tiesības nozīmētu, ka seksuālajām minoritātēm piešķirtu kaut ko, kas nav heteroseksuāliem cilvēkiem. Kas tas ir? Laulāties? To var heteroseksuāli pāri. Adoptēt bērnus? To var heteroseksuāli pāri.

Nevienā brīdī nav runa par kādām “īpašām” tiesībām, ir runa par tādām pašām tiesībam. Es piederu pie sabiedrības vairuma, un ļoti labi zinu, ka tas mani nekādi neierobežotu. Līdztiesība nenozīmē tiesību pārdalīšanu, paņemot tiem, kam jau ir, un iedodot tiem, kam vēl nav. Tiesības nav maizes klaips, ko šādi var sadalīt. Viss, ko no mums, sabiedrības vairākuma, tas prasa, ir nedaudz iecietības un empātijas.

Neatkarīgai domai vajag neatkarīgus līdzekļus. Ja sabiedriskos medijus finansē valsts, bet komercmedijus – reklāmas un abonenti, tad alternatīvam redzējumam uz notiekošo nepieciešami alternatīvi rasti līdzekļi. Kļūsti par neatkarīgas domas atbalstītāju šeit. Ja vēlies sniegt vienreizēju atbalstu, to iespējams izdarīt te.

Publicējis Mārtiņš Stabinģis

Domāju, mācos, rakstu.

One thought on “Heteroseksuālo cilvēku vajāšanas murgi

  1. Redzu, ka jūs esat no tiem loģiskiem un veselīgi centriskiem liberāļiem, kas ir okei un visu cieņu. Taču caur jūsu “centriski labvēlīgo” pozīciju kreisie marksisti – Veinberga, Buiķe, Ruduša, Mozaīkas atsevišķi biedri u.c. sabiedrībā redzamas personas – redz iespēju visas sabiedrības deķīti ar varu pavilkt uz vēl lielāku liberālismu – ekstrēmo jeb pārprastā liberālisma pusi – un piespiest sabiedrību uz tādām utopijām kā liegt vecākiem saukties par tēvu un māti, liegt bērniem b/d būt par zēniem, meitenēm utt. Kā teica Inese Zandere: liberālisms ir visu laiku jāuzmana, jāvētī, jāvērtē. Par to tad arī runā kinorežisore savā rakstā. Un labi ir, ka runā! Citādi kreisie marksisti, kuru tomēr nav daudz Latvijā (bet skaļi gan!) maldīgi rada iespaidu par savu daudzskaitlīgumu un apspiestību.

    Patīk

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

Create your website with WordPress.com
Sākt
%d bloggers like this: