Es negribēju būt anarhists. Bet nebija citu iespēju

Ar anarhisma idejām es sāku “flirtēt” 12-13 gadu vecumā. Lai arī ieskats, kas man tolaik bija un kas tikai nedaudz atšķiras no tā, kā anarhismu patīk dēvēt medijiem – anarhisti ir tie, kam patīk postīt protestu laikā, viņi noliedz citu tiesības, noliekot sevi visaugstāk -, bija virspusējs un neprecīzs, kaut kas mani šajās idejās piesaistīja. Konkrēti tas, ka anarhisti noliedz varu, precīzāk – varas (autoritātes) attaisnošanu ar to, ka tā ir vara.

Man nebija lielas mīlestības pret tiem, kas teica, ko darīt. Pildīt mājasdarbus? Kāpēc, ja es tāpat vienmēr esmu viens no labākajiem klasē? Klausīt vecākiem? OK, bet vai tas, ko viņi prasa no manis, ir taisnīgi attiecībā pret to, ko viņi dod? (Te nav runa par to, ka man būtu jānomazgā trauki vai jāiznes miskaste. Ir runa par krietni plašākiem jautājumiem. Piemēram, vai ir jāciena vecāki, kas neizrāda cieņu pret saviem bērniem?)
Es jau no mazotnes jutu, ka kaut kas nav kārtībā, un anarhisms man deva apstiprinājumu – kaut kas patiešām nav kārtībā. Taču tas man nedeva risinājumus, ne tad. Visticamāk, jo es pats nebiju gatavs risinājumiem.

Es noliku anarhismu kaut kur sev prāta stūrī kā “lietu”, kas mani piesaista, bet kas man nepalīdz. Tā vietā, lai studētu anarhismu un tā neskaitāmos atzarus, es mieru meklēju literatūrā. Sākumā es lasīju tikai daiļliteratūru vai dzeju, vēlāk arī filozofiju. Es droši vien esmu aizmirsis vismaz pusi no grāmatām, ko tolaik izlasīju, taču divi autori pasaules redzējumu ir ietekmējuši līdz pat dziļākajiem manas būtības pamatiem.

Viens no tiem ir Kurts Vonnegūts. Viņa optimisms un humānisms aizrāva līdz kaulam, taču es nebiju gatavs tam padoties. Biju sev iestāstījis ko citu. Es biju nihilists.
Otrs bija Albērs Kamī. Iespējams, neviens cits darbs uz mani nav atstājis tādu iespaidu kā “Dumpīgais cilvēks”, ko lasīju, kad man bija 18. Palēnām bilde sāka likties kopā – es nebiju vienīgais, kurš vēlas brīvību, tādi ir visi cilvēki, kuri dumpojas. Dumpība ir normāls cilvēka stāvoklis, kamēr vien pastāv netaisnības. Pat nodokļu nemaksātājs, kurš neiet uz vēlēšanām, ar savas balss neesamību, dumpojas pret to, kā ir.

Viņš varbūt nezina, kā vajadzētu būt vai pat ko viņš grib, bet viņš zina – tā, kā ir tagad, nav labi.

Visa mana būtība atbalstīja šo tēzi. Taču arī es pats tolaik nevarēju piedāvāt neko, kas varētu būt kaut kas labāks, es joprojām gribēju būt nihilists. Es neesmu liels citātu piekritējs, taču kaut kas no Kamī man prātā iekrita tik ļoti, ka ilgu laiku gribēju to uztetovēt.

“Kāpēc gan lai ļaunais tiktu sodīts, ja mēs jau tagad pietiekami redzam, ka labais netiek attaisnots?”

Tas noteikti nebija galvenais, ko autors gribēja pateikt, taču šī frāze man vilkās līdzi gadiem. Likās pilnīgi pašsaprotami, ka es varu darīt pilnīgi visu, ko gribu, jo taisnības nav. Bet tajā pašā laikā es nespēju arī līdz galam atbrīvoties no Vonnegūta humānisma. Atceros kādu sarunu ar savu labāko draudzeni, kad teicu, ka jūtu sevī milzīgu pretrunu starp humānistu un mizantropu. Es gribēju cilvēkiem palīdzēt globālā mērogā, taču nevarēju viņus ciest individuāli. Turklāt tas attaisnoja, ja pats kādam izdarīju pāri – kāpēc lai ļaunais tiktu sodīts?

Gāja gadi, es sāku studēt psiholoģiju, strādāju dažādos darbos, iepazinu dažādus cilvēkus, un mans skatījums uz to, ka nekam labam nav jēgas, kļuva maigāks. Es sāku apzināties, ka man nav tiesību kaut ko gūt uz citu rēķinu. Un sāku apzināties, ka arī nevienam citam šādu tiesību nav.
Biju spiests apzināties, ka nekāds nihilists tomēr neesmu.

Ja iepriekš biju gribējis ticēt, ka vairums cilvēku vienkārši ir ļauni, tad palēnām es sapratu, ka pārāk bieži mēs esam dažādu apstākļu upuri, kuros iemācāmies, ka dažādi destruktīvi uzvedības mehānismi ir labākais veids, kā izdzīvot.
Un tad mani intelektuālie ceļi krustojās ar Noamu Čomski. Sākotnēji es viņa idejām līdz galam piekrist nevarēju, es neticēju, ka anarhisms būtu iespējams mūsdienu sabiedrībā. Bet tik un tā es sāku par to interesēties krietni padziļinātāk nekā iepriekš. Čomskis man palīdzēja nodefinēt, ka anarhisms nozīmē jebkādas autoritātes apšaubīšanu. Savas leģitimitātes pierādīšana gulstas uz pašas autoritātes pleciem, ja tā to nespēj, tā ir jālikvidē.

Tā kā anarhisms ir, pirmkārt, politiska filozofija, šo pamatprincipu vispirms vajadzētu attiecināt uz to. Piemēram, ja kāds tautas pārstāvis (deputāts, ministrs, prezidents) nespēj pildīt sev uzticēto uzdevumu, viņam būtu jāatkāpjas. Diemžēl realitātē tas tā nestrādā faktiski nekad, ievēlētie valstsvīri ātri aizmirst savus solījumus, uzstādītos principus un visu pārējo, kas varētu būt saistāms ar vārdu “krietnums”, jo politika taču esot kompromisu māksla. Politiķi katru dienu parāda savas autoritātes neleģitimitāti, bet tam nav nozīmes, jo mums nav mehānismu, kā viņus saukt pie atbildības.

Tas nenozīmē, ka es aicinu būt pret politiku vienaldzīgs, tieši otrādi. Pie katras iespējas mums būtu jāatgādina, ko viņi ir solījuši, jānorāda uz dažādiem jautājumiem, kas ir sabiedrībā aktuāli, bet netiek risināti.

Skatoties plašāk, anarhisms ir attiecināms uz jebkuru dzīves jomu. Piemēram, izglītību. Vidusskolā man bija visnotaļ īpatnēja vēstures skolotāja. Stundas notika šādi – viņa parasti stāvēja klases priekšā, reizēm lēnām staigāja pa telpu vai sēdēja pie galda, un deklamēja galvā iekalto vielu. Mums bija 40 minūtes jāsēž klusu un viņas teiktais jāpieraksta. Mums nebija mācību grāmatu vai jebkādu citu materiālu. Mēs nemācījāmies analizēt vēstures avotus. Nenotika diskusijas, jo viss stundām atveltītais laiks bija paredzēts skolotājas vārda pierakstam. Kontroldarbi bija līdzīgi. Mums netika iedotas darba lapas, skolotāja nosauca vairākus jautājumus, ko pierakstījām uz tukšām lapām un pēc tam mēģinājām atbildēt. Jo tuvāk atbilde saskanēja ar viņas sacīto stundās, jo labāku atzīmi varēja nopelnīt. Man tas likās absurdi.

Vēsture mani aizrāva jau no agras bērnības, atceros, ka sestajā klasē mācību grāmatu izlasīju vienā vakarā pirms pirmās stundas. Mans mīļākais žurnāls bija Ilustrētā vēsture. Taču nu manas “zināšanas” vērtēja pēc tā, cik labi varu atkārtot skolotājas vārdus. Ātri nolēmu, ka tas ir bezjēdzīgi, pierakstus neveicu, uz jautājumiem kontroldarbos atbildēju saviem vārdiem. Atzīmes pasliktinājās. 12. klases beigās, kad vidējā atzīme bija knaps četrinieks, skolotāja brīdināja, ka nenolikšu eksāmenu (vēsturi biju paņēmis kā izvēles priekšmetu). Tajā es dabūju 80%.

Visaktuālākās anarhisma idejas mūsdienu sabiedrībā, manuprāt, ir darbavietā, jo tā ir joma, kurā jāiesaistās katram kārtīgam pieaugušajam, tajā pavadot vismaz trešdaļu savas dzīves. Čomskis teicis, ka būt nodarbinātām ir smagākais cilvēktiesību pārkāpums. Runājot par darba attiecībām, kurās ir vairums cilvēku, viņš lieto jēdzienu wage slavery, proti, ka mēs esam spiesti katru dienu pārdot sevi, tiesības noteikt, ko vilksim mugurā, kad un cik ilgi atpūtīsimies, cikos celsimies un cikos vakarā atkal kļūsim brīvi, cikos iesim uz tualeti. Izejas no tā ir divas – kļūt pašnodarbinātam (kas lielākajai daļai cilvēku nav reāla opcija) vai bezdarbniekam, kas savukārt nozīmē, ka jāpazaudē dzīvesvieta, spēja nodrošināt pat pamatnepieciešamības.

Bet pašreizējā sistēma strādā tā, ka nodarbinātie ir spiesti izpildīt priekšnieku prasības, lai cik absurdas tās būtu, taču nodarbināto, kuri reālo situāciju pārzina daudz labāk, ieteikumi labākajā gadījumā tiek “uzklausīti” un varbūt kaut kas no tiem tiek paņemts, ja tas palīdzēs vairot peļņu.

Kad studēju otrajā kursā, dažus mēnešus strādāju Narvesen Vecrīgā. Man patīk iepazīt jaunus cilvēkus, un to tur bija pārpārēm. Pirmkārt jau neskaitāmie tūristi, kuri pēc pārāk daudziem dzērieniem nāca kaut ko apēst un nopirkt cigaretes, un papļāpāt. Taču bija arī daudzi vietējie, kuri ātri kļuva par patstāvīgiem klientiem – zināju, kādu kafiju kurš dzer, kādas cigaretes kurš pīpē.

Neskatoties uz to, ka darbā ierados laicīgi, kiosku uzturēju kārtībā un ar vairumu klientu man bija vai nu labas, vai pat tiešām draudzīgas, es biju slikts darbinieks, jo slikti pildīju Narvesen pirmo bausli – piedāvāt vēl kādu mēslu pilnīgi ikvienam. Nebija nozīmes manām atrunām, ka vismaz pusi pircēju redzu katru dienu, viņi lielākoties pērk vienu un to pašu, bet kaut kā nevajadzīga piedāvāšana ir labākajā gadījumā joks, bet sliktākajā gadījumā – veids, kā viņus nokaitināt.

Līdzīgi bija, strādājot viesnīcā. Gadu laikā pusi mēneša pavadot, stāvot recepcijā, par cilvēku vēlmēm var uzzināt daudz vairāk, nekā sēžot ērtā 9-18 birojā. Taču tie, kas sēdēja birojos, šo vienkāršo patiesību atteicās pieņemt. Mūsu neskaitāmie iebildumi, par to, ko ir reāli izdarīt dažādos apstākļos, īsti vērā ņemti netika. Kad man apnika dzesēt muti, es no turienes aizgāju.

Arī manā pēdējā darbā šķīrāmies diezgan absurdu iemeslu dēļ. Bija dažādas problēmas, ko sākumā centos risināt, iespējams, pārāk radikāli un neproduktīvi, taču vēlāk sapratu, ka tur patiešām būs nepieciešami kompromisi un piekāpšanās arī no manas puses. To darīju daudz, taču beigu beigās iluzorās iekšējās stabilitātes saglabāšana bija svarīgāka par manis norādīto problēmu risināšanu. (Te jāizsver, ka nav runa tikai par subjektīviem jautājumiem. Tika pārkāpts gan darba likums, gan mediju ētikas kodekss, gan citi normatīvie akti, kas regulē nozari. Priekšnieki izvēlējās to ignorēt.)

Par saviem pēdējā laika publiskajiem izteikumiem esmu saņēmis gan atbalstu, gan nosodījumu. Pēdējais pārmetums bija no kāda tuva cilvēka (kurš nekad nav strādājis medijos un gadiem nav bijis darba ņēmējs), ka esmu “kretīns”. Ja darbavietā ir kādas netaisnības, ko darba ņēmējs nevar pieņemt, tad “pis prom”.

Ar šādu sentimentu nācies saskarties daudz. Diemžēl nav taisnība, ka es viens saskatu dažādas netaisnības. Pirms dažiem gadiem biju praksē kādā lielā pārtikas ražošanas uzņēmumā. Man tika uzdots meklēt iemeslus lielajai darbinieku rotācijai. Aptaujājot ražotņu strādniekus, iezīmējās dažādi iemesli – prasībām neatbilstoši darba apstākļi, vadītāju vienaldzība, uzklausot darbinieku sūdzības, slodze. Viens faktors parādījās gandrīz katrā sarunā – alga. Kāda strādniece, kas tur bija strādājusi gadiem, sacīja, ka pēdējo reizi alga pacelta vēl laikā, kad bija lati. Ja pareizi atceros, kopš pēdējā algas pielikuma bija pagājuši deviņi gadi. Uz maniem jautājumiem, kāpēc strādniekiem nepaceļ atalgojumu, saņēmu atbildi, ka trūkst līdzekļu. Tajā pašā laikā uzņēmums medijos dižojās, ka atvēris jaunu ražotni vai vecis lielas investīcijas kādā no esošajām. Proti, līdzekļu trūkst darbinieku situācijas uzlabošanai, taču tad, ja naudas tērēšana palīdzēs panākt to, ka nopelna vēl vairāk naudas, tad līdzekļu netrūkst. Bet strādniekam, kurš saņem nedaudz virs minimālās, no tā ne silts ne auksts.

Anarhisms nav ietekmējis tikai to, kā skatos uz jautājumiem, kur ir acīmredzama autoritāte. Tas ir mainījis manu skatījumu uz dzīvi kopumā – nav augstākas vērtības par cilvēku, viņa dzīvību un brīvību. Un ir jābūt ļoti spēcīgam pamatojumam, lai kāda brīvība ierobežotu. Pārāk bieži tāda nav. Elementārs piemērs ir viendzimuma pāru attiecību reģistrācija. Tas neierobežotu ne kāda dzīvi, ne brīvību, taču kādam neļaujot savas attiecības, mēs viņus ierobežojam pilnīgi neattaisnojamā veidā.

Es negribēju būt anarhists, gadus 10 cīnījos pret to, lai par tādu kļūtu. Es mēģināju atrast citus vārdus, kas apzīmētu manu pārliecību kopumu – nihilists, humānists, sociāldemokrāts -, bet tie vienmēr bija pārāk šauri. Savukārt anarhisms iestājas pret netaisnību pilnīgi visos līmeņos – vai tas būtu ģimenē, skolā, darbā, valstī vai visā pasaulē. Kamēr vien pastāvēs sistēmas, kas nespēj attaisnot savu autoritāti, anarhisma idejas būs aktuālas. Turklāt, lai savā būtībā būtu anarhists, nav jālasa Prūdons, Bakuņins, Čomskis vai kāds cits (protams, lasīšana vienmēr ir ieteicama, bet šajā gadījumā to nevajadzētu uztvert par obligātu), jo būt anarhistam ir tieši tik vienkārši, kā nostāties taisnīguma pusē. Es negribēju, būt anarhists, bet nebija citu iespēju.

Un tagad es varu atbildēt Kamī. Ļauno ir jāsoda tieši tāpēc, ka labais netiek atalgots. Jo vairāk un aktīvāk mēs nostāsimies labā pusē, jo vairāk šis nelīdzsvars mazināsies.

Neatkarīgai domai vajag neatkarīgus līdzekļus. Ja sabiedriskos medijus finansē valsts, bet komercmedijus – reklāmas un abonenti, tad alternatīvam redzējumam uz notiekošo nepieciešami alternatīvi rasti līdzekļi. Kļūsti par neatkarīgas domas atbalstītāju šeit.

Publicējis Mārtiņš Stabinģis

Domāju, mācos, rakstu.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

Create your website with WordPress.com
Sākt
%d bloggers like this: