Kad Izraēla saka “hop!”

Latvijas informatīvajā telpā par pēdējo nedēļu asinsizliešanu Gazā nospiedošā vairākumā lasāms tikai vienas puses viedoklis, kas sakrīt ar Izraēlas nostāju. Īsumā to varētu raksturot šādi – teroristiskais grupējums Hamas izprovocēja Izraēlu, tās virzienā raidot neskaitāmas raķetes. Izraēla bija spiesta un tai ir visas tiesības sevi aizstāvēt no teroristiem. Izraēlas mērķis ir sakaut Hamas teroristus, kas kā dzīvos vairogus izmanto civiliedzīvotājus, darbojas no civiliedzīvotāju infrastruktūras; jebkurš mierīgo iedzīvotāju zaudējums ir traģēdija, bet viņi ir kara upuri cīņā pret teroristiem, kas vēlas iznīcināt Izraēlas valsti.

Jebkura atkāpe no šīs doktrīnas tiek asi kritizēta, izsakot pārmetienus antisemītismā, anti-Izraēlismā, ticēšanā kreiso/teroristu propagandai, neziglītotībā. Neliela taisnības deva ir tikai pēdējā – Izraēlas dibināšanas un attiecību ar Palestīnu vēsture ir sarežģīta, un, izlasot tikai, piemēram, Vikipēdijā rakstīto, ir ļoti viegli noticēt Izraēlas/Rietumu propagandai. Šie jautājumi ir pārāk plaši, lai tos tagad apspriestu, taču grāmatā On Palestine (kuras līdzautors ir Noams Čomskis (Noam Chomsky)) īsi tos aprakstījis Lielbritānijā dzīvojošais ebreju vēsturnieks Ilans Pape (Ilan Pappé).

“Palestīnas stāsts no sākuma līdz šodienai ir vienkāršs stāsts par koloniālismu un iznīcināšanu, taču pasaule pret to izturas kā pret daudzslāņainu un sarežģītu – grūti saprotamu un vēl grūtāk atrisināmu. Patiešām, Palestīnas stāsts ir izstāstīts jau iepriekš: Eiropas iebraucēji ierodas svešā zemē, tur iekārtojas un, vai nu pastrādā genocīdu, vai arī izraida pamatiedzīvotāju populāciju. Cionisti šajā aspektā nav izgudrojuši neko jaunu. Bet Izraēla tik un tā gūst panākumus ar savu visuresošo sabiedroto palīdzību, veidojot daudzslāņainu skaidrojumu, kas ir tik sarežģīts, ka tikai Izraēla to var saprast.

Jebkāda iejaukšanās no ārpasaules tūlīt tiek nosodīta kā labākajā gadījumā naiva vai sliktākajā gadījuma kā antisemītisms.”

Riskējot tikt apsūdzēts naivumā vai antisemītismā, es tomēr runāšu par to, kas pašlaik tur notiek, jo Latviešu valodā faktiski nav iespējams atrast informāciju, kas atšķirtos no Izraēlas un Rietumu propagandas.

Sākumā jārunā par to, ko stāsta un nestāsta Latvijas mediji. Latvijas Radio 18. maijā publicēja rakstu, kurā par situāciju Izraēlā stāstīja tur dzīvojošie latvieši. Pirmie divi teikumi, kas ir autora sacītais, nevis intervēto cilvēku teiktais, vēsta: “Jau kopš pagājušās pirmdienas palestīniešu kaujinieki no Gazas joslas veic masīvu Izraēlas apšaudi ar raķetēm, uz ko Izraēla reaģējusi ar gaisa uzlidojumiem un artilērijas uguni. Upuru skaits kopā pārsniedz 200 cilvēkus, bet ievainots vairāk nekā 1000.”

Taču tajā izlaisti divi ļoti būtiski aspekti – pirmkārt, no šiem upuriem vairāk nekā 90% ir palestīniešu pusē un aptuveni trešdaļa – bērni. Otrkārt, nebija gluži tā, ka vienā dienā Hamas aiz neko darīt sāka apšaudīt Izraēlu. Nokaitēta gaisotne bija jau vairākas nedēļas pirms tika palaista pirmā raķete, šajā laikā notika gan protesti pret iespējamu vairāku palestīniešu ģimeņu izlikšanu no mājām Austrumjeruzalemē, gan Izrāelas policijas ielaušanās Aksas mošejā Ramadāna laikā. Turpmākajos protestos tika ievainoti vairāki simti cilvēku, lielākoties palestīnieši. Hamas uzstādīja ultimātu – ja Izraēla neatvilks spēkus, sekos uzbrukums. Izraēla šo ultimātu ignorēja.

Latvijas Radio arī raksta: “Gazas joslā valdošā palestīniešu kustība “Hamas” esot gatavojusies šim karam un ieguldījusi raķetēs daudz līdzekļu. Lai gan tālāko situācijas gaitu grūti paredzēt, skaidrs esot viens: ja citas reizes, kad konflikts uzliesmojis, Izraēla esot piekāpusies, tad šoreiz situācija esot citādāka.” Medija aizstāvībai jāsaka, ka tas, šķiet, ir intervētās personas sacītais, taču arī no tā skaidri izriet – vainīga ir tikai viena puse. Latvijas Radio rakstā nenorāda plašāku kontekstu, kurā konflikts izcēlies. (Te jāpiebilst, ka arī virknē mainstream ārvalstu mediju tieši Hamas apšaudes norāda kā konflikta cēloni. Cik novēroju, neskaitot dažādus alternatīvos plašsaziņas līdzekļus vai pret Izraēlu naidīgi noskaņoto Al Jazeera, tikai Financial Times regulāri norādījis, ka konfliktu izraisīja gumijas ložu un asaru gāzes izmantošana pret protestētājiem Aksas mošejā.)

Vienpusēju un faktuāli nepilnīgu skatu sniedz arī portālā TVNET publicētais bijušā Izraēlas politiķa un diplomāta Šlomo Bena-Ami viedoklis, kura otrais teikums skan: “Benjaminam Netanjahu 12 gadus atrodoties premjera amatā, palestīniešu jautājums bija aizmirsts. Šķita, ka nesenā diplomātisko attiecību atjaunošana ar četrām arābu valstīm vēl vairāk vājinās palestīniešu centienus, taču tie atgriezušies ar uzviju.”

Nav jābūt ekspertam Tuvo Austrumu jautājumos, lai zinātu, ka tā vienkārši nav tiesa. 2014. gadā norisinājās viens no asiņainākajiem kariem, kurā nogalināti vairāk nekā 2000 palestīniešu. Tāpat Netanjahu laikā Izraēla turpinājusi paplašināt apmetnes Rietumkrastā. Vien pirms nepilna gada pret tālāko aneksiju iebilda Vācijas ārlietu ministrs Heiko Māss. Taču šos notikumus, šķiet, aizmirsuši gan komentētāji, gan mediji, gan politiķi. Tas nepārsteidz, skatoties kaut vai nedaudz tālākā vēsturē par pagājušo pirmdienu, Izraēlas un Rietumu propaganda zaudē ticamību.

Nedaudz plašāks konteksts par notiekošo sniegts portāla Delfi 19. maija rakstā, taču tie, kas izlasīs tikai pirmās rindiņas redzēs, ka “pašreizējās sadursmes sākās 10. maijā, kad Gazas joslas kaujinieku grupējumi “Hamas” un “Islāma džihāds” sāka ar raķetēm apšaudīt Izraēlas teritoriju, uz ko Izraēla atbildēja ar gaisa triecieniem pa mērķiem Gazas joslā”. Vainīga atkal ir tikai viena puse, Izraēla aizstāvas.

Tālāk raksta autors Ansis Īvāns vēsta: “Līdz šim bojā gājuši vismaz 219 cilvēki palestīniešu teritorijā, starp tiem 100 sievietes un bērni. Izraēla norāda, ka starp bojāgājušajiem vismaz 150 ir kaujinieki. Izraēlā palestīniešu raķešu apšaudēs nogalināti 12 cilvēki, no kuriem divi ir bērni.” Tas lieliski atbild propagandas modelim – palestīnieši “iet bojā”, proti, ir traģisks zaudējums, no kā kara apstākļos nevar izvairīties, savukārt Izraēlā cilvēki tiek “nogalināti”, proti, viņi ir kļuvuši par noziedzīgu notikumu upuriem.

Līdzīgs skatījums ir arī ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam. Ministrijas izplatītā paziņojumā, “paužot nožēlu par lielo upuru skaitu gan Izraēlā, gan palestīniešu teritorijās, ministrs nosodīja teroristiskā grupējuma Hamas raķešu uzbrukumus Izraēlai, vienlaikus uzsverot vajadzību ievērot maksimālu savaldību Izraēlas reakcijā. Īpaši ministrs uzsvēra pušu atbildību, lai novērstu uzbrukumus pret civiliedzīvotājiem un mediju pārstāvjiem.”

Proti, Hamas uzbrūk, bet Izraēla tikai “reaģē”. Jebkurā citā veidā Rinkēviča paziņojums ir tukšs un gļēvs. Jā, Hamas ir nogalinājuši civiliedzīvotājus, bet to pašu ir darījusi Izraēla, iznīcinot veselas palestīniešu ģimenes, piemēram, 30 gadus vecu sievieti un viņas trīs bērnus. Kurš no viņiem bija terorists? Tieši Izraēla tīšām uzbruka ēkai, kurā atradās AP un Al Jazeera biroji, pierādījumus, ka tas bijis nepieciešams, joprojām nespējot uzrādīt. Hamas noliedz, ka viņi ēku izmantojuši.

Tie ir kara noziegumi. To nosaka Romas starptautiskās krimināltiesas statūti, ko Latvija ir parakstījusi.

Izraēla kara noziegumos apsūdzēta jau iepriekš, taču nekādas sekas tam nav bijušas, pateicoties lielā drauga ASV neskaitāmajiem veto. Tāpat kā tagad amerikāņi bloķēja ANO Drošības padomes paziņojumu par “grave concern” saistībā ar Izraēlā notiekošo. Tas, ka tieši ASV dēļ Izraēla var turpināt savu nežēlīgo attieksmi, ir labi zināms noslēpums. The New York Times nupat, 18. maijā ziņoja, ka privātā sarunā ar Netanjahu Džo Baidens brīdinājis, ka pasargāt Izraēlu no starptautiskās kritikas viņš varēs tikai zināmu laiku. Taču pagaidām Netanjahu acīmredzot var darīt, ko vien vēlās. Šī raksta tapšanas laikā parādījās ziņa, ka Izraēlas premjers neizslēdz iespēju atkal okupēt Gazu. Savukārt Baidens gaida “nozīmīgu deeskalāciju”.

Infromācijas par pašreizējo situāciju netrūkst un atrast skaidrojumu tam, kas patiešām notiek, var atrast jebkurš, kuram ir piekļuve internetam un kaut neliela vēlēšanās to darīt. Tajā pašā laikā tādas personas kā aizsardzības ministrs Artis Pabriks, kuram pieejamā informācija ir krietni plašāka nekā man vai šī teksta lasītājiem, vai nu vienkārši to ignorē, vai apzināti atkārto Izraēlas propagandu. Tiekoties ar Izraēlas vēstnieci Latvijā, “aizsardzības ministrs pauda nostāju, ka Latvija atbalsta ANO piedāvāto divu valstu risinājumu Izraēlas un palestīniešu konflikta atrisināšanai, vienlaikus uzsverot, ka “Hamas” ir teroristiska organizācija, kas nepārstāv visus palestīniešus”. Proti, Latvija atbalsta risinājumu, ko pati Izraēla sabotē gadiem.

2005. gadā, ar ASV tā brīža prezidenta Džordža Buša administrācijas atbalstu, Izraēlas spēki un civiliedzīvotāji atstāja Gazu, ko Izraēlas sabiedrotie novērtēja kā apsveicamu soli. Taču patiesībā tā mērķis bija “iesaldēt miera procesu”, 2004. gada oktobrī sacīja tālaika premjera padomnieks, viens no notikušā arhitektiem Dovs Veisglass (Dov Weissglas).

“Nozīmīgums ir politiskā procesa iesaldēšanā. Un, kad tu iesaldē šo procesu, tu novērs palestīniešu valsts izveidi un tu novērs diskusiju par bēgļiem, robežām un Jeruzalemi. Būtībā šis viss kopums, ko sauc par palestīniešu valsti, ar visu ko tas ietver, uz nenoteiktu laiku ir noņemts no politiskās dienaskārtības. (..)

[Iziešana no Gazas] patiesībā ir formaldehīts. Tas nodrošina to formaldehīta daudzumu, kas nepieciešms, lai nebūtu politiskā procesa ar palestīniešiem.”

Pēc tam, kad Gaza bija “atdota” palestīniešiem, viņi pieļāva nepiedodamu noziegumu, vēlēšanās izvēloties Hamas par saviem pārstāvjiem, kam, kā jau ierasts līdzīgās situācijās, sekoja ASV atbalstīts mēģinājums gāzt demokrātiski ievēlētu varu. Šoreiz gan tas bija nesekmīgs.

Visu šo izvēlas ignorēt ne tikai pēc propagandas modeļa strādājošie mediji un politiķi, bet arī eksperti (vārda visplašākajā nozīmē). 2014. gada augustā, pēc kārtējā “saasinājuma” Gazas joslā, Delfi publicēja politologa Mārtiņa Hirša viedokli. Tajā ir daži patiesības elementi, piemēram, ka Izraēla ieviesa sankcijas pēc tam, kad pie varas nāca Hamas. Taču kopumā teksts, kurā nav nevienas atsauces, ir pilns ar frāzēm, kas paņemtas pa taisno no Izraēlas propagandas rokasgrāmatas.

“Šī palestīniešu organizācija {Hamas} vēlas iznīcināt Izraēlas valsti un, izmantojot terorismu, pašnāvnieku uzbrukumus un vardarbību pret civiliedzīvotājiem, ilgstoši ir cīnījusies pret Izraēlu,” rakstīja Hiršs, ne vārda neminot to, ka tieši Izraēla gadiem cīnījusies pret palestīniešu tiesībām uz pašnoteikšanos. Turklāt Hamas (tā ir ne tikai militāra, bet arī politiska organizācija) ārlietu minstrs vēl 2011. gadā apstiprināja, ka atbalsta divu valstu risinājumu, kas balstītos 1967. gadā noteiktajās robežās. Acīmredzot Hiršam trīs gadu laikā nebija bijusi iespēja pārbaudīt, vai viņa uzskati atbilst patiesībai.

Tālāk viņš raksta: “Patreizējais [2014. gada] konflikts izcēlās pēc trīs Izraēliešu pusaudžu nolaupīšanas un noslepkavošanas 12. jūnijā, pie kā Izraēla vaino Hamas. Atbildot uz slepkavībām, Izraēla sāka limitētus gaisa triecienus Hamas pozīcijām, kā arī sāka Hamas aktīvistu masveidu arestēšanu Rietumkrastā. 7. jūlijā, pēc atkārtotiem Izraēlas uzlidojumiem, Hamas pēc 20 mēnešu pārtraukuma atsāka šaut raķetes uz Izraēlu. Reaģējot uz Hamas raķetēm, Izraēla sāka operāciju Aizsardzības asmens ar mērķi samazināt Hamas spējas veikt uzbrukumus Izraēlai. Uzbrukumos tiek iznīcināta Hamas infrastruktūra, līderi, kā arī nelegālie tuneļi, pa kuriem zem robežām Hamas teroristi infiltrējās Izraēlā.”

Jau atkal viņa teiktais atbild tiktāl, cik tas saskan ar Izraēlas un Rietumu doktrīnu. Trīs pusaudži patiešām tika nolaupīti un nogalināti, kas izraisīja sašutumu Rietumos, taču mēnesi pirms tam Izraēlas snaiperis protestu laikā nošāva divus palestīniešu pusaudžus, un pusaudžu slepkavības, iespējams, bija reakcija. To Hiršs neuzskatīja par vajadzīgu pieminēt; civiliedzīvotāju slepkavības taču ir ikdiena. Tomēr viņš norādīja: “Hamas, nolaupot jauniešus, spēra pirmo soli šajā konfliktā.”

Hiršs arī nespēja atturēties, nenorādot, ka “Hamas raķešu uzbrukumi Izraēlai ir ar mērķi nogalināt pēc [iespējas] vairāk civiliedzīvotāju Izraēlas pilsētās”, savukārt palestīniešu pusē ir “lieli civiliedzīvotāju upuri”. Vieni tiek nogalināti, otri ir casualities of war. Lai visiem būtu skaidrs, kurš šeit ir noziedznieks.

Vai Izraēlas darbības attaisno Hamas pastrādāto? Nē. Cilvēktiesību organizācijas vairākkārt ziņojušas, ka kara noziegumus pastrādā abas puses. Taču Rietumos fokusējas tikai uz vienu – Hamas – izdarītajiem, kas ir nožēlojami.

“Tos, kuri arābu pasaulē pastrādā zvērības pret apspiestām minoritātēm un bezpalīdzīgām kopienām, tāpat kā izraēliešus, kas pastrādā šos noziegumus pret Palestīnas cilvēkiem, visus vajadzētu tiesāt pēc vieniem morālajiem un ētiskajiem standartiem. Viņi visi ir kara noziedznieki, lai gan Palestīnas gadījumā viņi darbojušies ilgāk nekā jebkurš cits. Īsti nav nozīmes, kāda reliģiskā identitāte ir cilvēkiem, kas pastrādā zvērības. (..) Vienalga, vai viņi sevi sauc par džihādistiem, jūdaistiem vai cionistiem, pret viņiem visiem vajadzētu būt vienādai attieksmei,” raksta Pape.

Man ir grūti tam nepiekrist. Un es nespēju saprast tos, kas vienlaikus spēj nosodīt Hamas, bet attaisnot Izraēlu. Visiem, kuriem šī reakcija šķiet adekvāta, iesaku Trevora Noa video, kurā viņš lieliski izskaidro, kāpēc tā ir nesamērīga.

Latvijas Radio rakstu noslēdz ar šādu tekstu: “Izraēlas sabiedrība, kas esot pārliecināta par spējām tikt galā ar “Hamas”, uzdod jautājumus par otru, daudz lielāku problēmu, kas notiks tālāk ar Izraēlā dzīvojošajiem arābiem, ar kuriem jādzīvo plecu pie pleca.”

Arī uz šo jautājumu Ilans Pape atbildējis jau pirms vairākiem gadiem. “Starptautiskā klusēšana par šiem noziegumiem pret cilvēci (kā etnisko tīršanu definē starptautiskie likumi) pārveidojusi etnisko tīrīšanu par ideoloģisko infrastruktūru, uz kā tika uzbūvēta ebreju valsts. Etniskā tīrīšana kļuva par Izraēlas ebreju sabiedrības DNS – un ar to joprojām ir pārņemti tie, kas ir pie varas, un tie, kas vienā vai citā veidā ir saistīti ar izraēliešu kontrolētajām palestīniešu teritorijām. Tā ir kļuvusi par rīku, lai īstenotu vēl nepiepildītu sapni ja Izraēla vēlas ne tikai izdzīvot, bet arī plaukt, lai kāda būtu valsts forma, jo mazāk arābu tajā, jo labāk.”

Kritizēt Izraēlas zvērības pret palestīniešiem nav antisemītisms. Tas ir jebkura, kurš iestājas par cilvēktiesībām, pienākums.

Neatkarīgai domai vajag neatkarīgus līdzekļus. Ja sabiedriskos medijus finansē valsts, bet komercmedijus – reklāmas un abonenti, tad alternatīvam redzējumam uz notiekošo nepieciešami alternatīvi rasti līdzekļi. Kļūsti par neatkarīgas domas atbalstītāju šeit.

Publicējis Mārtiņš Stabinģis

Domāju, mācos, rakstu.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

Create your website with WordPress.com
Sākt
%d bloggers like this: