Dari ko darīdams, bet neesi krievs

Domas par rusofobiju labējo spārnā dalās. “Nacionālās apvienības” (NA) pārstāvis Ilmārs Geiba uzskata, ka “ja vērtē pēc būtības, nevis pēc Kremļa propagandistu interpretācijas – tādas rusofobijas nav”. Viņa partijas biedrs Andrejs Faibuševičs ir citās domās. “Rusofobija ir ne tikai normāla, bet pat vitāli nepieciešama lieta tādai valstij kā Latvija. Tā ir apmēram kā nacionālā higiēna,” viņš raksta. Faibuševičs norāda, ka tviterformāts, kur viņš šīs domas pauda, neļauj domu izklāstīt gana plaši, taču “silti iesaka nepozicionēt to kā problēmu vai mīnusu. Patiesībā ir tieši otrādi.”

Droši vien jāsāk ar rusofobijas definēšanu. Tā kā dažiem grūtības sagādā saprast, ka fobijas nav tikai psihiskajā veselība izmantots termins, jānorāda, ka “fobija” ir arī salikteņa daļa, kas norāda uz nepatiku. Tāpat kā ar homofobiju nesaprotam bailes no gejiem vai ar islamofobiju – bailes no musulmaņiem (protams, arī bailes var būt iekļautas šajās attieksmēs), arī rusofobiju vajadzētu, pirmkārt, uztvert kā nepatiku pret krieviem.

Nevar noliegt, ka šis jēdziens izmantots arī Kremļa propagandā, lai nomelnotu Latvijas valsti, taču skatīties uz to tikai no šīs prizmas būtu pārāk šauri. Krievija savā retorikā oponentus arī tādus vārdus kā “ekstrēmisti” vai “ārzemju aģenti”, taču tas nenozīmē, ka tādēļ tie pazaudē nozīmi arī citos kontekstos.

(Cita starpā pārmetumi par nepareizu terminu lietošanu no personām, kuru leksikā ir tādi vārdi kā “heterofobija” vai “kultūrmarksisms” ir, maigi izsakoties, uzjautrinoši, bet pašlaik par to nerunāsim.)

Neatkarīgi no tā, vai rusofobija “ir” vai “nav”, negatīva attieksme pret krieviem pastāv. Par šo esmu daudz diskutējis privāti gan ar latviešiem, gan krieviem, taču šoreiz manu uzmanību piesaistīja tvīts, kurā kāds cilvēks kritizēja Vjačeslava Dombrosvka teikto par 9. maiju, sakot: “Neesat jau mājās, jāuzvedas kārtīgi.” Proti, Dombrovskis, kurš ir dzimis un mūžu pavadījis Latvijā, te nav mājās. Un šāda attieksme nav novērojama pret vienu Dombrovski, tas lieliski ierakstās naratīvā, ka krieviem te tā īsti vietas nekad nebūs.

Daļa savu vai citu rusofobiju cenšas attaisnot ar “nelojalitāti” Latvijai. Viens no tviterlietotājiem man norādīja, ka to, kurai valstij cilvēks izjūt piederību, “jājautā katram individuāli. Te ir arī tūkstošiem krievu, kas izvēlās piederēt Krievijai – tā ir viņu mentālā tēvu zeme.” Tātad sākotnēji varam pieņemt, ka visi vai vairums krievu izjūt piederību Krievijai, bet tie, uz kuriem tas neattiecas – to var pateikt individuāli.

Norādīju, ka “savā dzīvē neesmu saskāries ne ar vienu, kas justu piederību Krievijai. Neapšaubāmi, ir tādi personāži kā Ždanoka, bet tas izskatās pēc skaļa mazākuma”, uz ko saņēmu atbildi, ka “visdrīzāk gan runa ir tieši par tādiem interfrontiešiem kā Ždanoka, kas nespēj samierināties ar Latvijas neatkarību un savu privilēģiju zaudējumu”. Diskusija gan sākās ar manis teikto, ka pārmetumi Dombrovskim, ka viņš te “nav mājās” ir rusofobiski, un tajos nevienā mirklī nebija ne vārda par interfrontiešiem.

Pie šī paša tvīta arī parādījās Faibuševiča atbilde, ka “rusofobija ir vitāli nepieciešama”. Faibuševičs kandidē pašvaldību vēlēšanās Augšdaugavas novadā no NA, “Jaunās konservatīvās partijas” (JKP) un Latvijas Reģionu apvienības (LRA) saraksta. Ja es vēl strādātu medijos, ar jautājumu, vai šādas ir partiju vērtības, vērstos partiju PR nodaļās, bet, tā kā nestrādāju, šo pašu jautājumu uzdevu tviterī, ietagojot trīs politiskos spēkus un to līderus. Atbildi neesmu saņēmis, tieslietu ministrs Jānis Bordāns mani pēc jautājuma uzdošanas ir nobloķējis, kas, manuprāt, pārkāpj manas Satversmes 100. pantā noteiktās “tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju”.

Īsa diskusija gan sanāca ar jau minēto Geibas kungu, kurš sacīja, ka “kas attiecas uz “rusofobiju”, vienu brīdi šis Krievijas ārpolitiskās doktrīnas ideoloģiskais konstrukts, par laimi, gandrīz tika apglabāts. Žēl, ka ir radusies jaunā kreiso paaudze, kas to mēģina atdzīvināt.” Tātad patiesie vanīgie ir kreisie, kuri spēj rusofobiju uztvert ne tikai kā Kremļa propagandas intrumentu, bet kā reālu parādību, kas pastāv mūsu sabiedrībā.

Uz jautājumu vai piekrīt partijas biedra uzskatam, ka rusofobija Latvijā ir nepieciešama, Geiba sākumā neatbildēja, jo tas ir “pielādēts”, pēc tam precizējot, ka nepiekrīt, “jo, ja vērtē pēc būtības, nevis pēc Kremļa propagandistu interpretācijas – tādas rusofobijas nav” un “latviešiem nav naidpilna attieksme pret krieviem viņu tautības dēļ. Ir negatīva attieksme pret to daļu, kura izvēlās neintegrēties ar latviešiem vienotā tautā un dzīvot nostaļģijā pēc PSRS. Citādi nevienam nav problēmu.” Citam NA deputātam – Jānim Iesalniekam – pēc risinājuma šādos jautājumos tālu nav jāmeklē: “Чемодан, вокзал, Россия.”

Labā ziņa, kas redzama pētījumā “Staprkultūru stereotipi un aizspriedumi Latvijā” ir tāda, ka “starp latviešiem tikai 9% respondentu ir negatīvas, bet 2% ļoti negatīvas jūtas pret krieviem un tikai 1% krievu tautības respondentu ir negatīvas jūtas pret latviešiem”, tātad tikai 11% latviešu varētu dēvēt par rusofobiem. Par Latvijas valstij nelojāliem krievus uzskata nedaudz vairāk – 18%. Tajā pašā laikā 33% krievu ir saskārušies ar aizspriedumainu attieksmi savas tautības dēļ. (Latvieši – divreiz mazāk jeb 16%.)

Problēma šajā visā ir tā, ka nav definēta lojalitāte Latvijas valstij. Ir daži nepārprotami piemēri, kā Beness Aijo, taču citiem acīmredzot pietiek ar 9. maija svinēšanu, lai cilvēku uzskatītu par nelojālu. (Šeit vēlos uzsvērt, ka neatbalstu 9. maija svinēšanu, taču varu saprast sentimentu, kas rada vēlmi to darīt.) Un ja esi nelojāls, risinājums ir viens – pis uz Krieviju.

Ir skumji, ka tie paši cilvēki, kas pie katras iespējas pieminēs latviešu izsūtīšanu uz Sibīriju, tagad paši aicina līdzcilvēkiem sēsties vilcienos.

Un nevar noliegt padomju okupācijas sekas ne tikai cilvēku zaudējumu vai ekonomiskos jautājumos, bet arī gaužām ikdienišķās situācijās. Piemēram, visās darba intervijās, ko spēju atcerēties, mani intervēja latvieši, un vienmēr bija jautājums: “Vai tu runā krieviski?” Man tas šķēršļus nekad nav sagādājis, jo krievu valodu protu, taču pats jautājums valstī, kur visus neatkarības gadus ir bijusi viena valsts valoda un par to pat ir bijis referendums, ir absurds. Bet vai es pie tā vainoju krievus? Ne gluži. Darba devēji ir tie, kas nosaka šādas prasības, nevis Latvijā dzīvojošie krievi. Ja netiktu radīti (un uzturēti) apstākļi, kurā tu vari mūžu nodzīvot, nezinot valsts valodu, šo nezinātaju droši vien būtu mazāk.

Šeit arī vēlos piebilst, ka man pazīstamie krievvalodīgie un no jauktām ģimenēm nākušie, ar kuriem runāju valodas referenduma laikā, bija pret otro valsts valodu. Arī tie, kas svin 9. maiju. Tātad atkārtošu – kur sākas un kur beidzas lojalitāte Latvijas valstij?

Diemžēl izskatās, ka dažiem krievi vienmēr paliks otrās šķiras pilsoņi, bet mums, latviešiem, “rusofobija ir pat vitāli nepieciešama”. Šāda retorika no kāda radikālāka labējo politisko spēku pārstāvja nepārsteidz, taču tas nenozīmē, ka mums tas ir jāpieņem. Faibuševičs tupina, sakot, ka “tā ir apmēram kā nacionālā higiēna”, kas izklausās tuvu nacistu idejām par “rasu higiēnu”. Vai es apsūdzu šos trīs politiskos spēkus nacismā? Nē, ne gluži, taču šī nebūtu pirmā reize, kad NA piever acis uz savu biedru flirtēšanu ar fašistiskām (apzināti lietoju šo vārdu) idejām. Savukārt JKP un LRA, kas pašas par sevi ir gana etnocentriskas partijas, ar savu klušēšanu uzskatu par guilty by association.

Taču tāda ir mūsu politiskā ikdiena. Kamēr daļa izliekas, ka aizspriedumu nav, citi aktīvi tos veicina un aizstāv. Kamēr šie politiķi citiem pārmet vēlmi atgriezties padomju laikos, ir acīmredzams, ka paši domā, ka mēs joprojām dzīvojam 20. gadsimtā. Vai pat senāk.

Neatkarīgai domai vajag neatkarīgus līdzekļus. Ja sabiedriskos medijus finansē valsts, bet komercmedijus – reklāmas un abonenti, tad alternatīvam redzējumam uz notiekošo nepieciešami alternatīvi rasti līdzekļi. Kļūsti par neatkarīgas domas atbalstītāju šeit.

Publicējis Mārtiņš Stabinģis

Domāju, mācos, rakstu.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

Create your website with WordPress.com
Sākt
%d bloggers like this: