Atkarīgie mediji

Vai no reklāmām atkarīgi mediji patiešām var būt neatkarīgi?

Turpinot savu profesionālo pašnāvību, atļaušos pateikt to, par ko mediji klusē – ar tiem nav tik labi, kā žurnālisti un redaktori saka. No vienas puses es balstos savā pieredzē, taču, ja gribas neticēt man, sevi diskreditējušam izbijušam ziņu redaktoram un žurnālistam, par to ir veikti pētījumi, kā arī runājusi, piemēram, mediju eksperte Anda Rožukalne.

Man var pamatoti pārmest, ka pats esmu bijis daļa no problēmas. Pēc mana pēdējā ieraksta sociālajos tīklos, kur stāstīju par vienu gadījumu, kad galvenā redaktora uzdevumā izdomāju situāciju, dzirdēju arī pārmetumus, ka ne tā par to runāju, kā arī tika izteikti jautājumi par manu motivāciju. Tas, manuprāt, nav pamatoti.

Problēma, par ko es runāju, nav Soross, Geitss, kāda elites kabala, kas pasaka, ko rakstīt vai nerakstīt – tas ir absurds. Problēma ir pašcenzūra, kas pēc Rožukalnes teiktā “nozīmē, ka cilvēks, vismaz mediju vidē, kaut ko noklusē, neatklāj, nestāsta. Pat tad, ja viņam to neviens neaizliedz.” Es uz šo terminu skatos plašāk, iekļaujot arī to, par kādiem tematiem žurnālists izvēlas rakstīt vai nerakstīt.

Kā jau kapitālismā pienākas, uzņēmumam ir jāpelna nauda. Mediji naudu pelna ar reklāmām. Šķiet mazliet ironiski, kā pēc filmas The Social Dilemma daudzi sāka satraukties, ka tad, ja mēs nemaksājam par kādu preci vai pakalpojumu, patiesībā prece esam mēs, taču neviens šo pašu apstākli nemin, runājot par bezmaksas medijiem. Citējot Noamu Čomski, lasītājs ir prece, ko medijs pārdod reklāmdevējam. Te gan jāpiebilst, ka Čomskis medijus sāka kritizēt krietni pirms parādījās Netflix.

Tam, ka neatkarīgie Latvijas mediji ir atkarīgi no reklāmām, visspilgtākais piemērs bija redzams, sākoties pandēmijai. Pagājušā gada marta vidū Latvijas Reklāmas asociācija, Latvijas Preses izdevēju asociācija un Latvijas Raidorganizāciju asociācija brīdināja, ka “medijos notiek lavīnveida reklāmas kampaņu atcelšana, kas nemitīgi turpinās un draud ar mediju sistēmas sabrukumu”. Proti, nav reklāmu – nav mediju. Līdz ar to pamatotas var būt bažas, ka viena no augstākajām mediju vadītāju prioritātēm ir spēja reklāmas piesaistīt un atrādīt pietiekamam skaitam cilvēku.

Lai spētu to nodrošināt, medijā var būt virkne nerakstītu likumu, kā to vislabāk panākt. Pavisam vienkāršs piemērs ir tā sauktie klikšķu virsraksti, par kuru meistaru pēc diviem gadiem Apollo varu sevi saukt – “zināms”, “noskaidrots”, “atklāts” ir tikai daži no variantiem, ko izmantoju (un kas joprojām tiek izmantoti), lai lasītājs būtu spiests atvērt rakstu, pat ja viņu interesē tikai viens teikums no ziņas. Vai varat iedomāties, ka, piemēram, The New York Times vai Financial Times būtu virsraksts “CDC reveals how many children are currently sick with Covid-19”. Taču pie mums tas novērojams pat salīdzinoši nopietnos medijos.

Taču ir arī slēptāki veidi, par kuriem atklāti paši žurnālisti un redaktori nerunās. Medijos ir reklāmas, sadarbības un citas biznesam piestāvošas parādības, kas ietekmē ikdienu. Kādā brīdī tev pasaka, ka kaut ko labāk nevajag rakstīt, jo tā ir “reklāma” kādam uzņēmumam, kas pie mums nav izvietojis banerus. Citā reizē tev aizrāda, ka par kādu tēmu nevajag rakstīt tā, kā esi to izdarījis, jo jāpatur prātā reklāmas tirgus. Trešajā reizē tu vienkārši ar to nenodarbojies. Tu sevi cenzē.

“Tas nozīmē, ka žurnālists vairs nav lojāls savai auditorijai un sabiedrībai. Bet viņš ir lojāls saviem reklāmdevējiem, savam īpašniekam, un pirmā interese ir noturēt savu biznesu. Žurnālists kļūst atbildīgs par sava īpašnieka biznesa labklājību,” Latvijas Radio sacīja Rožukalne.

Man, sākot savu žurnālista karjeru, piesardzība saistībā ar reklāmdevējiem nelikās nekas drausmīgs, jo saņēmu skaidrojumu, ka tā ir visur. Turklāt saņēmu arī apstiprinājumus, ka “sabiedrības intereses vienmēr liekam pirmajā vietā”, proti, ja kāds no mūsu “draugiem” tiks pieķerts, piemēram, darbinieku paverdzināšanā, noteikti par to rakstīsim. Bet līdz tam gan atceramies, no kurienes nāk nauda.

Šo aksiomu nopietni sāku apšaubīt pagājušā gada pavasarī, lasot Manufacturing Consent (kam vajadzētu būt obligātajai literatūrai žurnālistikas studijās). Tieši šajā laikā arī skaidri parādījās, cik atkarīgi mediji ir no reklāmām. Es sāku analizēt savus pašcenzūras mehānismus un iespēju robežās ar tiem cīnīties.

Taču iekšējs nemiers par reklāmām palika, un to nemazināja arī tas, ka no rīta man sacīja, ka sabiedriskais labums vienmēr ir primārais, bet pēcpusdienā – ka nepieciešams vairāk veidot noteiktu saturu, citādāk netiek atrādīts pietiekami daudz reklāmu.

Un tas ietekmē žurnālista darbu arī tad, kad tiek rakstīts par kādām nozīmīgām tēmām, kas nav saistītas ar konkrētiem reklāmdevējiem, jo prātā paliek doma – cik daudzi to lasīs. Jāatzīst, ka pēdējo gadu man bija diezgan liela brīvība, izvēloties, pie kā strādāju, tādēļ ir publicēti raksti, ar kuriem tiešām lepojos. Taču izskanēja arī netieši pārmetumi, ka, lai arī kaut kas ir pietiekami interesants, to nelasa tik daudz, lai varētu atļauties ar šādām lietām aizrauties. Esot jāpatur prātā, ka nepieciešams “līdzsvars” starp sabiedriski nozīmīgo un reklāmu atrādīšanas potenciālu.

Nenoliedzami ir sperti nozīmīgi soļi, lai situāciju uzlabotu – sākot ar maksas satura ieviešanu un beidzot ar sabiedriskā medija iziešanu no reklāmas tirgus. Taču arī ar to var nebūt gana – piemēram, Jāņa Dombura un Delfi ceļi esot šķīrušies tādēļ, ka nedeva pietiekami daudz jaunu abonentu. Komercmediji – nosaukums neizsaka visu?

Šādi tiek radīta lieliska vide, kur ne tikai nodarboties ar pašcenzūru, bet arī pārkāpt jebkādas ētikas normas, kā es to izdarīju, rakstot par “sašutušo Konstantīnu”. Taču no mediju pārstāvjiem par to var dzirdēt nepiedodami maz. Neies taču zāģēt zaru, uz kura paši sēž, jo, šķiet, ka pārmetums vienam kolēģim (vai medijam), uzreiz ir pārmetums visai nozarei. Tā vietā, lai paši norādītu cits uz cita kļūdām, žurnālisti, manuprāt, ir pārāk aizņemti ar peramo zēnu pēršanu un runām, cik neatkarīgi mediji ir svarīgi. Jā, ir svarīgi, nenoliedzami, taču, vai no reklāmām atkarīgi mediji patiešām ir neatkarīgi? Un par pašcenzūru latviski rakstīts daudz par maz. Piemēram, 2018. gada grāmatā “Latvijas mediju vides daudzveidība”, tā minēta vienu reizi.

Protams, ir gana daudzi žurnālisti, kas patiešām sabiedrības intereses nostāda pirmajā vietā. Man ir bijis tas gods viņus iepazīt un saukt par kolēģiem. Taču, vai vairums varētu godīgi atbildēt, ka nenodarbojas ar pašcenzūru? Es nezinu. Zinu tikai to, ka pats ar to nodarbojos, jo tā bija norma.

Publicējis Mārtiņš Stabinģis

Domāju, mācos, rakstu.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

Create your website with WordPress.com
Sākt darbu
%d bloggers like this: