Netīrā virtuve

Ceturtā vara – uzpasē, lai pārējās trīs uzvedas godīgi. Taču pašu virtuvē no godīguma mēdz nebūt ne smakas.

Nemelošu, esmu bijis nejauks pret citiem, esmu apsaukājies, aprunājis aiz muguras, reizēm, visticamāk, arī pazemojis vai citādi licis justies slikti. Es to nožēloju. Īpaši nekrietni man šķiet savas varas pozīcijas izmantošana, lai celtu savu pašvērtējumu uz citu rēķina.

Diemžēl tas ir tas, kāda kultūra valdīja manā iepriekšējā darbavietā – Apollo. Iepriekš stāstīju par to, kā mani atlaida. Tagad gribu pastāstīt vienu daļu tam, kāpēc nodevu donu.
Jau gandrīz no pirmās dienas man stāstīja, cik svarīgs ir “mikroklimats” un citi vispārīgi apzīmējumi, kam ar patieso dzīvi nebija nekāda sakara. Bezgalīgajās pīppauzēs man ātri radās iespaids, ka vērtības nav nekas vairāk kā uzraksts uz sienas, taču tam man nav citu pierādījumu kā paša liecības.
Taču bija lietas, kas ir rakstītas balts uz melna.

Šī gada sākumā dons jeb mana bijusī priekšniece aizrādīja, ka esmu kādu kolēģi aizvainojis. Patiešām, biju izteicis neveiklu komentāru, kas viņu aizskāra. Es atvainojos un ņēmu to vērā.

Taču ir mazliet ironiski pārmest par aizskaršanu, ja to dara cilvēks, kurš man iepriekš ir rakstījis, ka “X ir lielāka lose”, jo tādi cilvēki kļūst līdzīgi bijušajiem darbiniekiem Y un Z. Proti, vesela rinda dona bijušo padoto ir bijuši loši, un viņa par to stāsta man, kurš ir vienādā līmenī ar šiem “lošiem”.

Varētu teikt – privātas sarunas, kuram negadās pateikt kaut ko nejauku. Taču patiesībā tiem, kurus aprunāja tikai aiz muguras, savā ziņā pat paveicās. Kādam citam darbu nesen uzsākušam kolēģim, kurš vēl daudzas nianses nezināja, nācās sastapties ar draudiem, ka “būs jāpārkreditē mājokļa kredīts uz pakalpojuma A apmaksu”. Par šo gadījumu zinu, jo tas notika diezgan publiski. Vēl kādā reizē, kad cits kolēģis bija pieļāvis drukas kļūdu, dons uzskatīja par svarīgu publiski norādīt, ka “tāpēc es nedzeru nekad!!!”.

Tā mēs dzīvojām gadiem. Protams, ne katru dienu bija šādas pērles, bet daudziem potenciālajiem kolēģiem nācās tās izjust uz savas ādas. Ne visi to izturēja.

Rodas loģisks jautājums – kā šāds cilvēks joprojām var būt vadītājs? Man ir variants, taču neesmu drošs, ka drīkstu to izpaust, neriskējot ar tiesu darbiem. Varu tikai pateikt, ka par šīm epizodēm vismaz viens augsta līmeņa vadītājs uzzināja pagājušā gada septembrī. Tas neesot pieņemami, tikšot runāts. Pārleksim pusgadu uz priekšu. Šim pašam vadītājam sacīju, ka, manuprāt, kaut kas neštimmē un jāmeklē risinājumi.
Es nodevu donu un mani atlaida.

Tāda, lūk, ir Apollo kultūra. Un tādas ir vērtības, kuras nav uzdrukātas uz sienas. Kamēr skaitļi griežas un reklāmas var atrādīt pietiekamam lasītāju skaitam, par vadītājiem der arī, citējot Andri Kiviču, mobinga karaliene.

Publicējis Mārtiņš Stabinģis

Domāju, mācos, rakstu.

2 domas par “Netīrā virtuve

  1. Par Kravali neglaimojoši izteikušies daudzi, no publiskajiem gan tikai Kiviča sieva. Vienlaikus dīvaini, ka Tu tā cepies par Apollo toksisko vidi, piesaucot to kā ietekmigu mediju. Apollo baumas, šķitumus un pieņēmumus tur visaugstākajās pozīcijās frontpeidžā, ar dzeltenumu šis portāls tīrajos skaitļos pārspēj Tvnetu, un TvnetGrupa to pat pieļauj… Jauns.lv jau sen nav tabloīdu flagmanis, tas ir Apollo. Tas, ka Tu uzraksti krutu interviju ar Viņķeli, tāpat pazūd tajā želtuhā. So ko cepies par nevērtīgu portālu un tā likteni? Ej uz profesionāliem medijiem, kur vispār nav pat tādas parādibas kā mobings.

    Patīk

    1. Tā problēma ir divējāda. Pirmkārt, par toksisko vidi diezgan labi zina vairums TVNET Grupas iekšienē, bet vienkārši izvēlas to ignorēt, faktiski dodot tai piekrišanu, kas nav ok. Otrkārt, lai arī kāds būtu saturs, Apollo tiek pozicionēts kā gana nopietns medijs, ziņu tur ir daudz, ja pameklē, un tas parādās arī Gemius datos – cilvēki lasa, tostarp daudzi lasa tieši ziņas. Tas savukārt var piesaistīt jaunus, mediju vidi nepārzinošus darbiniekus (tādus kā es, piemēram), bet apstākļi diezgan ātri var sagraut sapņus par žurnālista darbu.
      Uzņēmumam, kurš ārēji iestājas par sociālo atbildību, vienlīdzību, taisnīgumu, būtu jāparūpējas par šīm vērtībām arī tā iekšienē. Un pārāk daudz darba devēji Latvijā domā, ka darbinieki viņiem ir mūžīgi pateicību parādā.

      Patīk

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

Create your website with WordPress.com
Sākt darbu
%d bloggers like this: