Neglītā vārda brīvība

Photo by NOTAVANDAL on Unsplash

“Gebelss atbalstīja vārda brīvību uzskatiem, kas viņam patika. Tāpat kā Staļins. Ja tu patiešām atbalsti vārda brīvību, tad tu atbalsti vārda brīvību tieši tiem uzskatiem, kurus tu nicini. Citādāk tu neatbalsti vārda brīvību,” Noams Čomskis.

Satversmes 100. pants nosaka: “Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.” Virspusēji šķiet pavisam vienkārši – mēs varam izpausties, kā gribam, un to neviens nevar aizliegt. Taču, kaut uz sekundi paceļot acis no Satversmes, uzreiz skaidrs – nekas dzīvē nav vienkārši.

Ir vesela virkne likuma ierobežojumu, kas ierobežo arī vārda brīvību, piemēram, goda un cieņas aizskaršana, sociālā naida un nesaticības veicināšana, naida runa un tā tālāk. Tādēļ aktuāls ir jautājums – cik brīva patiešām ir vārda brīvība un cik brīvai mēs tai ļaujam būt?

Skatoties no likumiskās puses, it kā varētu būt skaidrs – vārda brīvība ir neierobežota, kamēr tu ievēro likumu. Izsakies cieņpilni, nekurini naidu un viss būs kārtībā. Tomēr te rodas problēma, jo šīs robežas nav gluži skaidri definētas, līdz ar to ir vieta interpretācijai. Savukārt tur, kur ir interpretācijas, strīdīgās situācijās nebūs kopsaucēja, piemēram, izteikumu “Latvijā nav vietas imigrantiem”, kas dažādās formās pēdējos gados ir dzirdēts pietiekami bieži, varētu interpretēt dažādi. Kāds to var uztvert tā, ka Latvijā vienkārši nevajadzētu ļaut iebraukt vairāk ārzemniekiem, cits varbūt domās, ka ar to rosināts deportēt arī tos, kas pašlaik šeit dzīvo, taču vēl kāds varētu nospriest, ka tas ir aicinājums Latviju atbrīvot arī no imigrantiem, kas kļuvuši par pilsoņiem dzīves laikā, vai otrās paaudzes imigrantiem. Virspusēji šāds izteikums ir vienkārši ksenofobisks, taču, piešķirot tam paši savu jēgu, to varētu traktēt arī kā naida un nesaticības veicināšanu.

Vienīgais veids, kā mēs varam noskaidrot, kas patiešām ar šādu izteikumu ir domāts, ir jautāt pašam teicējam. Tomēr jārēķinās, ka tad, ja šāds izteiciens patiešām slēpis visradikālākās idejas, atbilde, visticamāk, mainīsies atkarībā no konteksta, kurā to jautās, un tiem, kuri pārbaudīs, vai tā ir bijusi naida veicināšana, varēs mēģināt atrunāties ar nozīmes pārprašanu.

Tādēļ vēlos jautāt – cik adekvāti iespējams novērtēt naida runu? Tai nav vienotas definīcijas, naida runu skaidro kā “jebkāda veida izteiksmes formu, kas veicina naidu vai neiecietību sabiedrībā pret kādu noteiktu aizsargājamu grupu”. Šajā rakstā nav konkrēti definēts, kuras grupas ir aizsargājamas, taču skaidrots, ka “”naida runa” pārklāj visas izteiksmes formas, kas izplata, mudina, veicina vai attaisno rasistisku naidu, ksenofobiju, antisemītismu vai citas naida formas, kuras balstītas uz neiecietību, arī neiecietību, kas nāk no agresīva nacionālisma, etnocentrisma, diskriminācijas un naida pret minoritātēm, migrantiem un ārvalstu izcelsmes cilvēkiem”.

Tātad sodāma būtu jebkāda rīcība, kas izplata, mudina, veicina vai attaisno naidu pret kādu grupu, kas šķiet kaut cik skaidri noteikts, tomēr, nedaudz iedziļinoties, skaidrības nav arī šeit. Par to, ko nozīmē informācijas izplatība, it kā nevajadzētu būt diskusijām, tomēr mudināšana, veicināšana un attaisnošana atkal ir interpretējami jēdzieni. Vai jau minētais apgalvojums, ka “Latvijā nav vietas imigrantiem” atbilst kādai no šīm kategorijām? Varam spert soli tālāk un to pārveidot uz “Latvijai vajadzētu atbrīvoties no visiem imigrantiem”, kas, kaut gan jau mudina uz kādu darbību, joprojām ir gana interpretējams, piemēram, to var traktēt kā aicinājumu valstij pirmkārt parūpēties par tās pilsoņiem, tomēr to var saprast arī kā aicinājumu uz genocīdu. Vai šāds aicinājums veicina naidu? Es šaubos, ka cilvēki sāk nīst kādu grupu pēc viena atsevišķa apgalvojuma dzirdēšanas. Vai tas attaisno naidu? Pēc savas būtības nē, jo tajā nav minēts, ar kādiem līdzekļiem mērķis būtu sasniedzams.

Man varētu iebilst, ka ikviens naidpilns apgalvojums atsevišķi veido naida runas kopumu, līdz ar to ir jāaizliedz jebkura šāda izpausme. No vienas puses tā ir taisnība, sabiedrības diskurss veidojas tikai tad, ja par vienu un to pašu runā vairāki cilvēki, taču no otras puses katrs apgalvojums būtu jāskatās kontekstā, kurā tas ir teikts, un kāds ir bijis teicēja mērķis. Taču te jau atkal ir vieta interpretācijām, tai skaitā teicēja negodīgumam.

Ar šiem piemēriem es necenšos pierādīt, ka naida runas pēc būtības nav, mani uzskati ir tieši pretēji, taču, manuprāt, ir būtiska problēma tajā, ka, runu jebkādā veidā ierobežojot, pastāv draudi vārda brīvības būtībai. Sabiedrībai kļūstot sašķeltākai un abu polu tālākajos galos esošajām balsīm kļūstot skaļākām, vārda brīvība ir viens no fundamentālajiem pīlāriem, lai saglabātu demokrātiju.

Tā jau ir ierobežota dažādos veidos likumā, piemēram, par Latvijas valsts ģerboņa vai Latvijas valsts karoga noraušanu, saplēšanu, salaušanu, iznīcināšanu vai par citādu šo valsts simbolu zaimošanu, kā arī par Latvijas valsts himnas publisku zaimošanu, var sodīt ar līdz pat trim gadiem cietumā, par PSRS vai nacistiskās Vācijas īstenotā genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru vai kara nozieguma pret Latvijas Republiku un tās iedzīvotājiem, publisku slavināšanu, noliegšanu, attaisnošanu vai rupju noniecināšanu var sodīt ar pieciem gadiem cietumā. Tāpat aizliegts sapulcēs gājienos un piketos izmantot PSRS un nacistiskās Vācijas simboliku.

Man ir grūti iedomāties racionālus argumentus šādiem aizliegumiem, jo vēstures noliegšana nemaina to, ka tā ir notikusi, savukārt šādu simbolu izmantošana, kaut gan trivializē totalitāros režīmus, nenozīmē tūlītēju to atdzimšanu. Vienīgais skaidrojums, kas man nāk prātā, ir šo režīmu upuru jūtu pasargāšana, taču, vai labākais veids, kā to darīt, ir ierobežojot citus? Tāpat ar valsts simbolu zaimošanu – ja no vienas puses tādējādi izrāda necieņu valstij, no otras tā var būt neapmierinātības izrādīšana valstī notiekošajiem procesiem. Pašreizējā situācijā tiek noteikts tas, drīkst kritizēt, taču būtu jāsatraucas, vai nepienāks brīdis, kad noteiks arī, ko drīkst kritizēt.

Zināmā mērā tas notiek jau šobrīd, jo, kā jau minēju iepriekš, robeža starp brīvu izpaušanos un krimināli sodāmu rīcību nav viennozīmīgi noteikta. Vēl izteiktāk tas vērojams sociālā līmenī. Ja Latvijā aicinājumi apklusināt nevēlamu viedokļu paudējus nav vēl tik izplatīti, tad ārvalstīs gan. Tas ir īpaši bīstami gadījumos, kad šie aicinājumi balstīti tajā, ka izteikumi ir kādu aizvainojuši vai sāpinājuši. Taču nevienam nav noteiktas tiesības netikt aizvainotam.

Racionāla rīcība šādos gadījumos ir gaužām vienkārša – veidot diskusiju, apstrīdēt, pieprasīt paudējam atbildēt par saviem vārdiem, taču jāatceras, ka tāpat kā likumpārkāpumu gadījumā, sekām ir jāatbilst izdarītajam pārkāpumam. Personas apklusināšana vai platformas liegšana nav atbilstošas sekas atsevišķu cilvēku vai cilvēku grupas aizvainošanai, it sevišķi ņemot vērā, ka lielākajai daļai cilvēku ir kas vairāk ko teikt par nosodāmām frāzēm. Taču, šādu izteikumu dēļ apklusinot vai liedzot platformu, tiek liegts izteikties arī citos jautājumos.

Vārda brīvības ierobežošanai dzirdēti argumenti, ka naida runa (visplašākajā tās definīcijā) var kavēt izteikties tos, pret kuriem tā ir vērsta. Es netaisos apstrīdēt, ka tā patiešām varētu būt, taču sabiedrībā, kurā daļa kļūst aizvien jūtīgāka pret jebkādiem negatīviem komentāriem, šādi gadījumi rada bīstamu precedentu, jo tas, kas pašlaik šķiet ja ne naidpilns, tad vismaz paciešams, tāds vairs nebūt rīt. Piemēram, atgriežoties pie naida runas definīcijas, tā var būt vērsta pret minoritātēm. Līdz ar to jebkura minoritāte kādā brīdī var citus apsūdzēt naida runā, piemēram, ateisti varētu apsūdzēt kristiešus diskriminācijā un aicināt apklusināt mācītājus, ticīgus politiķus un sabiedriskos darbiniekus. Ja pašlaik tā šķiet kā absurda un smieklīga varbūtība, tad aicinu palasīt par cancel culture un par kādiem “pārkāpumiem” cilvēkiem ir liegtas platformas. Ja naida runa veicina, ka tiek apklusinātas dažādas minoritātes, kā mēs varam būt droši, ka kristīgas tradīcijas Rietumu sabiedrībā neapklusina ateistus, kuri gribētu runāt par šiem jautājumiem, taču baidās no naidīgiem kristiešu komentāriem?

Saistībā ar naida runu nevar nepieminēt sociālos tīklos. Lielākā daļa no tiem neļauj publicēt saturu, kas ir pretrunā ar to vadlīnijām, tai skaitā nav atļauta naida runa. Ja sākotnēji tā varētu šķist laba prakse, tad es gribētu iebilst, ka līdz galam tā tomēr nav. Pirmkārt, tādēļ ka tās ir multinacionālas platformas, un tas, ko ir pieļaujams teikt un ko nē, dažādās valstīs ir ļoti atšķirīgs, piemēram, ASV runas brīvība aizsargā arī naida runu, holokausta noliegšanu un daudz ko citu, kas virknē valstu ir krimināli sodāms. Otrkārt, miljoniem cilvēku sociālie tīkli ir galvenais informācijas avots, un ir bīstami, ja dažu cilvēku rokās ir tas, ko cilvēki var vai nevar teikt.

“Būtiskākais iemesls, kādēļ nepieciešams atpazīt naida runu, ir nepieļaut, ka šāda veida izteiksmes formas būtu pieejamas, un preventīvi novērst iespējamu šāda veida diskusijas attīstību. Ja šāds saturs netiek dzēsts un saglabājas tiešsaistē, tas turpina sasniegt savu mērķi – veicināt naidu un neiecietību sabiedrībā pret kādu aizsargājamu grupu,” skaidroja Tiesībsarga biroja Pilsonisko un politisko tiesību nodaļas juriste Ilze Ambrasa. Frāze “nepieļaut diskusiju” man šķiet ārkārtīgi bīstama ne tikai tādēļ, ka tā pēc būtības ir cenzūra, bet tādēļ, ka no diskusijas izslēdzot radikālākos elementus, problēma tiek atrisināta tikai virspusēji – viņi nevis kļūst mazāk radikāli, bet pārceļas uz platformām, kur savus uzskatus var paust brīvi un kur tie ātrāk atradīs dzirdīgas ausis. Cīnoties ar naida runu, apklusinot naidpilnu uzskatu paudējus, manuprāt, tikai tiek veicināta naidpilnu uzskatu nostiprināšanās tajos, kam tie jau tādi ir.

Ja kāds domā sašust, ka es atbalstu naida runu – nē, tā nav. Man nav jāatbalsta kāda uzskati, lai atbalstītu viņa tiesības tos paust. Tieši pretēji, es tos nosodu, un, pat ja mēs necienām kāda viedokli, tas nenozīmē, ka nevajadzētu cienīt pašu cilvēku un viņa tiesības. Savukārt mums jāizmanto savas tiesības šos uzskatus kritizēt.

Otra lieta, kuru gribu īsi apskatīt, runājot par vārda brīvību, ir dezinformācija, viltus ziņas un meli. Latvijā par viltus ziņām kā tādām sodīt nevar, ja vien tās kādam nav radījušas sekas. Skatoties uz tiem dažiem gadījumiem, kad pēc viltus ziņu publicēšanas uzsāktas lietvedības, tās bijušas par sekām, ko šīs ziņas radījušas, nevis par pašām ziņām. Līdz ar to no likumiskās puses vārda brīvība atļauj dezinformāciju, viltus ziņas un melus.

Taču praksē ne vienmēr tā ir taisnība. Piemēram, Latvijā notiek aktīva cīņa pret Krievijas informatīvo ietekmi, kas pēc būtības ir atbalstāmi, taču jautājums ir par to, kā tas notiek. Ja RT aizliegums ir attaisnojams ar to, ka kanālu kontrolē sankciju sarakstā iekļautais Dmitrijs Kiseļevs, tad rosinājums, ka 80% televīzijas programmu būtu jābūt Eiropas Savienības vai EEZ valstu valodās nešķiet attaisnojams, jo tas nozīmētu, ka vai nu televīzijas pakalpojumu sniedzējiem būtu būtiski jāpalielina šajās valodās translēto programmu skaits, vai arī jāsamazina programmu krievu valodā skaits. Man tā izskatās nevis pēc vēlmes stiprināt Latvijas informatīvo telpu, bet pēc padošanās, turklāt ļoti neefektīvas padošanās, jo kaut vai to pašu RT joprojām iespējams skatīties internetā.

Tāpat var argumentēt, ka dezinformācija un viltus ziņas būtu jāierobežo, jo tās apdraud sabiedrību. Piemēram, Covid-19 noliegšana un aicinājumi nenēsāt masku veicina slimības izplatīšanos, veselības aprūpes sistēmas noslodzi un cilvēku nāvi. Un kaut gan noteiktu apstākļu kombinācijā tā var būt taisnība, domāju, ka svarīgāk ir nevis tas, vai cilvēks netic Covid un nenēsā masku, bet gan – kāpēc. Visticamāk, te iezīmējas tā pati aina, kas redzama pie citām sazvērestības teorijām, proti, neticība varai un pārliecība, ka noteiktas elites ir sazvērējušās pret cilvēci. Taču vairumam šīs pārliecības ir bijušas jau pirms pandēmijas, tāpēc nedomāju, ka iespējams objektīvi noteikt, cik lielu lomu spēlējuši konkrētie aicinājumi. (Uzsveru, ka šeit runāju par aicinājumiem nevilkt masku, nevis par reālu maskas nevilkšanu, esot kontaktā ar citiem cilvēkiem.)

Visbeidzot, jārunā arī par platformas sniegšanu vai atņemšanu tiem, kas izplata naida runu, dezinformāciju, viltus ziņas vai cita veida informāciju, uz kuru varētu attiecināt vārda brīvības ierobežošanu. Es neuzskatu, ka šādiem cilvēkiem būtu jādod platforma, kurā viņi var brīvi izpausties tādā izpratnē, ka viņi ir brīvi no sekām, piemēram, ne sabiedriskajos, ne komercmedijos nebūtu jāaicina šādas personas, ja viņu uzskati netiek izaicināti. Taču šāda izaicināšana būtu kritiska svarīga, jo tas ir vienīgais veids, kā var mēģināt norādīt uz paustā trūkumiem ne tikai pašam runātājam, bet arī viņa atbalstītājiem. Šāda pati attieksme būtu jāattiecina uz sociālajiem tīkliem, tiesa, šis jautājums ir sarežģītāks, jo pašam runātājam ir iespējas bloķēt tos, kas viņam iebilst. Tāpat tajos iespējams uzskatus paust šķietami anonīmi, un šajā gadījumā gan es uzskatu, ka vārda brīvību varētu ierobežot tiktāl, ka runātājam jābūt zināmam, citādi nav neviena, kurš uzņemas atbildību par pateikto.

Vārda brīvības ierobežošanas aizstāvībai esmu redzējis pieminam Karla Popera tolerances paradoksu, proti, ka pilnīgi tolerantas sabiedrības spēju būt tolerantiem ar laiku atņems vai iznīcinās netolerantie. Popers uzskatīja, ka, “lai saglabātu tolerantu sabiedrību, mums jābūt netolerantiem pret netoleranci”. Taču būšana tolerantam pret nosodāmiem uzskatiem nenozīmē bezierunu piekrišanu vai pielaidību tiem, tieši pretēji. Tie ir kritizējami un nosodāmi, to paudējus jāaicina atbildēt par pausto, taču tas nenozīmē apklusināšanu. Ja vienīgais veids, kā mēs spējam cīnīties ar nepatīkamu informāciju, ir neļaujot to paust, ar ko mēs esam labāki par fašistiem, nacistiem un komunistiem?

Pieļaujot noteikta veida informācijas cenzēšanu, var tikt pavērts ceļš cenzūrai, kas iedomājama tikai totalitāros režīmos. Turklāt priekšnosacījumus tam var radīt arī demokrātiski ievēlētas valdības, vadoties pēc labākajiem nodomiem, taču viss, kas nepieciešams katastrofālām sekām, ir neliela cilvēku grupa, kas to izmanto savā labā. Kriminalizējot viltus ziņas, kā mēs varētu garantēt, ka par viltus ziņām nesāk atzīt patiesību? Aizliedzot noliegt viena veida informāciju, kā mēs varam garantēt, ka ar laiku šīs kategorijas nepaplašina? Aicinot cenzēt mums netīkamus viedokļus, kā mēs zinām, ka pašu viedokļi jau rīt nebūs cenzējami?

Latvijas Satversme arī nosaka, ka “ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību”. Nosakot, kādus uzskatus var vai nevar paust un kādu informāciju var vai nevar uztvert, lielā mērā tiek noteikts, ko ir labi vai slikti domāt. Ir grūti iedomāties vēl rupjāku brīvību pārkāpumu.

Publicējis Mārtiņš Stabinģis

Domāju, mācos, rakstu.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

Create your website with WordPress.com
Sākt darbu
<span>%d</span> bloggers like this: