Vai varam gan strīdēties, gan iedzert aliņu?

Photo by Pixabay.com

ASV sabiedrība ir kļuvusi ārkārtīgi sašķelta. Līdzīgas tendences iezīmējas arī citviet pasaulē, tāpēc mums būtu jāmācās no citu kļūdām, kamēr vēl neesam Amerikas līmenī.

Tagad, kad Džo Baidens ir uzvarējis, varētu domāt – viss ir labs, kas labi beidzas, ASV sabiedrība izvēlējusies “saprātu, cieņu, mīlestību, toleranci” un vēl veselu virkni vārdu, ko var lasīt gan medijos, gan sociālajos tīklos. Un ir taisnība, ka Baidens saņēmis rekordlielu balsu skaitu, bet tajā pašā laikā Donalds Tramps saņēmis otru lielāko balsu skaitu ASV vēsturē, jo šogad, provizoriski, bijusi augstākā vēlētāju aktivitāte kopš 1900. gada. Tomēr, neskatoties uz dažu pausto, ka Baidena uzvara ir “milzīga un vēsturiska“, es tam piekrītu tad, ja mēs nesalīdzinām viņa panākumus ar Trampa.

Pēc pašreizējiem datiem, Baidens saņēmis par 3% jeb aptuveni pieciem miljoniem vairāk balsu. Salīdzinājumam – Baraks Obama 2008. gadā saņēma par 7,3% jeb 9,5 miljoniem vairāk balsu, Bils Klintons, kuram pēdējam pirms Baidena izdevās pārspēt amatā esošu prezidentu, 1992. gadā – 5,6% jeb 5,8 miljonus vairāk balsu.

Lai nebūtu šaubu, Baidena uzvara viennozīmīgi ir labākais scenārijs, savukārt lielā vēlētāju aktivitāte, manuprāt, ir uzvara demokrātijai kā tādai, nevis vienam vai otram kandidātam, jo, kā jau minēts, sabiedrība ir sadalījusies divās diezgan līdzīga izmēra grupās.

Tieši šīs grupas ir tas, kas mani pēdējās dienās interesē pat vairāk nekā pašu vēlēšanu iznākums. Šoreiz – par to, kā tās uztver viena otru.

Par sabiedrības polarizāciju diendienā dzirdam gadiem. Ne tikai ASV, bet arī citviet pasaulē, taču sāksim ar Ameriku.

Neskatoties uz to, ka, manuprāt, būtu dīvaini uzskatīt, ka jebkura politiska veidojuma establišments atspoguļo vēlētāju vairākumu, tāpat kā domāt, ka šis elektorāts ir homogēns, amerikāņiem diezgan uzskatāmi par pretējo nometni ir greizs priekšstats. Piemēram, gan republikāņu, gan demokrātu vairākums uzskata, ka otras partijas atbalstītāji ir mazāk brīvi no aizspriedumiem, trešdaļa uzskata, ka otri ir mazāk inteliģenti, vairāk nekā puse republikāņu un gandrīz puse demokrātu – ka otri ir amorāli. Sevi abu partiju atbalstītāji, protams, vērtē labāk.

Tiktāl varētu domāt – tas jau ne par ko neliecina, savu grupu parasti vērtē labāk, – kā arī strīdēties, ko tad īsti nozīmē “morāls”.

Taču neizpratni par saviem “oponentiem” iezīmē arī objektīvāki vērtējumi. Piemēram, demokrāti uzskata, ka 52% republikāņu domā – pienācīgi kontrolēta imigrācija nāk par labu valstij, kaut gan patiesībā šādi domā 85% republikāņu. Vai arī – pēc demokrātu domām, 51% procentu republikāņu domā, ka rasisms joprojām ir problēma ir ASV, lai gan šāds uzskats ir 79% republikāņu.

Un arī republikāņu novērtējums ir kļūdains, piemēram, viņuprāt, 48% demokrātu nepiekrīt apgalvojumam, ka visi policisti ir slikti, savukārt patiesībā tam nepiekrīt 85%. Turklāt šīs nesaskaņas nav tikai ideju vai vērtību līmenī. Republikāņi domā, ka 32% demokrātu ir LGBT, kamēr patiesībā tie ir 6%, savukārt demokrāti uzskata, ka 38% republikāņu pelna vairāk nekā 250 000$ gadā, lai gan tādi ir tikai 2%.

Varētu domāt, ka tā ir normāla parādība iekšgrupu un ārgrupu dinamikā, taču es to vēlētos atspēkot ar to, ka gan republikāņus, gan demokrātus diezgan neadekvāti novērtē rī neatkarīgie. Tas liek domāt, ka mūsu priekšstats par “pretējās nometnes” pārstāvjiem rodas nevis no reāla kontakta, bet no tā, ko redzam medijos vai sociālajos tīklos, taču šis priekšstats, neizbēgami, būs nepareizs. ASV, piemēram, 10% aktīvākie “Twitter” lietotāji rada 92% satura, 69% no viņiem ir demokrāti vai sliecas atbalstīt demokrātus.

Mani novērojumi, kas gan ir tikai anektodiski, liecina, ka Latvijā situācija ir līdzīga. Gandrīz katru reizi, kad ir kāds tvitercepiens, tajā iesaistās vieni un tie paši cilvēki, un šo cilvēku loks ir šaurs. Es gan publiski, gan privāti esmu iebildis pret apzinātu sociālo tīkla burbuļa veidošanu, jo, kaut gan tas patiešām var pasargāt no “liekas” vai nepatīkamas informācijas, tādējādi veidojas nepareizs priekšstats par sabiedrību. Ļoti spilgts piemērs tam bija Rīgas domes vēlēšanas, par kurām nemitīgi runāja sociālajos tīklos, bet līdz vēlēšanu urnām aizgāja mazāk nekā puse balsstiesīgo.

Kaut gan sociāla un politiska aktivitāte ir nepieciešama, sociālie tīkli nenāk par labu tam, kā uztveram tos, kuriem nepiekrītam. Amerikā “uztveres sprauga” bija lielāka tiem, kas pēdējā gada laikā sociālajos tīklos bija dalījušies ar politisku saturu. Tāpat jāņem vērā, ka abu politisko spektru vistālākajos galos esošajiem ir tendence iegūt informāciju no līdzīgi domājošiem avotiem.

Šo visu ņemot vērā, es izvirzu hipotēzi, ka priekšstatu par mūsu “oponentiem” mēs iegūstam no viņu visskaļākās un radikālākās grupas.

Tas savukārt, man šķiet, kaitē sabiedrības “dziedēšanai”, kas nepieciešama kā ASV, tā arī citviet, tostarp pie mums. Lielākā problēma, esot informācijas burbuļos, ir tieksme citādi domājošos nevis saprast un atrast kopsaucējus, kas ļautu virzīties uz risinājumu meklēšanu, bet vēlme pēc sava veida bezierunu pakļaušanās. Arī tad, kad it kā tiek veidots dialogs, abas puses runā no saviem augstumiem, sak’, viņi vienkārši nesaprot. Tā kā pats esmu daudz grēkojis ar šādu komunikācijas stilu, labi to redzu arī no malas, un jāsaka – to novēroju gandrīz katru dienu.

Taču abi domā, ka, mēģinot uzspiest savu pārliecību citiem, viņi dara labu, visticamāk, nemaz neiedomājoties, ka tādējādi atstumj un radikalizē tos, kam nepiekrīt, un tā uz riņķi – radikalizācija rada radikalizāciju.

Kā piemēru minēšu viendzimuma attiecības Latvijā. Kamēr jautājums nenoliedzami ir ļoti aktuāls un vairums par to runā mierīgi, cenšoties izskaidrot, ka, pieņemot regulējumu, neviens neko nezaudē, citiem nav intereses iedziļināties pretinieku bažās, un kā pretargumenti tiek likti “citu valstu likumi” vai “aptaujā vairāk nekā puse iedzīvotāju atbalsta”. Ok, bet mēs nedzīvojam kādā citā valstī, un aptaujas rezultāti nenozīmē to, ka tik un tā nepaliek pretinieki. Jā, daļa no viņiem izsakās necienīgi, piemēram, salīdzinot homoseksualitāti ar pedofiliju, taču galvenā problēma, manuprāt, nav šādi atsevišķi cilvēki, bet gan tie, kas skaļi neizsakās, taču ir līdzīgās domās. Šādas pārliecības neizmainīsi, kādu nosaucot par idiotu vai reliktu, ir jārunā, turklāt jārunā atkal un atkal.

Vēl sliktāka pieeja, kas pasaulē diemžēl vairāk raksturīga liberāliem cilvēkiem, ir vēlme apklusināt viedokļus, kam nepiekrīt. Pārfrāzējot Noamu Čomski, cancel culture vēlas nevis konfrontēt idejas, kam nepiekrīt vai kas vienkārši ir nepatiesas, kas būtu labākais veids, kā ar tām tikt galā, bet grib paslaucīt zem paklāja un izlikties, ka tādu nav. Un katrs aicinājums kādu atcelt pastiprina otru ideju, ka viss, ko grib “kreisie liberasti”, ir citādi domājošo cenzēšana un “pareizo” ideju uzspiešana.

Turklāt to attiecina ne tikai uz konkrētiem cilvēkiem vai idejām, bet pat informācijas kanāliem, kuros vajag vai nevajag runāt. Piemēram, kad Bērnijs Sanderss piekrita runāt “Fox News Town Hall”, establišmenta demokrāti viņu kritizēja. Tas nekas, ka tas bija loģisks solis, lai paplašinātu elektorātu, un uzstāšanās noteikti bija veiksmīga.

Tas pats novērojams arī te. Ir pietiekami daudz platformu, ko grūti uztvert par nopietniem medijiem, taču tas nemaina, ka tiem ir zināma auditorija, kam, iespējams, tie ir galvenie informācijas avoti. Tā vietā, lai izmantotu šīs platformas un uzrunātu tos, kuriem diendienā baro ja ne nepatiesu, tad sagrozītu informāciju, kas netiek pārbaudīta, daži intelektuāli un liberāli noskaņoti cilvēki izteikušies, ka tajās nekad nerunātu, lai tās neleģitimizētu. Tas arī, manuprāt, liecina nevis par vēlmi veidot dialogu, bet likt citiem pieņemt savas idejas, citas būtībā ignorējot.

Veidot dialogu ir grūti, es to ļoti labi apzinos, daudzus gadus dzīvojot ar pārliecību, ka visu zinu labāk. Taču tā ir diezgan muļķīga pārliecība (mana uztveres sprauga pret demokrātiem ir 9%, pret republikāņiem – 16%), un ar to ir jācīnās. Ir viegli stereotipizēt, taču jāatceras, ka tad, kad runājam par tiem, kas domā citādāk nekā mēs, mēs runājam par simtiem, tūkstošiem un miljoniem cilvēku. Taču, ja kaut ko varam mācīties no ASV, tad tas ir tas, ka stereotipizēšana politisko uzskatu dēļ rada greizu priekšstatu. Visticamāk, mums un mūsu “oponentiem” ir ļoti daudz kopīga, ja vien pameklējam. Ja tu man nepiekrīti, uzaicini uz alu – atradīsim kopsaucējus.

Publicējis Mārtiņš Stabinģis

Domāju, mācos, rakstu.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

Create your website with WordPress.com
Sākt
%d bloggers like this: