Valsts atbalsts un valsts atbildība

Kārtējā krīze ir kārtējais pierādījums, ka valsts nepilda savu funkciju – aizsargāt tās iedzīvotājus.

Energokrīze daļai cilvēku nozīmē, ka faktiski visi ienākumi aiziet rēķinos. Pēc vairāku mēnešu ilgas vilcināšanās valsts nolēmusi, ka iedzīvotāji tomēr jāatbalsta. Taču atbalstu saņems kas? Ģimenes ar bērniem (un studentiem līdz 24 gadu vecumam) un pensionāri. Tāpat valsts pilnībā kompensēs elektrības sadales tarifa un OIK izmaksas, palielinātais mājokļa pabalsts tiks maksāts līdz šī gada beigām un mājsaimniecībām kompensēs siltumapgādes un gāzes apkures izmaksu ekstremālo sadārdzinājumu. Tiesa, nav skaidrs, ko nozīmē “ekstremāls sadārdzinājums” un kā un kad tas tiks kompensēts.

Taču ir skaidrs, kad cilvēkiem tas bija nepieciešams. Kamēr valdība turpina “mērķēt” un vienoties, cilvēkiem rēķini jau bija jāapmaksā. Kāds cilvēks soctīklos dalījās, ka pēc visa nomaksāšanas viņam kontā palikuši divi eiro. Cits stāstīja par kādu radinieci, kam pietrūkst 175, lai visu samaksātu un nopirktu zāles. Šādu stāstu droši vien ir tūkstošiem, un publiski dzirdam vien par dažiem. Daļa no viņiem nekvalificējas valsts atbalstam, jo ir izdarījuši smagāko noziegumu pret valsti – nav dzemdējuši. Vai nav gana veci, lai saņemtu izsmiekla vērtas pensijas.

Šī krīze un valdības reakcija uz to kārtējo reizi apliecina, ka tai interesē tikai divas demogrāfiskās grupas. Visi pārējie var iet ieskrieties. Tas nekas, ka nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju skaits 2020. gadā ir audzis. Ir tiesa, ka visvairāk tieši senioru – 44,6%, taču ne jau pašreizējais pabalsts viņus no nabadzības viņus izvilks. Un ne tikai viņi ir pakļauti šim riskam. Arī 24% vecumā no 50 līdz 64 gadiem. Arī 14,7% vecumā no 25 līdz 49 gadiem. Un darbs, ticiet vai nē, nav “zāles” pret nabadzību – tās riskam pakļauti gandrīz 10% strādājošo.

Tomēr, kamēr valsts kā institūcija mīņājas un domā, kā piešķirt atbalstu tā, lai nopelnītu sev vairāk balsu gaidāmajās vēlēšanās, iedzīvotāji rīkojas. Minētajos gadījumos, kad cilvēki soctīklos vērsās pēc palīdzības, viņi to saņēma faktiski uzreiz. Un šī nav pirmā reize, kad mēs redzam, ka tad, kad uz valsti paļauties nevar, var paļauties uz līdzcilvēkiem. Tādēļ atkal jāuzdod jautājums – priekš kam vajag valsti, kas nepilda savas funkcijas?

Ja nepārliecina šis arguments par atbalstu iedzīvotājiem, vai šķiet, ka valstij pat nebūtu jāpalīdz (te gan jāatgādina, ka valsts nauda nerodas no tā, ka ik rītu tā astoņos sāk darbu un piecos to pabeidz), tad piedāvāju citu – par pārraudzības funkciju, konkrēti par izglītību. Izglītības iestāžu darbu regulē Izglītības un zinātnes ministrija. Tās pēdējā dziesma ir, ka skolām jāpaliek vaļā par katru cenu.

Taču ne visas skolas to var. Manu uzmanību piesaistīja “Panorāmas” sižets par Ogres 1. vidusskolu, jo tā ir skola, ko absolvēju es un kurā joprojām mācās vairāki mani ģimenes locekļi. Tagad tā uz laiku pāries uz attālinātām mācībām, jo nodrošināt izglītības procesu klātienē vairs nav iespējams.

Tātad par spīti tam, ko skandē ministrija un ka tā ir visu valsts izglītības iestāžu galvenais pārraugs, pati skola labāk zina, kā tai rīkoties. Vai kāds ir pārsteigts?

Ik dienu mēs varam atrast piemērus, kad cilvēki paši spēj lemt, kā rīkoties bez mazākās valsts iesaistes. Un tas notiek visdažādākajos līmeņos un apmēros. Tomēr mums tiek atkārtots mīts, ka valsts ir vajadzīga. Jo…? Lai neiebruktu Putins? Te der atcerēties, ka tad, kad anarhists saka: “Es esmu pret valsti,” viņš ir pret valsti kā institūciju. Pret jebkuru valsti. Un tad, ja patiešām te iebruktu kāds naidīgs spēks, ne jau valsts būtu tā, kas ņemtu ieročus un cīnītos. Tie būtu dzīvi cilvēki.

Mēs paši spējam noteikt savas dzīves. Un mēs paši spējam palīdzēt cits citam. Daudz labāk, ātrāk un “mērķētāk”, nekā valsts jebkad spētu.

Ja šo lasa Valsts drošības dienesta vai Valsts policijas darbinieki – es neaicinu vērsties pret Latvijas Republikas valstisko neatkarību, suverenitāti, teritoriālo vienotību, valsts varu vai valsts iekārtu Latvijas Republikas Satversmē neparedzētā veidā.

Vieta dzeramnaudai.

22 padomi īstam vīrietim 2022. gadā

Photo by samer daboul on Pexels.com

Jaunais gads īstam vīrietim iesācies raibi – sākot ar dažādu maigu balstiņu un betu pārmetumiem, ka zema sieviešu pārstāvniecība noteiktās nozarēs varētu būt patriarhāta sekas, beidzot ar to, ka ne visi grib parakstīties uz “darba terapiju” mentālās veselības jautājumu risināšanai. Nemitīgi mainīgajā dzīves ritumā var kļūt sarežģīti orientēties, kas tad ir pareizi un kas ir labi. Lai ikviens īsts vīrietis nezaudētu savu vīrišķību, esmu apkopojis 22 padomus, kas šogad visīstākajiem vīriešiem palīdzēs nezaudēt savu statusu.

1. Īsts vīrietis zina

Tieši tik vienkārši. Nav svarīgi, par ko ir jautājums, vai īsts vīrietis par to vispār iepriekš ir dzirdējis, nemaz nerunājot par padziļinātu interesēšanos. Īsts vīrietis zina jebkurā gadījumā. Ja nu gadījumā viņš nezina, tad tā vienkārši nav taisnība.

2. Īsts vīrietis atrod vispareizākos brīžus sarunai

Iedomāsimies situāciju – kāda sieviete publiski paziņo, ka cietusi no partnera vardarbības. Protams, īsts vīrietis nekad nesistu vājākos (un sieviete ir vājāka, tas nav seksisms, tas ir dabiski), bet strīda pēc iedomāsimies. Citas sievietes, beta vīrieši, bez šaubām, skrietu izteikt savu sašutumu, nosodītu varmāku, varbūt pat mēģinātu aktualizēt vardarbības pret sievietēm problēmu plašākā sabiedrībā. Taču ne īsts vīrietis. Īsts vīrietis zina, ka šis ir piemērots brīdis, lai parunātu par vardarbīgām sievietēm. Viņš zina, ka patiesībā sievietes ir varmācīgākas, ja mēs skaitām arī emocionālo vardarbību. Vīrietis varbūt nezina, ka 86% seksuālās vardarbības upuru 2019. gadā Latvijā bija sievietes. Ka sociālās rehabilitācijas pakalpojumus pēc emocionālas vardarbības šajā pašā gadā saņēma 207 sievietes un 13 vīrieši. Tas nekas, viņam tas nav jāzina, jo…

3. Pietiek tikai ar vīrieša vārdu

Ikviens, kurš patērējis mākslu, zina, cik nozīmīgas var būt frāzes “es dodu savu vārdu” vai “mans vārds ir vienīgais, kas man ir”. Vārds savulaik iemiesoja visu vīrieša godu. Varbūt tagad mēs šādus izteicienus nelietojam, taču vīrieša vārda svars nav mazinājies. Tas gan ir transformējies. Proti, ja vīrietis kaut ko pasaka, tā ir. Teiksim, kāds saka: “Statistika liecina, ka daudzreiz vairāk sievietēm bijis nepieciešams atbalsts pēc piedzīvotas emocionālas vardarbības. Vai tiešām varam apgalvot, ka sievietes ir vardarbīgākas?” Vīrietim atliek atbildēt: “Bet cik vīriešu nevēršas pēc palīdzības? Statistika neatspoguļo reālo situāciju.”

Un viss. Vīrieša vārda spēks savā ziņā ir šī saraksta pirmā punkta iemiesojums realitātē.

4. Īsts vīrietis neredz dzimumu

Atgriezīsimies pie vardarbības piemēra. Ja kāds vīrietim norāda, ka varbūt pašlaik nav īstais laiks runām par teorētisku vardarbību pret vīriešiem, un viņš neizvēlas izmantot sava vārda spēku, var izmantot citu paņēmienu – dzimumu daltonismu. Tas nozīmē, ka “visa vardarbība ir slikta, nav svarīgi, kāds ir upura dzimums”. Vīrietis saprot – ja kāds/-a sit, viņš ir vienkārši nelietis, nav nozīmes ne tam, cik bieži saskarās vieni vai otri, ne sabiedrībā pastāvošajām normām. Runāt tikai par vardarbību pret sievietēm ir nepareizi, jo…

5. Īsts vīrietis labāk pamana seksismu

Ja kāds, turpinot šo hipotētisko diskusiju, vēlas atgriezties pie sākotnējās problēmas vai pat pārmet vatabautismu, nelietis tāds, vīrietis veikli atgādinās – tagad, kad mēs runājam par reālu gadījumu, nerunāt par manu teorētisko gadījumu ir seksisms. Tieši tā! Nerunāt par to, par ko vīrietim gribas runāt ir seksisms. Nav svarīgi, ka vīrietis sarunu pats nav iesācis, bet gan ielīdis tajā no malas. Ja viņš grib, citiem jādara. Citādi seksisms.

Tomēr ne tikai šādos gadījumos vīrietis labāk pamana seksismu. Piemēram, kāds izsaka par ideju ieviest dzimumu kvotas valsts pārvaldē, lai mazinātu neproporcionāli zemo sieviešu pārstāvniecību. Vīrietim nav jāiedziļinās šādu aicinājumu saknē. Visas šādas idejas var viegli atspēkot ar zelta frāzi: “Tas ir seksisms!”

6. Īsts vīrietis mīl visas sievietes. Izņemot feministes

Jebkurš īsts vīrietis zina, ka neviena sevis cienoša sieviete nevar būt feministe. Jo feminisms patiesībā ir par vīriešu reducēšanu līdz verga statusam, kam saglabāta tikai vairošanās un smagu priekšmetu nešanas funkcija. Kad tiks attīstītas tehnoloģijas un šo funkciju pildīšanai vairs nebūs nepieciešams vīrietis, viņu dzimums tiks likvidēts. Tāpēc īsts vīrietis ar visu miesu un dvēseli ir pret feminismu. Arī tad, ja viņš nav pat definīciju izlasījis vārdnīcā.

7. Īsts vīrietis cīnās pret patriarhātu

Pret vārdu. Nevis sociālu fenomenu. Jo tāds neeksistē.

8. Īsts vīrietis zina, ka aktīvisms un tolerance beidzas pie neiebilšanas pret praidu

Visas tās sniegpārsliņas, kas cīnās par sociālo taisnīgumu, dzimumu līdztiesību, satraucas par klimata pārmaiņām, kapitālisma postošo ietekmi uz vidi un cilvēku dzīvēm, patiesībā ir vienkārši ļoti neapmierināti pusaudži, kam nav nekā labāka, ko darīt. Īstam vīrietim ir pavisam vienkārši – viņš neiebilst pret praidu, un tā ir augstākā tolerances un aktīvisma pakāpe, jo…

9. Īsts vīrietis saprot dabisko lietu kārtību

Daļa ir bagāti, daži ir nabagi. Dažiem iet, dažiem neiet. Tā tas ir bijis vienmēr un vienmēr būs. Visiem taču ir vienādas iespējas sasniegt panākumu virsotnes (izņemot feministēm un betām varbūt). Sistemātiskas problēmas ir kārtējais sniegpārsliņu izgudrojums, lai varētu ieņemt upura lomu un pieprasīt to, ko viņi nav pelnījuši.

Dabiskā lietu kārtība arī ietver, ka ir tie, kas valda, un tie, kurus valda. Tā tas ir bijis vienmēr un būs vienmēr. Ja nu kāds nelaimīgais norādīs, ka ir bijušas sabiedrības, kurās šī dabiskā lietu kartība nepastāvēja, īsts vīrietis var vienkārši izmantot vārda spēku.

10. Īsts vīrietis aizstāv vājākus

Argumentus. Parasti tikai ar vārdu.

11. Īsts vīrietis būtu miljonārs, ja to gribētu

Kapitālisms visiem nodrošina vienādas iespējas. Ikviens var būt nākamais Īlons Masks, ja vien to vēlētos. Īsts vīrietis parasti nav nākamais Īlons Masks pēc paša vēlēšanās, jo tad paliek mazāk laika bārdas audzēšanai.

Vīrietis arī nekavējas citiem atgādināt, ka viņiem ir tāda iespēja, bet citi parasti ir pārāk aizņemti ar nākamā cepiena meklēšanu vai radīšanu.

12. Īsts vīrietis ir apolitisks centrists

Īsts vīrietis zina, ka kreisie ir sojas lates dzērāji, kuru lielākais satraukums ir par Čaka velojoslām, jo viņi nekad nav pazinuši patiesas grūtībās, savukārt labējiem mēdz būt pārāk homoerotisks vaibs, tāpēc viņš neiederas nevienā pusē. Īsts vīrietis par politiku vispār labprāt nedomātu, bet tomēr nākas, jo…

13. Īsts vīrietis neizkrīt no aprites

Īsts vīrietis seko gan ziņām, gan cepieniem tviterī, feisbukā un citos soctīklos, jo nekad nevar zināt, kad sāksies nākamais lielais cepiens. Bet vīrietim kā likums nepieciešams paust savu hot take. Tajā pašā laikā vīrietis var arī teikt: “Es nesaprotu, par ko visi cepas…”, kam nereti sekos izvērsts spriedelējums par jau minēto cepienu.

14. Īstam vīrietim patīk geji. Jo par viņiem ir smieklīgi jociņi

Jau zinām, ka vīrietim nav iebildumu pret praidu. No vienas puses tas varētu likties kā virtue signalling, bet viss nav tik vienkārši. Patiesībā īstam vīrietim geji patīk, jo vienmēr var pastāstīt kādu ļoti smieklīgu joku, piemēram, ka kāds “ir gejs”, tādējādi uzreiz pazeminot viņa vērtību. Tāpat, pateicoties gejiem, ir tik daudz lielisku vārdu, ko izmantot spēcīgākiem apvainojumiem, piemēram, “pidars”.

Bet īstam vīrietim nav iebildumu pret praidu, tāpēc viss ir kārtībā.

15. Īsts vīrietis ēd gaļu

Vai var būt kas vīrišķīgāks par iekošanos treknā gaļas gabalā? Tā ir dabiskā lietu kārtība. Kā pirms 10 000 gadu alu cilvēks nomedīja mamutu, ko izcepa un apēda, tāpat arī tagad īsts vīrietis ēd gaļu. Tas nekas, ka tagad tā ir vista, ko četru mēnešu vecumā līdz pieauguša putna vecumam izaudzēja sprostā. Galvenais ir nodoms.

16. Īsts vīrietis ir tagadīgs

Daudziem patīk dalīt konservatīvajos un liberālajos. Pirmie grib atgriezties pie tā, kā bija agrāk, otrie – iet uz priekšu. Īsts vīrietis nav ne viens, ne otrs. Viņš zina, ka vislabāk ir tagad, tāpēc ideāli būtu visu iesaldēt šajā mirklī. Labi, ir pieļaujamas dažas atkāpes – ļausim gejiem precēties. Bet līdzsvaram īsts vīrietis ir sašutis par Čaka ielas velojoslām. Lai arī viņš joprojām īsti nesaprot, par ko ir cepiens.

17. Īsts vīrietis seko principam “dzīvo un ļauj dzīvot”

“Nemāci mani un es nemācīšu tevi,” saka īsts vīrietis. Un viņš patiešām pie šī principa pieturas – katrs var darīt, ko viņš grib, dzīvot, kā viņš grib, kamēr tas netraucē citiem. Vienīgā problēma ir tā, ka visu laiku parādās visi nelieši, piemēram, feministes, kas vairs neļauj dzīvot. Tad vīrietis ir vienkārši spiests iesaistīties. Tas var būt, vienkārši komentējot šo sieviešu izteikumus, vai pat veltot veselas slejas medijos, ja iespējas to atļauj.

Reizēm īsts vīrietis sāks mācīt pat tad, ja nekāda ārēja impulsa nav. Tas ir pilnīgi normāli, jo acīmredzot kāds ar savu rīcību vienkārši nav padomājis, vai tas nebūs vīrietim netīkami.

18. Īstu vīrieti ir viegli aizvainot

Sociālajā psiholoģijā ir plaši pieņemta teorija, ka cilvēki izjūt aizvainojumu, ja tiek apdraudēts viņu statuss. Tā kā īstam vīrietim ir visvairāk statusu (ko viņš, protams, ir nopelnījis ar savu rīcību vien un neviens no tiem nav vīrietim labvēlīgākās sociālās realitātes sekas), viņu arī viegli var aizvainot. Piemēram, nosaucot par geju. Nosaucot par feministu. Vai, nedod dievs!, pasakot, ka viņš kaut ko nezina.

19. Īsts vīrietis joko

Laba humora izjūta ir pievilcīga, diez vai to kāds noliegs. Tā kā īsts vīrietis no dabas ir ārkārtīgi pievilcīgs, viņam ir arī izcila humora izjūta un viņš joko par visu. Un visi joki ir smieklīgi. Arī tie, kas ir klaji rasistiski, seksistiski, homofobiski. “Tas ir tikai joks,” īsts vīrietis pateiks un ar to viss būs atrisināts.

Turklāt jāatceras: teikt vīrietim, par ko viņš var vai nevar jokot – tas ir seksisms.

20. Īsts vīrietis apzinās atšķirības starp dzimumiem

Kad iekšlietu ministra amatam tiek nominēta sieviete, tikai īsts vīrietis būs gana drosmīgs, lai pajautātu – vai sieviete nebūs pārāk emocionāla šādam postenim. Tas izriet no dabiskās lietu kārtības. Sievietes ir emocionālākas, reizēm pat histēriskas, turpretī vīrieši ir nosvērti, racionāli. Tam nav nekāda sakara ar sabiedrības normām un iemācīto. Un tas arī skaidro, kāpēc vīriešiem labāk izdodas nonākt augstāk atalgotos amatos, prestižākās vietās utt. Daļa sieviešu vienkārši ir pārāk aizņemtas ar domām par bērniem. Pārējās vienkārši negrib. Nu, un ja kāda grib, tad viņai ir visas tās pašas iespējas, kas īstam vīrietim. Ja vien nav tās atšķirības. Tad vīrietis nekavēsies uz tām norādīt.

21. Īsts vīrietis nav priviliģēts

Nu, nav un viss!

22. Īsts vīrietis ir imūns pret kritiku

Uzbrukumi vīrietim turpinās no visām pusēm. Neskatoties uz to, viņš iztur. Jo īsts vīrietis neaizmirst, ka visa kritika ir subjektīva, patiesībā – skaudība un kritizē tikai heiteri. Īstam vīrietim nav laika heiteriem. Īstam vīrietim nav jāmaina savi uzskati vai uzvedība, jo tā ir pareiza. To pareizu padara tas vienkāršais fakts, ka tā ir vīrieša uzvedība, tie ir vīrieša uzskati. Pārējiem vienkārši var nebūt kapacitātes to saskatīt. Nu, mazākas smadzenes un viss pārējais.

Tādēļ īsts vīrietis iet pa dzīvi, galvu pacēlis un pārliecināts. Par visu, ko viņš saka un dara.

Ja tu gribi turpināt būt īsts vīrietis 2022. gadā – nenolaid galvu un aizspied ausis!

Izvarotājs

Mēs satikāmies uz Lāčplēša ielas – pusceļā starp manām un viņas mājām. Mirkli pavilcinājušies, apgriezāmies un gājām pie manis. Kati nebiju redzējis gadus trīs, un šajos trijos gados viņa biju kļuvusi vēl pievilcīgāka un sievišķīgāka. Mati, kas toreiz bija nogriezti līdz pleciem, nu bija atauguši līdz pusmugurai, viņas ādu klāja zeltains iedegums, rokas un kājas bija tvirtākas, bet dibens – apaļāks.

“Es atzīšos,” viņa pasmējās, “ja nebūtu jau sallilājusies, diez vai es būtu piekritusi tikties.”

“Kā tad tā?” es uzturēju vieglu toni.

“Priekš kam man tevi vajag?” Kates balsī bija jaušama zobgalība.

“Priekš kam jebkuram vajag jebkuru?” es paraustīju plecus. “Jauniem iespaidiem, pieredzei.”

“Ha! Tikai tā vēl man trūka! Man pieredzes pieciem mūžiem pietiek.”

“Es nešaubos.”

Kādu kvartālu mēs vēl apmainījāmies dzēlībām, bet tad sākām atmaigt. Vai precīzāk – Kate man sāka piedot. Pirms tiem trim gadiem es vēl biju zaļš gurķis, kas no sievietēm neko nesaprata. Mēs neregulāri satikāmies divus mēnešus, bet tad es viņu sāku goustot. Kaut kā bija par daudz. Man gribējās kādu ar lielākām krūtīm un garākiem matiem. Vienā brīdī, kādu pusotru gadu vēlāk gan sapratu, ka tā bija diezgan nesmuka attieksme, un vairākkārt mēģināju atsākt kontaktus. Centieni bija neveiksmīgi. Līdz šim brīdim.

Iegājusi dzīvoklī, Kate gandrīz nogāzās, novelkot apavus. Mēs pasmējāmies, es sajutu no viņas nākam spēcīgu alkohola dvaku, neskatoties uz to, ka pats jau biju izdzēris puspudeli vīna. Patiešām sallilājusies, es nodomāju. Kate iekrita dīvānā, es aizgāju piepildīt glāzes.

“Tu man apsoli, ka izsauksi taksi, ja es vairs galīgi nevarēšu parunāt, ok?” viņa teica, kad ienācu istabā.

“Tu jau vari palikt te,” es noteicu un apsēdos uz palodzes.

“Tu gribētu,” Kate koķeti pasmaidīja.

“Un tu nē?” es turpināju spēli.

“Tu pat iedomāties nevari, ko es gribu,” viņa noteica un izslējās taisnāk.

Mēs runājām par to, kas ar katru noticis pēdējo gadu laikā. Viņa bija vasaru pavadījusi, ar stopiem apbraukājot Eiropu, bet visādi citādi Kates dzīve pēdējos gados nebija bijusi pārāk interesanta. Viņa joprojām dzīvoja pie vecākiem. Priekš kam man tērēt naudu, ja es tur varu darīt visu ko gribu, bet nav nekādas vajadzības būt vienai, viņa teica. Es nestrīdējos, bet nosodīju gan. Viņa bija gadu vecāka, bet likās, ka kopš pēdējās tikšanās esmu Kati pāraudzis par vismaz diviem. Tomēr kaut kas viņā bija mainījies. Ja iepriekš viņa nekautrējās izrādīt savas simpātijas, tad tagad Kate uzvedās kā nepieejama dīva, ikreiz, kad mēģināju sarunu ievadīt mūsu patieso tikšanās mērķu gultnē, viņa atbildēja ar dzēlīgām piezīmēm.

Kad atgriezos ar nākamo dzērienu, apsēdos Katei blakus uz dīvāna. Viņa kaut ko stāstīja, bet es klausījos signālos, ko deva viņas ķermenis. Meklēju savu iespēju, un, kad likās, ka tā parādās, mēģināju viņu noskūpstīt. Tas bija īsi un neveikli, viņa parāvās atpakaļ un sāka smieties.

“Par baigo mačo izaudzis?”

“Kāda vaina?” es pacēlu uzaci un uzliku roku uz viņas kājas. Viņa to neatraidīja.

Kate pakratīja galvu un turpināja teikumu, ko bija pārtraucis mūsu skūpsts. Es turpināju lasīt signālus un meklēt iespējas. Nākamā parādījās tikai pēc krietnas pusstundas un atkārtotas glāžu piepildīšanu. Šoreiz viņa vairs nerāvās prom. Mana roka glāstīja viņas kaklu un izbrauca cauri matiem. Viņas bija sažņaugušas glāzi. Mana plauksta slīdēja aizvien zemāk, noglāstot roku, sānu, gurnu, kāju, cirksni, tad paslīdēja zem viņas svārkiem. Kate parāvās atpakaļ.

“M-mm,” viņa pakratīja galvu.

Es pamāju, novietoju roku uz viņas sāna un pietuvoju viņas lūpas viņām. Pat nepamanīju, ka šo rotaļu jau drīz atkārtojām vēlreiz, Kate šoreiz atrāva ne tikai seju, bet visu ķermeni.

“Nē!” viņa noskaldīja.

“Piedod,” es pacēlu rokas, “tas kaut kā automātiski sanāca.”

Viņa paskatījās uz glāzi, kas bija vairāk nekā puspilna, tad uz mani.

“Jā?” es pasmaidīju.

“Es esmu baigajā pālī,” viņa nopūtās.

“Tas nekas, es arī.”

“Fuuuu, es vienmēr sev solu, bet vienmēr sameloju.”

“Par ko?”

“Ka nedzeršu šitā.”

“Kāpēc lai tu nevarētu dzert?”

“Visādas muļķības var sanākt.”

“Dzīvojam vienreiz,” es šķelmīgi pasmaidīju.

Kate vārgi iesmējās. Es piedāvāju uzkurīt, viņa piekrita. Uzreiz pēc tam viņas plaksti kļuva aizvien smagāki. Kate iztukšoja dzērienu, es aizgāju uz virtuvi sagatavot nākamo. Kad atnācu atpakaļ, viņa bija iemigusi. Viegli piebakstīju un teicu, lai pieceļas, ka man jāsaklāj guļvieta. Viņa kaut ko nomurmināja par dzērumu un miegu, apsēdās krēslā un jau nākamajā mirklī atkal atslēdzās. Saklājis gultu, es novilku viņai blūzi un svārkus un ieguldīju gultā. Uzpīpējis ielīdu blakus un noglāstīju viņas vēderu. Kate klusi iekunkstējās.

Gandža un neveiksmīgais vakars man virpuļoja galvā, miega nebija ne acī. Es nogulēju, skatīdamies griestos, kādu stundu vai varbūt trīs, laika izjūta pazuda pilnībā. Ik pa brīdim pārbaudīju Kates stāvokli, kura bija man pagriezusi muguru. Mēģināju ar viņu runāt, taču atbildes lielākoties bija neizteiksmīgi galvas mājieni vai īsas, nesaprotamas frāzes. Pēkšņi Kate pagriezās un attapos ar viņas roku kājstarpē. Es atbildēju ar to pašu. Viņa klusi ievaidējās. Jau drīz es novilku viņas biksītēs, uzrāpos virsū, skūpstīju kaklu un krūtis, viņa turpināja viegli kunkstēt, es lēnām ieslīdēju iekšā. Mēģināju viņu noskūpstīt, bet viņa pagrieza galvu, es, sapratis mājienu, turpināju skūpstīt kaklu. Drīz pabeidzu un iekritu bezsapņu miegā.

No rīta mani uzmodināja Kates klusā, taču steidzīgā rosība. Es novēlēju labrītu, viņa, neatņēmusi sveicienu, turpināja ģērbties.

“Tu brokastis negribi? Vai vismaz kafiju?” es vaicāju.

“Nē, es…” viņa nokremšļojās un devās uz koridora pusi. “Man jābūt mājās.”

“Kas tā deg?” es uzslējos pussēdus.

“Viss,” viņa pakratīja galvu.

Es dzirdēju, kā viņa uzvelk apavus, atslēdz durvis un kā tās aizcērtas viņai aiz muguras. Man briesmīgi sāpēja galva, tāpēc iekritu atpakaļ miegā.

Nākamajā dienā viņai uzrakstīju, vai negrib satikties. Kate mani atstāja uz seen, tāpēc atmetu ar roku un vairāk nemaz necentos.


Man ir slikts paradums ik pa laikam skatīties, ko bijušās saliek sociālajos tīklos. Nesen to izdarīju arī ar Kati. Uzzināju, ka viņa ir attiecībās, ka viņa iestājusies augstskolā un ka pārvākusies dzīvot ārpus Rīgas. Taču nezināju, ka šo attiecību sākumā viņa satrūkās katru reizi, kad jaunais draugs pieskārās viņas ādai. Viņš cienīja robežas, bija iejūtīgs un pacietīgs. Es nezināju, ka Kate viņam kādā vaļsirdības brīdī atklāja, ka viņai ir ļoti grūti atļaut sev pieskarties kādas sliktas pieredzes dēļ.

Kuram gan nav bijusi slikta pieredze, es būtu teicis, ja viņa to sacītu man. Taču viņa neteica, mēs nerunājām. Kamēr Kate risināja savas dīvainības, es turpināju dzīvot.

Pirms nedēļas biju kādā ballītē, viena drauga dzimšanas dienā. Tur bija padaudz cilvēku, kādi divdesmit. Es biju viens no dažiem, kurš bija sarunājis tur palikt pa nakti. Taču sanāca tā, ka man paredzētajā gultā izguldīja kādu kolēģi, kura bija iedzērusi par daudz. Kad uznāca miegs, mēs skatījāmies un spriedām, vai gulta ir gana plata mums abiem. Nospriedām, ka būs labi.

“Tikai uzvedies godīgi,” draugs man teica.

“Vienmēr,” es pasmaidīju.

Es noģērbos un ielīdu gultā. Sieviete sakustējās un kaut ko nomurmināja. Es uzliku roku viņai uz gurna. Es neko nepareizu nedaru. Vai ne?

Brīvība nebūt

Šī gada pirmajos desmit mēnešos 213 Latvijas iedzīvotājiem nāves cēlonis bijis tīšs paškaitējums, liecina SPKC dati. Jeb septiņas pilnas skolas klases. Gandrīz puse Ieriķu iedzīvotāju. 213 cilvēku, kas dažādu iemeslu dēļ izvēlējušies, ka vairāk dzīvot nav vērts.

Runājot par pašnāvībām, bieži var dzirdēt vienas un tās pašas frāzēs, sākot ar jautājumiem “kāpēc?”, “vai varēja palīdzēt?”, un beidzot ar satraukumu, kā ar to tiks galā mirušā tuvinieki, un pat pārmetumiem aizgājējam. Un šeit es aicinu jūs atbildēt uz jautājumu – vai pašnāvība ir pareiza vai nepareiza?

Es savos 26 gados esmu paspējis izsvārstīties starp abām galējībām, tādēļ mēģināšu pēc iespējas minēt biežāk dzirdētos un/vai saprātīgākos argumentus abām pozīcijām, manas domas par tiem, un noslēgumā, vai, manuprāt, pašnāvība ir pareiza vai nepareiza.

Nekādā gadījumā…

Sāksim ar nepareizo. Daudzi pretargumenti pašnāvībām balstās morāles un ētikas apsvērumos, minēsim dažus no kristietības. Kristiešiem, lietojot šo jēdzienu visplašākajā nozīmē, pašnāvība ir grēcīga. Atkarībā no konfesijas, sekas var būt dažādas, piemēram, dzīvi beidzot šādi, tiek liegta mūžība paradīzē. Tāpat daži uzskata, ka dzīvība pati par sevi ir Dieva radīta, tādēļ cilvēks nav tiesīgs lemt to izbeigt. Tomass Hobss uzskatīja, ka pašnāvība ir pret dabisko likumu, kura laušana savukārt ir nepareiza un amorāla.

Vienīga kritika, ko vēlos veltīt šiem apsvērumiem, ir tā, ka ne Dievs, ne dabiskais likums nav pierādītas parādības, kas nozīmē, ka pret reālu problēmu mēģina cīnīties ar tikai teorētiskiem līdzekļiem. Varbūt kādu tas – bailes no sacelšanās pret dabisko lietu kārtību – patiešām attur no pašnāvības, taču būtībā man tas šķiet kā slimības ārstēšana, tikai domājot par iešanu pie ārsta.

Taču argumenti pret pašnāvību nav jāmeklē tikai morāles un ētikas normās, kas nemitīgi mainās. Visvieglāk, šķiet, tos var atrast apkārtējos vai, ja precīzāk, atbildībā pret citiem. Ja māte izdara pašnāvību, viņai paliek bērni, kam atņemtas mātes rūpes un viss no tām izrietošais. Ja mīļotais izdara pašnāvību, pēc viņa paliek partneris, kuram vienam jātiek galā ar zaudējumu. Ja draugs izdara pašnāvību, pēc viņa paliek citi draugi. Atņemot sev dzīvību, cilvēks neizbēgami atņem arī citiem. Un te mēs varētu likt tik populāro Antuāna de Sent-Ekziperī citātu par atbildību pret tiem, ko esam pieradinājuši. Savas dzīves laikā mēs izveidojam neskaitāmas attiecības, no kurām dažas kļūst patiešām tuvas un nozīmīgas. Kļūstot kādam svarīgam, ja esam paši to veicinājuši, mums ir arī atbildība par šīm attiecībām.

Arī atbildība savā būtībā ir morāles jautājums, taču daudz sarežģītāks nekā ticības gadījumā, jo attiecības vienmēr ir divvirziena process, turpretī ticība – vienvirziena. Tomēr mūsu atbildībai attiecībās ir robežas, proti, vienā pusē ir tas, ko mēs izdarām, bet otrā ir tas, kā uz to reaģē. Tāpat attiecības veido divi vai vairāk cilvēki, kuriem vajadzētu saglabāt autonomiju. Ja runājam par pašnāvību attiecību kontekstā, tad jājautā, cik pareizi vai pieļaujami ir likt kādam dzīvot citu cilvēku dēļ. Dažos gadījumos atbilde šķiet acīmredzama, piemēram, ja runājam par vecākiem – viņiem ir pienākums parūpēties par saviem bērniem, un, izvēloties beigt savu dzīvību, viņi būtiski apgrūtina arī savas atvases dzīvi.

Taču partneru vai draugu attiecībās ir krietni sarežģītāk, jo abi tajās ir stājušies labprātīgi. Un abiem arī būtu jābūt tiesībām no tām aiziet. Lai arī ar pašnāvību šķietami tiek izmantotas savas tiesības aiziet, tostarp no attiecībām, tādējādi arī tiek pārkāpts tas, ka nevienam nav tiesību otram darīt pāri. Bet tuva cilvēka zaudēšana neizbēgami rada ciešanas, par kurām aizgājējs nevarēja nezināt, pirms izvēlējās pašnāvību. Ciešanas var radīt arī vienkārši attiecību iziršana, taču ir būtiska atšķirība, tas notiek. Reti kad attiecības izjūk vienā dienā, savukārt pašnāvības var būt pilnīgi negaidītas.

Tātad, vai mūsu pienākums tīši nesagādāt otram ciešanas ir pārāks par tiesībām aiziet? Es domāju, ka tomēr nē, jo tas nozīmē, ka cilvēks, kurš vēlas nomirt, faktiski ir ķīlnieks savā dzīvē. Un te mēs varam jautāt – vai prasīt kādam, lai viņš dzīvo, ja visa viņa būtība ir pret to, arī nav vardarbība?

Tāpat arguments pret pašnāvību ir, ka tas ir pastāvīgs risinājums pārejošām problēmām. Bet tā ir taisnība tikai daļēji – ja, piemēram, darba zaudējumu vai tuvinieka nāvi patiešām varam pārdzīvot, ir lietas, kas nepāriet, piemēram, hroniskas slimības, tāpēc šo aspektu apskatīsim vēlāk.

Visbeidzot jāmin, ka nereti tie, kas pašnāvību uzskata par nepareizu, saka, ka tā ir gļēva vai egoistiska izvēle, taču nedomāju, ka to var uzskatīt par pārāk spēcīgu argumentu, jo tas paģēr, ka cilvēkiem vienmēr ir jābūt drosmīgam un altruistiskam, bet tā vienkārši nav taisnība.

            … vai varbūt tomēr?

Runājot par pašnāvības aizstāvjiem, jāsāk ar visracionālāko argumentu – izbēgšanu no lielākām ciešanām. Šīs ciešanas var būt gan fiziskas, piemēram, neārstējamas (fiziskas) slimības, gan mentālas, piemēram, distīmija – hroniski nomākts garastāvoklis, kas turpinās vairākus gadus. Tāpat ciešanas var nebūt tieši saistītas ar veselības traucējumiem, bet kā reakcija uz kādu notikumu – zaudējumu, traumatisku pieredzi u. tml.

No vienas puses to ir grūti apstrīdēt – ne velti arī mūsu sabiedrībā sākusi aktualizēties eitanāzijas tēma. Bet, ja pašnāvība ir izbēgšana no lielākām ciešanām, jājautā ne tikai tas, vai šīs ciešanas ir lielākas, bet arī, vai tās ir nebeidzamas. Ir lietas, kas tādas patiešām ir, teiksim, jau minētās hroniskās slimības. Taču nereti ciešanas kaut kad beidzas. Vai vismaz mazinās. Reizēm varbūt paies gadi, līdz tas notiek, bet kādā brīdī pienāk diena, kad ir viegli. It sevišķi šo vajadzētu atcerēties, ja domas par pašnāvību ir pēc kāda smaga notikuma – gandrīz vienmēr ar laiku paliek labāk. Un, ja ciešanas nav nebeidzamas, tad pašnāvība patiešām ir pastāvīgs risinājums pārejošām problēmām.

Skatoties plašāk – ne tikai uz konkrētiem gadījumiem, bet pašnāvību kā fenomenu, bieži nācies dzirdēt, ka mums nav atbildības dzīvot. “Es neizvēlējos šeit būt.” Taču tā tikai daļēji ir taisnība. Jā, neviens nav izvēlējies piedzimt, bet, kolīdz pirmo reizi prātā iezogas ideja par nāvi kā labāko variantu, dzīvot ir nepārejoša izvēle. Cilvēki, kas vēlas nomirt, katru dienu izvēlas dzīvot.

Bet arī pašnāvība ir izvēle, un bieži pēdējā, ko cilvēks izdara. Un te es nonāku pie virsrakstā minētās brīvības, proti, ka pašnāvība savā ziņā ir absolūtās brīvības izvēle, jo, izvēloties pašnāvību, vairs neviens cits nevarēs izvēlēties mūsu vietā. Kamēr esam dzīvi, ar mums notiek neskaitāmas lietas, kas nav no mūsu gribas. Tas var būt, sākot ar darba vai attiecību zaudēšanu, nepieciešamību mainīt dzīvesvietu, un beidzot pat ar pašu dzīvību – mūs kāds var (tīši vai netīši) nogalināt. Taču, iegūstot šo pašnāvības sniegto brīvību, mēs arī izvēlamies absolūto ierobežojumu, jo neko vairāk izvēlēties nevarēsim.

Vai drīkst nomirt?

Kā redzams īsajā “par” un “pret” apskatā, varētu domāt, ka nav neviena neapgāžama argumenta, lai mēs varētu viennozīmīgi apgalvot, ka pašnāvība ir laba vai slikta. Jebkurai situācijai ir konteksts, un, tikai apsverot visus apstākļus, iespējams pieņemt, mūsuprāt, labāko lēmumu.

Pirms noslēdzu šo tēmu, nedaudz jāapskata arī visplašākais – cilvēciskais – konteksts. Mēs esam īpaša suga ar to, ka plānojam un paredzam savu dzīvi – piecus, desmit, varbūt piecdesmit gadus tālā nākotnē. Domājot par pašnāvību, mēs domājam arī par sekām, ko tā atstās. Par citiem dzīvniekiem varētu gribēties ticēt, ka, tā kā viņiem šādas plānošanas spējas nav, viņi nevar izdarīt pašnāvību, vismaz ne tā, kā to izprotam mēs.

Daļēji tā ir taisnība. Diez vai suns un kaķis prāto par to – dzīvot vai nedzīvot, kādas sekas viņa nāve atstās uz citiem. Taču arī dzīvnieki var kļūt nomākti un nodarboties ar paškaitējošu uzvedību, piemēram, neēšanu, kas var novest pie nāves. Līdz ar to arī viņi savā ziņā var izvēlēties pārtraukt dzīvot.

Tas, kas mūs te atšķir, ir tas, ka “dzīvnieku depresijai” ir ārēji cēloņi – saimnieka nāve, liels stress u. tml. Ja līdzīgu iemeslu dēļ cilvēkam ir depresīvs noskaņojums, kas var turpināties pat mēnešiem ilgi, mēs drīzāk tomēr runāsim nevis par depresiju kā slimību, bet kā reakciju uz kādu notikumu. Justies nomāktam ir normāli, it sevišķi, ja zaudējam kaut ko nozīmīgu. Un tāpat kā dzīvniekus no šīs nomāktības var izvest dažādos veidos, arī mēs ar šiem notikumiem varam tikt galā.

Lai arī šīs ciešanas nav nebeidzamas, mēs redzam, ka ciešanas, kuru dēļ negribas dzīvot, ir dabiskas. Taču vairums dzīvnieku tomēr nenomirst depresīva stāvokļa dēļ. Un tas, ka kaut kas ir dabisks, nenozīmē, ka tas ir normāls. Dzīves laikā pašnāvības ideācija, plāni un mēģinājumi ir attiecīgi 9,2% , 3,2% un 2,7% cilvēku. Lai arī tas ir milzīgs skaitlis, to nevar uztvert kā normu. Vairāk nekā 90% dzīves laikā nav iztēlojušies, kā būtu izdarīt pašnāvību. Līdz ar to mēs varētu domāt, ka mums ir raksturīgi nedomāt par pašnāvību.

Vai tādēļ, ka pašnāvība un domas par pašnāvību nav norma, var teikt, ka tā ir slikta? Es domāju, ka nē. Jo līdz šim mēs neesam uzdevuši, manuprāt, pašu galveno jautājumu. Cilvēki izdara pašnāvību dažādu iemeslu dēļ, kas parasti vienā vai citā veidā ir saistīti ar citas izejas neredzēšanu. Un mēs varam vaicāt ļoti daudz ko – kā, vai, kad būs labāk. Bet nevienu uz šiem jautājumiem nevaram droši atbildēt. Teiksim, “vai paliks labāk?” Jā, visticamāk. Taču mēs nevaram par to būt droši. Vai “kad paliks labāk?” Uz šo jautājumu atbildēt patiesi ir faktiski neiespējami, jo mūsu dzīvēs ir pārāk daudz neparedzamu mainīgo, kas uzlabošanās procesu var gan būtiski paātrināt, gan kavēt.

Tā vietā mums vajadzētu jautāt:

“Vai es gribu, lai paliek labāk?”

Un atbildēt vienā vārdā: jā vai nē. Kamēr vien atbilde ir jā, pat ja ar dažādiem “bet”, iespēja, ka paliks labāk, ir. Kamēr ir cilvēks, ir iespējas.

Ja atbilde ir nē, par to ir jārunā. Un jārunā pēc iespējas ātrāk. Jo, vai mēs varam būt droši, ka nevēlēšanās, lai paliek labāk, ir nebeidzama?

Ja tev ir domas par pašnāvību vai nepieciešama cita veida palīdzība, zini – to var atrast. Krīzes situācijā jebkurā diennakts laikā iespējams zvanīt uz centra “Skalbes” tālruņiem: 116123, 67222922, 27722292. Tāpat Veselības ministrija apkopojusi informāciju, kur vērsties dažādu situāciju gadījumā.

Dodiet brīvību pidžamā vai stringos iet uz operu

Man jāatzīstas. Pretēji visiem veselā saprāta kaucieniem un arī paša ieteikumiem, es mēdzu atvērt portāla NRA rakstus. Jo tajos var atrast dažnedažādus domprovocējošus tekstus. Pēdējais no šiem bija Bena Latkovska “Vai stulbuma diktatūra neiestāsies drīzāk, nekā varam iedomāties?”, kurā autors, vārdu woke un wokeism un filmu Crash un Idiocracy iedvesmots, apcer, kā “marksisma kustības atdzimšanas” dēļ mūs jau drīz sagaida stulbuma diktatūra.

Wokeisti, pēc Latkovska vārdiem, uzskata, ka “pasaule ir ilgstoši atradusies baltā cisgendera patriarhālisma maldu varā. Tagad no šiem maldu valgiem jātiek vaļā – izpeldot atklātā apskaidrības okeānā.” Viņš gan tam nepiekrīt un, “objektīvi izvērtējot situāciju, drīzāk būtu jārunā nevis par atjēgšanos, bet gluži otrādi – par apmaldīšanos”.

Latkovskis diemžēl nesniedz pierādījumus saviem, objektīvi izvērtējot situāciju iegūtajiem, apgalvojumiem, tādēļ neuzskatu par vajadzīgu tos apstrīdēt, vien norādīšu, ka šī lielā cīņa pret cīņu pret patriarhiju man liek domāt, ka šiem cīnītājiem tomēr ir, ko zaudēt, kas tikai apstiprinātu viņu priviliģēto stāvokli. (Par to plašāk esmu rakstījis šeit.)

Šoreiz mani vairāk piesaistīja autora filmu iztirzājums. Par abām viņš uzskata, ka tās nevarētu veidot mūsdienās jau pieminētā wokeisma un visu jautājumu melnbaltuma dēļ. Proti, pirms 15 gadiem bija arī krāsas, kad bija ne tikai “labie” un “sliktie”, “apspiestie” un “apspiedēji”, bet arī dažādi neviennozīmīgie. Šāds pat nošķīrums veidojoties arī pie mums, “tikai sadalījums nav pēc rasu pazīmes, bet gan pēc piederības “pareizo” vai “nepareizo” nometnei”.

(Klau, Ben, ja jau šādi dalīt nevajag, varbūt vari publiski paziņot, ka nav “pareizu” un “nepareizu” ģimeņu un arī viendzimuma pāru ģimenes ir pelnījušas tādu pašu tiesisko aizsardzību kā vīrieša un sievietes ģimene?)

Taču atgriežamies pie filmu kritikas kritikas. Latkovskis raksta, ka Idiocracy “lielu atsaucību neguva”, jo “filmā atainotā nākotne ir tieši tāda, uz kādu kinoteātru apmeklētāju pamatmasa tiek mērķtiecīgi virzīta. Nākotne, kura tiek propagandēta kā vēlamākā un par kuru vairākums balso ar abām rokām. Nākotne, kurā valda antielitāra “brīvība”, kad katrs var staigāt kā grib, kaut pidžamā vai stringos iet uz operu un jūsmot par šo atbrīvotību.”

Objektīvi izvērtējot situāciju, jāsaka, ka Latkovskis raksta aplamības. Filmas vikipēdijas lapā lasāms, ka pie filmas komerciālās neveiksmes lielā mērā vainojams izplatītājs – plānotajā datumā to sāka radīt tikai septiņās pilsētās un tai faktiski nebija mārketinga, visticamāk, lai neaizvainotu skatītājus un reklāmdevējus. Taču kritiķi filmu kopumā novērtējuši pozitīvi.

Pats interesantākais teikums visā rakstā gan man šķiet tas, kurā autors pauž sašutumu par brīvību iet uz operu pidžamā vai stringos. Mazliet savādi, ka vienā teikumā tiek nopelta dalīšana “pareizajos” un “nepareizajos”, bet jau nākamajā negatīvi izsakās par situāciju, “kad katrs var staigāt kā grib”. Man sāk rasties aizdomas, ka Latkovskim ir pretenzijas nevis pret dalīšanu kā tādu, bet gan pret to, ka dalītāji būs, viņaprāt, nepareizie. Es to varu saprast. Man arī patiktu, ja dzīvē viss būtu tā, kā man gribas, tomēr, objektīvi izvērtējot situāciju, es zinu, ka tas ir aplami.  Man nav tiesību no citiem prasīt, lai viņi pakļaujas manai gribai. Katrs var staigāt kā grib.

Un tas ir pavisam normāli, ka šādas lietas mainās. Kad es mācījos pamatskolā, mēdza šķībi skatīties uz maniem garajiem matiem vai caurajiem džinsiem. Tagad ir pilnīgi normāli, ka gan zēni, gan meitenes nēsā ne tikai cauras bikses, bet arī krāso matus košos toņos un neviens pat aci nepamirkšķina, jo tas ir brīnišķīgi. Mūsu āriene ir veids, kā varam sevi izpaust, un kāpēc lai kāds vēlētos to ierobežot? Jā, es varbūt iekšēji pasmīkņāšu, kad, ierodoties operā savā smalkajā uzvalkā, pamanīšu kādu pidžamā un stringos, bet tā ir mana problēma. Citiem nav pienākuma ģērbties tā, lai es par to justos komfortabli.

Taču Latkovskim kaut kādā veidā to izdodas padarīt par mūsu problēmu, sasaistot ar jau minēto filmu un tās neiespējamību mūsdienās, jo mūsdienu cilvēkam laikam kļūst vienalga, kā citi ģērbjas. Tādēļ jābūt jo īpaši modriem.

“Kā liecina izglītības līmeņa monitorings, pēdējo desmit piecpadsmit gadu laikā virzība uz idiokrātiju ir būtiski paātrinājusies. Augstskolu mācību spēki ceļ trauksmi, ka studentu intelektuālais līmenis krīt. Skolu pedagogi norāda, ka strauji pazeminās skolēnu lasītprasmes līmenis vai, pareizāk sakot, spēja uztver lasītā jēgu. Izlasīt un saprast vienkāršu teikumu – suns skrien pa ielu – nav nekādu grūtību, bet, tiklīdz tekstā parādās abstrakcijas, jēdzieni un nepieciešamība savirknēt cēloņsakarības, tā teksta uztvere katastrofāli krīt. Tā nav tikai Latvijas problēma. Tā vērojama visā pasaulē,” raksta autors.

Lieki piebilst, ka Latkovskis nenorāda nevienu atsauci saviem apgalvojumiem, kas padara tos grūti pārbaudāmus. Viņam gan varētu būt daļēja taisnība, vismaz tajā ziņā, ka pēdējos gados cilvēku vidējais IQ nedaudz krītas, taču tas ir tik ļoti plašs un neviennozīmīgs jautājums, ka objektīvi izvērtēt situāciju ir ļoti, ļoti sarežģīti, ja ne neiespējami. (Par IQ izmaiņām gadu gaitā un tā iespējamo nozīmi un cēloņiem plašāk aprakstīts šeit.)

Problēmas risinājums, filmas iedvesmots raksta Latkovskis, būtu “matemātika un citas sarežģītas zināšanas jāpasludina par nevēlamām; par likvidējamiem instrumentiem “balto privilēģiju” nodrošināšanai. Kopā ar šo “atceļamo” zinātņu tēviem – riebīgiem vergturiem, patriarhāliem menstruējošo cilvēku apspiedējiem – visādiem tur ņūtoniem un dekartiem. Pie mums šī “atjēdzības” kustība ir tikai sākuma fāzē, taču, ja sabiedrība tai aktīvi nepretosies (pagaidām nekāda nopietna pretestība nav vērojama, drīzāk otrādi), tad stulbuma diktatūru piedzīvosim drīzāk nekā spējam šobrīd iedomāties.”

Vai pamanījāt, cik veikli autors no bažām par nespēju saprast literatūru aizvirzījās uz to, ka jāatceļ matemātika un citas “sarežģītas zināšanas”? Man ir hipotēze, kāpēc tā. Jo savos pamatos, matemātika ir vienkārša. Saliekot divi un divi, sanāca četri gan pirms 5000 gadiem, gan pirms 500 gadiem, gan tā arī būs pēc vēl 500 gadiem. Pitagora teorēma šodien ir tikpat patiesa kā pirms 2000 gadiem. Latkovskim un citiem līdzīgi domājošajiem patīk, ja viss ir vienkārši – sievietei un vīrietim ir noteiktas, dabas dotas lomas, baltādaino kultūra ir pārāka par citām… ad infinitum.

Savukārt izpratne par literatūru vai, nedod dievs, cilvēka dabu, ir mainīga. Tā sagadījies, ka nupat lasīju Artura Šopenhauera “Par gribas brīvību”, kur cita starpā, viņš raksta, ka “cilvēka raksturs ir konstants: tas saglabājas tāds pats visu mūžu”, “cilvēks nekad neimainās” un ka “individuālais raksturs ir piedzimts. (..) Tas savās pamatiezīmēs pat ir mantojams, taču tikai no tēva, turpretim inteliģenci manto no mātes.” Nesaistot šos citātus ar pārējo Šopenhauera filozofiju, var droši apgalvot, ka te viņš vienkārši maldās. Lai arī psiholoģijā nelieto gluži jēdzienu “raksturs”, bet gan “personības iezīmes/īpašības”, par tā iedzimtību joprojām nav viennozīmīgu zināšanu, savukārt par noturību pēdējos gados aizvien vairāk parādās informācijas, ka cilvēki var mainīties visas dzīves laikā. (Ieskatam skatīt, piemēram, šo.)

Šopenhauera maldi ir lieliska ilustrācija tam, cik ļoti mainās mūsu zināšanas, un tām līdzi būtu jāmainās arī tam, ko mēs domājam par dažādiem jautājumiem. Cilvēka dzīvē vieta interpretācijām ir bezgalīgi daudz reižu vairāk nekā Pitagora teorēmā, un tas, ka man kaut kas liekas nepareizi vai liek justies neērti, nenozīmē, ka tas ir aplami. Varam tikai cerēt, ka šīs sarežģītās zināšanas nonāks līdz NRA un tā lasītajiem.

It kā (valsts sponsorēts) fašisms būtu kaut kas slikts!

Foto: National Archives and Records Administration, College Park

Latvijas labējiem pēdējās dažas dienas bijušas raibas – vispirms no Lielbritānijas pienāca ziņas, ka neonacistam Bendžaminam Reimondam piespriesti desmit gadi cietumā. It kā jau varētu domāt – kāda daļa mums gar britu ekstrēmistiem, taču Reimonds ir tas pats aktīvists, kurš pirms vairākiem gadiem paviesojies pie “Nacionālās apvienības” un kuram Raivis Zeltīts reiz jaunības dullumā rakstīja: “Mūs bieži attēlo kā fašistus (it kā tas būtu kaut kas slikts!)”

Nu labi, kuram gan nav gadījies viesos uzņemt vai kļūt par vēstuļdraugu kādam ar apšaubāmu reputāciju? Sak’, cik var tās jaunības kļūdas pieminēt. Taču vien dažas stundas pēc ziņas par Reimondam piespriesto sodu, “Sviesta cibā” parādījās visnotaļ faišistisks teksts, kura autors allegedly ir Krišjānis Lācis – “sociāli konservatīvā intelektuālas ievirzes polemiski izglītojošā tīmekļa žurnāla” Telos redaktors. Šajos 18 punktos uzskaitītas idejas, kas laikam palīdzēs celt lielu un stipru Latviju, balto pasauli un, kas zina, varbūt pat 4. reihu. Starp aizliegtajām lietām uzskaitīti “LGBTQYHVZ lobijs”, “pornogrāfisku, amorālu materiālu aprite un prostitūcija”, “jebkādas komunisma un sociālisma nokrāsas, materiāli, publiskās izpausmes”, tāpat tiks nostiprināta “etniskā identitāte”, Eiropas Savienība būs “sagrauta, izdzēsta no vēstures annālēm”, Latvijā tiks atjaunots obligātais karadienests un valsts un baznīcas šķirtība tiks atcelta. Pēdējais, bet “steidzīgākais” punkts paredz, ka “vakcīnfanātu tirānija” tiks “salauzta dedzīgākie vakcīnfanāti no visām varas un sabiedriskā stāvokļa pozīcijām gāzti, nosūtīti uz labošanas darba nometnēm, bet nevakcinētie – reabilitēti, viņu zaudējumi segti no vakcīnfanātu kabatām, demokrātija atjaunota.”

Tātad demokrātija atjaunota, sūtot cilvēkus uz darba nometnēm, kur, cik saprotu, sākumā paredzēts sūtīt tikai vakcīnfanātus, bet vēlāk, es pieļauju, arī visus ne-cishetero, komunistus, sociālistus, ateistus, pacifistus, laulības pārkāpējus, augstskolu pasniedzējus un LSM lasītājus. Demokrātija tiks atjaunota, galēji labējiem radikāļiem izrēķinoties ar ikvienu, kurš atļaujas nedomāt kā viņi.

Varētu domāt, ka nav ko ņemties par kaut kādu margināļu dzēstajām fantāzijām gandrīz aizmirstās vietnēs, un tā varbūt būtu taisnība, ja šo fašistisko murgu atbalsis nebūtu dzirdamas nepatīkami tuvu varas gaiteņiem. Dedzīgā Telos aizstāve un reklamētāja Liāna Langa Bokša tviterī paspējusi izcelties ar frāzēm, ka “izplatīt autora izdzēstu ierakstu no slēgtas kopienas vietnes ir zemiski un amorāli, viss, kas jāzina par pagalmā dejojošajiem kretaiņiem” un ka “šai remdenajai publikai intelektuālā provokācija bija par šerpu – pilnā nopietnībā pārbijās, ka filozofs viņus aizsūtīs uz darba nometni vākt gurķus”.

Taču Langa nav tikai fašismā sagājusi dzejniece – kāda Liāna Bokša ir arī palīdze Saeimas priekšsēdētājas biedrei Dagmārai Beitnerei-Le Gallai (JKP). Tai pašai Beitnerei-Le Gallai, kura aicināja sabiedriskajiem medijiem ievērot “nerakstītos likumus”. Laikam jau kāda deputāte, tāda palīdze – ja viena nespēj atšķirt sabiedriskos medijus no varas propagandas rupora, tad otrai vēlme citādi domājošos sūtīt uz darba nometnēm ir tikai intelektuāla provokācija. Turklāt šo domu viņa atkārtojusi vairākkārt, tāpat kā “gurķu vākšanu”, kas Langai ir raksturīgi – atkārtot tos pašus melus atkal un atkal, laikam cerot kādu šādi pārliecināt. (Piemēram, viņa reiz mani mēģināja pārliecināt, ka nacisti bija kreisie, jo nosaukumā ir “sociālists”.) Ja man jautātu, es minētu, ka viņai īsti nav kontakta ar realitāti, kas no vienas puses ir skumji, bet no otras – patiešām biedējoši, jo man ir bažas par to, kādu palīdzību šāds cilvēki var sniegt deputātam.

Diemžēl varbūt tieši tādu, kādu daļai deputātu vajag. Ne velti es sākumā atgādināju par NA vēsturiskajām saitēm ar neonacistiem – tieši NA bija tie, kas aicināja biedrībai Peripatos, kas uztur Telos, atvēlēt 20 000 eiro no budžeta “pētniecības projekta realizācijai ekonomisko teoriju izpētei vēsturiskā, filozofiskā, ētiskā, praktiskā u.c. griezumā. Projekts sastāvēs no akadēmiskiem rakstiem, rakstu tulkojumiem, apaļajiem galdiem u.c.”

Lai arī kaismīgākā Telos fane ir vienlaikus arī lielākā JKP fane, konservatīvo filozofu saites ar NA nav tālu jāmeklē – Lācis ir ne tikai Telos redaktors, bet arī jau minētā Zeltīta projekta “Austošā saule” valdē. Es nemēģinu spekulēt, ka tas palīdzējis Telos tikt pie valsts naudas, bet tikai atspoguļot, ka vietējais galēji radikālo tīkls ir ļoti ciešs. Un tagad Lācim rakstīt “Kā uzvarēt kultūrkarus?” palīdzēs arī valsts. Diez, kādi nerakstītie likumi attieksies uz viņiem?

Ugunsdzēsēji, tilti un citi jautājumi anarhistu sabiedrībā

Kas parūpēsies par sabiedrības drošību? Kā nodrošinās veselības aprūpi? Kā uzbūvēs tiltu vai slimnīcu, vai skolu? Šie ir daži no jautājumiem, ko diezgan bieži nākas dzirdēt, runājot par anarhismu. Nereti uzskats ir – ja nebūtu valsts un citas autoritāras un hierarhiskas struktūras, sabiedrība vienkārši sabruktu. Es labi to spēju saprast, jo ilgstoši tieši šādi jautājumi bija tie, kas mani atturēja no ticības, ka anarhisms būtu reāla iespēja mūsdienu sabiedrībā. Taču, laikam ejot, manas domas ir mainījušās, un es vēlos sniegt īsu ieskatu tajā, kā, manuprāt, varētu funkcionēt anarhistu sabiedrība. Jāuzsver, ka šīs ir tikai manas domas, kas radušās lasot un vērojot dzīvi gan Latvijā, gan citur pasaulē, un šis nav domāts kā ievads anarhismā vai jebkāda cita veida teorētiskā literatūra. Atsevišķos jautājumos manas domas atšķiras no citu anarhistu domām. Tas ir pilnīgi normāli, cilvēki ir dažādi. 

Vispirms jāsāk ar to, ko es saprotu ar vārdu “anarhisms”. To definējot sev, es principā pieeju no etimoloģiskās puses, kas, manuprāt, ir visvienkāršākais un saprotamākais skaidrojums. “Anarhisms” nozīmē “bez varas” vai “bez valdnieka”, līdz ar to anarhistiska sabiedrība būtu tāda, kurā nepastāv hierarhija un vara, bet gan tiešā demokrātija, proti, par visiem sabiedrībai nozīmīgajiem lēmumiem lemj sabiedrība kopumā, nevis ievēlēti vai iecelti ierēdņi, deputāti, ministri utt. Vai tas nozīmē, ka sabiedrība var lemt, piemēram, par kādas cilvēku grupas (vai atsevišķu cilvēku) nogalināšanu, spīdzināšanu vai citādi mēģināt pret viņiem vērsties? Nē, jo anarhistiem cilvēktiesības ir absolūtas, brīvība ir viena no augstākajām (vai augstākā) vērtība, kas nozīmē, ka visu brīvībai ir vienāda nozīme. Līdz ar to, lemjot par kāda cilvēka noslepkavošanu, es lemju atņemt viņa tiesības uz dzīvību, viņa brīvību, ko sniedz vienkāršais fakts, ka viņš ir dzīvs. Man nav šādu tiesību.

Iekšlietu struktūra 

Bet kā to nodrošināt? Kā nodrošināt, ka mēs sabiedrībā cienām viens otra tiesības un brīvību? Es atbildētu ar pretjautājumu – kā tas tiek nodrošināts šobrīd? Kāds varbūt teiks policija, taču nedomāju, ka šāda atbilde iztur kritiku. Pie mums notiek visvairāk slepkavību Eiropā uz iedzīvotāju skaits, mūsu skolas ir nedrošākās Eiropā, skatoties uz mobinga rādītājiem, ir ļoti izplatīta vardarbība ģimenē. Varētu bezgalīgi turpināt piemērus, kas parāda, ka jau tagad tas netiek nodrošināts, turklāt tas netiek nodrošināts nekur. Viens no valsts uzdevumiem ir aizsargāt tās iedzīvotājus, taču neviena valsts šo uzdevumu nepilda. Atšķiras tikai tas, cik slikti dažādas valstis to pilda. 

Tā vietā, lai paļautos, ka valsts nodrošinās sabiedrības drošību, anarhistu sabiedrībā pati sabiedrība nodrošinās citu drošību. Lai mazinātu noziedzību, ir jāmazina noziedzības cēloņi, nevis pēc iespējas vairāk cilvēku jāsabāž cietumos. Ja daži varbūt teiktu, ka noziedzības cēlonis bieži ir cilvēku iedzimtā alkatība, ļaunums, es tam nespēju piekrist. Cilvēki ir vērsti uz sadarbību, mēs esam sociālas būtnes. Jā, ir patiešām deviantas personas, taču tādu ir ļoti maz. 

Tādēļ, lai izprastu noziedzības cēloņus, mums jāatmet ideja par kādu iedzimto ļaunumu kā vadošo motīvu un jāskatās uz patiesajiem. Visticamāk, tie būs dažādi socioekonomiskie faktori, piemēram, nabadzība, vide, atkarības vai citas problēmas utt. Samazinot tos, samazinātos arī noziedzība. Taču pat anarhistu sabiedrībā diez vai tās nebūtu nemaz. 

Tātad policija tomēr ir vajadzīga? Nē. Policija manā skatījumā ir varas struktūra, kas savu autoritāti nespēj attaisnot, jo tās uzdevumos ietilpst noziegumu novēršana, taču noziegumi notiek katru dienu. Jebkura autoritāte, kas nespēj sevi attaisnot, būtu jālikvidē, jo, ja tā nespēj sevi attaisnot, tā ir represīva. Policijas vietā iespējams veidot dažādas iedzīvotāju organizētas kustības, patruļas, kas uzraudzītu sabiedrisko kārtību, taču atšķirībā no policijas, tās būtu atbildīgas sabiedrības vai kopienas, nevis tikai policijas priekšnieka vai ministra priekšā. 

Visefektīvākais cīņā pret noziedzību būtu prevencija, kas ietvertu ne tikai iepriekš minēto cēloņu novēršanu, bet arī sabiedrības izglītošanu, atbalsta sniegšanu riska grupām, piemēram, atkarīgajiem, iespēju nodrošināšanu tiem, kam to nav, utt. Savukārt par to, kā rīkoties, ja tomēr noziegums ir noticis, gana plaši ir aprakstīts šeit

Es lielākoties piekrītu šajā rakstā minētajam, izņemot tam, ka pārkāpējus, kuri atsakās iekļauties sabiedrībā, būtu pilnībā jāizolē. Manuprāt, vairums cilvēku ir pelnījuši otro iespēju, ko viņiem var palīdzēt nodrošināt (un gribēt) izglītojot, rehabiltējot, iesaistot psihologus un citus psihiskās veselības speciālistus.

Taču ne jau tikai noziedzība mūs apdraud. Ko darīt, piemēram, ugunsgrēka vai dabas katastrofas gadījumā? Te jāsāk ar to, ka anarhistu sabiedrībā nav sabiedrība, kurā indivīdi dzīvo pilnīgā atrautībā cits no cita. Valsts neesamība nenozīmē sabiedrības neesamību, savukārt sabiedrībai ir lieliskas spējas pašorganizēties. Mazākā mērogā mēs to ik dienas redzam draugu, radu un citās grupās, kad cilvēki vienojas kopīga mērķa vārdā. Līdzīgi būtu, teiksim, ar ugunsdzēsējiem. Anarhisms nenozīmē darba ka tāda neesamību. Es neticu, ka vairums cilvēku ir slinki un strādā tikai tāpēc, ka viņiem maksā. Cilvēki labprāt palīdz un atbalsta citus, un ugunsdzēsēji ir viens no šādiem amatiem. Savā mūžā esmu sastapis tikai dažus, kas ar to nodarbojas, un viņiem savs darbs patika, pat ja nepatika dažādi no viņiem neatkarīgi apstākļi, piemēram, aprīkojums. 

Līdz ar to es neredzu pamatu satraukumam, ka varētu nebūt ugunsdzēsēju vai ārstu, ja būs cilvēki, kas grib to darīt. Jo brīvība nozīmē arī brīvību izvēlēties, par ko strādāt. 

Kas sargās mūsu robežas? 

Ja nav valsts, nav robežu, ko sargāt. Brīvība ir arī brīvība pārvietoties un izvēlēties, kur dzīvot. Taču tas nozīmē, ka atnācējiem ir jāciena pārējo brīvības. Es nevarētu aizbraukt, piemēram, uz Londonu un ievākties kāda mājā, jo man vienkārši gribas. Tas pārkāptu šī cilvēka privātumu. 

Bet ja nu kāds grib mūs iekarot? Es varbūt esmu naivs, bet man ir grūti iedomāties, kādēļ lai anarhistu sabiedrībā kāds gribētu karot, jo kara motivācija ir noteikti grupu ietekme vai resursi. Grupas, kuras var vairot savu ietekmi karojot, anarhistu sabiedrībā nepastāvētu, savukārt resursi mums pietiktu jau tagad, ja tie tiktu sadalīti, nevis koncentrētos mazākuma rokās. 

Kurš būves slimnīcas, tiltus un visu pārējo? 

Ievērojami infrastruktūras projekti ir viens no sarežģītākajiem jautājumiem, runājot par anarhismu. Vai tie vispār ir iespējami bez valsts līdzdalības? Ja es domātu, ka nav, es nebūtu anarhists. 

Anarhistu sabiedrībai būtu jābūt labi organizētai, labāk nekā ir sabiedrības pašlaik, kas nozīmētu arī lielāku sabiedrības līdzdalību. Es to salīdzinātu ar mājas apsaimniekošanu – ja neko nedara, tā kļūst par graustu, bet, kad cilvēki organizējas, izrādās, ka var panākt ļoti daudz ko. Runājot par tiltiem un slimnīcām, atšķiras tikai mērogi. Ja jumta atjaunošana vai pamatu siltināšana attiecas uz dažiem desmitiem cilvēku, slimnīcas un tilti attiecas uz daudziem tūkstošiem. 

Kā to izdarīt? Sadarbojoties ar cilvēkiem no citām kopienām, citām pilsētām. Iztēlosimies, ka rīdzinieki vēlas būvēt jaunu tiltu. Saprotams, ka šo tiltu neizmantos tikai Rīgas iedzīvotāji, tāpēc tas, ko viņi var darīt, ir izvirzīt delegātus, kas dodas uz citām pilsētām un meklē sabiedrotos. Ja tas neizdodas, rīdzinieki diez vai vēlēsies nākotnē palīdzēt tiem, kas nepalīdzēja viņiem. Taču ir tāds jauks apzīmējums mutual aid, kas, manuprāt, šajos gadījumos strādātu, un mēs jau tagad redzam, ka tas strādā mazākos mērogos – es izpalīdzu draugam nevis tāpēc, ka viņš man par to maksā, bet tāpēc, ka zinu, ka varēšu uz viņu paļauties nākotnē, ja būs tāda vajadzība. 

“Pagaidi, bet tu minēji delegātus. Tā vairs nav tiesā demokrātija!” kāds varbūt iebildīs. Patiešām, tā nav. Taču būtiska atšķirība ir tajā, ka šie delegāti tiek izvēlēti tikai uz konkrētā uzdevuma veikšanu, viņiem nav nekādu citu pilnvaru un, ja sabiedrība uzskata, ka viņš nerīkojas tās interesēs, viņš ir tūlīt atsaucams. 

Patērētāju kultūra un neoliberālisms mums cenšas radīt iespaidu, ka dzīvojam dog eat dog pasaulē, bet tā nav taisnība. Dažādas labdarības organizācijas un akcijas ir elementārs piemērs. Jā, tajās nepiedalās visi, bet tajās piedalās gana, lai sasniegtu mērķus, kas citādi paliktu nepiepildīti. 

Megauzņēmumi un megakrīzes

Pašlaik ir viens jautājums, kurā es redzu valsti kā nepieciešamu ļaunumu un tā ir klimata krīze, jo vertikālā pārvaldība ļauj ātri pieņemt plaša mēroga lēmumus. Diemžēl pašlaik neizskatās, ka tādi tiktu savlaicīgi pieņemti un ieviesti, tādēļ nevajag to uztvert kā labu argumentu tam, ka valstis ir nepieciešamas. 

Tāda vienkārši ir pašreizējā realitāte – valstis pastāv, un, ja ir tik eksistenciāli kritiskas problēmas, mums ir jāizmanto visi rīki, lai ar to cīnītos. Un tas attiecas arī uz citiem jautājumiem – mājokļu pieejamību, nevienlīdzības mazināšanu utt. Lai arī es nedomāju, ka valsts ir labākais rīks to risināšanai, valsts ir pieejams rīks, kas var izdarīt gana daudz. Šajā jautājumā arī mani uzskati būtiski atšķiras no daudzu citu anarhistu, kuri domātu, ka valsts ir absolūts ļaunums, no kā jāizvairās par katru cenu. Šis fenomens, kad vieni anarhisti nepiekrīt citiem apskatīts pat akadēmiskajā literatūrā, un es sevi pieskaitīt pie “reālistiem anarhistiem”. 

Valsts arī varētu būt rīks, kas palīdz risināt ar cilvēku ekspluatēšanu saistītos jautājumus, piemēram, sadalot megakorporācijas vai tādus faktiskos monopolus kā “Amazon” vai “Facebook”, taču neizskatās, ka tas notiks. 

Tad kā šādi biznesi izskatās anarhismā? Īsā atbilde – nekā, jo tie nepastāv. Es sliecos atbalstīt sindikālismu, proti, ka darbinieki ir tie, kas kontrolē uzņēmumus, nosaka sev darba laiku, ko un kā darīs. Vai tas nozīmē, ka tādi pakalpojumi kā “Amazon” nebūs pieejami? Es nezinu. Visticamāk, ka nē, jo diez vai cilvēki gribēs strādāt apstākļos, kādi tur ir, un diez vai atzīs par nepieciešamu uzturēt noliktavas, kurās atrast visus pasaules mēslus. 

Anarhistu sabiedrībā būs tas, ko cilvēki labprātīgi izvēlēsies darīt. Un tā nav tikai preču pasūtīšana internetā, tas attiecas uz jebko, kur tiek ekspluatēti cilvēki – vai tās būtu “Amazon” noliktavas vai palmu eļļas fermas Dienvidaustrumāzijā, vai reto metālu raktuves Āfrikā. Cita cilvēka brīvība un tiesības ir svarīgākas par jaunāko iPhone vai Android flagmani.

Turklāt ir vērts pajautāt sev – vai tiešām tas, ka es ik pēc gada varu nopirkt bišķiņ ātrāku telefonu, ir tā vērts, lai citi strādātu verga darbu? Es domāju, ka nē. Anarhistu sabiedrībā šāds jautājums nebūtu jāuzdod. 

nE viSi VīrIEšI

Portālā LSM publicēts mans raksts par seksuālu uzmācību sievietēm, par ko man ir divejādas izjūtas – no vienas puses, ja būtu kaut kas viens, ar ko mani atceras, tas būtu šis darbs, bet no otras – tas nav mans raksts. Tas ir to sieviešu raksts, kas savu pieredzi uzticēja, to sieviešu, kas par to runājušas iepriekš, un to sieviešu, kas to ir piedzīvojušas, bet paturējušas pie sevis. Es esmu tikai kanāls, caur kuru šī informācija nonāk pie lasītāja. Tāda ir mana darba būtība – ja redzu kādu problēmu vai jautājumu, kas šķiet aktuāls, cenšos atrast cilvēkus, kas par to zina vairāk nekā es, un viņu pateikto apkopoju saprotamā un loģiskā tekstā. Teksts varbūt ir mans, bet ne stāsts.

Komentāri nebija grūti paredzami – no negatīvajiem “labākie” vēstīja, ka “es neko tādu neesmu piedzīvojusi” vai “manā lokā neviens ar to nav saskāries”. Par pirmo – ja tā tiešām ir, tad priecājies, bet raksts nav par tevi. Par otrajiem – nevis neviens ar to nav saskāries, bet neviens tev nav par to stāstījis vai arī tu neesi bijis klāt šādās situācijās. Mēs nevaram teikt, ka zinām, ko otrs ir vai nav piedzīvojis, ja vien viņš par to nepastāsta. Un tas, ka nestāsta, nenozīmē, ka nav piedzīvojis.

Mums, vīriešiem, šajā sakarā ir ļoti vienkāršs uzdevums – klausīties, klausīties un vēlreiz klausīties. Un mēģināt saprast. Ja šķiet, ka problēmas nav, tātad vienkārši trūkst izpratnes. Izpratnes trūkumu lieliski atspoguļo komentāri.

“Ja jums uzmācās visur, kur ejat vai strādājat, tad ir vērts padomāt par savu rīcību, apģērbu, atrašanās vietu un darba vietas izvēli!”

“Bl… vecāki paskatieties kadā paskatā jūsu atvases iziet no mājas!”

“Normāla, sevi cienoša sieviete to nepieļaus, ka ap viņu grābstās! Pašas vainīgas, ka atļauj, jo arī vīrietis nav dumjš, redz cauri, kuru var tā, kuru nu nekādi.”

“Kādi vārguļi mēs esam. Pat pieskarties mēs nevaram bez “nosodījuma”.”

Tie ir tikai daži piemēri. Kāds varbūt teiks, ka interneta komentāri neatspoguļo sabiedrību, un, iespējams, tajā ir kāda patiesība, tomēr interneta komentāri ir jauns fenomens, un, arī ja tie neatspoguļo sabiedrību kopumā, tie atspoguļo gana lielu daļu tās.

Paustajos viedokļos bija arī acīmredzamas atšķirības starp dzimumiem – ja problēmas nozīmi izcēla lielākoties sievietes, tad tās “pārspīlētību” – vairāk vīriešu. Man tas īsti nav saprotams – ja tu izlasi rakstu, kur desmit sievietes dalās ar savu negatīvo pieredzi, ja viņas saka, ka pazīst citas, ja komentāros atsaucas vēl… Kā tu vari tam neticēt?

Visi vīrieši nav varmākas. Bet vairums varmāku šajā kontekstā ir vīrieši, savukārt upuri – sievietes. Un tas ir būtiski no diviem aspektiem. Pirmkārt, mums ir jāklausās sievietēs. Otrkārt, vīriešiem ir jāmaina sava uzvedība. Citiem ir brīva izvēle un visas tiesības izvēlēties, kā ģērbties, kur iet un kad iet. Neviens no šiem apstākļiem nedod tiesības aizskart.

Tomēr pārāk bieži atbildība tiek novelta uz sievieti, kas diemžēl nepārsteidz, jo mēs dzīvojam seksistiskā sabiedrībā. Vismaz man ir tāds iespaids radies. Sabiedrību neizmainīs vienā dienā, taču ir soļi, ko var spert. Pirmais un loģiskākais šobrīd man šķistu seksuālas uzmācības atrunāšana likumdošanā, jo valstij, lai attaisnotu savu pastāvēšanu, ir jāaizstāv tās iedzīvotāji, nevis tikai jācīnās ar sekām.

Bet. “Iekšlietu ministrijas rīcībā nav informācijas, ka pastāvētu šķēršļi, lai varētu vērsties pret personām, kas veic šāda veida darbības. Uzskatām, ka pašreizējais tiesiskais regulējums ļauj saukt pie atbildības attiecīgās personas, Valsts policijai katrā individuālā gadījumā vērtējot pārkāpuma būtību un raksturu.” Tā kā seksuāla uzmācība likumdošanā nav definēta, “Valsts policijai nav pieejama statistika par šādiem gadījumiem.”

Pašlaik mums ir ārkārtas situācija uz Baltkrievijas robežas. Kā vienu no metodēm, lai to mazinātu, ministrija piedāvāja un valdība apstiprināja ieceri pastiprināt sodus par cilvēku nelegālu pārvešanu pār robežu – neskatoties uz ģenerālprokurora iebildumiem, ka pēdējos gados ne reizi nav piemēroti pašlaik noteiktie maksimālie sodi.

Mums ir problēma ar attieksmi pret citiem viņu ārējo pazīmju dēļ. Lai to mazinātu, Iekšlietu ministrija izveido darba grupu naida noziegumiem.

Bet seksuāla uzmācība? Nu, tur nav šķēršļu, tāpēc neko vairāk nevajag. Man īsti nav vārdu, lai izteiktu savas domas par to, bet angļu valodā ir – A FUCKING TRAVESTY.

Valsts nav ieinteresēta, tāpēc viss paliek mūsu – cilvēku – rokās. Līdzīgi kā ar daudz ko, seksuāla uzmācība ir jautājums par to, vai mēs cienām līdzcilvēkus. Es atļaušos izmantot sevi kā gadījuma analīzi. Daudzus gadus es uzskatīju, ka cieņa ir jānopelna, nevienam tā nepienākas tāpat vien. Līdz ar to es pret cilvēkiem izturējos ļoti nejauki. Ieskaitot pieskārienus un komentārus. Es nezinu, kā esmu licis justies citiem, bet zinu to, ka es to vairs neuzskatu par normālu uzvedību. Tā nav. Pēdējo reizi, kad to piedzīvoju – kad kāds mans draugs, mums dzerot alu publiskā vietā, komentēja bezmaz vai katru garāmejošo “seksīgo meiteni”, kura “pati taču zina, kā ir saģērbusies – es viņam par to aizrādīju vairākkārt. Tas ir mazākais, ko varam darīt.

Kamēr mēs tolerējam šādu uzvedību, mēs esam daļa no problēmas.

Liberāļi, saņematies!

Ekrānuzņēmums no DW sižeta.

Latvijas vārds izskan starptautiskajos medijos. Urrā, esam pamanīti! Tiesa, konteksts nav tas glaimojošākais – DW sižetā vēstīts par situāciju uz Baltkrievijas robežas, kur starp mūsu un kaimiņvalsts robežsargiem iespiesti cilvēki pamesti likteņa varā.

Par laimi Latvijas vārdu aizsargāt metās vīrs, kurš šim pienākumam ir vispiemērotākais, proti aizsardzības ministrs Artis Pabriks (AP). Mūsu Deputy Prime Minister DW pārmeta par “biased reporting”, jo netiek minēts, ka cilvēkus līdz robežai aizdzina Lukašenko režīms.

“Be smart,” aicināja Pabriks.

Ja aizsardzības ministra izteicieni nepārsteidz, tad iekšlietu ministres Marijas Golubeva (AP) gan.

“Šis acīmredzami ir Lukašenko režīmā mēģinājums izmantot dzīvus cilvēkus tā hibrīdoperācijā pret ES,” rakstīja Golubeva. Tas, ko ministre laikam nepamana, ir, ka pret šiem izturoties kā pret rīkiem karā, nevis kā pret cilvēkiem, mēs Lukašenko mēģinājumus padarām par realitāti.

Nu labi, piedosim arī Golubevai, jo politiķiem taču jāspēlē politika, turklāt vēlēšanas nav aiz kalniem, bet iecietība pret trešo valstu pilsoņiem nav tā populārākā platforma, ar kuru gūt panākumus.

Taču ir cilvēku grupa, kam piedot ir mazliet grūtāk – tie ir liberāli noskaņotie iedzīvotāji, bez krēsliem ministru kabinetā.

Viena no šādām personām, vakar atbildot uz jautājumu, ko nelegālu izdarījuši cilvēki uz Baltkrievijas robežas, atbildēja, ka viņi “piedalījās hibrīdajā operācijā pret Latvijas valsti. Šķērsoja Latvijas robežu ne robežšķērsošanas vietā (jāsoda par to nav, bet tiesiski tas nebija). Patvērumu varēja paprasīt Baltkrievijā. Es nenosodu cilvēkus, sava laime jāmeklē, bet ir jāuzņemas atbildība arī par sekām.”

Pirmkārt, te jāuzteic vārdu spēks, jo ar savienojumu “hibrīdā operācija” vai “hibrīdkarš” veikli tiek noņemts fokuss no, es atkārtošu, cilvēkiem, kas ir iespiesti starp divām valstīm, un tas pievērsts “īstajiem cietējiem” – Latvijas Republikai.

Nu, un pārējo argumentācijas līmeni raksturo “patvērumu varēja paprasīt Baltkrievijā”. Diez, vai šāda pati attieksme būtu pret baltkrieviem?

Šīs personas aizstāvībai jāmin, ka, viņasprāt, “kontrolēta bēgļu uzņemšana ir atbalstāma”.

Tikmēr kāds cits kungs, kura bio rakstīts “”Jaunieši attīstībai” valdes loceklis”, bet pie vārda pielikts varavīksnes karodziņš, ir lakoniskāks: “Man ir vienalga, kas viņi ir, jo es tos par bēgļiem neuzskatu.”

Šādu piemēru ir vēl, bet laika taupīšanas nolūkos vairāk nelikšu. Kas ir būtiskais šajā visā, ir tas, ka šie cilvēki – kas atbalsta praidu, kas ir feministi utt. – savas rūpes par cilvēktiesībām ir iztiepuši tikai tiktāl, kamēr tās skar pašus vai līdzīgos. Tas lieliski atspoguļo Latvijas pilsonisko sabiedrību, par kuru precīzi izteicās Juris Rozenvalds: “Runājot par pilsonisko sabiedrību un tās iesaisti politikā, Rozenvalds arī pauda, ka pašlaik aktīvāki ir tie, kuriem arī pašiem no tā ir kaut kāds labums, taču vajadzētu tiekties uz to, lai vairāk cilvēku iestātos arī par jautājumiem, kas ir ne tikai personīgi nozīmīgi, bet balstās tādās idejās, kas saistītas, piemēram, ar vērtībām, cilvēktiesībām, dabas aizsardzību u. tml.”

Situācija uz Baltkrievijas robežas nav tikai daļa no hibrīdkara. Tur zem klajas debess nakšņo cilvēki – vīrieši, sievietes, bērni. Arī uz viņiem attiecas cilvēktiesības, arī viņi ir pelnījuši cieņu, nevis tikai to, ka aizvedīs uz slimnīcu, ja paliks slikti.

Tikmēr konservatīvie var berzēt rokas un staigāt apkārt, klaigādami: “Hibrīdkarš, hibrīdkarš! Lukašenko slikts, Latvija apdraudēta.” Jo dehumanizēt, kas parasti ir viņu laiciņš, šoreiz paspēs liberāļi.

Latvijai ir plāns

Runājot par situāciju uz robežas, nevar nepieminēt arī to, vai un ko var darīt šajā situācijā. Es droši vien nebūšu īstais, kam to jautāt, jo, manuprāt, šos cilvēkus vajadzētu uzņemt, izskatīt katru situāciju, un, ja ir nepieciešams, ļaut viņiem palikt te vai doties kaut kur citur – kā paši vēlas. Ja mūsu atbildīgie dienesti nav spējīgi tikt galā ar dažiem desmitiem vai simtiem nelegālo imigrantu, tad tas vienkārši ir kauna traips šiem dienestiem.

Taču plāns ir valdībai, par kuru vakar runāja Ministru kabineta sēdē. Patiesībā tas nav vienkārši plāns, ir lieli plāni – par robežas būvniecību, par vienkāršāku īpašumu atsavināšanu pierobežā un vēl par viss kaut ko. Cita starpā arī par smagākiem sodiem par personas nelikumīgu pārvietošanu pāri valsts robežai.

Neskatoties uz ģenerālprokurora Jura Stukāna iebildumiem, ka tam ir grūti saskatīt pamatu, jo pašlaik ir ļoti maz lietu par attiecīgajiem pārkāpumiem un pēdējos gados nav piemēroti jau esošie maksimālie soda mēri, valdība ieceri atbalstīja.

Vēl te derētu pajautāt – ko tad sodīs? Baltkrievijas robežsardzi? Pašu Lukašenko?

Nu labi, tas nav būtiski, galvenais, ka ir plāns. Bet, kamēr vēl žogs nav uzbūvēts un likuma grozījumus nav atbalstījusi Saeima, mēs varam ņemt piemēru no Grieķijas un “Frontex”, jo kuru gan patiešām uztrauc starptautisko likumu ievērošana?

Lai novērstu iespējamos interešu konfliktus, par visu šeit publicēto saturu atbild viena persona, nekas netiek saskaņots ar reklāmdevējiem vai citiem sponsoriem. Dzīvot ir dārgi, rakstīt ir laikietilpīgi, domāt mēdz būt grūti. Kļūsti par neatkarīgas domas atbalstītāju šeit. Ja vēlies sniegt vienreizēju atbalstu, to iespējams izdarīt te.

Maza smilšu kaste un lieli sapņi par demokrātijas iznīcināšanu

Photo by Pixabay on Pexels.com

13. aprīlī tika reģistrēta “Latvijas vīru biedrība”. Atrast, kas tieši ir šī organizācija un ar ko tā nodarbojas, nav nemaz tik vienkārši. “Lursoft” minētas trīs personas, kas darbojas gan tās izpildinstitūcijā, gan ir patiesā labuma guvēji. Vēl arī Viesturs Rudzītis intervijā ar Elitu Veidemani ieminējās, ka darbojas šādā biedrībā. NRA raksta, ka “Latvijas vīru biedrība” “apvieno konservatīvi domājošus un sabiedrībā labi pazīstamus vīrus. Tādus kā vēsturnieks Harijs Tumans, psihoterapeiti Jānis Ozols un Viesturs Rudzītis, profesors Leons Taivans, arhitekts Ingurds Lazdiņš, uzņēmējs un biedrības vadītājs Andars Ignacs.”

Izklausās nopietni. Diemžēl par to, ar ko viņi īsti nodarbojas, informācijas īsti nav. Biedrībai ir “Facebook” lapa, kas patīk trim cilvēkiem – tātad pat pašiem vīriem nešķiet, ka tā ir īkšķa vērta. Lielākā tiesa rezultātu, kas izlec, ievadot meklētājprogrammā “latvijas vīru biedrība”, ir “Asociācijas ģimene” vai ar to saistīto organizāciju publikācijas.

Ko dara “Latvijas vīru biedrība”?

Aprīlī par to rakstīja “Latvijas Kristīgā radio” mājaslapā:

“Kustība “Par dabisku ģimeni” informē, ka ir nodibināta “Latvijas vīru biedrība”. Biedrībā apvienojušies 12 viedi vīri, viedokļu līderi un sava aroda profesionāļi ar mērķi stiprināt laulības un ģimenes institūtu sabiedrībā, teikts paziņojumā.

“Latvijas vīru biedrība” arī iesniegs Centrālajā vēlēšanu komisijā pieteikumu referenduma rīkošanai par ģimenes jēdziena iekļaušanu Satversmes 110.pantā. Kustības pārstāvji informē, ka referenduma likumprojekts ir sagatavots, vēl top likumprojekta anotācija, tam sekos referenduma pieteikums, kas drīzumā arī tiks iesniegts. Tāpat kustības “Par dabisku ģimeni” pārstāvji darbojas Tieslietu ministrijas darba grupā, lai kopīgi meklētu risinājumus Satversmes tiesas 2020.gada 12. novembra lēmumam, kas paredz piešķirt mātes seksuālajai partnerei iespēju saņemt tēvam paredzēto pēcdzemdību atvaļinājumu.”

Pieteikums referenduma rīkošanai nu ir iesniegts. Vīri Satversmes 110. pantu vēlas izteiktu šādā redakcijā: “110. Valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti – un ģimeni, kuras pamatā ir laulība, asinsradniecība vai adopcija. Valsts aizsargā bērna tiesības, tostarp arī tiesības augt ģimenē, kuras pamats ir māte sieviete un tēvs vīrietis. Valsts aizsargā vecāku tiesības un viņu brīvību nodrošināt bērniem audzināšanu saskaņā ar savu reliģisko un filozofisko pārliecību.

Valsts īpaši palīdz bērniem ar invaliditāti un vecākiem, kas par viņiem gādā, bērniem, kuri palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības, daudzbērnu ģimenēm, kā arī mātēm un tēviem, kuri bez otra vecāka gādā par bērniem.”

Es to nevaru droši apgalvot, bet man ir aizdomas, ka tāds bija vīru biedrības vienīgais dibināšanas mērķis – būt organizācijai, kas šo pieteikumu iesniedz. Šīs aizdomas rada vispirms jau ļoti, ļoti skopā informācija par to, kas ir biedrība un kādi ir tās mērķi, kā arī tās ciešā saistība ar “Asociāciju ģimene” un citām radikāli konservatīvām apvienībām, kam daļā sabiedrības nav tā labākā slava. Ja Satversmi grozīt ierosinātu kāda no jau esošajām apvienībām, iespējams, sabiedrības reakcija būtu asāka, bet, ja to izdara “12 viedi vīri”, kas tikai nesen izdomājuši apvienoties – tā jau ir cita runa. Ja nemeklē, no kurienes tam visam aug kājas, var pat likties, ka tā ir kāda neatkarīgi radusies organizācija.

Maza smilšu kaste, daudz parakstu

Taču tas, ka roka roku mazgā jeb “paši iesniedz, paši atbalsta”, nav nekas jauns, par to janvārī jau rakstīja Re:Baltica. Tolaik gan vīri vēl nebija sabiedrojušies, tādēļ jau atkal jāuzsver, ka nevar viennozīmīgi apgalvot, ka apvienības vienīgais mērķis bija iesniegt grozījumus, tomēr ir grūti noticēt pretējam.

Par vīriem īpaši fano NRA, kur regulāri izpausties dabū, piemēram, Rudzītis vai Taivans. NRA arī fano par “dabiskajām ģimenēm” – 21. jūlijā, piemēram, publicēts Imanta Vīksnes raksts “Referendums. Atbilde ģimenes jēdziena pārrakstītājiem”, kas (droši vien bez ironijas) ievietots sadaļā “Izpēte”. Vīksne raksta, ka “aiz šiem vīriem stāv daudz plašāka domubiedru grupa, kas atbalsta Memorandu par ģimenes vērtību stiprināšanu. Līdz jūnija beigām memorandam pievienojušās 105 nevaldības organizācijas, 78 draudzes, 59 uzņēmumi un 4675 privātpersonas. Tātad idejai par tautas nobalsošanu ir spēcīgs atbalsts.”

Es gan strīdētos, ka tas neliecina par spēcīgu atbalstu – šos parakstus “Asociācija ģimene” vāc jau divus gadus. Tikmēr, piemēram, pēdējai iniciatīvai par dzīvesbiedru likumu daudz īsākā laikā savāca četrreiz vairāk parakstu. Taču arī sagatavotajā likumprojektā, kura autore ir vēl viena NRA mīlule Baiba Rudevska, sacīts: “Latvijas iedzīvotāju vairākums principā atbalsta minētos Satversmes 110. panta grozījumus.” Tas pamatots ar “Factum” aptauju, kurā uzdots pilnīgi nepielādēts jautājums: “Ģimenes jēdzienu arvien biežāk mēdz attiecināt arī uz kopā dzīvojošiem viena dzimuma partneriem. Vai, ņemot vērā šo tendenci, Satversmē būtu jānostiprina papildu aizsardzība un atbalsts tradicionālai jeb dabiskai ģimenei, kuras pamatu veido māte (sieviete) un tēvs (vīrietis)?” 41,8% atbildēja, ka “Noteikti jā”, savukārt 14,3%, ka “Drīzāk jā”. Aptaujā piedalījās 645 iedzīvotāji. Paskatoties rezultātus sīkāk, atklājas šāda aina – atbalstu “stiprināt” gribētu 71,9% krievvalodīgo, savukārt latviešu valodā runājošie lielā mērā nav vienisprātis – par to būtu 49,4%, bet pret – 42,2%. Savukārt jauniešu vidū (18-29 gadi) vairums jeb 63% to neatbalstītu. Vecumgrupā 60+ vērojama pretēja nostāja – 75,2% atbalstītu.

Rudevska arī ignorējusi citu “Factum” aptauju, kas veikta divus mēnešus agrāk – tajā 1366 iedzīvotāji atbildēja uz jautājumu “Vai viendzimuma pāri ir ģimene?” 42,4% uzskatīja, ka jā, bet 45,2%, ka nē. Arī šeit būtiskas atšķirības uzskatos novērojamas cilvēkiem dažādās vecumgrupās, kā arī latviešu valodā un krievu valodā runājošajiem. Vai tam varētu būt saistība ar informatīvo telpu, kurā šīs grupas dzīvo? Hmm…

Taču pārmest konservatīvajiem Kremļa naratīvu atkārtošanu neesot korekti. Putins taču arī ēd ar karoti! Bet ne jau par ēšanas paradumiem mēs runājam, mēs runājam par attieksmi pret minoritātēm.

Kristietība pāri visam

Rudevska anotācijā atsaucas arī uz Aināra Šlesera izbīdītajiem Satversmes 110. panta grozījumiem 2005. gadā, kuru anotācijā minēts, ka “ņemot vērā (..) pastāvīgos apdraudējumus šai tradicionālajai vērtībai, ir nepieciešams Latvijas likumdošanā iekļaut laulības definīciju”. Viņa turpina: “Vienlaikus likumdevējs anotācijā ir skaidri norādījis uz laulības un ģimenes jēdzieniem, kādi tie Latvijā tradicionāli ir izveidojušies kultūrvēsturiskās attīstības gaitā, un arī secinājis, ka laulība un ģimene ir tradicionāla vērtība, kas jau likumprojekta izstrādes laikā tikusi pastāvīgi apdraudēta, galvenokārt – viena dzimuma personu savienību kontekstā.”

Faktiski Rudevska saka: “Laulību un ģimeni apdraudēja jau 2005. gadā un turpina apdraudēt šodien, galvenokārt – viena dzimuma personu savienību kontekstā.” Taču gan viņa, gan visi pārējie Latvijas konservatīvās domas vadoņi aizmirst paskaidrot – kā? Kā ģimenes tiek apdraudētas? Es esmu ģimenē, kuras pamatā ir laulība. Nekad neesmu juties apdraudēts viendzimuma pāru kontekstā. Kā tas varētu mani apdraudēt? Man būtu jāuztraucas, ka sieva mani pametīs citas sievietes dēļ? Bet, ja viņa ir biseksuāla, tas var notikt neatkarīgi no tā, kā valsts definē ģimeni. Vienīgais, kas var apdraudēt ģimeni, ir sliktas (vārda visplašākajā nozīmē) attiecības tajā vai kādi traģiski ārējie apstākļi – negadījumi, slimības u. tml.

Apšaubāmu kontaktu ar realitāti Rudevska izrāda vairākkārt, piemēram, runājot par Latvisko dzīvesziņu, atsaucoties uz Latvijas Dievturu sadraudzi. 2019. gadā dievturu draudzēs bija 539 cilvēki. 539! Pat mormoņu Latvijā ir vairāk. Taču Rudevska izmantos jebko, lai mēģinātu argumentēt savu pozīciju. Piemēram, viņa raksta arī, ka “Eiropas (Rietumu) civilizācijas pamatā ir noteikts skaits pamatatziņu un pamatvērtību, kas nāk tieši no kristīgās reliģijas dogmām un postulātiem”. Viņai “Kristīgās vērtības ir tās, kas atklāj, ka laulība un ģimene ir savienība starp vīrieti un sievieti. Kristīgās vērtības atgādina, ka vispārcilvēciskās vērtības saglabā savu spēku, ceļ sabiedrību un nodrošina tās ilgtspēju tikai tad, ja tās neatkāpjas no dabiskā likuma, kas ierakstīts cilvēka būtības dziļumos, un dievišķās atklāsmes (piemēram, desmit baušļi), ko mums atklāj kristietība. Tādējādi kristīgās vērtības stāv vispārcilvēcisko vērtību sardzē un tās aizsargā no subjektīviem izkropļojumiem.”

Man, protams, kristīgo vērtīgu piesaukšana vietā un nevietā šķiet fascinējoša, ņemot vērā, ka Latvijas teritorijā tās ienāca pirms nieka 800 gadiem, turklāt daudzi mūsdienu sabiedrības pamatprincipi, piemēram, demokrātija, meklējami Senajā Grieķijā, nevar noliegt kristietības ietekmi uz mūsu sabiedrību. Tomēr Rudevskai nāktos atcerēties Satversmes 99. pantu, kas nosaka arī: “Baznīca ir atdalīta no valsts.” Ja nepieciešamību grozīt Satversmi pamato ar dievturu, arhibīskapa vai kāda cita garīdznieka argumentiem, manuprāt, šī robeža tiek rupji pārkāpta. Taču ne jau Satversmi vai demokrātiju konservatīvie uzskata par vērtību, bet, pirms runājam par to, vēl nedaudz par Rudevskas grozījumiem.

Dabiskie likumi

Grozījumu “mērķis ir stiprināt laulību un ģimeni un aizsargāt to no subjektīviem izkropļojumiem un nepamatotiem mēģinājumiem paplašināt to izpratni, piepildot ar saturu, kas pretējs kristīgajām vērtībām un dabiskajam likumam”. Viendzimuma pāru ģimenes acīmredzot ir “subjektīvi izkropļojumi”, kas ir “pretēji dabiskajam likumam”. Redziet, nebija nemaz tik ilgi jāgaida, lai atklātos, ka viens no galvenajiem motivatoriem ir plika homofobija. Homoseksualitāte nav subjektīvi izkropļojumi, cilvēks savu seksualitāti neizvēlas. Tā ir tieši tikpat subjektīva kā rase vai garums. Tāpat arī grūti noticēt, ka tā ir “pretēji dabiskajam likumam”, ja homoseksualitāte novērojam simtiem sugu.

Par “dabisko” Rudevska melo arī citur: “Ar vārdu “daba” būtu jāsaprot ne tikai Latvijas flora, fauna un dabas ainava, bet arī cilvēka daba, kuras pamatā ir dabiska savienība starp vīrieti un sievieti kā ģimenes veidošanas pamats.” Cilvēka daba. Kāda tā ir? Esmu bez pusgada psiholoģijas maģistrs, esmu mēģinājis labāk izprast cilvēkus kopš kādu 16 gadu vecuma, taču man vēl aizvien būtu grūti pateikt, kas ir cilvēka dabā, atskaitot tendenci sadarboties kopīgu mērķu vārdā un izzināt pasauli sev apkārt. Turklāt arī tam ir jāņem vērā kontekstuālie faktori un es nevaru viennozīmīgi apgalvot, ka tas patiešām ir cilvēka dabā. Es nevaru izslēgt, ka nav nekas, kas būtu cilvēka dabā, jo cilvēki ir pārāk sarežģīti.

Sekos Ungārijas piemēram?

Taču man ir bažas, ka ne tikai plika homohobija slēpjas aiz šī ierosinājuma, un tas atrodams šajā teikumā: “Valsts aizsargā vecāku tiesības un viņu brīvību nodrošināt bērniem audzināšanu saskaņā ar savu reliģisko un filozofisko pārliecību.” Ungārijas premjers Viktors Orbāns savā pateicības vēstulē “Nacionālajai apvienībai” rakstīja, ka aizstāv “vecāku tiesības izvēlēties bērnu izglītību pēc viņu pašu sirdsapziņas”. Tāpēc nepieciešams aizliegt “homoseksuālisma propagandu”, ko atbalsta arī daļa Latvijas konservatīvo, tajā skaitā tie, kas nu priecājas par vīru rosinātajiem grozījumiem. Ja viņi neplāno kaut kad nākotnē ieviest līdzīgus aizliegumus, kāpēc nepietiek ar tiem Satversmes 110. panta grozījumiem, ko piedāvāja NA un atbalstīja JKP, ZZS, vairāki neatkarīgie deputāti un partija, ko kādreiz sauca KPV LV?

Turklāt Rudevskas grozījumi ir kārtējais rīks konservatīvo rokās, gaidot “kultūrkarus”, par kuriem brīdina ar neonacistiem draudzīgais kādreizējais NA ģenerālsekretārs Raivis Zeltīts. To lieliski ilustrē Bena Latkovska komentārs NRA ar virsrakstu “Marksisma rēgs, izlīdis no kapa, atkal klīst pa pasauli un atklīdis līdz Latvijai”. Tajā viņš raksta:

“Spriežot pēc ideoloģiskās dienas kārtības, kāda valda Rietumos, var prognozēt, ka tur marksisma uzvara ir tikai laika jautājums. Ar visām no tā izrietošajām sekām.

Lai pretotos marksisma invāzijai Latvijā, šā gada 16. jūlijā NVO “Latvijas vīru biedrība” Centrālajai vēlēšanu komisijai (CVK) iesniedza iesniegumu par parakstu vākšanas uzsākšanu Latvijas Republikas Satversmes 110. panta grozījumu projektam. Šo grozījumu mērķis ir konstitucionālā līmenī aizsargāt ģimenes no marksisma ārdošās stihijas.”

Es pieļauju, ka Latkovskis zina kaut ko, ko nezinu es, tāpēc ticēšu viņam, kad viņš pasaka, ka grozījumi paredzēti, “lai pretotos marksisma invāzijai Latvijā”. Nav nozīmes, ka marksisms patiesībā Latvijā sastopams tikai Latkovska, Veidemanes un citu kārtīgu vīru un sievu murgos. Cīņa pret marksismu ir konservatīvo dogma, tāpat kā vēl nesen tā bija cīņa pret krieviem vai cīņa pret imigrantiem. Viņiem nevajag ienaidnieku, viņi to atradīs, jo patiesībā īstais ienaidnieks ir jebkurš, kurš vēlas atkāpties no “dabiskās lietu kārtības”. Tādā ziņā Latvijas konservatīvie (es ļoti atvainojos konservatīvajiem, ka šo radikālo sabiedrības grupiņu tā saucu, to daru ērtuma pēc) ir visnotaļ monolīta kustība – kamēr “liberāļi” cīnās par visdažādākajām idejām, viņiem ir tikai viens cīņas sauklis: Nosargāt! Nav svarīgi, no kā, galvenais, ka apdraudējums ir pastāvīgs.

Jāsargā līdz pat demokrātijas kapa malai

Lai “nosargātu”, konservatīvie, man šķiet, labprāt likvidētu demokrātiju, jo tā nav pūļa vara, kurā 51% vēlmēm būs būt. Neklausiet mani, klausiet jomas speciālistu, politologu Juri Rozenvaldu: “Demokrātijas teorijā ļoti skaidri tiek uzsvērts, ka tautas balss nav vienmēr Dieva balss. Īsta demokrātija nav, ka vairākums lemj, bet, ka vairākums lemj, iespēju robežās ņemot vērā mazākuma intereses.” Šajā pašā rakstā (kuru ļoti iesaku izlasīt) viņš atgādina, ka demokrātijas erozija var notikt ļoti pakāpeniski.

Konservatīvie, lai arī ar vārdiem iestājas par demokrātiju, patiesībā ir pret to, jo tā – ieskaitot mazākuma interešu ņemšanu vērā – neļauj vienkārši pateikt: “Jums jādzīvo tā, kā mēs uzskatām par pareizu.”

Mēs nezinām, ko CVK nolems saistībā ar iesniegumu. Es personīgi neatbalstītu šādu referendumu, pirmkārt, jo tas faktiski nozīmē balsot par daļas sabiedrības diskrimināciju, kas man šķiet pašos pamatos nepareizi. Otrkārt, jo es neticu, ka vēlētājiem tiks sniegta patiesa un objektīva informācija, par ko tiek balsots. Taču tad, ja CVK to noraidīs, tas būs kārtējais ierocis konservatīvo rokās, ka “marksisti/liberāļi ir iefiltrējušies visur, mums ir jācīnās”.

Lai arī kāds būs iznākums, es neticu, ka katrs nākamais solis nebūs aizvien radikālāks.

Create your website with WordPress.com
Sākt darbu