Kāda ir policijas jēga?

Photo by Suzy Hazelwood on Pexels.com

Bija silta vasaras nakts, kad es, tolaik 16 vai 17 gadus vecs, gāju satikt savu tā brīža sirdsdāmu. Es dzīvoju vienā no Pierīgas pilsētām, viņa – ciemā netālu no tā, līdz ar to mūs šķīra vairāki kilometri. Atzīšos, biju kunga prātā, tādēļ pārāk labi neatceros ne gājienu, ne to, kā nakts beidzās. Taču nākamajā rītā mani pārsteidza kāds negaidīts atklājums. Paņēmis somu, ko iepriekšējā vakarā nesu, pārmetis plecam, atskārtu, ka tā ir neparasti smaga. To atvēris, atradu divus bruģakmens gabalus – tos pelēkos, ko var redzēt uz katras otrās ietves. Gara acīm redzēju uzplaiksnījumus ar iepriekšējās nakts ainām. Mans maršruts veda caur teritoriju, kur tika mainīts ceļa segums. Uz neskaitāmām paletēm bija sakrauti simtiem šādu pelēku ķieģeļu. Acīmredzot biju uzskatījis par vajadzīgu divus no tiem piesavināties.

Lai arī šo atgadījumu pārāk nenožēloju, es noteikti nevarētu teikt, ka ar to lepojos. Manā biogrāfijā tas ir absolūti nenozīmīgs, no apziņas izstumts, līdz brīdim, kad kāds ārējs stimuls neliek to atcerēties. Šāds stimuls nesen uzradās, pateicoties TV3 raidījumam “Degpunktā”, kurā vēstīja, ka kāds sirmgalvis iekūlies nepatikšanās ar policiju, cenšoties nozagt bruģi. Vīrietis teicies, ka gribējis paņemt tikai vienu akmeni, taču likumsargi konstatējuši, ka patiesībā viņš tīkojis pēc vairākiem.

Lai kā arī būtu, vīrietis aizturēts un nogādāts policijas iecirknī, jo “zādzība paliek zādzība”. Nav gan zināms, kā šī sāga beigusies. Skaties.lv rakstīja: “Visticamāk, būvuzņēmējam nodarītā skāde tik tiešām ir salīdzinoši neliela, līdz ar to pret garnadzi netiks ierosināta krimināllieta un vīrietis tiks cauri vien ar administratīvo sodu. Taču ieraksts par šo ne pārāk komplimentējošo notikumu vēl labu laiku būs lasāms sirmā vīra biogrāfijā.”

Ja nu tomēr tiktu ierosināta krimināllieta, vīrietim draudētu līdz diviem gadiem cietumā. Protams, šāds scenārijs droši vien ir diezgan nereāls, bet tomēr. Savukārt Administratīvo sodu likums par pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts valodas lietošanas jomā sodu par zādzību neparedz. Pieļauju, ka vīrieti varētu sodīt par sīko huligānismu, par ko paredzēts naudassods no četrpadsmit līdz simt naudas soda vienībām (viena vienība ir pieci eiro).

Tātad, viena (vai dažu) akmeņu zādzības cena ir 70-500 eiro, vairāku stundu policijas darbs, izčakarēti nervi sirmgalvim, papīru kalni un viss pārējais. Vai tas ir samērīgi? Administratīvo sodu “likuma mērķis ir nodrošināt pārvaldes un sabiedrisko kārtību (..) un atturēt personas no pārkāpumu izdarīšanas šajās jomās”. Es pieņemu, ka konkrētais vīrietis nākotnē bruģi nezags. Bet vai šis bija labākais un efektīvākais veids, kā to panākt? Ja septiņpadsmitgadīgo mani, zogot bruģi, apturētu policija, nevajadzētu aizturēt, aizvest uz tuvāko iecirkni un uzrakstīt protokolu, lai pārliecinātu, ka tā labāk nedarīt. Man pietiktu, ja pateiktu, ka tas var izmaksāt 500 eiro. Es nevaru galvot, ka vairs nekad šāda doma neielīstu tumšā prāta nostūrī kādā citā siltā vasaras naktī. Taču varu diezgan droši teikt, ka 500 (vai pat 70) eiro sods manī radītu vienu lietu – dusmas.

Paskaidrošu ar piemēru. Nepilnu gadu pirms kļuvu par divu nelegāli iegūtu akmeņu īpašnieku, notika mana pirmā nopietnā saskare ar policiju. Nelielā kompānijā bijām ciemos pie viena no draugiem, spēlējām kārtis, iedzērām alu. 16 gadus vecais es vakara gaitā izdzēra četrus vai piecus alus. Vēl vakara (vai agrā rīta) stundā mēs devāmies mājās. Tolaik dzīvoju Ogrē, kas naktīs lielākoties ir ļoti klusa pilsēta. Mūsu ceļš aptuveni 150 metru garumā stiepās pa taisnu, asfaltētu ielu, kura bija labi pārredzama abos virzienos. Tā kā tā bija tukša, mēs gājām pa to, vienam no maniem draugiem bija velosipēds, ko aizņēmos un metu lēnus lokus. Pēc brīža pamanījām, ka uz ielas izgriežas mašīna. Tā kā tā bija tālu, lēnā garā atbrīvojām ceļu un uzkāpām uz trotuāra. Pēc vairākām sekundēm auto mūs sasniedza un apstājās. Tas bija policijas busiņš, kas, protams, apstājās. Kārtības sargi jautāja, kur ejam, teicām, ka uz mājām. Prasīja, vai esam dzēruši, atbildējām, ka nedaudz. Policists prasīja, kāpēc braukāju pa ielu, atbildēju, ka tā bija tukša un labāk apgaismota nekā bedrainais trotuārs. Atbilde viņu neapmierināja. Viņš nolēma pārbaudīt mūsu datus. Uzzinājis, ka esmu nepilngadīgs, viņš kļuva vēl neatlaidīgāks. Pārbaudot alkohola koncentrāciju izelpā, tika konstatētas 0,62 promiles. Bija tikai viens variants – man jādodas uz policijas iecirkni. Es nepretojos.

Te gan piebildīšu, ka policists bija pilnīgs kretīns. Viņa divas kolēģes, kuras īsti nelikās ieinteresētas manis aizturēšanā, sarunā iesaistījās tikai tad, kad likumsargs teica, lai lieku riteni busiņā un kāpju iekšā arī pats. Atbildēju, ka tas nav manējais, tādēļ šis neies cauri. Tikai kolēģu iedrošināts viņš nolēma, ka pietiks ar manis aizturēšanu. Atgriezies iecirknī viņš gan vēlreiz centās pabiedēt, ka būs protokols arī par velosipēda vadīšanu alkohola reibumā. Arī šoreiz kārtības sargu atturēja kolēģu iebildumi. Tāpat mani informēja, ka, ja pareizi sapratu, par alkometra trubiņu būs jāmaksā 11 lati. Policists uzrakstīja protokolu, ne bez kļūdām, ko es pārlasīju un parakstīju. Tad viņš piezvanīja manai mammai, ka jānāk man pakaļ. Kamēr gaidīju, redzēju, kā policists paņem nelietotu alkometra trubiņu, lai samaisītu kafiju. Gan jau viņam par to nebija jāmaksā 11 lati.

Atnāca mamma un mēs gājām mājās. Par laimi, viņai bija jāceļas uz darbu, tā kā policijas zvans bija vien kādu pusstundu pirms modinātāja. Neatceros, ka viņa būtu mani tā nostrostējusi, ka alkohola lietošana man vairs pat prātā nenāktu. Tāpat neatceros, ka sods, kas beigās bija 10 lati, neskaitot alkometra trubiņu, būtu mani atturējis. Taču atceros, ka biju izbesījies par iztērēto laiku. Protokolā bija rakstīts, ka policija mani aizturēja 5:26. Mājās biju neilgi pirms septiņiem. Es šaubos, ka ar no manis iekasētajiem 10 latiem pietika, lai nosegtu algas trim policistiem, kas bija iesaistīti nesekmīgajā manis pāraudzināšanā. Lieki piebilst, ka laikā, kas tika veltīts man, policistiem bija pagrūti nodarboties ar citām policistu lietām. Lai gan to droši nevaru apgalvot, varbūt daļa no policistu darba ir sešpadsmitgadnieku biedēšana ar bargākiem sodiem. Taču varu droši teikt, ka šis gadījums mani neatturēja no tādu pašu pārkāpumu izdarīšanas nākotnē. Vienīgā atšķirība ir tā, ka citās reizēs es nedabūju protokolu.

Kāds iebildīs, ka anekdotiski pierādījumi nav tie spēcīgākie. Es neiebildīšu, lai gan domāju, ka šādi anekdotiski gadījumi ir ja ne katram, tad vismaz katrs pazīst kādu, kuru saskare ar policiju ir beigusies tikai ar to, ka jāsamaksā lielāks vai mazāks sods. Taču iebildīšu tam, ka šis ir jēdzīgs vai produktīvs policijas resursu izlietojums. Cik pamatoti ir sūdzēties par policistu pārslodzi, ja regulāri daudzas stundas tiek izniekotas tam, lai sodītu bruģa zagļus un iedzērušus pusaudžus? Jā, 800 krimināllietu uz vienu izmeklētāju ir absurds, bet vai tas nevarētu būt saistīts arī uz to, kādas funkcijas tā reāli pilda? Likums Par policiju nosaka, ka tās “pienākums ir aizsargāt personu dzīvību, veselību, tiesības un brīvības, īpašumu, sabiedrības un valsts intereses no noziedzīgiem un citiem prettiesiskiem apdraudējumiem”. Policijas darbinieka vispārīgie pienākumi ietver “veikt iespējamos pasākumus, lai novērstu likumpārkāpumu”. Taču izskatās, ka visi kā aksiomu pieņēmuši, ka efektīvākais veids “personu tiesiskajā audzināšanā” ir sodīšana. Un tam nav tikai anekdotiski pierādījumi – piemēram, par Covid-19 ierobežojumu pārkāpšanu Latvijā šī gada pirmajos četros mēnešos piemēroti vairāk nekā 1000 reizes vairāk sodi nekā Igaunijā. Nevis par tūkstoti vairāk. Tūkstoš reižu vairāk. Tas pat nav smieklīgi, tas ir vienkārši traģiski.

 Te vietā ir jautājums – cik efektīva ir šāda nerimstošās sodīšanas prakse? Atrast skaidrojošu literatūru par naudassodu efektivitāti ir pagrūti, un, atzīšos, negribēju veltīt neskaitāmas stundas, meklējot informāciju kriminoloģijas mācību grāmatās. Vienā pētījumā, kas veikts Austrālijā, secināts, ka par sodiem daudz nozīmīgāki ir personiskie faktori. Respektīvi, personu var sodīt par kādu pārkāpumu atkal un atkal, bet tas nenozīmēs, ka viņa uzmanība tāpēc mainīsies. Un personisko faktoru nozīme ir tikai loģiska, ir veikta virkne pētījumu par to saistību ar pakļaušanos autoritātēm, kuros noskaidrots, piemēram, ka cilvēki ar augstākiem apzinīguma un labvēlīguma rādītājiem drīzāk pakļausies autoritātēm. Un arī pretējais ir taisnība – ir iezīmes un īpašības, kas ir saistītas ar likumpārkāpumu veikšanu.

Ja mēs aizejam tālāk un runājam tikai par smagākiem pārkāpumiem, iezīmējas skaidrāka aina. Būtiskākos punktus par noziegumu novēršanu iespējams izlasīt šeit, no kuriem vēlos izcelt vienu – soda smagums nav efektīvs veids, kā novērst noziegumus. Tas droši vien nav noslēpums nevienam, kurš kaut nedaudz interesējies par šo sfēru mazliet plašāk nekā sadaļas “Kriminālziņas” atvēršanu kādā ziņu portālā. Tomēr mūsu sabiedrība un pats galvenais policijā, šādas izpratnes, šķiet, nav. Kamēr “zādzība paliek zādzība”, un mediju katru sīkāko pārkāpēju sauks par garnadzi, kura biogrāfiju izbojās “ne pārāk komplimentējošs” ieraksts, to izmainīt būs grūti.

Mums ir jauna iekšlietu ministre, kura vismaz dažos jautājumos izklausās apņēmīga policiju modernizēt. Taču, lai tā “atturēt personas no pārkāpumu izdarīšanas”, nepietiks ar to, ka tiks nopietni uztverti draudi personas dzīvībai vai veselībai. Jā, tas neapšaubāmi ir būtiski, bet tā ir tikai viena joma. Savukārt policijas attieksme – neizvēlēties sodīt visus – varētu ietekmēt visas likuma sargāšanas sfēras un beigu beigās atvieglot arī viņiem pašiem darbu. Jā, ir gadījumi, kad personas sodīšana vai pat izolēšana no sabiedrības ir ne tikai saprotama, bet pat vēlama, bet vai tādi ir vairums gadījumu? Ja policija galvenokārt darbojas kā soda, nevis noziegumu novēršanas institūcija, kāda ir tās jēga?

Ja pieņemam, ka katrs sods par Covid-19 ierobežojumu pārkāpšanu aizņem vidēji 15 minūtes (šis ir pilnīgi nejauši izvēlēts skaitlis, kura izvelē vados pēc tā, cik ilgs laiks bija nepieciešams, lai reiz sensenos laikos man uzrakstītu brīdinājumu par ielas šķērsošanu neatļautā vietā), visi šī gada pirmajos mēnešos uzsāktie procesi kopā aizņēmuši 6061,5 stundas. Ja darbadiena ir astoņas stundas gara, tad vienai personai tas prasītu 825 dienas nemitīga darba. Pat visoptimistiskākajā scenārijā, kad katrs Covid-19 sods būtu prasījis vienu minūti, tās tik un tā būtu 440 stundas jeb vairāk kā divi pilni darba mēneši. Vai pateicoties šim nenormālajam darba apjomam mēs tikām pasargāti no pandēmijas? Neizskatās. Tad kāda jēga no tā ir bijusi?

Ne lielākas algas, ne uzlaboti darba apstākļi neizmanīs to, ka, tāpat kā ķirurgs visur redz iespēju griezt, policists, šķiet, visur redz iespēju uzlikt sodu. Tas nepadara sabiedrību drošāku. Tas nepalīdz nevienam. Ja administratīvie sodi ir nozīmīgs ienākumu avots valstij, tad valsts nav pelnījusi labāku policiju.

Neatkarīgai domai vajag neatkarīgus līdzekļus. Ja sabiedriskos medijus finansē valsts, bet komercmedijus – reklāmas un abonenti, tad alternatīvam redzējumam uz notiekošo nepieciešami alternatīvi rasti līdzekļi. Kļūsti par neatkarīgas domas atbalstītāju šeit. Ja vēlies sniegt vienreizēju atbalstu, to iespējams izdarīt te.

Atlaist Saeimu? Nē, atlaist visus pārējos!

Pirms vairākiem mēnešiem es rakstīju, ka “Nacionālā apvienība”, kopā ar citiem konservatīvajiem spēkiem – “Jauno konservatīvo partiju”, KPV LV un “Zaļo un zemnieku” savienību spērusi pirmo būtisko soli nedemokrātiskas Latvijas virzienā, uz Satversmes tiesas spriedumu reaģējot, sākot plānot izmaiņas Satversmē. Te jāuzsver, ka tā nav manis uzstādīta premisa, tie ir konstitucionālo tiesību eksperta Edgara Pastara vārdi.

Tolaik un joprojām sabiedrībā notikušās diskusijas lielākoties grozījušās par un ap viendzimumu pāru attiecību tiesisko regulējumu, kas neapšaubāmi ir būtisks jautājums, taču par varas partiju uzstādīto precedentu, ka faktiski jebkuru situāciju var izlabot sev par labu, pagrozot Satversmi, vairums cilvēku (vismaz manā burbulī un medijos, ko lasīju saistībā ar notiekošo), faktiski ignorēja. Tikmēr pretējā nometnē šo lēmumu slavēja.
Un nu vien dažu dienu laikā faktiski visi Saeimā pārstāvētie spēki parādījuši, ka demokrātija vai tiesiskums ir nekas vairāk kā vārdi, ko katrs interpretē pēc savas izpratnes. 

Vispirms NA ar JKP, atrodot sev biedru “Saskaņā”, izvēlējās atkal parādīt, ka par Satversmes tiesas lēmumiem tām faktiski ir nospļauties. Taču ar to nebija gana. Ar saviem turpmākajiem izteicieniem daži tīšuprāt cenšas sagraut Satversmes tiesas tēlu, apšaubot tās kompetenci. Es šaubos, ka tādi cilvēki kā Jānis Iesalnieks to nezina. Tas ir rakstīts likumā. Satversmes tiesas kompetencē ir vērtēt likumu un citu normatīvo aktu atbilstību Satversmei. Tas ir gaužām vienkārši. Šie lēmumi var nepatikt. Arī man ir nopietni iebildumi par iepriekšējiem spriedumiem, piemēram, par procentu barjeru vēlēšanās vai par narkotiku lietošanu. Taču tas nemaina to, ka Satversmes tiesa ir rīkojusies savas kompetences ietvaros. Tāpat kā tagad. Politiķiem tas var nepatikt, taču tas nemaina likumā noteikto. Ja kāda norma neatbilst Satversmei, viņu uzdevums ir šo neatbilstību novērst. Tas ir gaužām vienkārši.
Taču atsevišķi aktīvisti neapšauba kādu konkrētu spriedumu, viņi apšauba Satversmes tiesu tās pašreizējā sastāvā pēc būtības.

Tas pats Iesalnieks izteicies, ka “Saeimas balsojums ir labākais apliecinājums ST autoritātes kritumam. Agrāk nekas tāds nebūtu iedomājams.” Būtībā viņš pasaka: “Mūsu, politķu, acīs Satversmes tiesas autoritāte krītas, tāpēc uz tās spriedumiem varam reaģēt pēc pašu iegribām, ignorējot tiesiskuma un varas sadales principus.”

Iesalnieks arī priecājas: “Ja pseidoliberāļi ir nikni par Saeimas lēmumiem un jau sauc pēc tās atlaišanas, tad kaut ko Saeima šodien ir izdarījusi labu.” Šeit viņš jau dara vairākas lietas vienlaikus, vispirms devalvējot visus, kas joprojām atbalsta varas sadali, automātiski viņus ieskaitot viņus “pseidoliberāļos”. (Par cilvēku devalvāciju nedaudz vēlāk.) Otrkārt, līdz ar to viņš atbalstu vai pretestību Satversmes tiesai cenšas padarīt politizētu, proti, ja tu to atbalsti, esi pseidoliberālis (kam parasti loģiski seko šo cilvēku dēvēšana par kreisajiem vai dažādu veidu marksistiem), savukārt ja neatbalsti – kārtīgs latvietis, patriots, konservatīvais un viss pārējais labais (vai labējais). Taču tās ir pilnīgas muļķības! Atcerēsimies, jautājums bija par reģionu reformu. Būtu tikai loģiski, ka šādā jautājumā kreisie būtu tie, kas iestājas par mazāku un decentralizētāku pārvaldību, savukārt labējie – par lielākiem novadiem. Tomēr arī šajā jautājumā pēdējie izmisīgi cenšas padarīt savus oponentus par kreisajiem, neatkarīgi no tā, cik absurdi tas būtu, neaizmirstot pieminēt arī nacionālo un vēsturisko pašapziņu.

“Izskatās, ka likumdevējs Satversmes tiesai iedevis dzelteno kartīti,” priecājas Iesalnieks. Viņa pamatojums tam ir pavisam vienkāršs: “Deputātiem ir tautas nepastarpināti dots mandāts pārstāvēt to nostādnes un vērtības. Satversmes tiesai šāda mandāta nav. Kad Satversmes tiesa sāk spēlēt politiku, iejaucoties likumdevēja kompetencē, nav jābrīnās par pretreakciju.”

Atgādināšu, ka nepastarpināti dota tautas mandāta nav arī valdībai vai prezidentam. Turklāt neviens nepidzimst par Satversmes tiesas tiesnesi. Viņus ievēl. Tomēr būtiskākais šajā visā ir tas, ka deputāts Satvermes tiesai pārmet “politikas spēlēšanu”, kas jau atkal ir absurdi. Satversmes tiesas uzdevums savā būtībā nevar būt nepolitisks, jo tā vērtē vienu juridisko aktu atbilstību valsts pamatlikuma. Politikas definīcijā iekļauta arī valsts darbība, attiecības starp valstīm, tautām, sociālām grupām. Ja politiķi ar lēmumiem, kas skar šīs jomas, iet pretī Satversmei, Satversmes tiesas uzdevums ir to norādīt. Šī “iejaukšanās”, ko Iesalnieks pārmet, ir tiešas sekas pašu politiķu neizdarībām.

Tā vietā, lai savas kļūdas izlabotu, labējie šobrīd ieņem pozīciju, ka nevis šajās kļūdās ir kāda problēma, bet gan tajā, ka kāds atļaujas uz tām norādīt. Tādēļ Iesalnieks un viņa domubiedri cenšas devalvēt Satersmes tiesu kā institūciju, jo tā pagaidām ir izrādījusies vienīgais nopietnais šķērslis uz neērto jautājumu paslaucīšanai zem paklāja. Tā vienkārši atgādināja, ka ir lietas, kas Latvijā nav sakārtotas, kas ietekmē pavisam īstu cilvēku ikdienu. Labējie, protams, to nevēlas.

“Ar uzbrukumu ģimenei pērn novembrī Satversmes tiesa uzkāpa uz ļoti slidenas takas. Šīs institūcijas autoritāte, tostarp Saeimā, šobrīd ir zemāka nekā tā jebkad bijusi. Tā notiek, kad tiesneši sāk spēlēt politiku,” Iesalnieks sacīja vienā no saviem uzsaucieniem. Protams, nekādu datu par to, ka Satversmes tiesas autoritāte ir zemāka nekā jebkad. Taču ne tas ir būtiskais šajā izteicienā. Iesalnieks Satversmes tiesu apsūdz “uzbrukumā ģimenei”, lai arī tās patiesais mērķis bija pasargāt visas ģimenes, nevis tikai tās, ko par ģimenēm uzskata visādi iesalnieki. Bet viņi to ignorē. Pat vairāk, ja Satversmes tiesa “uzbrūk” ģimenēm, ir tikai likumsakarīgi, ka tā tiek pasludināta par vienu no “ļaunajiem” un pret to ir jācīnās.

Šai iedomātajai cīņai labēji gatavojas un par to brīdina citus jau kādu laiku. Ar neonacistiem draudzīgā, bijušā NA ģenerālsekretāra Raivja Zeltīta portālā publicēts, piemēram, raksts ar virsrakstu “Kā uzvarētu kultūrkarus”, kuros viņš sūdzas, ka kultūrkari sasnieguši Latviju, kam iemesls, protams, ir kreisās idejas. 

“Kā jēdziens “karš” liek noprast, visur tiek novilktas līnijas starp  savējo un svešo. Nav neitrālās zonas, nav “apolitiskuma”. Kreisie par  “apolitiskām” sauc tās institūcijas, kuras viņi jau ir pārņēmuši, lai  sabiedrības vairākumam par tām vairs nebūtu teikšanas. Par pārējām  institūcijām viņi cīnās, lai arī tās pārņemtu – un tad savas pozīcijas  pasludinātu par neapspriežamām. Ko dara konservatīvie? Viņi pieņem šo  situāciju. Pietiek! Būtu jāsāk uzdot jautājumi par visām institūcijām,  kuras veido sabiedrisko domu  – kāpēc gan tur nedrīkst iejaukties  sabiedrība un tās ievēlētie politiķi?” raksta Zeltīts.

Lai arī viņš nenosauc nevienu konkrēto institūciju, pavērojot labējo publisko retoriku, ir skaidrs, ka runa ir par ikvienu, kas neatbalsta viņu arhaiskās pārliecības. Viena no tām – Satvermes tiesa. 

Pēc tam Zeltīts saka, ka šīs nenosauktās institūcijas “rīkojas antikonstitucionāli” un ka “politiķiem jāsaņem drosme – ja reiz viņi ir tie, kas nospiež balsojuma  pogu par finansējuma piešķiršanu, tad viņiem ir jāuzdod jautājumi par šo  institūciju darbību”.

Es nedomāju, ka šo “bīstamo” organizāciju nenosaukšana ir nejauša. Jo Zeltīta mērķis nav patiešām, ievērojot demokrātiskas sabiedrības principus, vērsties pret institūcijām, kurās saskata draudus sabiedrībai. Viņa mērķis ir biedēt un radikalizēt sabiedrību.

Tas skaidri redzams citā ierakstā, kura autors ir kāds Roberts Ozols. “Masu patēriņa kultūras un kreiso kontrolēto institūciju sekas ir  redzamas – jaunatnes vidū izplatās komunisma idejas, kā apgalvo Latvijas  drošības dienesti,” viņš raksta, atsaucēs norādot citu Austošajā saulē publicētu tekstu, kam gan autors nav norādīts. Tajā rakstīts: “VDD ir novērojuši jauniešu vidē “centienus popularizēt sociālisma  un komunisma ideoloģiju.” VDD uzsver, ka “salīdzinoši liela daļa no šiem  jauniešiem realitātē nav saskārušies ar komunistiskās iekārtas  pastrādātajiem noziegumiem. Šādas pieredzes trūkuma dēļ jaunieši mēdz  nekritiski attiekties pret interneta vidē izplatīto komunisma propagandu  un neizprot potenciālos riskus, aģitējot par šādas iekārtas  atjaunošanu.””

Pirmkārt, nepieciešams uzsvērt Roberta Ozolu nespēju pašam pārbaudīt, ko viņš raksta. Otrkārt, te skaidri redzama visas Zeltīta organizācijas gatavība sagrozīt faktus, ja tas var palīdzēt viņu mērķiem.

Valsts drošības dienesta ziņojumā rakstīts: 

Līdzīgi kā iepriekšējos gados, 2020. gadā labējo un kreiso ekstrēmistu radītais apdraudējums Latvijā kopumā saglabājās zems. Atšķirībā no Rietumvalstīm, kur aizvadītajā gadā bija vērojams labējā ekstrēmisma radītā apdraudējuma pieaugums, Latvijā minēto ideoloģiju pārstāvji galvenokārt darbojās  vienatnē  vai  apvienojušies  samērā  mazās, marginālās domubiedru grupās.

Pārsvarā šo aktīvistu publiskās darbības tika īstenotas interneta vidē – tiešsaistes sociālajos tīklos “Facebook” un  “Draugiem.lv”,  kā  arī  dažādos  blogos  un  forumos, šajās platformās apmainoties ar līdzīgiem viedokļiem vai izplatot ierakstus, kas veicināja spriedzi un neiecietību starp dažādām etniskajām grupām un rasēm, kā arī tādus, kuru mērķis ir diskreditēt Latvijas dalību NATO un ES. VDD vērtējumā šādu ierakstu nekritiska izplatīšana, kā arī sociālo tīklu platformu uzturētāju nereti novēlotā reakcija uz šādu saturu veicina atsevišķu personu radikalizāciju.

Uz  vardarbību  vērsto  labējo  ekstrēmistu  vidē tika  konstatēta  saziņa  ar  Rietumvalstīs  dzīvojošiem domubiedriem. Pārsvarā kontaktēšanās notika interneta vidē  un  dažādās  attālinātai  komunikācijai  paredzētās lietotnēs. Pastāv risks, ka aizvien vairāk šādu, it sevišķi gados jaunu, labēji noskaņotu indivīdu mēģinās pieslieties starptautiskajiem  labējo  ekstrēmistu  tīkliem.  Tas  var veicināt šo personu radikalizāciju un palielina iespēju, ka viņi var iedvesmoties no Rietumvalstīs dzīvojošo labējo ekstrēmistu  veiktajiem  uzbrukumiem  un  vardarbības izpausmēm pret citādi domājošajiem. Šādi piemēri no citām valstīm var netieši pamudināt uz vardarbību vērstos labējos ekstrēmistus atkārtot līdzīgas darbības arī Latvijā.

Savukārt kreiso ekstrēmistu grupējumi mūsu valstī nav plaši pārstāvēti, ņemot vērā Latvijas sabiedrības vēsturisko negatīvo pieredzi ar komunistisko iekārtu. Šo grupējumu organizētības līmenis un spēja piesaistīt sekotājus ir zema. Tomēr jauniešu vidē VDD ir novērojis atsevišķus centienus popularizēt sociālisma un komunisma ideoloģiju. Jāuzsver, ka salīdzinoši liela daļa no šiem jauniešiem realitātē nav saskārušies  ar  komunistiskās  iekārtas  pastrādātajiem noziegumiem. Šādas pieredzes trūkuma dēļ jaunieši mēdz nekritiski attiekties pret interneta vidē izplatīto komunisma propagandu un neizprot potenciālos riskus, aģitējot par šādas iekārtas atjaunošanu.

Pirmkārt, gan labējo, gan kreiso ekstrēmistu radītais apdraudējums ir zems, tas ir pirmais, ko VDD norāda dažās rindkopās, kas veltītas ekstrēmismam un radikālismam un paramilitārajām organizācijām. Labējie to ignorē. Kreisajiem radikāļiem 50 lappuses garajā ziņojumā ir veltīta viena rindkopa, kas ir divreiz mazāk nekā labējo ekstrēmistiem.

Gan Roberta Ozola, gan anonīmijā tekstā tiek izlaists vārds “atsevišķi”. Pilnīgi iespējams, ka tie ir kādi desmit censoņi, kas patiešām tic komunisma ideoloģijai un cenšas to popularizēt. Vai atsevišķus gadījumus, kad kāds cenšas izplatīt radikālu ideoloģiju, var uzskatīt par liecību kultūrkaram, par ko mums draud Zeltīts ar domubiedriem?

Runājot par iespējamiem kreiso ekstrēmistu radītajiem riskiem, VDD faktiski nemaz nemin, kādi to būtu. Savukārt par labējiem iezīmējas cita aina: “Pastāv risks, ka aizvien vairāk šādu, it sevišķi gados jaunu, labēji noskaņotu indivīdu mēģinās pieslieties starptautiskajiem  labējo  ekstrēmistu  tīkliem.  Tas  var veicināt šo personu radikalizāciju un palielina iespēju, ka viņi var iedvesmoties no Rietumvalstīs dzīvojošo labējo ekstrēmistu  veiktajiem  uzbrukumiem  un  vardarbības izpausmēm pret citādi domājošajiem.

Nav tālu jāmeklē, lai atrastu piemērus Latvijas labējo draudzībai ar ārvalstu ekstrēmistiem. Tos var atrast paša Zeltīta personā. 

Gan VDD ziņojums, gan šo cilvēku darbības skaidri parāda, kuri ir lielāks drauds sabiedrībai. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka tas nav vienkārški kaut kāds anonīms tviterjānis vai raivis, tās ir personas, kas ieņēmušas vai joprojām ieņem augstus amatus valdību veidojošā partijā. Viņi demonizē savus oponentus, apsaukājot par “kreisajiem”, “liberāļiem”, “marksistiem”, labi zinādami, ka vairums tādu nav, taču tam nav nozīmes. Tas palīdz uzturēt nošķīrumu mēs/viņi.

Mani šo personu aktivitātes satrauktu daudz mazāk, ja tās pārstāvētu, piemēram, NS “Taisnīgums” vai kādu citu marginālu partiju. Taču viņi ir no NA, kas, manā skatījumā ir šībrīža lielākais apdraudējums demokrātijai Latvijā. Un pārējās Saeimas partijas, pat “kreisie” “Attīstībai/Par!” un “Jaunā vienotība” to pieļauj. NA nav populārākā partija Latvijā, taču jau kādu laiku izskatās pēc ietekmīgākās. Arī koalīcijas sarukšana līdz četrām partijām  ir tiešas sekas viņu rīcībai.

Pašlaik mums, skatoties pēc frakciju pārstāvniecības Saeimā, faktiski ir mazākuma valdība – šiem četriem spēkiem, ja pareizi saskaitīju, ir 47 vietas parlamentā. Vairākumu balsojumus būs iespējams nodrošināt tikai, pateicoties “stabilitātes grupām” un citiem KPV LV pārbēdzejiem. Ja pārstāvniecības demokrātija patiešām pārstāv attiecīgā politiskā spēka elektorātu, vai tiešām KPV LV vēlētāji, kas atdeva balsis tieši par šo spēku, gribēja, lai deputāti mēģina savu politisko nāvi atlikt, kļūstot par valdošās koalīcijas klēpju sunīšiem. Es šaubos. Atgādināšu, šīs partijas programmā minēto: “Partija “KPV LV” uzskata, ka mēs, Latvijas tauta, vairs nevaram  atļauties turpināt kā līdz šim. Latvijai ir nepieciešams lūzums. To  iespējams panākt tikai nomainot esošos varas politiķus.” Pirmais svarīgais “darbs” bija: “Likvidēt Koalīcijas padomi, jo Latvijas pārvaldību nevar uzticēt pelēkajiem kardināliem.”

KPV LV nevienam nerūp. Es saprotu, katrs it kā atbild sava elektorāta priekšā, taču es tam neticu. Es neticu, ka tas patiešām rūp koalīcijas partijām. Tām rūp vara. Man grūti iedomāties citu iemeslu, kādēļ lai AP un JV būtu nolēmušas vai piekritušas izmaiņām koalīcijā, ja pašas iepriekš nebija izvirzījušas uz jauniem ministru krēsliem. Taču šis lēmums tika pieņemts, turklāt tas tika pieņemts plnīgi nost no sabiedrības acīm.

Ar savu izdabāšanu labējo spēku prasībām, NA un JV tās atkal un atkal leģitimizē. Ja tām patiešām būtu principi, tās nebūtu vienā koalīcijā, nemaz nerunājot par “kopīgas valodas” atrašanu, atsevišķās pašvaldībās startējos kopīgos sarakstos. NA un JV ir skaidri parādījušas, ka tām vara rūp vairāk nekā demokrātija un tiesiskums.

Lai mainītu jebkuru Satversmes pantu, izņemot 1.-4. un 77., pietiek ari 2/3 deputātu balsīm. Kāpēc lai šie spēki, kuru radikālākos elementus leģitizimē pat “kreisie”, turpinot ar tiem sadarboties, nemēģinātu to aizvien vairāk un vairāk izgrozīt pēc savas patikas? Ja pagaidām atklātus aicinājumus likvidēt Satversmes tiesu neviens neizsaka, es nebūšu pārsteigts, ja drīz izskanēs arī tādi.

Pliks vārds pats par sevi neko nenozīmē. Atgādināšu, ka arī Padomju Savienības konstitūcija dižojās ar “demokrātiju”. Mēs labi zinām, kā tas strādāja patiesībā.

Neatkarīgai domai vajag neatkarīgus līdzekļus. Ja sabiedriskos medijus finansē valsts, bet komercmedijus – reklāmas un abonenti, tad alternatīvam redzējumam uz notiekošo nepieciešami alternatīvi rasti līdzekļi. Kļūsti par neatkarīgas domas atbalstītāju šeit. Ja vēlies sniegt vienreizēju atbalstu, to iespējams izdarīt te.

Pasaulē nav taisnīguma, tas ir mūsos pašos

Dažiem vienkārši ir vairāk nekā citiem. Tas ir fakts. Kādi naivi ideālisti varbūt mēģinātu iebilst, taču viņiem drīz vien atbildētu – tā pasaule ir iekārtota, daži dara vairāk, cenšas vairāk, dod atpakaļ sabiedrībai vairāk. Respektīvi viņiem būtībā pienākas vairāk.

Šādai pasaules kārtībai ir dramatiskas sekas. Laikā no 1975. līdz 2018. gadam ienākumu nevienlīdzība ASV palielinājusies tiktāl, ka 1% bagāto cilvēku gada ienākumi palielinājušies vairāk nekā trīs reizes, savukārt trūcīgajiem – pat ne divas reizes. Nedaudz vairāk nekā 40 gadu laikā bagātākie 10% no pārējiem, lietojot Noama Čomska vārdus, nozaguši 47 triljonus dolāru.

Protams, var jautāt, kāds mums sakars ar ASV, pie mums ir citādāka ekonomiskā situācija, mēs kapitālisma augļus plūcam vien 30 gadus. Taisnība. Taču neoliberālisma idejas, kas lielā mērā atbildīgas pie nevienlīdzības pieaugšanas gan ASV, gan, piemēram, Lielbritānijā, ir aktuālas pie mums. Netrūkst cilvēku, kas tic, ka tirgus maģiskā roka visu sakārtos un tiem, kas “vēlas kaut ko sasniegt”, vienkārši jācenšas vairāk. Neatceros, kurš tieši uzņēmējs vai ekonomists tas bija, taču pirms gada TV24 raidījumā kāds kungs pat aizstāvēja ideju, ka būtu jāprivatizē viss veselības aprūpes sektors – kā Amerikā.

Tikmēr satiksmes ministrs Tālis Linkaits vēl nupat paņirgājas par partiju “Progresīvie”, kad tie norādīja uz Pasaules veselības organizācijas ziņojumu, ka pārstrādāšanās vārda tiešākajā nozīmē prasa dzīvības, nosaucot oponentus par slaistu partiju. Te arī jānorāda, ka trūcīgajiem amerikāņiem ienākumi lielā mērā pieauguši nevis algu pielikuma, bet vairāk nostrādāto stundu dēļ.

Ņemot vērā sabiedrībā acīmredzami valdošo vienaldzību pret darbinieku tiesībām, vadošo politiķu ņirgāšanos par to, ka pārslodze ir risks veselībai, un ārvalstu tendences, manī nav optimisma, ka ekonomiskās nevienlīdzības situācija pie mums tuvākajos gados varētu uzlaboties.
Taču tas nenozīmē, ka jākrīt izmisumā. Pašreizējā netaisnīgā situācija var turpināties tikai tik ilgi, kamēr vairums sabiedrības to tolerē, tas, ko varam darīt tikmēr, ir aicināt citus iestāties par savām un apkārtējo tiesībām.

Cilvēkiem ir raksturīga vēlme pēc taisnīguma. Ekonomikā, psiholoģijā, socioloģijā un citās jomās apskata ultimāta spēli (ultimatum game, ieskatu par to iespējams lasīt šeit), kuras pamatprincips ir šāds: divi spēlētāji to spēlē vienu reizi, viens no tiem piedāvātājs, otrs – atbildētājs. Piedāvātāja rīcībā ir noteikta summa, ko viņš pēc saviem ieskatiem var sadalīt starp abiem spēlētājiem. Ja atbildētājs piekrīt sadalījumam, katrs saņem noteikto summu, ja nepiekrīt – abi paliek bešā.

Ja uzskatām, ka vairums cilvēku nav taisnīgi, būtu loģiski, ka lielākā daļa piedāvās nevienlīdzīgu sadalījumu. Tomēr vairums, izrādās, ir taisnīgi, un visbiežāk piedāvā 40-50%.

Turklāt lielākā daļa arī sagaida taisnīgumu. Vairums atbildētāju piekrīt sadalījumam, kas ir 50:50 vai tuvu tam, taču jo nevienlīdzīgāks tas kļūst, jo biežāk tiek atteikts. Te ir būtiski atcerēties, ka neviens no spēlētājiem nav kaut ko ieguldījuši, un pat tad, ja tiek piedāvāts sadalījums 90:10, atbildētājs saņemtu vairāk nekā tad, ja atteiktos, jo jebkāda summa ir lielāka par nulli.

Pētnieki izvirzījuši un pārbaudījuši dažādas versijas, kāpēc cilvēki izvēlas taisnīgumu pat tad, ja paši tāpēc zaudē, taču es vēlos pakavēties pie tā, ka to izvēlas un ko tas varētu nozīmēt taisnīgumam plašākā kontekstā.

Ja runājam par naudu, protams, jārunā par darba attiecībām. Lielākoties tās ir netaisnīgas – darba devējs nosaka, cik darbinieks saņems, un darbiniekiem ir maz instrumentu, lai savu stāvokli uzlabotu. Protams, būs gadījumi, kad darba devējs būs pretimnākošs, taču biežāk darbinieka aicinājumi labākajā gadījumā tik ignorēti, bet sliktākajā tas var beigties ar darba zaudēšanu. Tas savukārt ir spēcīgākais rīks viņa rokās – darba zaudējums nozīmē ne tikai ienākumu, līdz ar to iespēju apmierināt nepieciešamības, zaudēšanu, bet tam klāt nāk arī dažādi sociālie faktori un psiholoģiskie faktori. Bezdarbs ir vārds ar negatīvu konotāciju, ilgstošie bezdarbnieki nereti tiek uztverti par, citējot satiksmes ministru, slaistiem, savukārt ekonomiskās situācijas pasliktināšanās var veicināt dažādus psiholoģiskus pārdzīvojumus, piemēram, trauksmi.

Būtībā vienīgais, ko pašlaik var darīt darba ņēmējs, ir nepieteikties darbiem, kuros atalgojumu uzskata par pārāk mazu.

Tā kā darbinieki ir padarīti atkarīgi no darba devēja “žēlsirdības”, kas tiek izrādīta, dodot darbu, par taisnīgumu šajā sfērā tiek runāts pārāk maz. Viena kafija jebkurā pieklājīgā kafejnīcā maksā tikpat, cik barista nopelna stundā. Masu produkcijas torte ir divu konditora stundu vērta. Sabiedriskā transporta kontrolieris stundā nopelna kādas trīs biļetes (atkarībā no transporta veida un maršruta). Tajā pašā laikā uzņēmumi var strādāt ar peļņu, veikt ieguldījumus, atrast visdažādākos veidus, kā savus ienākumus pavairot, darbiniekiem neatmetot pat drupačas. Tas nav taisnīgi.

Tad kāpēc mēs to pieņemam? Pirmkārt, manuprāt, tas ir tādēļ, ka mums nav izvēles. Neapšaubāmi, ir taisnīgi darba devēji, taču tādu nav vairums, līdz ar to vairums ir spiesti strādāt pie netaisnīgiem, jo, ja nav darba, nav naudas, kas faktiski nozīmē, ka nav iespējams nodrošināt cieņpilnu dzīvi. Arī ultimātu spēlē novērots, ka pie aizvien pieaugošām summām, tiek pieņemts netaisnīgāks sadalījums.

Otrkārt, tāpēc, ka mēs esam indoktrinēti, ka tas ir normāli. Sak’, ja kaut kas nepatīk, tad nestrādā. Taču tas faktiski nozīmē ignorēt, ka nestrādāt mūsdienu sabiedrībā nav reāla iespēja. Turklāt, zinot, ka tāda pati situācija ir citur, tā tiek atkal un atkal normalizēta. Mēs jau no bērnības dzirdam, cik svarīgi ir strādāt, cik svarīga ir darba pieredze, izvēlēties pareizo profesiju un tā tālāk. Savukārt tad, kad, piemēram, medijos runā par ekonomisko situāciju, galvenokārt runā par uzņēmumiem, par darbavietu radīšanu, nodokļu atvieglojumiem uzņēmējiem un visu pārējo, ko darba ņēmējs savā ikdienā nejūt. Darbinieki fokusā parādās ļoti reti, lielākoties tad, ja tās ir kādas vitāli nepieciešamas profesijas, piemēram, skolotāji vai mediķi, kuras turklāt aizstāv spēcīgas arodbiedrības.

Taču no šī visa mēs varam mācīties. Pirmkārt, taisnīgums nav tikai ideālistu sapnis, to atzīst un vēlas vairums cilvēku. Jebkurā darbavietā, kurā esmu strādājis vai par kurām man stāstījuši citi, ir bijušas kādas problēmas, kuras redz vairums darbinieku. Apvienojoties un pret tām cīnoties, izmaiņas var panākt. Protams, tam līdzi nāk nezināmais – kas ar mani notiks, ja cīnīšos? Tāpēc ir svarīgi pirms šīs cīņas nodrošināties, visvienkāršāk – iestājoties arodbiedrībā.

Otrkārt, ir jācīnās pret šo darba došanas kā pakalpojuma sniegšanas indoktrināciju. Mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā katrs varam cits citam kaut ko dot, atbalstīt un citādi palīdzēt. Sabiedrību nav izveidojuši netaisnīgi darba devēji, viņiem darbinieki ir vajadzīgi vairāk nekā darbiniekiem viņi.

Treškārt, taisnīgums neattiecas tikai uz ekonomiskajiem apsvērumiem. Tas nozīmē arī vienlīdzīgas iespējas visiem, neatkarīgi no dzimuma, vecuma, seksuālās orientācijas, ādas krāsas, tautības, reliģiskās pārliecības, politiskajiem uzskatiem u. c. faktoriem. Katrs solis taisnīguma virzienā ir riska vērts.

Neatkarīgai domai vajag neatkarīgus līdzekļus. Ja sabiedriskos medijus finansē valsts, bet komercmedijus – reklāmas un abonenti, tad alternatīvam redzējumam uz notiekošo nepieciešami alternatīvi rasti līdzekļi. Kļūsti par neatkarīgas domas atbalstītāju šeit. Ja vēlies sniegt vienreizēju atbalstu, to iespējams izdarīt te.

Heteroseksuālo cilvēku vajāšanas murgi

Psihiatrijā un psiholoģijā izdala dažādus murgus, kas ir patoloģiskas, realitātei neatbilstošas pārliecības un liecina, ka personai ir kāda psihiska saslimšana, piemēram, šizofrēnijas spektra traucējumi. Viens no murgu veidiem ir vajāšanas murgi, kad persona ir pārliecināta, ka viņš tiek vajāts, izsekots, viņu noklausās, bieži vien ar laiku šajā “sazvērestībā” iesaistās aizvien vairāk cilvēku.

Savā dzīvē esmu saticis vien dažus cilvēkus, kuru uzvedība un stāstītais liecināja par murgiem. Šis stāvoklis ir mokošs ne tikai pašai personai, bet arī apkārtējiem. Reiz pazinu kādu kungu, kuram bija murgi par citplanētiešiem, kas cita starpā bija apciemojuši arī viņa pagalmu, tie ilga gadiem, viņš par savām pārliecībām nekautrējoties stāstīja gandrīz ikvienam. Nebija jēgas censties šo tēmu apspriest racionāli, jo murgi ir neracionāli. Lai cik loģiski argumenti netiktu izmantoti, nekas nespēja izmainīt šī vīrieša pārliecības.

Ir grūti atkāpties no jebkādām pārliecībām, mūsu prāts pat neapzināti cenšas no tā izvairīties, pievēršot pastiprinātu uzmanību informācijai, kas tās apstiprina, un ignorējot to, kas tās apgāž. Taču cilvēks ir arī racionāla būtne ar spēju mācīties un savas pārliecības mainīt. Tomēr daži no tā bēg kā no paša nelabā.

Šo neelastību Latvijas konservatīvajā domā iemieso, piemēram, žurnāls Telos, Elita Veidemane, Vija Beinerte un citi mediji un personas, kam novērojams tas, ko varētu dēvēt par heteroseksuālu personu vajāšanas murgiem, proti, realitātei neatbilstošas pārliecības, ka kāds – liberāļi, seksuālās minoritātes, kultūrmarksisti vai vēl kāds cits – ir sazvērējušies pret pretējā dzimuma pāru veidotām attiecībām un ģimenēm. (Uzsveru, ka šeit vārdu “murgi” nelietoju, lai mēģinātu norādīt uz kāda iespējamiem psiholoģiskās veselības traucējumiem. To lietoju, lai izceltu, cik spēcīgas un pret kritiku un kritisku argumentāciju imūnas šīs pārliecības ir.)

Pēdējais eksponāts šajā fenomenā ir 27. maijā portālā la.lv publicētais komentārs, kurā Vija Beinerte sūdzas, ka Latvijas medijos netika atspoguļota Ģimenes dienas svinēšana, taču tika stāstīts par Starptautisko dienu pret homofobiju, transfobiju, bifobiju un interfobiju. Autore atzīst, ka “aicinājums cienīt citam citu, gluži tāpat kā pamudinājums dzīvot mierā un saticībā skan jauki”, taču piebilst, “ja vien tā nav vienvirziena prasība.”

Šeit Beinerte būtu varējusi apstāties, jo tiktāl viss vēl ir kaut cik pieņemami – heteroseksuāli cilvēki ciena gejus, geji ciena heteroseksuālus cilvēkus, kopā strādājam, lai izveidotu labāku sabiedrību, kurā cits citu cienām. Taču viņa turpina: “Ieskatoties nesenā pagātnē, rodas jautājums: vai tad mēs nedzīvojām daudz lielākā mierā un saticībā līdz pat pirmajam Rīgas “praidam”?”

Atzīšos, pirmā praida laikā vēl gāju sākumskolā, tāpēc droši nevaru pateikt, cik mierīga un saticīga sabiedrība bija tolaik, taču uzskatīt, ka tieši šis viens pasākums būtu šo mieru un saticību izjaucis, būtu visnotaļ aplami. Pirmkārt, šeit jāatgādina, ka geji ne vienmēr ir bijuši lielais latviskuma bubulis. Ilgstoši tie bija krievi, kurus pirms nepilniem desmit gadiem nomainīja bēgļi. Taču izrādījās, ka patiesībā arī tie Latvijas valsti nesagraus, un pēdējos gadus par lielāko draudu ir kļuvuši seksuālās minoritātes un tie, kas viņus atbalsta.

Otrkārt, par to, cik mierīga un saticīga ir sabiedrība, es drīzāk jautātu kādam, kas pieder grupām, kurus apsūdz šīs lieliskās sabiedrības… bojāšanā? Nevis pusmūža publicistiem konservatīvajos medijos.

Turpinot Beinerte citē “Mozaīkas” pārstāvi, kurš sacījis, ka cīņa par seksuālo minoritāšu tiesībām turpināsies.

“Tātad mums tiek atklāti pateikts: notiek cīņa. Ne vairāk, ne mazāk,” raksta autore. Beinerte netieši, bet tomēr gana skaidri pasaka, ka šī cīņa ir kaut kas slikts. Es viņai vaicāju – kāpēc? Vai pret netaisnību nav jācīnās? Ja iedomājamies citus kontekstus, kad notiek cīņa, piemēram, “mediķi cīnās par pacienta dzīvību”, “policija cīnās pret organizēto noziedzību”, Jēziņ, mēs pat savu neatkarību izcīnījām! Tagad visa sabiedrība cīnās pret Covid-19. Cīņa ir pavisam normāla parādība situācijās, kad jāsasniedz kāds kopējs mērķis, taču šī konkrētā būtu jāuztver kā slikta. Manuprāt, tas vienkārši skaidri parāda to, ka Beinertei nepatīk seksuālās minoritātes un ka šie cilvēki atļaujas cīnīties par savām tiesībām.

Savu pretestību viņa racionalizē šādi: “Bet vai tad šī cīņa [par līdztiesību] jau nav izcīnīta līdz loģiskam galam? Tagad Latvijā ikviens homoseksuāls cilvēks var dzīvot kopā, ar ko grib, un sēdēt, cik augstos valsts varas krēslos vien grib, – cienīts, ieredzēts un novērtēts pēc saviem nopelniem, ja vien viņam tādi ir.”

Man rodas aizdomas, ka Beinerte līdz galam nav iedziļinājusies “geju jautājumā”. Viendzimuma pāriem nav pat tik elementāras iespējas kā reģistrēt savas attiecības. Un tam ir plašas sekas gan īpašumu, gan veselības aprūpes, gan bērnu audzināšanas, gan virknē citu jautājumu. Tas vien, ka cilvēks var sēdēt “augstos valsts varas krēslos”, nenozīmē, ka tādēļ pret dažādām sabiedrības grupām nebūtu dažāda attieksme gan sociālā, gan valsts līmenī.

Lai kā arī būtu, Beinerte uzskata, ka “tālākā cīņa būtu bezjēdzīga”.

“Nevis cilvēki, bet Dievs (vai daba, ja tā kādam tīk labāk) ir lēmis, ka divi viena dzimuma cilvēki tīri bioloģiski nevar laist pasaulē savu kopīgu bērnu,” viņa raksta. Es jau gribēju iebilst, ka ne tikai bioloģijai ir nozīme, taču Beinerte nākamajā rindkopā to izdara manā vietā. “Ģimenes tiesības ir jāatvasina nevis no pieaugušo iegribām, bet no bērna tiesībām uzaugt dabiskā ģimenē, kur viņam ir tētis (vai vismaz audžutēvs) un māmiņa (vai vismaz audžumāte),” viņa uzskata.

Proti, bioloģijai ir nozīme tad, ja ar to var attaisnot iestāšanos pret viendzimuma pāru tiesībām, jo viņi nevar radīt pēcnācējus, bet tai vairs īsti nav nozīme, ja šie bērni aug divu dažādu dzimumu pāra ģimenē, pat ja tikai viens no viņiem ir bioloģiskais vecāks. Te gan mēs talkā varētu ņemt sociālās zinātnes, kas atkal un atkal pierāda, ka ne jau vecāku dzimumam ir tā izšķirošā nozīme bērnu labklājībā, bet gan tādiem faktoriem kā socioekonomiskais stāvoklis, attiecības ģimenē un citiem. Proti, arī mēs, heteroseksuālie cilvēki varētu uzlabot šo bērnu labklājību, nodrošinot viņu vecākiem tādas pašas tiesības, kas šos faktorus uzlabotu. Taču mūsdienu sociālo zinātņu atziņas Latvijas konservatīvie nez kāpēc konsekventi ignorē.

Tālāk Beinerte pauž uzskatu, ka “to, ka bērnudārzos tiek iecerēti bīstami eksperimenti ar bērnu dzimumidentitāti, es uzskatu vienkārši par noziegumu. Jo tie var izvērsties par lielu un nelabojamu nelaimi pusaudža gados.” Diemžēl nav atsauces ne uz šiem “bīstamajiem eksperimentiem”, ne “nelabojamo nelaimi”, tādēļ ir grūti komentēt.

Viņa arī sūdzas par vēl kādu “eksperimentu” “ar pusaudžu iesaistīšanu “zinātniskos pētījumos” par dzimumu identitātes jautājumiem, kādus Latvijā mēģināja īstenot “Mozaīka”, vācot datus par Latvijas skolēnu seksuālo orientāciju. Turklāt to nesaskaņojot ar viņu vecākiem un izglītības iestāžu vadību.”

Pirmkārt, te jāuzsver, ka Beinerte ielikusi atsauci uz NRA visnotaļ pretenciozo rakstu, nenorādot informāciju uz oficiālajām pētījuma autoru publikācijām.

Otrkārt, viņas sašutums par to, kā tiek veikti pētījumi sociālajās zinātnēs ir saprotams, ņemot vērā konstanto to ignorēšanu, jo šis sašutums vienkārši izriet no zināšanu trūkuma. Seksualitāte nav gluži visbrīvāk apspriestā tēma mūsu sabiedrībā, tādēļ uzstādījums, ka nepieciešama vecāku atļauja, varētu radīt situāciju, kad pusaudzim, ja vēlas pētījumā piedalīties, ir “jāiznāk no skapja”.

Treškārt, darbs ar nepilngadīgajiem nav viennozīmīgs jautājums, vismaz ne psiholoģijā. Psihologu likums nosaka: “Nepilngadīga klienta konsultēšana un psihologa atzinuma un sadarbības pārskata sniegšana ir pieļaujama, ja šā klienta likumiskais pārstāvis par to ir informēts un rakstveidā tam piekritis.” Taču pārstāvja piekrišana nav nepieciešama, ja “nepilngadīgais klients sasniedzis 14 gadu vecumu un pats vēršas pie psihologa”.

Šeit gan ir runa par konsultēšanu, nevis pētniecību, taču ir vērts to zināt, jo pilnīgi iespējama ir situācija, kad ir objektīvi iemesli, kādēļ pusaudzis nevar vai nevēlas vecākam par to stāstīt. Savukārt pētījumus pirms to uzsākšanas parasti vērtē attiecīgās iestādes ētikas komisija, kā tas bija bijis arī šajā gadījumā, un tika atzīts, ka datu vākšana, neļaujot vecāku piekrišanu, ētiku nepārkāpj.

Tuvojoties nobeigumam, Beinerte pauž: “Man jau neviens nejautā, vai es esmu ar mieru, ka jebkurā publiskā sieviešu tualetē vai ģērbtuvē turpmāk varēs ienākt vīriešu dzimuma persona, kas pati sevi būs brīvi noteikusi par “sievieti”!”

Pie šīs tualešu problēmas vēlos nedaudz pakavēties, jo, manuprāt, tas ir visabsurdākais, ko cilvēki izmanto, lai iestātos pret transpersonām. Es nezinu, kādas publiskās tualetes apmeklē Beinertes kundze, bet visās, kurās esmu bijis, podi atrodas atsevišķās kabīnēs. Respektīvi jāsecina, ka autorei bažas sagādā tas, ka kāda viņu redzēs koplietošanas telpās. Varbūt Beinerte pēc tualetes nemazgā rokas, un vienīgais, kas šo noslēpumu pasargā, ir tas, ka viņai nekad nav nācies tajā atrasties vienlaikus ar trsnspersonu?

Šī problēma man tiešām nav saprotama. Es gāju bērnudārzā, kur bija tikai viena tualete gan zēniem, gan meitenēm. Skolas laikā klasesbiedrenes man ir taisnojušas matus – neticēsiet! – meiteņu tualetē. Esmu strādājis darbavietās, kur tualetes nav sadalītas pa dzimumiem, un ziniet, kas notika? Nekas.

Varbūt Beinertei vienkārši ir bail, un es domāju, ka tas ir ticamākais variants. Tad es ieteiktu mazliet vairāk painteresēties par cilvēku seksualitāti un dzimumidentitāti. Bet pagaidām es neesmu dzirdējis nevienu argumentu, kāpēc vispār tualetes būtu jānodala, kas būtu pamatotāks par “nepatīk” vai “negribu”.

Teksta beigās Beinerte raksta: “Eiropā jau labu laiku ir vērojama bīstama tendence – konvencijas, rekomendācijas un pat likumi tiek rakstīti tā, lai nodrošinātu īpašas tiesības minoritātēm, padarot sabiedrības vairumu par apspiestu grupu.”

Šādas frāzes man vienmēr rada jautājumu – kādas īpašas tiesības minoritātēm? “Īpašas” tiesības nozīmētu, ka seksuālajām minoritātēm piešķirtu kaut ko, kas nav heteroseksuāliem cilvēkiem. Kas tas ir? Laulāties? To var heteroseksuāli pāri. Adoptēt bērnus? To var heteroseksuāli pāri.

Nevienā brīdī nav runa par kādām “īpašām” tiesībām, ir runa par tādām pašām tiesībam. Es piederu pie sabiedrības vairuma, un ļoti labi zinu, ka tas mani nekādi neierobežotu. Līdztiesība nenozīmē tiesību pārdalīšanu, paņemot tiem, kam jau ir, un iedodot tiem, kam vēl nav. Tiesības nav maizes klaips, ko šādi var sadalīt. Viss, ko no mums, sabiedrības vairākuma, tas prasa, ir nedaudz iecietības un empātijas.

Neatkarīgai domai vajag neatkarīgus līdzekļus. Ja sabiedriskos medijus finansē valsts, bet komercmedijus – reklāmas un abonenti, tad alternatīvam redzējumam uz notiekošo nepieciešami alternatīvi rasti līdzekļi. Kļūsti par neatkarīgas domas atbalstītāju šeit. Ja vēlies sniegt vienreizēju atbalstu, to iespējams izdarīt te.

Es negribēju būt anarhists. Bet nebija citu iespēju

Ar anarhisma idejām es sāku “flirtēt” 12-13 gadu vecumā. Lai arī ieskats, kas man tolaik bija un kas tikai nedaudz atšķiras no tā, kā anarhismu patīk dēvēt medijiem – anarhisti ir tie, kam patīk postīt protestu laikā, viņi noliedz citu tiesības, noliekot sevi visaugstāk -, bija virspusējs un neprecīzs, kaut kas mani šajās idejās piesaistīja. Konkrēti tas, ka anarhisti noliedz varu, precīzāk – varas (autoritātes) attaisnošanu ar to, ka tā ir vara.

Man nebija lielas mīlestības pret tiem, kas teica, ko darīt. Pildīt mājasdarbus? Kāpēc, ja es tāpat vienmēr esmu viens no labākajiem klasē? Klausīt vecākiem? OK, bet vai tas, ko viņi prasa no manis, ir taisnīgi attiecībā pret to, ko viņi dod? (Te nav runa par to, ka man būtu jānomazgā trauki vai jāiznes miskaste. Ir runa par krietni plašākiem jautājumiem. Piemēram, vai ir jāciena vecāki, kas neizrāda cieņu pret saviem bērniem?)
Es jau no mazotnes jutu, ka kaut kas nav kārtībā, un anarhisms man deva apstiprinājumu – kaut kas patiešām nav kārtībā. Taču tas man nedeva risinājumus, ne tad. Visticamāk, jo es pats nebiju gatavs risinājumiem.

Es noliku anarhismu kaut kur sev prāta stūrī kā “lietu”, kas mani piesaista, bet kas man nepalīdz. Tā vietā, lai studētu anarhismu un tā neskaitāmos atzarus, es mieru meklēju literatūrā. Sākumā es lasīju tikai daiļliteratūru vai dzeju, vēlāk arī filozofiju. Es droši vien esmu aizmirsis vismaz pusi no grāmatām, ko tolaik izlasīju, taču divi autori pasaules redzējumu ir ietekmējuši līdz pat dziļākajiem manas būtības pamatiem.

Viens no tiem ir Kurts Vonnegūts. Viņa optimisms un humānisms aizrāva līdz kaulam, taču es nebiju gatavs tam padoties. Biju sev iestāstījis ko citu. Es biju nihilists.
Otrs bija Albērs Kamī. Iespējams, neviens cits darbs uz mani nav atstājis tādu iespaidu kā “Dumpīgais cilvēks”, ko lasīju, kad man bija 18. Palēnām bilde sāka likties kopā – es nebiju vienīgais, kurš vēlas brīvību, tādi ir visi cilvēki, kuri dumpojas. Dumpība ir normāls cilvēka stāvoklis, kamēr vien pastāv netaisnības. Pat nodokļu nemaksātājs, kurš neiet uz vēlēšanām, ar savas balss neesamību, dumpojas pret to, kā ir.

Viņš varbūt nezina, kā vajadzētu būt vai pat ko viņš grib, bet viņš zina – tā, kā ir tagad, nav labi.

Visa mana būtība atbalstīja šo tēzi. Taču arī es pats tolaik nevarēju piedāvāt neko, kas varētu būt kaut kas labāks, es joprojām gribēju būt nihilists. Es neesmu liels citātu piekritējs, taču kaut kas no Kamī man prātā iekrita tik ļoti, ka ilgu laiku gribēju to uztetovēt.

“Kāpēc gan lai ļaunais tiktu sodīts, ja mēs jau tagad pietiekami redzam, ka labais netiek attaisnots?”

Tas noteikti nebija galvenais, ko autors gribēja pateikt, taču šī frāze man vilkās līdzi gadiem. Likās pilnīgi pašsaprotami, ka es varu darīt pilnīgi visu, ko gribu, jo taisnības nav. Bet tajā pašā laikā es nespēju arī līdz galam atbrīvoties no Vonnegūta humānisma. Atceros kādu sarunu ar savu labāko draudzeni, kad teicu, ka jūtu sevī milzīgu pretrunu starp humānistu un mizantropu. Es gribēju cilvēkiem palīdzēt globālā mērogā, taču nevarēju viņus ciest individuāli. Turklāt tas attaisnoja, ja pats kādam izdarīju pāri – kāpēc lai ļaunais tiktu sodīts?

Gāja gadi, es sāku studēt psiholoģiju, strādāju dažādos darbos, iepazinu dažādus cilvēkus, un mans skatījums uz to, ka nekam labam nav jēgas, kļuva maigāks. Es sāku apzināties, ka man nav tiesību kaut ko gūt uz citu rēķinu. Un sāku apzināties, ka arī nevienam citam šādu tiesību nav.
Biju spiests apzināties, ka nekāds nihilists tomēr neesmu.

Ja iepriekš biju gribējis ticēt, ka vairums cilvēku vienkārši ir ļauni, tad palēnām es sapratu, ka pārāk bieži mēs esam dažādu apstākļu upuri, kuros iemācāmies, ka dažādi destruktīvi uzvedības mehānismi ir labākais veids, kā izdzīvot.
Un tad mani intelektuālie ceļi krustojās ar Noamu Čomski. Sākotnēji es viņa idejām līdz galam piekrist nevarēju, es neticēju, ka anarhisms būtu iespējams mūsdienu sabiedrībā. Bet tik un tā es sāku par to interesēties krietni padziļinātāk nekā iepriekš. Čomskis man palīdzēja nodefinēt, ka anarhisms nozīmē jebkādas autoritātes apšaubīšanu. Savas leģitimitātes pierādīšana gulstas uz pašas autoritātes pleciem, ja tā to nespēj, tā ir jālikvidē.

Tā kā anarhisms ir, pirmkārt, politiska filozofija, šo pamatprincipu vispirms vajadzētu attiecināt uz to. Piemēram, ja kāds tautas pārstāvis (deputāts, ministrs, prezidents) nespēj pildīt sev uzticēto uzdevumu, viņam būtu jāatkāpjas. Diemžēl realitātē tas tā nestrādā faktiski nekad, ievēlētie valstsvīri ātri aizmirst savus solījumus, uzstādītos principus un visu pārējo, kas varētu būt saistāms ar vārdu “krietnums”, jo politika taču esot kompromisu māksla. Politiķi katru dienu parāda savas autoritātes neleģitimitāti, bet tam nav nozīmes, jo mums nav mehānismu, kā viņus saukt pie atbildības.

Tas nenozīmē, ka es aicinu būt pret politiku vienaldzīgs, tieši otrādi. Pie katras iespējas mums būtu jāatgādina, ko viņi ir solījuši, jānorāda uz dažādiem jautājumiem, kas ir sabiedrībā aktuāli, bet netiek risināti.

Skatoties plašāk, anarhisms ir attiecināms uz jebkuru dzīves jomu. Piemēram, izglītību. Vidusskolā man bija visnotaļ īpatnēja vēstures skolotāja. Stundas notika šādi – viņa parasti stāvēja klases priekšā, reizēm lēnām staigāja pa telpu vai sēdēja pie galda, un deklamēja galvā iekalto vielu. Mums bija 40 minūtes jāsēž klusu un viņas teiktais jāpieraksta. Mums nebija mācību grāmatu vai jebkādu citu materiālu. Mēs nemācījāmies analizēt vēstures avotus. Nenotika diskusijas, jo viss stundām atveltītais laiks bija paredzēts skolotājas vārda pierakstam. Kontroldarbi bija līdzīgi. Mums netika iedotas darba lapas, skolotāja nosauca vairākus jautājumus, ko pierakstījām uz tukšām lapām un pēc tam mēģinājām atbildēt. Jo tuvāk atbilde saskanēja ar viņas sacīto stundās, jo labāku atzīmi varēja nopelnīt. Man tas likās absurdi.

Vēsture mani aizrāva jau no agras bērnības, atceros, ka sestajā klasē mācību grāmatu izlasīju vienā vakarā pirms pirmās stundas. Mans mīļākais žurnāls bija Ilustrētā vēsture. Taču nu manas “zināšanas” vērtēja pēc tā, cik labi varu atkārtot skolotājas vārdus. Ātri nolēmu, ka tas ir bezjēdzīgi, pierakstus neveicu, uz jautājumiem kontroldarbos atbildēju saviem vārdiem. Atzīmes pasliktinājās. 12. klases beigās, kad vidējā atzīme bija knaps četrinieks, skolotāja brīdināja, ka nenolikšu eksāmenu (vēsturi biju paņēmis kā izvēles priekšmetu). Tajā es dabūju 80%.

Visaktuālākās anarhisma idejas mūsdienu sabiedrībā, manuprāt, ir darbavietā, jo tā ir joma, kurā jāiesaistās katram kārtīgam pieaugušajam, tajā pavadot vismaz trešdaļu savas dzīves. Čomskis teicis, ka būt nodarbinātām ir smagākais cilvēktiesību pārkāpums. Runājot par darba attiecībām, kurās ir vairums cilvēku, viņš lieto jēdzienu wage slavery, proti, ka mēs esam spiesti katru dienu pārdot sevi, tiesības noteikt, ko vilksim mugurā, kad un cik ilgi atpūtīsimies, cikos celsimies un cikos vakarā atkal kļūsim brīvi, cikos iesim uz tualeti. Izejas no tā ir divas – kļūt pašnodarbinātam (kas lielākajai daļai cilvēku nav reāla opcija) vai bezdarbniekam, kas savukārt nozīmē, ka jāpazaudē dzīvesvieta, spēja nodrošināt pat pamatnepieciešamības.

Bet pašreizējā sistēma strādā tā, ka nodarbinātie ir spiesti izpildīt priekšnieku prasības, lai cik absurdas tās būtu, taču nodarbināto, kuri reālo situāciju pārzina daudz labāk, ieteikumi labākajā gadījumā tiek “uzklausīti” un varbūt kaut kas no tiem tiek paņemts, ja tas palīdzēs vairot peļņu.

Kad studēju otrajā kursā, dažus mēnešus strādāju Narvesen Vecrīgā. Man patīk iepazīt jaunus cilvēkus, un to tur bija pārpārēm. Pirmkārt jau neskaitāmie tūristi, kuri pēc pārāk daudziem dzērieniem nāca kaut ko apēst un nopirkt cigaretes, un papļāpāt. Taču bija arī daudzi vietējie, kuri ātri kļuva par patstāvīgiem klientiem – zināju, kādu kafiju kurš dzer, kādas cigaretes kurš pīpē.

Neskatoties uz to, ka darbā ierados laicīgi, kiosku uzturēju kārtībā un ar vairumu klientu man bija vai nu labas, vai pat tiešām draudzīgas, es biju slikts darbinieks, jo slikti pildīju Narvesen pirmo bausli – piedāvāt vēl kādu mēslu pilnīgi ikvienam. Nebija nozīmes manām atrunām, ka vismaz pusi pircēju redzu katru dienu, viņi lielākoties pērk vienu un to pašu, bet kaut kā nevajadzīga piedāvāšana ir labākajā gadījumā joks, bet sliktākajā gadījumā – veids, kā viņus nokaitināt.

Līdzīgi bija, strādājot viesnīcā. Gadu laikā pusi mēneša pavadot, stāvot recepcijā, par cilvēku vēlmēm var uzzināt daudz vairāk, nekā sēžot ērtā 9-18 birojā. Taču tie, kas sēdēja birojos, šo vienkāršo patiesību atteicās pieņemt. Mūsu neskaitāmie iebildumi, par to, ko ir reāli izdarīt dažādos apstākļos, īsti vērā ņemti netika. Kad man apnika dzesēt muti, es no turienes aizgāju.

Arī manā pēdējā darbā šķīrāmies diezgan absurdu iemeslu dēļ. Bija dažādas problēmas, ko sākumā centos risināt, iespējams, pārāk radikāli un neproduktīvi, taču vēlāk sapratu, ka tur patiešām būs nepieciešami kompromisi un piekāpšanās arī no manas puses. To darīju daudz, taču beigu beigās iluzorās iekšējās stabilitātes saglabāšana bija svarīgāka par manis norādīto problēmu risināšanu. (Te jāizsver, ka nav runa tikai par subjektīviem jautājumiem. Tika pārkāpts gan darba likums, gan mediju ētikas kodekss, gan citi normatīvie akti, kas regulē nozari. Priekšnieki izvēlējās to ignorēt.)

Par saviem pēdējā laika publiskajiem izteikumiem esmu saņēmis gan atbalstu, gan nosodījumu. Pēdējais pārmetums bija no kāda tuva cilvēka (kurš nekad nav strādājis medijos un gadiem nav bijis darba ņēmējs), ka esmu “kretīns”. Ja darbavietā ir kādas netaisnības, ko darba ņēmējs nevar pieņemt, tad “pis prom”.

Ar šādu sentimentu nācies saskarties daudz. Diemžēl nav taisnība, ka es viens saskatu dažādas netaisnības. Pirms dažiem gadiem biju praksē kādā lielā pārtikas ražošanas uzņēmumā. Man tika uzdots meklēt iemeslus lielajai darbinieku rotācijai. Aptaujājot ražotņu strādniekus, iezīmējās dažādi iemesli – prasībām neatbilstoši darba apstākļi, vadītāju vienaldzība, uzklausot darbinieku sūdzības, slodze. Viens faktors parādījās gandrīz katrā sarunā – alga. Kāda strādniece, kas tur bija strādājusi gadiem, sacīja, ka pēdējo reizi alga pacelta vēl laikā, kad bija lati. Ja pareizi atceros, kopš pēdējā algas pielikuma bija pagājuši deviņi gadi. Uz maniem jautājumiem, kāpēc strādniekiem nepaceļ atalgojumu, saņēmu atbildi, ka trūkst līdzekļu. Tajā pašā laikā uzņēmums medijos dižojās, ka atvēris jaunu ražotni vai vecis lielas investīcijas kādā no esošajām. Proti, līdzekļu trūkst darbinieku situācijas uzlabošanai, taču tad, ja naudas tērēšana palīdzēs panākt to, ka nopelna vēl vairāk naudas, tad līdzekļu netrūkst. Bet strādniekam, kurš saņem nedaudz virs minimālās, no tā ne silts ne auksts.

Anarhisms nav ietekmējis tikai to, kā skatos uz jautājumiem, kur ir acīmredzama autoritāte. Tas ir mainījis manu skatījumu uz dzīvi kopumā – nav augstākas vērtības par cilvēku, viņa dzīvību un brīvību. Un ir jābūt ļoti spēcīgam pamatojumam, lai kāda brīvība ierobežotu. Pārāk bieži tāda nav. Elementārs piemērs ir viendzimuma pāru attiecību reģistrācija. Tas neierobežotu ne kāda dzīvi, ne brīvību, taču kādam neļaujot savas attiecības, mēs viņus ierobežojam pilnīgi neattaisnojamā veidā.

Es negribēju būt anarhists, gadus 10 cīnījos pret to, lai par tādu kļūtu. Es mēģināju atrast citus vārdus, kas apzīmētu manu pārliecību kopumu – nihilists, humānists, sociāldemokrāts -, bet tie vienmēr bija pārāk šauri. Savukārt anarhisms iestājas pret netaisnību pilnīgi visos līmeņos – vai tas būtu ģimenē, skolā, darbā, valstī vai visā pasaulē. Kamēr vien pastāvēs sistēmas, kas nespēj attaisnot savu autoritāti, anarhisma idejas būs aktuālas. Turklāt, lai savā būtībā būtu anarhists, nav jālasa Prūdons, Bakuņins, Čomskis vai kāds cits (protams, lasīšana vienmēr ir ieteicama, bet šajā gadījumā to nevajadzētu uztvert par obligātu), jo būt anarhistam ir tieši tik vienkārši, kā nostāties taisnīguma pusē. Es negribēju, būt anarhists, bet nebija citu iespēju.

Un tagad es varu atbildēt Kamī. Ļauno ir jāsoda tieši tāpēc, ka labais netiek atalgots. Jo vairāk un aktīvāk mēs nostāsimies labā pusē, jo vairāk šis nelīdzsvars mazināsies.

Neatkarīgai domai vajag neatkarīgus līdzekļus. Ja sabiedriskos medijus finansē valsts, bet komercmedijus – reklāmas un abonenti, tad alternatīvam redzējumam uz notiekošo nepieciešami alternatīvi rasti līdzekļi. Kļūsti par neatkarīgas domas atbalstītāju šeit.

Tieslietu ministrs pret vārda brīvību

Foto: Valsts kanceleja/Flickr

Pēdējā gada laikā bažas par vārda brīvības ierobežošanu vietā un nevietā biežāk piesauc konservatīvāk noskaņoti politiķi un citi cilvēki. Piemēram, daži regulāri iebilst cīņai pret naida runu, aizbildinoties, ka tā būtu vārda brīvības ierobežošana. Par šo argumentu pamatotību pašlaik spriest nevēlos.

Taču ir kāds svarīgs aspekts, ko šie paši cilvēki vēlas neredzēt, proti, ka vārda brīvība nosaka ne tikai to, ka drīksti teikt, ko domā, bet arī, ka mums ir tiesības saņemt informāciju. Satversmes 100. pants skan šādi:

“Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.”

Redzams, ka tiesības informāciju iegūt ir minētas pirms tiesībām paust savus uzskatus. Taču šo daudzi ne tikai ignorē, bet aktīvi pārkāpj.

Labi atceros, kā mani tviterī bloķēja Elita Veidemane. Tas notika nevis tādēļ, ka būtu viņai ko nejauku pateicis. Veidemanei bija kašķis ar manu sievu, kurā “Neatkarīgas rīta avīzes” darbiniece neskopojās ar dzēlīgām un nepieklājīgām frāzēm, drīz mana sieva tika bloķēta. Dažas minūtes vēlāk biju bloķēts arī es. Biju vainīgs pie tā, ka mans laulātais draugs atļaujas iebilst “žurnālistei”.

Kopš tā laika mani bloķējušo kontu sarakstu papildinājuši NS “Taisnīgums”, rakstnieks Oskars Vizbulis, publiciste Iveta Buiķe, kā arī virkne mazāk zināmu personu, kam gandrīz vienmēr ir kaut kas kopīgs – viņu pārliecības ir krietni konservatīvākas par manējam.

Varētu šķist, ka nav taču par ko ņemties – lai jau bloķē. Lielā mērā piekrītu, manuprāt, bloķēšana kaut ko liecina nevis par to, kuru bloķē, bet par to, kurš to dara. Iepriekšminētie gadījumi ir kā piemērs daudzu konservatīvo liekulībai, kad ir runa par vārda brīvību.

Taču pēdējā situācija, kad tiku bloķēts, gan mani “aizķēra” pavisam citādāk. 18. maijā konstatēju, ka mani bloķējis tieslietu ministrs un Jaunās konservatīvās partijas līderis Jānis Bordāns. Un te gan būtu jāceļ trauksme. Bordāns nav vienkārši kārtējais konservatīvais Jānis, kurš nespēj izturēt kritiku, tāpēc bloķē pa labi un kreisi. Viņš ir viena no valsts augstākajām amatpersonām, ministru prezidenta biedrs, koalīcijas partijas līderis. Bordānam mani bloķējot, tiek rupji pārkāptas manas Satversmes 100. pantā noteiktās tiesības.

“Twitter” un citi sociālie tīkli jau sen vairs nav vietas, kur tikai pastrīdēties ar svešiniekiem vai paskatīties uz smieklīgiem video. Ik dienu tajos notiek viedokļu apmaiņa gan iedzīvotāju, gan politiķu starpā. Piemēram, šobrīd tiek plaši diskutēts par hokeja čempionāta skatīšanos klātienē. Iniciatīvu aktīvi aizstāv vairāki JKP deputāti, bet, ja par to izsakās Bordāns – man šī informācija tiek liegta.

Tāpat nevar ignorēt to, ka priekšstatu par politiķiem veido ne tikai tas, ko viņi pasaka rūpīgi sagatavotās preses relīzes, bet arī viņu tvīti, retvīti un likes. Jau atkal – visa šī informācija man ir liegta. Turklāt liegta absolūti bez pamata.

Ar JKP, maigi izsakoties, nevēlēšanos komunicēt ar tautu, esmu saskāries jau iepriekš. Saeimas deputātes Evas Mārtužas “e-pastu sāgas” laikā vēl oficiāli biju mediju pārstāvis, un par šo tēmu rakstīju. Toreiz mēģināju sazināties ar pašu deputāti, kas man neizdevās ne caur frakciju, ne partijas preses dienestu, ne rakstot viņai uz Saeimas e-pastu. Atbildes no JKP bija jāgaida vairākas dienas un tās bija ļoti virspusējas.

Šoreiz sāku ar to, ka vērsos pie partijas tviterī. Atbildi nesaņēmu. 20. maijā nosūtīju arī elektroniski parakstītu vēstuli. Arī uz to atbilde nav bijusi. Un šis viss no partijas, kuras saukļi ir “Godīgi, drosmīgi, gudri.”

Tieslietu ministram pārkāpt Satversmi patiešām varbūt ir drosmīgi, bet tas nav ne godīgi, ne gudri.

Zemāk manas vēstules JKP pilns teksts.

Šī gada 18. maijā konstatēju, ka tieslietu ministrs un JKP līderis Jānis Bordāns rupji pārkāpj manas Satversmes 100. pantā noteiktās tiesības, bloķējot mani sociālajā tīklā “Twitter”. Bordāna kunga solis sekoja pēc tam, kad biju ielicis ekrānuzņēmumu ar JKP, “Nacionālās apvienības” un “Latvijas Reģionu apvienības” kopīga saraksta Augšdaugavas novada pašvaldību vēlēšanās pārstāvja Andreja Faibuševiča pausto, ka “rusofobija ir ne tikai normāla, bet pat vitāli nepieciešama lieta tādai valstij kā Latvija”, uzdodot jautājumu: “Vai šīs ir jūsu vērtības?” Savā ierakstā atzīmēju arī visus trīs politiskos spēkus un to līderus. Ja citi vienkārši izvēlējās neatbildēt, tad Bordāna kungs nolēma mani bloķēt.
Kāda bloķēšana sociālajos tīklos varētu šķist maznozīmīga lieta, par ko nav pamats būt sašutumam, kam es piekristu, ja runa nebūtu par tieslietu ministru un vienu no valdības koalīcijas partijas līderiem. Satversmes 100. pants nosaka: “Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.”
Ikdienas komunikācijā sociālajiem tīkliem ir milzīga nozīme, tajos mēs spējam iegūt padziļinātu ieskatu par politisko spēku un to pārstāvjiem, redzot ne tikai viņu pašu ierakstus, bet arī to, kas viņiem patīk, ar ko viņi dalās, vai, kam un kā atbild. Bloķējot mani tviterī, Bordāna kungs man šo iespēju liedz, tādējādi pārkāpjot manas tiesības iegūt, paturēt un izplatīt informāciju.
Tāpat šo bloķēšanu nevar attaisnot ar to, ka tas ir tieslietu ministra personīgais konts, kurā viņš var komunicēt vai atļaut iegūt informāciju tikai tiem, kuriem vēlas. Bordāna kunga konts ir verificēts kā “zīmīgs valdības, ziņu, izklaides vai citā noteiktajā kategorijā”, proti, to jāuztver kā vienu no oficiālajiem avotiem, kur iespējams saņemt informāciju par tieslietu ministru un viņa pārstāvēto partiju.
Tāpat saskatu pretrunas starp manis bloķēšanu un JKP mājaslapā paustajām vērtībām. Vārda brīvība, tajā skaitā tiesības iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, ir viens no demokrātijas stūrakmeņiem. Sadaļā “Ideoloģija”, kurā izklāstītas JKP vērtības, vārdi, kuros minēts “demokrāti-“, lasāmi 14 reizes. Tāpat norādīts, ka JKP “nav lepni” par apvērsumu, kurā Kārlis Ulmanis, pārkāpjot Satversmi, Latvijā izbeidza demokrātijas posmu. Vēlos izcelt, ka arī JKP līderis pašlaik pārkāpj Satversmi.
Visbeidzot, zem partijas vērtībām norādīts: “Demokrātijas pastāvēšanai nepieciešama politiskās domas dažādība.” Taču, Bordāna kungam mani bloķējot, politiskās domas dažādība tiek ierobežota, liedzot piekļuvi viņa publicētajam saturam un atņemot iespēju to komentēt.
Ņemot vērā visu iepriekšminēto, uzskatu, ka tieslietu ministram tūlīt jāpārtrauc manu Satversmē noteikto tiesību pārkāpšana, ko Bordāna kungs dara, esot mani bloķējis tviterī.

Noslēgumā atstāšu vienu Noama Čomska citatu:

Gebelss atbalstīja vārda brīvību uzskatiem, kas viņam patika. Tāpat kā Staļins. Ja tu patiešām atbalsti vārda brīvību, tad tu atbalsti vārda brīvību tieši tiem uzskatiem, kurus tu nicini. Citādāk tu neatbalsti vārda brīvību.

Aicinu neuztvert par normālu to, ka valsts augstākās amatpersonas pārkāpj mūsu valsts pamatlikumu.

Neatkarīgai domai vajag neatkarīgus līdzekļus. Ja sabiedriskos medijus finansē valsts, bet komercmedijus – reklāmas un abonenti, tad alternatīvam redzējumam uz notiekošo nepieciešami alternatīvi rasti līdzekļi. Kļūsti par neatkarīgas domas atbalstītāju šeit.

Kad Izraēla saka “hop!”

Latvijas informatīvajā telpā par pēdējo nedēļu asinsizliešanu Gazā nospiedošā vairākumā lasāms tikai vienas puses viedoklis, kas sakrīt ar Izraēlas nostāju. Īsumā to varētu raksturot šādi – teroristiskais grupējums Hamas izprovocēja Izraēlu, tās virzienā raidot neskaitāmas raķetes. Izraēla bija spiesta un tai ir visas tiesības sevi aizstāvēt no teroristiem. Izraēlas mērķis ir sakaut Hamas teroristus, kas kā dzīvos vairogus izmanto civiliedzīvotājus, darbojas no civiliedzīvotāju infrastruktūras; jebkurš mierīgo iedzīvotāju zaudējums ir traģēdija, bet viņi ir kara upuri cīņā pret teroristiem, kas vēlas iznīcināt Izraēlas valsti.

Jebkura atkāpe no šīs doktrīnas tiek asi kritizēta, izsakot pārmetienus antisemītismā, anti-Izraēlismā, ticēšanā kreiso/teroristu propagandai, neziglītotībā. Neliela taisnības deva ir tikai pēdējā – Izraēlas dibināšanas un attiecību ar Palestīnu vēsture ir sarežģīta, un, izlasot tikai, piemēram, Vikipēdijā rakstīto, ir ļoti viegli noticēt Izraēlas/Rietumu propagandai. Šie jautājumi ir pārāk plaši, lai tos tagad apspriestu, taču grāmatā On Palestine (kuras līdzautors ir Noams Čomskis (Noam Chomsky)) īsi tos aprakstījis Lielbritānijā dzīvojošais ebreju vēsturnieks Ilans Pape (Ilan Pappé).

“Palestīnas stāsts no sākuma līdz šodienai ir vienkāršs stāsts par koloniālismu un iznīcināšanu, taču pasaule pret to izturas kā pret daudzslāņainu un sarežģītu – grūti saprotamu un vēl grūtāk atrisināmu. Patiešām, Palestīnas stāsts ir izstāstīts jau iepriekš: Eiropas iebraucēji ierodas svešā zemē, tur iekārtojas un, vai nu pastrādā genocīdu, vai arī izraida pamatiedzīvotāju populāciju. Cionisti šajā aspektā nav izgudrojuši neko jaunu. Bet Izraēla tik un tā gūst panākumus ar savu visuresošo sabiedroto palīdzību, veidojot daudzslāņainu skaidrojumu, kas ir tik sarežģīts, ka tikai Izraēla to var saprast.

Jebkāda iejaukšanās no ārpasaules tūlīt tiek nosodīta kā labākajā gadījumā naiva vai sliktākajā gadījuma kā antisemītisms.”

Riskējot tikt apsūdzēts naivumā vai antisemītismā, es tomēr runāšu par to, kas pašlaik tur notiek, jo Latviešu valodā faktiski nav iespējams atrast informāciju, kas atšķirtos no Izraēlas un Rietumu propagandas.

Sākumā jārunā par to, ko stāsta un nestāsta Latvijas mediji. Latvijas Radio 18. maijā publicēja rakstu, kurā par situāciju Izraēlā stāstīja tur dzīvojošie latvieši. Pirmie divi teikumi, kas ir autora sacītais, nevis intervēto cilvēku teiktais, vēsta: “Jau kopš pagājušās pirmdienas palestīniešu kaujinieki no Gazas joslas veic masīvu Izraēlas apšaudi ar raķetēm, uz ko Izraēla reaģējusi ar gaisa uzlidojumiem un artilērijas uguni. Upuru skaits kopā pārsniedz 200 cilvēkus, bet ievainots vairāk nekā 1000.”

Taču tajā izlaisti divi ļoti būtiski aspekti – pirmkārt, no šiem upuriem vairāk nekā 90% ir palestīniešu pusē un aptuveni trešdaļa – bērni. Otrkārt, nebija gluži tā, ka vienā dienā Hamas aiz neko darīt sāka apšaudīt Izraēlu. Nokaitēta gaisotne bija jau vairākas nedēļas pirms tika palaista pirmā raķete, šajā laikā notika gan protesti pret iespējamu vairāku palestīniešu ģimeņu izlikšanu no mājām Austrumjeruzalemē, gan Izrāelas policijas ielaušanās Aksas mošejā Ramadāna laikā. Turpmākajos protestos tika ievainoti vairāki simti cilvēku, lielākoties palestīnieši. Hamas uzstādīja ultimātu – ja Izraēla neatvilks spēkus, sekos uzbrukums. Izraēla šo ultimātu ignorēja.

Latvijas Radio arī raksta: “Gazas joslā valdošā palestīniešu kustība “Hamas” esot gatavojusies šim karam un ieguldījusi raķetēs daudz līdzekļu. Lai gan tālāko situācijas gaitu grūti paredzēt, skaidrs esot viens: ja citas reizes, kad konflikts uzliesmojis, Izraēla esot piekāpusies, tad šoreiz situācija esot citādāka.” Medija aizstāvībai jāsaka, ka tas, šķiet, ir intervētās personas sacītais, taču arī no tā skaidri izriet – vainīga ir tikai viena puse. Latvijas Radio rakstā nenorāda plašāku kontekstu, kurā konflikts izcēlies. (Te jāpiebilst, ka arī virknē mainstream ārvalstu mediju tieši Hamas apšaudes norāda kā konflikta cēloni. Cik novēroju, neskaitot dažādus alternatīvos plašsaziņas līdzekļus vai pret Izraēlu naidīgi noskaņoto Al Jazeera, tikai Financial Times regulāri norādījis, ka konfliktu izraisīja gumijas ložu un asaru gāzes izmantošana pret protestētājiem Aksas mošejā.)

Vienpusēju un faktuāli nepilnīgu skatu sniedz arī portālā TVNET publicētais bijušā Izraēlas politiķa un diplomāta Šlomo Bena-Ami viedoklis, kura otrais teikums skan: “Benjaminam Netanjahu 12 gadus atrodoties premjera amatā, palestīniešu jautājums bija aizmirsts. Šķita, ka nesenā diplomātisko attiecību atjaunošana ar četrām arābu valstīm vēl vairāk vājinās palestīniešu centienus, taču tie atgriezušies ar uzviju.”

Nav jābūt ekspertam Tuvo Austrumu jautājumos, lai zinātu, ka tā vienkārši nav tiesa. 2014. gadā norisinājās viens no asiņainākajiem kariem, kurā nogalināti vairāk nekā 2000 palestīniešu. Tāpat Netanjahu laikā Izraēla turpinājusi paplašināt apmetnes Rietumkrastā. Vien pirms nepilna gada pret tālāko aneksiju iebilda Vācijas ārlietu ministrs Heiko Māss. Taču šos notikumus, šķiet, aizmirsuši gan komentētāji, gan mediji, gan politiķi. Tas nepārsteidz, skatoties kaut vai nedaudz tālākā vēsturē par pagājušo pirmdienu, Izraēlas un Rietumu propaganda zaudē ticamību.

Nedaudz plašāks konteksts par notiekošo sniegts portāla Delfi 19. maija rakstā, taču tie, kas izlasīs tikai pirmās rindiņas redzēs, ka “pašreizējās sadursmes sākās 10. maijā, kad Gazas joslas kaujinieku grupējumi “Hamas” un “Islāma džihāds” sāka ar raķetēm apšaudīt Izraēlas teritoriju, uz ko Izraēla atbildēja ar gaisa triecieniem pa mērķiem Gazas joslā”. Vainīga atkal ir tikai viena puse, Izraēla aizstāvas.

Tālāk raksta autors Ansis Īvāns vēsta: “Līdz šim bojā gājuši vismaz 219 cilvēki palestīniešu teritorijā, starp tiem 100 sievietes un bērni. Izraēla norāda, ka starp bojāgājušajiem vismaz 150 ir kaujinieki. Izraēlā palestīniešu raķešu apšaudēs nogalināti 12 cilvēki, no kuriem divi ir bērni.” Tas lieliski atbild propagandas modelim – palestīnieši “iet bojā”, proti, ir traģisks zaudējums, no kā kara apstākļos nevar izvairīties, savukārt Izraēlā cilvēki tiek “nogalināti”, proti, viņi ir kļuvuši par noziedzīgu notikumu upuriem.

Līdzīgs skatījums ir arī ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam. Ministrijas izplatītā paziņojumā, “paužot nožēlu par lielo upuru skaitu gan Izraēlā, gan palestīniešu teritorijās, ministrs nosodīja teroristiskā grupējuma Hamas raķešu uzbrukumus Izraēlai, vienlaikus uzsverot vajadzību ievērot maksimālu savaldību Izraēlas reakcijā. Īpaši ministrs uzsvēra pušu atbildību, lai novērstu uzbrukumus pret civiliedzīvotājiem un mediju pārstāvjiem.”

Proti, Hamas uzbrūk, bet Izraēla tikai “reaģē”. Jebkurā citā veidā Rinkēviča paziņojums ir tukšs un gļēvs. Jā, Hamas ir nogalinājuši civiliedzīvotājus, bet to pašu ir darījusi Izraēla, iznīcinot veselas palestīniešu ģimenes, piemēram, 30 gadus vecu sievieti un viņas trīs bērnus. Kurš no viņiem bija terorists? Tieši Izraēla tīšām uzbruka ēkai, kurā atradās AP un Al Jazeera biroji, pierādījumus, ka tas bijis nepieciešams, joprojām nespējot uzrādīt. Hamas noliedz, ka viņi ēku izmantojuši.

Tie ir kara noziegumi. To nosaka Romas starptautiskās krimināltiesas statūti, ko Latvija ir parakstījusi.

Izraēla kara noziegumos apsūdzēta jau iepriekš, taču nekādas sekas tam nav bijušas, pateicoties lielā drauga ASV neskaitāmajiem veto. Tāpat kā tagad amerikāņi bloķēja ANO Drošības padomes paziņojumu par “grave concern” saistībā ar Izraēlā notiekošo. Tas, ka tieši ASV dēļ Izraēla var turpināt savu nežēlīgo attieksmi, ir labi zināms noslēpums. The New York Times nupat, 18. maijā ziņoja, ka privātā sarunā ar Netanjahu Džo Baidens brīdinājis, ka pasargāt Izraēlu no starptautiskās kritikas viņš varēs tikai zināmu laiku. Taču pagaidām Netanjahu acīmredzot var darīt, ko vien vēlās. Šī raksta tapšanas laikā parādījās ziņa, ka Izraēlas premjers neizslēdz iespēju atkal okupēt Gazu. Savukārt Baidens gaida “nozīmīgu deeskalāciju”.

Infromācijas par pašreizējo situāciju netrūkst un atrast skaidrojumu tam, kas patiešām notiek, var atrast jebkurš, kuram ir piekļuve internetam un kaut neliela vēlēšanās to darīt. Tajā pašā laikā tādas personas kā aizsardzības ministrs Artis Pabriks, kuram pieejamā informācija ir krietni plašāka nekā man vai šī teksta lasītājiem, vai nu vienkārši to ignorē, vai apzināti atkārto Izraēlas propagandu. Tiekoties ar Izraēlas vēstnieci Latvijā, “aizsardzības ministrs pauda nostāju, ka Latvija atbalsta ANO piedāvāto divu valstu risinājumu Izraēlas un palestīniešu konflikta atrisināšanai, vienlaikus uzsverot, ka “Hamas” ir teroristiska organizācija, kas nepārstāv visus palestīniešus”. Proti, Latvija atbalsta risinājumu, ko pati Izraēla sabotē gadiem.

2005. gadā, ar ASV tā brīža prezidenta Džordža Buša administrācijas atbalstu, Izraēlas spēki un civiliedzīvotāji atstāja Gazu, ko Izraēlas sabiedrotie novērtēja kā apsveicamu soli. Taču patiesībā tā mērķis bija “iesaldēt miera procesu”, 2004. gada oktobrī sacīja tālaika premjera padomnieks, viens no notikušā arhitektiem Dovs Veisglass (Dov Weissglas).

“Nozīmīgums ir politiskā procesa iesaldēšanā. Un, kad tu iesaldē šo procesu, tu novērs palestīniešu valsts izveidi un tu novērs diskusiju par bēgļiem, robežām un Jeruzalemi. Būtībā šis viss kopums, ko sauc par palestīniešu valsti, ar visu ko tas ietver, uz nenoteiktu laiku ir noņemts no politiskās dienaskārtības. (..)

[Iziešana no Gazas] patiesībā ir formaldehīts. Tas nodrošina to formaldehīta daudzumu, kas nepieciešms, lai nebūtu politiskā procesa ar palestīniešiem.”

Pēc tam, kad Gaza bija “atdota” palestīniešiem, viņi pieļāva nepiedodamu noziegumu, vēlēšanās izvēloties Hamas par saviem pārstāvjiem, kam, kā jau ierasts līdzīgās situācijās, sekoja ASV atbalstīts mēģinājums gāzt demokrātiski ievēlētu varu. Šoreiz gan tas bija nesekmīgs.

Visu šo izvēlas ignorēt ne tikai pēc propagandas modeļa strādājošie mediji un politiķi, bet arī eksperti (vārda visplašākajā nozīmē). 2014. gada augustā, pēc kārtējā “saasinājuma” Gazas joslā, Delfi publicēja politologa Mārtiņa Hirša viedokli. Tajā ir daži patiesības elementi, piemēram, ka Izraēla ieviesa sankcijas pēc tam, kad pie varas nāca Hamas. Taču kopumā teksts, kurā nav nevienas atsauces, ir pilns ar frāzēm, kas paņemtas pa taisno no Izraēlas propagandas rokasgrāmatas.

“Šī palestīniešu organizācija {Hamas} vēlas iznīcināt Izraēlas valsti un, izmantojot terorismu, pašnāvnieku uzbrukumus un vardarbību pret civiliedzīvotājiem, ilgstoši ir cīnījusies pret Izraēlu,” rakstīja Hiršs, ne vārda neminot to, ka tieši Izraēla gadiem cīnījusies pret palestīniešu tiesībām uz pašnoteikšanos. Turklāt Hamas (tā ir ne tikai militāra, bet arī politiska organizācija) ārlietu minstrs vēl 2011. gadā apstiprināja, ka atbalsta divu valstu risinājumu, kas balstītos 1967. gadā noteiktajās robežās. Acīmredzot Hiršam trīs gadu laikā nebija bijusi iespēja pārbaudīt, vai viņa uzskati atbilst patiesībai.

Tālāk viņš raksta: “Patreizējais [2014. gada] konflikts izcēlās pēc trīs Izraēliešu pusaudžu nolaupīšanas un noslepkavošanas 12. jūnijā, pie kā Izraēla vaino Hamas. Atbildot uz slepkavībām, Izraēla sāka limitētus gaisa triecienus Hamas pozīcijām, kā arī sāka Hamas aktīvistu masveidu arestēšanu Rietumkrastā. 7. jūlijā, pēc atkārtotiem Izraēlas uzlidojumiem, Hamas pēc 20 mēnešu pārtraukuma atsāka šaut raķetes uz Izraēlu. Reaģējot uz Hamas raķetēm, Izraēla sāka operāciju Aizsardzības asmens ar mērķi samazināt Hamas spējas veikt uzbrukumus Izraēlai. Uzbrukumos tiek iznīcināta Hamas infrastruktūra, līderi, kā arī nelegālie tuneļi, pa kuriem zem robežām Hamas teroristi infiltrējās Izraēlā.”

Jau atkal viņa teiktais atbild tiktāl, cik tas saskan ar Izraēlas un Rietumu doktrīnu. Trīs pusaudži patiešām tika nolaupīti un nogalināti, kas izraisīja sašutumu Rietumos, taču mēnesi pirms tam Izraēlas snaiperis protestu laikā nošāva divus palestīniešu pusaudžus, un pusaudžu slepkavības, iespējams, bija reakcija. To Hiršs neuzskatīja par vajadzīgu pieminēt; civiliedzīvotāju slepkavības taču ir ikdiena. Tomēr viņš norādīja: “Hamas, nolaupot jauniešus, spēra pirmo soli šajā konfliktā.”

Hiršs arī nespēja atturēties, nenorādot, ka “Hamas raķešu uzbrukumi Izraēlai ir ar mērķi nogalināt pēc [iespējas] vairāk civiliedzīvotāju Izraēlas pilsētās”, savukārt palestīniešu pusē ir “lieli civiliedzīvotāju upuri”. Vieni tiek nogalināti, otri ir casualities of war. Lai visiem būtu skaidrs, kurš šeit ir noziedznieks.

Vai Izraēlas darbības attaisno Hamas pastrādāto? Nē. Cilvēktiesību organizācijas vairākkārt ziņojušas, ka kara noziegumus pastrādā abas puses. Taču Rietumos fokusējas tikai uz vienu – Hamas – izdarītajiem, kas ir nožēlojami.

“Tos, kuri arābu pasaulē pastrādā zvērības pret apspiestām minoritātēm un bezpalīdzīgām kopienām, tāpat kā izraēliešus, kas pastrādā šos noziegumus pret Palestīnas cilvēkiem, visus vajadzētu tiesāt pēc vieniem morālajiem un ētiskajiem standartiem. Viņi visi ir kara noziedznieki, lai gan Palestīnas gadījumā viņi darbojušies ilgāk nekā jebkurš cits. Īsti nav nozīmes, kāda reliģiskā identitāte ir cilvēkiem, kas pastrādā zvērības. (..) Vienalga, vai viņi sevi sauc par džihādistiem, jūdaistiem vai cionistiem, pret viņiem visiem vajadzētu būt vienādai attieksmei,” raksta Pape.

Man ir grūti tam nepiekrist. Un es nespēju saprast tos, kas vienlaikus spēj nosodīt Hamas, bet attaisnot Izraēlu. Visiem, kuriem šī reakcija šķiet adekvāta, iesaku Trevora Noa video, kurā viņš lieliski izskaidro, kāpēc tā ir nesamērīga.

Latvijas Radio rakstu noslēdz ar šādu tekstu: “Izraēlas sabiedrība, kas esot pārliecināta par spējām tikt galā ar “Hamas”, uzdod jautājumus par otru, daudz lielāku problēmu, kas notiks tālāk ar Izraēlā dzīvojošajiem arābiem, ar kuriem jādzīvo plecu pie pleca.”

Arī uz šo jautājumu Ilans Pape atbildējis jau pirms vairākiem gadiem. “Starptautiskā klusēšana par šiem noziegumiem pret cilvēci (kā etnisko tīršanu definē starptautiskie likumi) pārveidojusi etnisko tīrīšanu par ideoloģisko infrastruktūru, uz kā tika uzbūvēta ebreju valsts. Etniskā tīrīšana kļuva par Izraēlas ebreju sabiedrības DNS – un ar to joprojām ir pārņemti tie, kas ir pie varas, un tie, kas vienā vai citā veidā ir saistīti ar izraēliešu kontrolētajām palestīniešu teritorijām. Tā ir kļuvusi par rīku, lai īstenotu vēl nepiepildītu sapni ja Izraēla vēlas ne tikai izdzīvot, bet arī plaukt, lai kāda būtu valsts forma, jo mazāk arābu tajā, jo labāk.”

Kritizēt Izraēlas zvērības pret palestīniešiem nav antisemītisms. Tas ir jebkura, kurš iestājas par cilvēktiesībām, pienākums.

Neatkarīgai domai vajag neatkarīgus līdzekļus. Ja sabiedriskos medijus finansē valsts, bet komercmedijus – reklāmas un abonenti, tad alternatīvam redzējumam uz notiekošo nepieciešami alternatīvi rasti līdzekļi. Kļūsti par neatkarīgas domas atbalstītāju šeit.

Dari ko darīdams, bet neesi krievs

Domas par rusofobiju labējo spārnā dalās. “Nacionālās apvienības” (NA) pārstāvis Ilmārs Geiba uzskata, ka “ja vērtē pēc būtības, nevis pēc Kremļa propagandistu interpretācijas – tādas rusofobijas nav”. Viņa partijas biedrs Andrejs Faibuševičs ir citās domās. “Rusofobija ir ne tikai normāla, bet pat vitāli nepieciešama lieta tādai valstij kā Latvija. Tā ir apmēram kā nacionālā higiēna,” viņš raksta. Faibuševičs norāda, ka tviterformāts, kur viņš šīs domas pauda, neļauj domu izklāstīt gana plaši, taču “silti iesaka nepozicionēt to kā problēmu vai mīnusu. Patiesībā ir tieši otrādi.”

Droši vien jāsāk ar rusofobijas definēšanu. Tā kā dažiem grūtības sagādā saprast, ka fobijas nav tikai psihiskajā veselība izmantots termins, jānorāda, ka “fobija” ir arī salikteņa daļa, kas norāda uz nepatiku. Tāpat kā ar homofobiju nesaprotam bailes no gejiem vai ar islamofobiju – bailes no musulmaņiem (protams, arī bailes var būt iekļautas šajās attieksmēs), arī rusofobiju vajadzētu, pirmkārt, uztvert kā nepatiku pret krieviem.

Nevar noliegt, ka šis jēdziens izmantots arī Kremļa propagandā, lai nomelnotu Latvijas valsti, taču skatīties uz to tikai no šīs prizmas būtu pārāk šauri. Krievija savā retorikā oponentus arī tādus vārdus kā “ekstrēmisti” vai “ārzemju aģenti”, taču tas nenozīmē, ka tādēļ tie pazaudē nozīmi arī citos kontekstos.

(Cita starpā pārmetumi par nepareizu terminu lietošanu no personām, kuru leksikā ir tādi vārdi kā “heterofobija” vai “kultūrmarksisms” ir, maigi izsakoties, uzjautrinoši, bet pašlaik par to nerunāsim.)

Neatkarīgi no tā, vai rusofobija “ir” vai “nav”, negatīva attieksme pret krieviem pastāv. Par šo esmu daudz diskutējis privāti gan ar latviešiem, gan krieviem, taču šoreiz manu uzmanību piesaistīja tvīts, kurā kāds cilvēks kritizēja Vjačeslava Dombrosvka teikto par 9. maiju, sakot: “Neesat jau mājās, jāuzvedas kārtīgi.” Proti, Dombrovskis, kurš ir dzimis un mūžu pavadījis Latvijā, te nav mājās. Un šāda attieksme nav novērojama pret vienu Dombrovski, tas lieliski ierakstās naratīvā, ka krieviem te tā īsti vietas nekad nebūs.

Daļa savu vai citu rusofobiju cenšas attaisnot ar “nelojalitāti” Latvijai. Viens no tviterlietotājiem man norādīja, ka to, kurai valstij cilvēks izjūt piederību, “jājautā katram individuāli. Te ir arī tūkstošiem krievu, kas izvēlās piederēt Krievijai – tā ir viņu mentālā tēvu zeme.” Tātad sākotnēji varam pieņemt, ka visi vai vairums krievu izjūt piederību Krievijai, bet tie, uz kuriem tas neattiecas – to var pateikt individuāli.

Norādīju, ka “savā dzīvē neesmu saskāries ne ar vienu, kas justu piederību Krievijai. Neapšaubāmi, ir tādi personāži kā Ždanoka, bet tas izskatās pēc skaļa mazākuma”, uz ko saņēmu atbildi, ka “visdrīzāk gan runa ir tieši par tādiem interfrontiešiem kā Ždanoka, kas nespēj samierināties ar Latvijas neatkarību un savu privilēģiju zaudējumu”. Diskusija gan sākās ar manis teikto, ka pārmetumi Dombrovskim, ka viņš te “nav mājās” ir rusofobiski, un tajos nevienā mirklī nebija ne vārda par interfrontiešiem.

Pie šī paša tvīta arī parādījās Faibuševiča atbilde, ka “rusofobija ir vitāli nepieciešama”. Faibuševičs kandidē pašvaldību vēlēšanās Augšdaugavas novadā no NA, “Jaunās konservatīvās partijas” (JKP) un Latvijas Reģionu apvienības (LRA) saraksta. Ja es vēl strādātu medijos, ar jautājumu, vai šādas ir partiju vērtības, vērstos partiju PR nodaļās, bet, tā kā nestrādāju, šo pašu jautājumu uzdevu tviterī, ietagojot trīs politiskos spēkus un to līderus. Atbildi neesmu saņēmis, tieslietu ministrs Jānis Bordāns mani pēc jautājuma uzdošanas ir nobloķējis, kas, manuprāt, pārkāpj manas Satversmes 100. pantā noteiktās “tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju”.

Īsa diskusija gan sanāca ar jau minēto Geibas kungu, kurš sacīja, ka “kas attiecas uz “rusofobiju”, vienu brīdi šis Krievijas ārpolitiskās doktrīnas ideoloģiskais konstrukts, par laimi, gandrīz tika apglabāts. Žēl, ka ir radusies jaunā kreiso paaudze, kas to mēģina atdzīvināt.” Tātad patiesie vanīgie ir kreisie, kuri spēj rusofobiju uztvert ne tikai kā Kremļa propagandas intrumentu, bet kā reālu parādību, kas pastāv mūsu sabiedrībā.

Uz jautājumu vai piekrīt partijas biedra uzskatam, ka rusofobija Latvijā ir nepieciešama, Geiba sākumā neatbildēja, jo tas ir “pielādēts”, pēc tam precizējot, ka nepiekrīt, “jo, ja vērtē pēc būtības, nevis pēc Kremļa propagandistu interpretācijas – tādas rusofobijas nav” un “latviešiem nav naidpilna attieksme pret krieviem viņu tautības dēļ. Ir negatīva attieksme pret to daļu, kura izvēlās neintegrēties ar latviešiem vienotā tautā un dzīvot nostaļģijā pēc PSRS. Citādi nevienam nav problēmu.” Citam NA deputātam – Jānim Iesalniekam – pēc risinājuma šādos jautājumos tālu nav jāmeklē: “Чемодан, вокзал, Россия.”

Labā ziņa, kas redzama pētījumā “Staprkultūru stereotipi un aizspriedumi Latvijā” ir tāda, ka “starp latviešiem tikai 9% respondentu ir negatīvas, bet 2% ļoti negatīvas jūtas pret krieviem un tikai 1% krievu tautības respondentu ir negatīvas jūtas pret latviešiem”, tātad tikai 11% latviešu varētu dēvēt par rusofobiem. Par Latvijas valstij nelojāliem krievus uzskata nedaudz vairāk – 18%. Tajā pašā laikā 33% krievu ir saskārušies ar aizspriedumainu attieksmi savas tautības dēļ. (Latvieši – divreiz mazāk jeb 16%.)

Problēma šajā visā ir tā, ka nav definēta lojalitāte Latvijas valstij. Ir daži nepārprotami piemēri, kā Beness Aijo, taču citiem acīmredzot pietiek ar 9. maija svinēšanu, lai cilvēku uzskatītu par nelojālu. (Šeit vēlos uzsvērt, ka neatbalstu 9. maija svinēšanu, taču varu saprast sentimentu, kas rada vēlmi to darīt.) Un ja esi nelojāls, risinājums ir viens – pis uz Krieviju.

Ir skumji, ka tie paši cilvēki, kas pie katras iespējas pieminēs latviešu izsūtīšanu uz Sibīriju, tagad paši aicina līdzcilvēkiem sēsties vilcienos.

Un nevar noliegt padomju okupācijas sekas ne tikai cilvēku zaudējumu vai ekonomiskos jautājumos, bet arī gaužām ikdienišķās situācijās. Piemēram, visās darba intervijās, ko spēju atcerēties, mani intervēja latvieši, un vienmēr bija jautājums: “Vai tu runā krieviski?” Man tas šķēršļus nekad nav sagādājis, jo krievu valodu protu, taču pats jautājums valstī, kur visus neatkarības gadus ir bijusi viena valsts valoda un par to pat ir bijis referendums, ir absurds. Bet vai es pie tā vainoju krievus? Ne gluži. Darba devēji ir tie, kas nosaka šādas prasības, nevis Latvijā dzīvojošie krievi. Ja netiktu radīti (un uzturēti) apstākļi, kurā tu vari mūžu nodzīvot, nezinot valsts valodu, šo nezinātaju droši vien būtu mazāk.

Šeit arī vēlos piebilst, ka man pazīstamie krievvalodīgie un no jauktām ģimenēm nākušie, ar kuriem runāju valodas referenduma laikā, bija pret otro valsts valodu. Arī tie, kas svin 9. maiju. Tātad atkārtošu – kur sākas un kur beidzas lojalitāte Latvijas valstij?

Diemžēl izskatās, ka dažiem krievi vienmēr paliks otrās šķiras pilsoņi, bet mums, latviešiem, “rusofobija ir pat vitāli nepieciešama”. Šāda retorika no kāda radikālāka labējo politisko spēku pārstāvja nepārsteidz, taču tas nenozīmē, ka mums tas ir jāpieņem. Faibuševičs tupina, sakot, ka “tā ir apmēram kā nacionālā higiēna”, kas izklausās tuvu nacistu idejām par “rasu higiēnu”. Vai es apsūdzu šos trīs politiskos spēkus nacismā? Nē, ne gluži, taču šī nebūtu pirmā reize, kad NA piever acis uz savu biedru flirtēšanu ar fašistiskām (apzināti lietoju šo vārdu) idejām. Savukārt JKP un LRA, kas pašas par sevi ir gana etnocentriskas partijas, ar savu klušēšanu uzskatu par guilty by association.

Taču tāda ir mūsu politiskā ikdiena. Kamēr daļa izliekas, ka aizspriedumu nav, citi aktīvi tos veicina un aizstāv. Kamēr šie politiķi citiem pārmet vēlmi atgriezties padomju laikos, ir acīmredzams, ka paši domā, ka mēs joprojām dzīvojam 20. gadsimtā. Vai pat senāk.

Neatkarīgai domai vajag neatkarīgus līdzekļus. Ja sabiedriskos medijus finansē valsts, bet komercmedijus – reklāmas un abonenti, tad alternatīvam redzējumam uz notiekošo nepieciešami alternatīvi rasti līdzekļi. Kļūsti par neatkarīgas domas atbalstītāju šeit.

Atkarīgie mediji

Vai no reklāmām atkarīgi mediji patiešām var būt neatkarīgi?

Turpinot savu profesionālo pašnāvību, atļaušos pateikt to, par ko mediji klusē – ar tiem nav tik labi, kā žurnālisti un redaktori saka. No vienas puses es balstos savā pieredzē, taču, ja gribas neticēt man, sevi diskreditējušam izbijušam ziņu redaktoram un žurnālistam, par to ir veikti pētījumi, kā arī runājusi, piemēram, mediju eksperte Anda Rožukalne.

Man var pamatoti pārmest, ka pats esmu bijis daļa no problēmas. Pēc mana pēdējā ieraksta sociālajos tīklos, kur stāstīju par vienu gadījumu, kad galvenā redaktora uzdevumā izdomāju situāciju, dzirdēju arī pārmetumus, ka ne tā par to runāju, kā arī tika izteikti jautājumi par manu motivāciju. Tas, manuprāt, nav pamatoti.

Problēma, par ko es runāju, nav Soross, Geitss, kāda elites kabala, kas pasaka, ko rakstīt vai nerakstīt – tas ir absurds. Problēma ir pašcenzūra, kas pēc Rožukalnes teiktā “nozīmē, ka cilvēks, vismaz mediju vidē, kaut ko noklusē, neatklāj, nestāsta. Pat tad, ja viņam to neviens neaizliedz.” Es uz šo terminu skatos plašāk, iekļaujot arī to, par kādiem tematiem žurnālists izvēlas rakstīt vai nerakstīt.

Kā jau kapitālismā pienākas, uzņēmumam ir jāpelna nauda. Mediji naudu pelna ar reklāmām. Šķiet mazliet ironiski, kā pēc filmas The Social Dilemma daudzi sāka satraukties, ka tad, ja mēs nemaksājam par kādu preci vai pakalpojumu, patiesībā prece esam mēs, taču neviens šo pašu apstākli nemin, runājot par bezmaksas medijiem. Citējot Noamu Čomski, lasītājs ir prece, ko medijs pārdod reklāmdevējam. Te gan jāpiebilst, ka Čomskis medijus sāka kritizēt krietni pirms parādījās Netflix.

Tam, ka neatkarīgie Latvijas mediji ir atkarīgi no reklāmām, visspilgtākais piemērs bija redzams, sākoties pandēmijai. Pagājušā gada marta vidū Latvijas Reklāmas asociācija, Latvijas Preses izdevēju asociācija un Latvijas Raidorganizāciju asociācija brīdināja, ka “medijos notiek lavīnveida reklāmas kampaņu atcelšana, kas nemitīgi turpinās un draud ar mediju sistēmas sabrukumu”. Proti, nav reklāmu – nav mediju. Līdz ar to pamatotas var būt bažas, ka viena no augstākajām mediju vadītāju prioritātēm ir spēja reklāmas piesaistīt un atrādīt pietiekamam skaitam cilvēku.

Lai spētu to nodrošināt, medijā var būt virkne nerakstītu likumu, kā to vislabāk panākt. Pavisam vienkāršs piemērs ir tā sauktie klikšķu virsraksti, par kuru meistaru pēc diviem gadiem Apollo varu sevi saukt – “zināms”, “noskaidrots”, “atklāts” ir tikai daži no variantiem, ko izmantoju (un kas joprojām tiek izmantoti), lai lasītājs būtu spiests atvērt rakstu, pat ja viņu interesē tikai viens teikums no ziņas. Vai varat iedomāties, ka, piemēram, The New York Times vai Financial Times būtu virsraksts “CDC reveals how many children are currently sick with Covid-19”. Taču pie mums tas novērojams pat salīdzinoši nopietnos medijos.

Taču ir arī slēptāki veidi, par kuriem atklāti paši žurnālisti un redaktori nerunās. Medijos ir reklāmas, sadarbības un citas biznesam piestāvošas parādības, kas ietekmē ikdienu. Kādā brīdī tev pasaka, ka kaut ko labāk nevajag rakstīt, jo tā ir “reklāma” kādam uzņēmumam, kas pie mums nav izvietojis banerus. Citā reizē tev aizrāda, ka par kādu tēmu nevajag rakstīt tā, kā esi to izdarījis, jo jāpatur prātā reklāmas tirgus. Trešajā reizē tu vienkārši ar to nenodarbojies. Tu sevi cenzē.

“Tas nozīmē, ka žurnālists vairs nav lojāls savai auditorijai un sabiedrībai. Bet viņš ir lojāls saviem reklāmdevējiem, savam īpašniekam, un pirmā interese ir noturēt savu biznesu. Žurnālists kļūst atbildīgs par sava īpašnieka biznesa labklājību,” Latvijas Radio sacīja Rožukalne.

Man, sākot savu žurnālista karjeru, piesardzība saistībā ar reklāmdevējiem nelikās nekas drausmīgs, jo saņēmu skaidrojumu, ka tā ir visur. Turklāt saņēmu arī apstiprinājumus, ka “sabiedrības intereses vienmēr liekam pirmajā vietā”, proti, ja kāds no mūsu “draugiem” tiks pieķerts, piemēram, darbinieku paverdzināšanā, noteikti par to rakstīsim. Bet līdz tam gan atceramies, no kurienes nāk nauda.

Šo aksiomu nopietni sāku apšaubīt pagājušā gada pavasarī, lasot Manufacturing Consent (kam vajadzētu būt obligātajai literatūrai žurnālistikas studijās). Tieši šajā laikā arī skaidri parādījās, cik atkarīgi mediji ir no reklāmām. Es sāku analizēt savus pašcenzūras mehānismus un iespēju robežās ar tiem cīnīties.

Taču iekšējs nemiers par reklāmām palika, un to nemazināja arī tas, ka no rīta man sacīja, ka sabiedriskais labums vienmēr ir primārais, bet pēcpusdienā – ka nepieciešams vairāk veidot noteiktu saturu, citādāk netiek atrādīts pietiekami daudz reklāmu.

Un tas ietekmē žurnālista darbu arī tad, kad tiek rakstīts par kādām nozīmīgām tēmām, kas nav saistītas ar konkrētiem reklāmdevējiem, jo prātā paliek doma – cik daudzi to lasīs. Jāatzīst, ka pēdējo gadu man bija diezgan liela brīvība, izvēloties, pie kā strādāju, tādēļ ir publicēti raksti, ar kuriem tiešām lepojos. Taču izskanēja arī netieši pārmetumi, ka, lai arī kaut kas ir pietiekami interesants, to nelasa tik daudz, lai varētu atļauties ar šādām lietām aizrauties. Esot jāpatur prātā, ka nepieciešams “līdzsvars” starp sabiedriski nozīmīgo un reklāmu atrādīšanas potenciālu.

Nenoliedzami ir sperti nozīmīgi soļi, lai situāciju uzlabotu – sākot ar maksas satura ieviešanu un beidzot ar sabiedriskā medija iziešanu no reklāmas tirgus. Taču arī ar to var nebūt gana – piemēram, Jāņa Dombura un Delfi ceļi esot šķīrušies tādēļ, ka nedeva pietiekami daudz jaunu abonentu. Komercmediji – nosaukums neizsaka visu?

Šādi tiek radīta lieliska vide, kur ne tikai nodarboties ar pašcenzūru, bet arī pārkāpt jebkādas ētikas normas, kā es to izdarīju, rakstot par “sašutušo Konstantīnu”. Taču no mediju pārstāvjiem par to var dzirdēt nepiedodami maz. Neies taču zāģēt zaru, uz kura paši sēž, jo, šķiet, ka pārmetums vienam kolēģim (vai medijam), uzreiz ir pārmetums visai nozarei. Tā vietā, lai paši norādītu cits uz cita kļūdām, žurnālisti, manuprāt, ir pārāk aizņemti ar peramo zēnu pēršanu un runām, cik neatkarīgi mediji ir svarīgi. Jā, ir svarīgi, nenoliedzami, taču, vai no reklāmām atkarīgi mediji patiešām ir neatkarīgi? Un par pašcenzūru latviski rakstīts daudz par maz. Piemēram, 2018. gada grāmatā “Latvijas mediju vides daudzveidība”, tā minēta vienu reizi.

Protams, ir gana daudzi žurnālisti, kas patiešām sabiedrības intereses nostāda pirmajā vietā. Man ir bijis tas gods viņus iepazīt un saukt par kolēģiem. Taču, vai vairums varētu godīgi atbildēt, ka nenodarbojas ar pašcenzūru? Es nezinu. Zinu tikai to, ka pats ar to nodarbojos, jo tā bija norma.

Valsts. Priekš kam?

Vai jūs jūtaties droši? Ja nē, tad valsts nepilda savu funkciju.

Jautājot, kāpēc mums ir nepieciešamas valstis*, daudzi droši vien minētu dažādus sentimentālus argumentus, iespējams, lietotu vārdus “tradīcijas”, “kultūra”, “saknes” vai “tēvzeme”. Citi varbūt būtu racionālāki, pieminot starptautisko sadarbību, ārējos ienaidniekus un citus iemeslus valsts nepieciešamībai. Taču ko tas nozīmē ierindas pilsonim?

Valstij ir arī aizsardzības funkcija ne tikai no ārējiem ienaidniekiem, bet arī tās iekšienē. Satversmes preambulā sacīts: “Latvija kā demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts balstās uz cilvēka cieņu un brīvību, atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības un ciena mazākumtautības.”

Kā valsts šīs funkcijas pilda? Lai arī valsts uz papīra atzīst ikviena tiesības uz brīvību (paturot sev ekskluzīvas tiesības šo brīvību ierobežot), realitātē mēs redzam, ka pārāk bieži tā nav taisnība. Pavisam vienkāršs piemērs ir neļaušana likuma priekšā veidot ģimeni savienībai, kas nav vīrietis un sieviete. Taču es šoreiz gribu runāt nevis par brīvībām, par ko valsts ierobežo, bet par brīvībām, ko tā saka aizstāvam, tomēr ikdienā redzam, ka tā ne vienmēr ir patiesība.

Nupat notikušais nežēlīgais uzbrukums Tukumā ir, iespējams, ir viens šāds piemērs. Pašlaik policijai nav apstiprinājuma, ka būtu saistība starp šo noziegumu un iepriekš saņemto iesniegumu par draudiem cietušajiem, pēc kura netika uzsākts kriminālprocess. Taču, ja izrādīsies, ka tie tomēr ir saistīti, šis nebūs pirmais gadījums. Par situācijām, kad policijai tiek ziņots par vardarbību, taču varmāka paliek uz brīvām kājām, līdz notiek traģēdija, iepriekš rakstījusi, piemēram, Re:Baltica.

Tāpat valsts ne vienmēr ir spējusi ne tikai pasargāt tās iedzīvotājus, bet pat saukt pie atbildības noziedzniekus, piemēram, Bunkus, Rebenoka vai citās tā sauktajās “skaļajās slepkavībās”.

Tajā pašā laikā notiek mazāk smagi noziegumi. Kādu jaunieti piekauj, jo uz cepures rakstīts “Rossija”. RSU profesors Deniss Hanovs piedzīvo homofobisku uzbrukumu. Valsts ne tikai nav spējīga tos novērst, tā pie tiem ir līdzatbildīga. Lai arī likumā jebkāda veida uzbrukumi ir aizliegti, tie, kas pārstāv valsts varu, uzkurina retoriku, kas vērsta pret minoritātēm. Ilgstoši mūs baidīja ar “krievi nāk!”. Krievi neatnāca. Tagad mūs baida ar “geji un neomarksisti nāk!”. Viņi nenāk. Geji, lesbietes, biseksuāļi, kvīri, transpersonas, nebināri un citi jau ir starp mums, viņi ir daļa mūsu sabiedrības un pats galvenais – cilvēki, kas pelnījuši tādu pašu cieņu, tiesības un mīlestību kā visi citi.

Taču valsts labākajā gadījumā izvēlas viņus ignorēt. Sliktākajā gadījumā tādi ar mīksto mandātu Saeimā nonākuši deputāti kā Jānis Iesalnieks noraida, ka naida runa varētu veicināt noziegumus un saka, ka neesot pilnīgi nekāda pamata saistīt naida noziegumus ar politiskajiem oponentiem, proti, galēji labējiem. Savukārt 19. gadsimta relikts Aleksandrs Kiršteins homoseksualitāti salīdzina ar pedofiliju un, apstrīdot to, ka naida noziegumus varētu veicināt politiķu paustais, norāda, ka arī geji ir veikuši smagus noziegumus.

Arī Valsts prezidents neiztiek bez apšaubāmām pozīcijām šādos jautājumos. 2019. gadā Levits tiekas ar dažādām NVO, tostarp “Asociāciju ģimene”, un augsti novērtē to “ieguldījumu šo sabiedrībai būtisko jautājumu risināšanā un personu brīvprātīgo darbu, kas kalpo kopējam labumam”. Vēlāk vaicāts, kā organizācija, kas paudusi, ka “LGBT šķeļ sabiedrību”, “ģimenē ir viens tētis, viena mamma”, “tā saucamā “seksuālā izglītība” ir vardarbība pret bērniem” un ka “aborts nav veselības aprūpe”, Levits sacīja, ka sabiedrībā nav jābūt vienam viedoklim, taču arī šādi viedokļi ir leģitīmi.

Tagad, kad noticis nežēlīgs uzbrukums, prezidents saka: “Latvijā naidam nav vietas. (..) Latvijas sabiedrības vērtība ir iecietība, un šāda naida izpausme vienlaikus ir noziegums pret sabiedrību.”

Taču ir acīmredzams, ka naidam Latvijā ir vieta. Vai pazīstat kādu krievu, kuram nebūtu teikts, lai sēžas vilcienā uz Maskavu un atpakaļ nerādās? Kādu ne-heteroseksuālu cilvēku, kurš nebūtu apsaukāts vai kuram nebūtu draudējuši ar fizisku izrēķināšanos? Kādu melnādaino, kurš nebūtu nosaukts par “nēģeri”? Es nē.

Un tā pati valsts, kas sola aizsargāt visus tās iedzīvotājus, pieļauj šo un vēl virkni citu noziegumu. Pagājušā gada nogalē strādāju pie raksta par seksuālo vardarbību pret sievietēm, kas beigās netika publicēts. Iepazinos ar vairākiem traģiskiem un nežēlīgiem stāstiem. Tikai vienā gadījumā cietusī bija uzticējusies valstij pietiekami, lai vērstos policijā, taču pat tad vainīgais, neskatoties uz pierādījumiem, palika nesodīts.

Valsts nespēju parūpēties par tās iedzīvotājiem redzam ne tikai kriminālziņās. Latvijā nabadzības riskam 2018. gadā – pirms Covid-19 pandēmijas – bija pakļauti 22,9% iedzīvotāju. Ja vairāk nekā ceturtdaļai iedzīvotāju ir grūtības nodrošināt pamatnepieciešamības, vai valsts pilda savu funkciju? Ja tūkstošiem cilvēku diendienā saskaras ar diskrimināciju savas seksualitātes, tautības vai ādas krāsas dēļ, vai valsts pilda savu funkciju?

Tomēr mēs nevaram pie tā vainot tikai labējos politiķus. Viņi ir pie varas tikai pateicoties centristiem un centriski-kreisajiem, kas, veidojot koalīcijas valdībā, galvaspilsētas domē vai jebkur citur netieši pasaka – mēs jūsu izdarības pacietīsim. Kādēļ viņi tās pacieš. Man prātā nāk tikai viens, diemžēl diezgan cinisks, skaidrojums – vara. Ja šie politiķi patiešām partiju programmās un tviterī paustās vērtības vērtē augstāk par varu, kā viņi var slēgt sadarbības līgumus ar partijām, kas aktīvi iestājas par noteiktu grupu diskrimināciju?

Ja valsts nespēj pildīt vienu no savām pamatfunkcijām – aizsargāt savus iedzīvotājus – vai nebūtu jāuzdod jautājums: priekš kam mums ir vajadzīga valsts?

Ja šo lasa Valsts drošības dienesta vai Valsts policijas darbinieki – es neaicinu vērsties pret Latvijas Republikas valstisko neatkarību, suverenitāti, teritoriālo vienotību, valsts varu vai valsts iekārtu Latvijas Republikas Satversmē neparedzētā veidā.

Create your website with WordPress.com
Sākt