NA solis nedemokrātiskākas Latvijas virzienā

Nacionālā apvienība” ar piedāvātajiem grozījumiem ne tikai atspoguļojusi “Jaunās konservatīvās partijas” vienaldzību pret pašu tik daudzināto tiesiskumu, bet faktiski iedzinusi koalīcijas partnerus stūrī.

Kaut gan “Nacionālā apvienība” (NA) piedāvātos grozījumus Satversmes 110. pantā attaisno ar satraukumu par “vērtībām” un “sabiedrības izpratni” par to, kas ir vai nav ģimene, pats process kopumā ir daudz bīstamāks demokrātijai, nekā šķiet pirmajā acu uzmetienā. Ja tie tiks atbalstīti, varēs nepildīt Satversmes tiesas (ST) viendzimuma partneriem labvēlīgo spriedumu. Un NA nemaz par to nekautrējas – likumprojektā minēts, ka tā pieņemšana “ietaupīs valsts un pašvaldību budžeta līdzekļus”, jo nebūs jāmaksā pabalsti viendzimuma ģimenēm.

Protams, viss NA iesāktais process ir daudzšķautņains, taču pašlaik negribu iedziļināties viendzimuma partnerattiecību tiesiskajā regulējumā (ko viennozīmīgi atbalstu) vai kritizēt NA un citu līdzīgi domājošo bezmaz vai fetišisko apsēstību ar “vērtībām” un “tradīcijām”. Jebkuram, kuram patiešām interesē, vai viendzimuma ģimenes ir “normālas” vai nē, iesaku ielūkoties kādā no akadēmisko pētījumu datubāzēm, izmantot atslēgvārdus “children”, “well-being”, “same sex marriage”, “same sex parents” u. tml., ja patiešām nav skaidrs, kā tad ar tām ir. Tāpat neredzu pamatojumu apstrīdēt “sabiedrības viedokli” – dažādās aptaujās parādās dažādas tendences, jaunākajās vairums atbalsta vismaz dzīvesbiedru regulējumu.

Tā vietā aicinu pievērst uzmanību pašam satraucošākajam visā šajā procesā – NA mūs stūrē nedemokrātiskākas un mazāk tiesiskas valsts virzienā. Un tie nav mani vārdi.

Konstitucionālo tiesību eksperts Edgars Pastars novembrī tieši šo teica intervijas Latvijas radio – sprieduma nepildīšana būtu solis šajā virzienā.

“Ja mēs vēlamies izbeigt būt par demokrātisku, tiesisku valsti, šis [sprieduma nepildīšana] ir labs pirmais solis šādā ceļā,” viņš sacīja.

Turklāt NA nav vienīgā partija, kas sper šo soli. Viņiem līdzi pavilkusies arī partija, ko kādreiz sauca KPV LV, kaut gan par tās pārstāvju nespēju izprast ST funkciju nav jābrīnās, un Latvijā lielākie tiesiskuma aizstāvji un korupcijas apkarotāji – “Jaunā konservatīvā partija” (JKP).

Un tas nu gan ir ciniski, nožēlojami un nosodāmi, lai neteiktu vairāk. Sabiedrības šķelšana ir bijis NA jājamzirdziņš gadiem, taču no partijas, kuras līderis ir tieslietu ministrs, es gaidīju vismaz kaut kādu cieņu pret ST. Jo cieņa pret līdzcilvēkiem – tā acīmredzot nav viena no konservatīvo kompetencēm.

Līdz ar to NA ir uzstādījusi bīstamu precedentu – ja kādam politiskajam spēkam nepatīk ST spriedums, var vienkārši censties izmainīt Satversmi.

Pastars novembrī teica: “Šis ir ceļš uz nekurieni. Šādu ceļu labāk neiet un politiķiem to nepropagandēt.”

Tas, ka NA neinteresē, ko saka eksperti, ir diezgan skaidri redzams tāpat. Taču problēma ir tajā, ka šajā ceļā uz nekurieni tā šobrīd ir ievilkusi koalīciju kopumā. Ar savu izgājienu konservatīvie spēki ne tikai cenšas Latviju padarīt nedemokrātiskāku, bet arī pārkāpusi koalīcijas sadarbības līgumu, konkrēti tā 2.7. punktu, kas nosaka: “Tikai un vienīgi pamatojoties uz sadarbības partneru vienprātības principu, var izlemt jautājumus par grozījumiem Satversmē.”

Principiāli politiķi pateiktu: “Džeki, sorry, jūs pārkāpjat sadarbības līgumu, mums jāšķiras.” Taču politiķi īsti nav principiāli. Jā, “Attīstībai/Par!” (AP) izsaukuši premjeru uz sarunām, lai “nopietni pārrunātu” situāciju koalīcijā, taču vai tam būs kādi rezultāti? Es ļoti šaubos. Jo kur gan viņi liksies. Pašreiz ir vajadzīga “stabila” valdība, turklāt šī taču ir “vienīgā iespējamā valdība”.

Pat ja notiktu brīnums un AP un “Jaunā vienotība” pārkāptu sarkanās līnijas un nolemtu sadarboties ar “Saskaņu”, tāpat par īsu. Ja izdotos piesaistīt arī visus pie frakcijām nepiederošos deputātus, tad līdz ar nagiem sanāktu, lai gan faktiski tas nebūtu iespējams – daļa no viņiem ir tikpat konservatīvi kā NA un JKP, turklāt jau paziņojuši par savu partiju veidošanu.

Vai kaut ko varētu darīt no otras puses? Grūti iedomāties ultrakonservatīvu valdību, kurā būtu NA, JKP, ZZS un “Saskaņa”. Kaut gan ideoloģija pirmajiem trim vismaz jautājumā par to, vai Latvija bijusi demokrātiska valsts gana ilgi, ir kopīgs.

NA gājiens mani patiešām satrauc. Pēdējo nedēļu notikumi ASV parāda, cik ātri cilvēki ir gatavi izmest demokrātiju miskastē un cik bīstama var būt maza, bet radikāla sabiedrības daļa, kas domā, ka viņu pusē ir “tauta” un “taisnība”. Un 14. janvāra balsojums parāda – četrām Saeimas partijām, no kurām trīs ir valdībā, demokrātija ir labākajā gadījumā sekundāra vērtība.

Neglītā vārda brīvība

Photo by NOTAVANDAL on Unsplash

“Gebelss atbalstīja vārda brīvību uzskatiem, kas viņam patika. Tāpat kā Staļins. Ja tu patiešām atbalsti vārda brīvību, tad tu atbalsti vārda brīvību tieši tiem uzskatiem, kurus tu nicini. Citādāk tu neatbalsti vārda brīvību,” Noams Čomskis.

Satversmes 100. pants nosaka: “Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.” Virspusēji šķiet pavisam vienkārši – mēs varam izpausties, kā gribam, un to neviens nevar aizliegt. Taču, kaut uz sekundi paceļot acis no Satversmes, uzreiz skaidrs – nekas dzīvē nav vienkārši.

Ir vesela virkne likuma ierobežojumu, kas ierobežo arī vārda brīvību, piemēram, goda un cieņas aizskaršana, sociālā naida un nesaticības veicināšana, naida runa un tā tālāk. Tādēļ aktuāls ir jautājums – cik brīva patiešām ir vārda brīvība un cik brīvai mēs tai ļaujam būt?

Skatoties no likumiskās puses, it kā varētu būt skaidrs – vārda brīvība ir neierobežota, kamēr tu ievēro likumu. Izsakies cieņpilni, nekurini naidu un viss būs kārtībā. Tomēr te rodas problēma, jo šīs robežas nav gluži skaidri definētas, līdz ar to ir vieta interpretācijai. Savukārt tur, kur ir interpretācijas, strīdīgās situācijās nebūs kopsaucēja, piemēram, izteikumu “Latvijā nav vietas imigrantiem”, kas dažādās formās pēdējos gados ir dzirdēts pietiekami bieži, varētu interpretēt dažādi. Kāds to var uztvert tā, ka Latvijā vienkārši nevajadzētu ļaut iebraukt vairāk ārzemniekiem, cits varbūt domās, ka ar to rosināts deportēt arī tos, kas pašlaik šeit dzīvo, taču vēl kāds varētu nospriest, ka tas ir aicinājums Latviju atbrīvot arī no imigrantiem, kas kļuvuši par pilsoņiem dzīves laikā, vai otrās paaudzes imigrantiem. Virspusēji šāds izteikums ir vienkārši ksenofobisks, taču, piešķirot tam paši savu jēgu, to varētu traktēt arī kā naida un nesaticības veicināšanu.

Vienīgais veids, kā mēs varam noskaidrot, kas patiešām ar šādu izteikumu ir domāts, ir jautāt pašam teicējam. Tomēr jārēķinās, ka tad, ja šāds izteiciens patiešām slēpis visradikālākās idejas, atbilde, visticamāk, mainīsies atkarībā no konteksta, kurā to jautās, un tiem, kuri pārbaudīs, vai tā ir bijusi naida veicināšana, varēs mēģināt atrunāties ar nozīmes pārprašanu.

Tādēļ vēlos jautāt – cik adekvāti iespējams novērtēt naida runu? Tai nav vienotas definīcijas, naida runu skaidro kā “jebkāda veida izteiksmes formu, kas veicina naidu vai neiecietību sabiedrībā pret kādu noteiktu aizsargājamu grupu”. Šajā rakstā nav konkrēti definēts, kuras grupas ir aizsargājamas, taču skaidrots, ka “”naida runa” pārklāj visas izteiksmes formas, kas izplata, mudina, veicina vai attaisno rasistisku naidu, ksenofobiju, antisemītismu vai citas naida formas, kuras balstītas uz neiecietību, arī neiecietību, kas nāk no agresīva nacionālisma, etnocentrisma, diskriminācijas un naida pret minoritātēm, migrantiem un ārvalstu izcelsmes cilvēkiem”.

Tātad sodāma būtu jebkāda rīcība, kas izplata, mudina, veicina vai attaisno naidu pret kādu grupu, kas šķiet kaut cik skaidri noteikts, tomēr, nedaudz iedziļinoties, skaidrības nav arī šeit. Par to, ko nozīmē informācijas izplatība, it kā nevajadzētu būt diskusijām, tomēr mudināšana, veicināšana un attaisnošana atkal ir interpretējami jēdzieni. Vai jau minētais apgalvojums, ka “Latvijā nav vietas imigrantiem” atbilst kādai no šīm kategorijām? Varam spert soli tālāk un to pārveidot uz “Latvijai vajadzētu atbrīvoties no visiem imigrantiem”, kas, kaut gan jau mudina uz kādu darbību, joprojām ir gana interpretējams, piemēram, to var traktēt kā aicinājumu valstij pirmkārt parūpēties par tās pilsoņiem, tomēr to var saprast arī kā aicinājumu uz genocīdu. Vai šāds aicinājums veicina naidu? Es šaubos, ka cilvēki sāk nīst kādu grupu pēc viena atsevišķa apgalvojuma dzirdēšanas. Vai tas attaisno naidu? Pēc savas būtības nē, jo tajā nav minēts, ar kādiem līdzekļiem mērķis būtu sasniedzams.

Man varētu iebilst, ka ikviens naidpilns apgalvojums atsevišķi veido naida runas kopumu, līdz ar to ir jāaizliedz jebkura šāda izpausme. No vienas puses tā ir taisnība, sabiedrības diskurss veidojas tikai tad, ja par vienu un to pašu runā vairāki cilvēki, taču no otras puses katrs apgalvojums būtu jāskatās kontekstā, kurā tas ir teikts, un kāds ir bijis teicēja mērķis. Taču te jau atkal ir vieta interpretācijām, tai skaitā teicēja negodīgumam.

Ar šiem piemēriem es necenšos pierādīt, ka naida runas pēc būtības nav, mani uzskati ir tieši pretēji, taču, manuprāt, ir būtiska problēma tajā, ka, runu jebkādā veidā ierobežojot, pastāv draudi vārda brīvības būtībai. Sabiedrībai kļūstot sašķeltākai un abu polu tālākajos galos esošajām balsīm kļūstot skaļākām, vārda brīvība ir viens no fundamentālajiem pīlāriem, lai saglabātu demokrātiju.

Tā jau ir ierobežota dažādos veidos likumā, piemēram, par Latvijas valsts ģerboņa vai Latvijas valsts karoga noraušanu, saplēšanu, salaušanu, iznīcināšanu vai par citādu šo valsts simbolu zaimošanu, kā arī par Latvijas valsts himnas publisku zaimošanu, var sodīt ar līdz pat trim gadiem cietumā, par PSRS vai nacistiskās Vācijas īstenotā genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru vai kara nozieguma pret Latvijas Republiku un tās iedzīvotājiem, publisku slavināšanu, noliegšanu, attaisnošanu vai rupju noniecināšanu var sodīt ar pieciem gadiem cietumā. Tāpat aizliegts sapulcēs gājienos un piketos izmantot PSRS un nacistiskās Vācijas simboliku.

Man ir grūti iedomāties racionālus argumentus šādiem aizliegumiem, jo vēstures noliegšana nemaina to, ka tā ir notikusi, savukārt šādu simbolu izmantošana, kaut gan trivializē totalitāros režīmus, nenozīmē tūlītēju to atdzimšanu. Vienīgais skaidrojums, kas man nāk prātā, ir šo režīmu upuru jūtu pasargāšana, taču, vai labākais veids, kā to darīt, ir ierobežojot citus? Tāpat ar valsts simbolu zaimošanu – ja no vienas puses tādējādi izrāda necieņu valstij, no otras tā var būt neapmierinātības izrādīšana valstī notiekošajiem procesiem. Pašreizējā situācijā tiek noteikts tas, drīkst kritizēt, taču būtu jāsatraucas, vai nepienāks brīdis, kad noteiks arī, ko drīkst kritizēt.

Zināmā mērā tas notiek jau šobrīd, jo, kā jau minēju iepriekš, robeža starp brīvu izpaušanos un krimināli sodāmu rīcību nav viennozīmīgi noteikta. Vēl izteiktāk tas vērojams sociālā līmenī. Ja Latvijā aicinājumi apklusināt nevēlamu viedokļu paudējus nav vēl tik izplatīti, tad ārvalstīs gan. Tas ir īpaši bīstami gadījumos, kad šie aicinājumi balstīti tajā, ka izteikumi ir kādu aizvainojuši vai sāpinājuši. Taču nevienam nav noteiktas tiesības netikt aizvainotam.

Racionāla rīcība šādos gadījumos ir gaužām vienkārša – veidot diskusiju, apstrīdēt, pieprasīt paudējam atbildēt par saviem vārdiem, taču jāatceras, ka tāpat kā likumpārkāpumu gadījumā, sekām ir jāatbilst izdarītajam pārkāpumam. Personas apklusināšana vai platformas liegšana nav atbilstošas sekas atsevišķu cilvēku vai cilvēku grupas aizvainošanai, it sevišķi ņemot vērā, ka lielākajai daļai cilvēku ir kas vairāk ko teikt par nosodāmām frāzēm. Taču, šādu izteikumu dēļ apklusinot vai liedzot platformu, tiek liegts izteikties arī citos jautājumos.

Vārda brīvības ierobežošanai dzirdēti argumenti, ka naida runa (visplašākajā tās definīcijā) var kavēt izteikties tos, pret kuriem tā ir vērsta. Es netaisos apstrīdēt, ka tā patiešām varētu būt, taču sabiedrībā, kurā daļa kļūst aizvien jūtīgāka pret jebkādiem negatīviem komentāriem, šādi gadījumi rada bīstamu precedentu, jo tas, kas pašlaik šķiet ja ne naidpilns, tad vismaz paciešams, tāds vairs nebūt rīt. Piemēram, atgriežoties pie naida runas definīcijas, tā var būt vērsta pret minoritātēm. Līdz ar to jebkura minoritāte kādā brīdī var citus apsūdzēt naida runā, piemēram, ateisti varētu apsūdzēt kristiešus diskriminācijā un aicināt apklusināt mācītājus, ticīgus politiķus un sabiedriskos darbiniekus. Ja pašlaik tā šķiet kā absurda un smieklīga varbūtība, tad aicinu palasīt par cancel culture un par kādiem “pārkāpumiem” cilvēkiem ir liegtas platformas. Ja naida runa veicina, ka tiek apklusinātas dažādas minoritātes, kā mēs varam būt droši, ka kristīgas tradīcijas Rietumu sabiedrībā neapklusina ateistus, kuri gribētu runāt par šiem jautājumiem, taču baidās no naidīgiem kristiešu komentāriem?

Saistībā ar naida runu nevar nepieminēt sociālos tīklos. Lielākā daļa no tiem neļauj publicēt saturu, kas ir pretrunā ar to vadlīnijām, tai skaitā nav atļauta naida runa. Ja sākotnēji tā varētu šķist laba prakse, tad es gribētu iebilst, ka līdz galam tā tomēr nav. Pirmkārt, tādēļ ka tās ir multinacionālas platformas, un tas, ko ir pieļaujams teikt un ko nē, dažādās valstīs ir ļoti atšķirīgs, piemēram, ASV runas brīvība aizsargā arī naida runu, holokausta noliegšanu un daudz ko citu, kas virknē valstu ir krimināli sodāms. Otrkārt, miljoniem cilvēku sociālie tīkli ir galvenais informācijas avots, un ir bīstami, ja dažu cilvēku rokās ir tas, ko cilvēki var vai nevar teikt.

“Būtiskākais iemesls, kādēļ nepieciešams atpazīt naida runu, ir nepieļaut, ka šāda veida izteiksmes formas būtu pieejamas, un preventīvi novērst iespējamu šāda veida diskusijas attīstību. Ja šāds saturs netiek dzēsts un saglabājas tiešsaistē, tas turpina sasniegt savu mērķi – veicināt naidu un neiecietību sabiedrībā pret kādu aizsargājamu grupu,” skaidroja Tiesībsarga biroja Pilsonisko un politisko tiesību nodaļas juriste Ilze Ambrasa. Frāze “nepieļaut diskusiju” man šķiet ārkārtīgi bīstama ne tikai tādēļ, ka tā pēc būtības ir cenzūra, bet tādēļ, ka no diskusijas izslēdzot radikālākos elementus, problēma tiek atrisināta tikai virspusēji – viņi nevis kļūst mazāk radikāli, bet pārceļas uz platformām, kur savus uzskatus var paust brīvi un kur tie ātrāk atradīs dzirdīgas ausis. Cīnoties ar naida runu, apklusinot naidpilnu uzskatu paudējus, manuprāt, tikai tiek veicināta naidpilnu uzskatu nostiprināšanās tajos, kam tie jau tādi ir.

Ja kāds domā sašust, ka es atbalstu naida runu – nē, tā nav. Man nav jāatbalsta kāda uzskati, lai atbalstītu viņa tiesības tos paust. Tieši pretēji, es tos nosodu, un, pat ja mēs necienām kāda viedokli, tas nenozīmē, ka nevajadzētu cienīt pašu cilvēku un viņa tiesības. Savukārt mums jāizmanto savas tiesības šos uzskatus kritizēt.

Otra lieta, kuru gribu īsi apskatīt, runājot par vārda brīvību, ir dezinformācija, viltus ziņas un meli. Latvijā par viltus ziņām kā tādām sodīt nevar, ja vien tās kādam nav radījušas sekas. Skatoties uz tiem dažiem gadījumiem, kad pēc viltus ziņu publicēšanas uzsāktas lietvedības, tās bijušas par sekām, ko šīs ziņas radījušas, nevis par pašām ziņām. Līdz ar to no likumiskās puses vārda brīvība atļauj dezinformāciju, viltus ziņas un melus.

Taču praksē ne vienmēr tā ir taisnība. Piemēram, Latvijā notiek aktīva cīņa pret Krievijas informatīvo ietekmi, kas pēc būtības ir atbalstāmi, taču jautājums ir par to, kā tas notiek. Ja RT aizliegums ir attaisnojams ar to, ka kanālu kontrolē sankciju sarakstā iekļautais Dmitrijs Kiseļevs, tad rosinājums, ka 80% televīzijas programmu būtu jābūt Eiropas Savienības vai EEZ valstu valodās nešķiet attaisnojams, jo tas nozīmētu, ka vai nu televīzijas pakalpojumu sniedzējiem būtu būtiski jāpalielina šajās valodās translēto programmu skaits, vai arī jāsamazina programmu krievu valodā skaits. Man tā izskatās nevis pēc vēlmes stiprināt Latvijas informatīvo telpu, bet pēc padošanās, turklāt ļoti neefektīvas padošanās, jo kaut vai to pašu RT joprojām iespējams skatīties internetā.

Tāpat var argumentēt, ka dezinformācija un viltus ziņas būtu jāierobežo, jo tās apdraud sabiedrību. Piemēram, Covid-19 noliegšana un aicinājumi nenēsāt masku veicina slimības izplatīšanos, veselības aprūpes sistēmas noslodzi un cilvēku nāvi. Un kaut gan noteiktu apstākļu kombinācijā tā var būt taisnība, domāju, ka svarīgāk ir nevis tas, vai cilvēks netic Covid un nenēsā masku, bet gan – kāpēc. Visticamāk, te iezīmējas tā pati aina, kas redzama pie citām sazvērestības teorijām, proti, neticība varai un pārliecība, ka noteiktas elites ir sazvērējušās pret cilvēci. Taču vairumam šīs pārliecības ir bijušas jau pirms pandēmijas, tāpēc nedomāju, ka iespējams objektīvi noteikt, cik lielu lomu spēlējuši konkrētie aicinājumi. (Uzsveru, ka šeit runāju par aicinājumiem nevilkt masku, nevis par reālu maskas nevilkšanu, esot kontaktā ar citiem cilvēkiem.)

Visbeidzot, jārunā arī par platformas sniegšanu vai atņemšanu tiem, kas izplata naida runu, dezinformāciju, viltus ziņas vai cita veida informāciju, uz kuru varētu attiecināt vārda brīvības ierobežošanu. Es neuzskatu, ka šādiem cilvēkiem būtu jādod platforma, kurā viņi var brīvi izpausties tādā izpratnē, ka viņi ir brīvi no sekām, piemēram, ne sabiedriskajos, ne komercmedijos nebūtu jāaicina šādas personas, ja viņu uzskati netiek izaicināti. Taču šāda izaicināšana būtu kritiska svarīga, jo tas ir vienīgais veids, kā var mēģināt norādīt uz paustā trūkumiem ne tikai pašam runātājam, bet arī viņa atbalstītājiem. Šāda pati attieksme būtu jāattiecina uz sociālajiem tīkliem, tiesa, šis jautājums ir sarežģītāks, jo pašam runātājam ir iespējas bloķēt tos, kas viņam iebilst. Tāpat tajos iespējams uzskatus paust šķietami anonīmi, un šajā gadījumā gan es uzskatu, ka vārda brīvību varētu ierobežot tiktāl, ka runātājam jābūt zināmam, citādi nav neviena, kurš uzņemas atbildību par pateikto.

Vārda brīvības ierobežošanas aizstāvībai esmu redzējis pieminam Karla Popera tolerances paradoksu, proti, ka pilnīgi tolerantas sabiedrības spēju būt tolerantiem ar laiku atņems vai iznīcinās netolerantie. Popers uzskatīja, ka, “lai saglabātu tolerantu sabiedrību, mums jābūt netolerantiem pret netoleranci”. Taču būšana tolerantam pret nosodāmiem uzskatiem nenozīmē bezierunu piekrišanu vai pielaidību tiem, tieši pretēji. Tie ir kritizējami un nosodāmi, to paudējus jāaicina atbildēt par pausto, taču tas nenozīmē kritizēšanu vai apklusināšanu. Ja vienīgais veids, kā mēs spējam cīnīties ar nepatīkamu informāciju, ir neļaujot to paust, ar ko mēs esam labāki par fašistiem, nacistiem un komunistiem?

Pieļaujot noteikta veida informācijas cenzēšanu, var tikt pavērts ceļš cenzūrai, kas iedomājama tikai totalitāros režīmos. Turklāt priekšnosacījumus tam var radīt arī demokrātiski ievēlētas valdības, vadoties pēc labākajiem nodomiem, taču viss, kas nepieciešams katastrofālām sekām, ir neliela cilvēku grupa, kas to izmanto savā labā. Kriminalizējot viltus ziņas, kā mēs varētu garantēt, ka par viltus ziņām nesāk atzīt patiesību? Aizliedzot noliegt viena veida informāciju, kā mēs varam garantēt, ka ar laiku šīs kategorijas nepaplašina? Aicinot cenzēt mums netīkamus viedokļus, kā mēs zinām, ka pašu viedokļi jau rīt nebūs cenzējami?

Latvijas Satversme arī nosaka, ka “ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību”. Nosakot, kādus uzskatus var vai nevar paust un kādu informāciju var vai nevar uztvert, lielā mērā tiek noteikts, ko ir labi vai slikti domāt. Ir grūti iedomāties vēl rupjāku brīvību pārkāpumu.

Slapjie sapnīši par kreisajiem liberastiem

Photo: Unsplash

“Tie, kuri neatceras pagātni, ir spiesti to atkārtot.” Šis Džordža Santajanas aforisms nu jau šķiet tik klišejisks, ka ir pat mazliet neērti to izmantot. Tomēr par nožēlu šķiet, ka latviešu nacionālisti to visi kā viens paņēmuši nevis kā brīdinājumu, bet iedrošinājumu.

“Rēgs klīst pa Eiropu – komunisma rēgs,” pirms vairāk nekā pirms 170 gadiem sarakstīto “Komunistiskās partijas manifestu” iesāk Markss un Engelss. Viņi raksta, ka “visi Eiropas spēki jau atzīst komunismu par spēku”.

“Manifestā” vaicā: “Kur ir tā opozīcijas partija, kuru tās valdošie pretinieki nebūtu izklieguši par komunistisku? Kur ir tā opozīcijas partija, kas savukārt nebūtu izteikusi nosodošu pārmetumu par komunismu tiklab progresīvākajiem opozīcijas pārstāvjiem, kā arī saviem reakcionārajiem pretiniekiem?” Un te nudien rodas jautājums – kuri ir tie progresīvie spēki, domātāji un atsevišķi indivīdi, kurus kritiķi nebūtu vienā vai otrā veidā nozākājuši par komunistiem? Tikai tagad tiek izmantoti smalkāki vārdi, kas īsti neko nenozīmē – “kultūrmarksisti”, “neomarksisti”, “kreisie liberasti”. Jā, labējās partijas varbūt vēl atklāti nedēvē par sevi mazāk konservatīvos šajos vārdos, taču to dara atsevišķi politiķi, žurnālisti, pseido/-intelektuāļi.

Taču starp komunistiem, kurus pārstāvēja Markss un Engelss, un tiem, kuriem tagad piešuj šīs idejas, ir vairākas būtiskas atšķirības. Pirmkārt, Markss un Engelss pauda, ka “ir pienācis laiks komunistiem visas pasaules priekšā atklāti pasacīt savus uzskatus, savus mērķus, savas tieksmes un pasakām par komunisma rēgu likt pretī pašas partijas manifestu”. Proti, viņi bija pārliecināti, ka ar savām idejām un politiku satrieks buržuāziju, atbrīvos proletariātu, kas savukārt novedīs pie ideālās sabiedrības. Nav vērts atkārtot visu tālāko komunisma attīstības gaitu, taču viens ir skaidrs – Marksa un Engelsa vīzija nav piepildījusies (ja kāds apgalvo, ka komunisms bijis, piemēram, PSRS, Ķīnā, Kubā, Venecuēlā, tad viņi, šķiet, nav pat pacentušies izlasīt “Manifestu”), taču ir diezgan skaidrs, ka viņi paši tai ticēja un to sludināja.

Savukārt vairums mūsdienu “neomarksistu” patiesībā ir ļoti tālu no Marksa idejām, lai cik grūti to būtu atzīt tiem, kuriem šie apzīmējumi, šķiet, tīri kompulsīvi jāpasaka vai jāuzraksta vismaz divreiz dienā. Tomēr komunisma rēgs joprojām klīst – ne tikai pa Eiropu, bet arī citos kontinentos. Kas ir interesantākais, šo rēgu pie dzīvības uztur tieši lielākie marksisma pretinieki, proti, dažādas pakāpes labējie.

Lai gan attiecīgajās aprindās dzirdams, ka pieaug tieši kreisi noskaņoto skaits (kas, visticamāk, kaut kādā mērā ir taisnība), tikpat straujš, ja ne straujāks ir labējo ietekmes pieaugums. Galēji labējo skaits pieaug arī ārpus Eiropas Savienības, savukārt ASV Tēvzemes drošības departamenta ziņojumā norādīts, ka ir “īpašs satraukums par balto pārākuma sludinātāju vardarbīgajiem ekstrēmistiem, kuri bijuši ārkārtīgi letāli savos nīstamajos, mērķētajos uzbrukumos pēdējos gados”.

Ko tikmēr dara latviešu nacionālisti? Par laimi, ne pārāk daudz – nodibina pa kādai biedrībai, raksta tviterī, kāds nobloķē citādi domājošos, dažs labs politiķis apšauba Satversmes tiesas kompetenci. Taču gandrīz visi bez izņēmuma palamā neomarksistus.

Raivja Zeltīta, kurš cita starpā bijis arī NA ģenerālsekretārs, dibinātās biedrības “Austošā saule” blogā izvirzīta tēze, ka “Latvija ir neatņemama Rietumu civilizācijas sastāvdaļa – civilizācijas, kas atrodas savā lejupslīdē. Šīs lejupslīdes cēlonis ir marksistu ideoloģiskā subversija.” Zeltīta ieskatā “marksisms pašreformēšanās ceļā atguva otro elpu” un “tagad proletariātu ir iespējams importēt no trešās pasaules vai arī konstruēt pēc pilnīgi mākslīgām seksuālo identitāšu kategorijām. Postmodernais neomarksisms noliedz patiesības kategoriju kā tādu un atzīst tikai varu. Dažādās “apspiesto” grupas ir tikai līdzeklis revolūcijas mērķiem – revolūcijas pret Rietumu civilizāciju, kuru neomarksisti atklāti identificē kā savu uzbrukuma mērķi.” Šeit piebildīšu, ka Zeltīts nenorāda atsauci, kas apliecinātu neomarksistu atkāto uzbrukumu mērķi.

Viņš turpina: “Šī revolūcija viņiem attaisno visus līdzekļus – tajā skaitā visa veida pataloģiju un noziedzības (tajā skaitā pedofīlijas) normalizāciju.” Te arī jāpiebilst, ka visos savos ceļos medijos, akadēmiskajā literatūrā, filozofijā un citur esmu saskāries tikai ar vienu internacionālu un patiešām ietekmīgu grupu, kuru varētu apsūdzēt pedofilijas normalizācijā – Romas Katoļu baznīcu.

Neomarksima “ideoloģijai ir grūti uzbrukt, jo tā maskējas un savas dogmas pasniedz kā jauna veida morāli, jeb “politkorektumu”. Ir vienkārši “labi” būt “apspiesto” pusē un nosodīt visa veida “apspiedējus” – “rasistus”, “seksistus”, “homofobus”, “transfobus” un pārējos,” pauž Zeltīts. Viņš arī norāda, ka “lielākā daļa “aktīvistu” nemaz neaptver tās varas attiecības, kurās viņi ir iesaistīti, un metodes, ar kurām tie tiek manipulēti”. Tālāk viņš zākā Krieviju, starptautiskās institūcijas, pētnieciskos žurnālistus, Antifa un visu pārējo, ko kārtīgam nacionālistam piederas zākāt.

Zeltīts kliedz: “Mums vēl ir iespēja nosargāt savas ģimenes, savu tautu un valsti, kā arī rādīt ceļu citām Rietumu nācijām ceļu uz atdzimšanu!” Ziniet, ko man atgādina solījumi par “nāciju atdzimšanu”? Vienu traku vīru vārdā Ādolfs, kurš nošāvās 1945. gadā. Zeltīta simpātijas pret šo vīru nebūtu pārsteigums, ņemot vērā, ka viņš gan paviesojies neonacistu forumā un radiošovā, savukārt britu neonacists pirms dažiem gadiem apciemojis arī NA.

Toreiz viņu un partiju metās aizstāvēt arī NA vadītājs Raivis Dzintars, kurš noliedza, ka partija ir “fašisti” (jo starp fašismu un nacismu taču nav atšķirības, vai ne?). “Nacionālā apvienība ir latviešu nacionālisti šī vārda labākajā nozīmē. Tas ir nacionālisms, kas neapspiež citus, bet prasa ievērot noteiktu kārtību valstī, kuras rašanās mērķis un jēga (kā tas formulēts arī Satversmē) ir latviešu nācijas, tās kultūras un valodas pastāvēšana un attīstība. Mēs neatbalstām ne fašismu, ne terorismu, ne arī kādas citas nedemokrātiskas uzskatu sistēmas. Punkts,” pauda Dzintars.

Uzsveru, ka neapsūdzu Dzintaru vai NA nacismā. Taču nevar ignorēt, ka arī Latvijā ir personāži, kam simpatizē šī ideoloģija.

Savukārt “Austošās saules” logo ir stilizēta svastika, tiesa, Zeltīts līdzību noliedz, tie esot tikai latviskie simboli. Nu ok, pārskatījās antifašisti, Latvijā neviens svastikas savos logo neizmanto. Ja vien neskaita, piemēram, megafilmas “Dvēseļu putenis” galvenās lomas atveidotāja Oto Brantevica pārstāvēto, nule dibināto Latvijas Nacionālās Atdzimšanas Kustības (LNAK) logo. Vai, piemēram, “Nacionālisti.lv” logo. Vai “Tēvijas sargu”. Tiem, kas teiks, ka tās arī ir dažādas latviešu zīmes, stilizētas, pagrieztas, pavisam oriģinālas, visvisādas, tikai ne svastikas, es atbildēšu – neizliecieties par muļķiem. Svastikas tajās nesaredz tikai tie, kas nekad mūžā nav redzējuši nacistu simboliku. Ja citur Rietumos, šķiet, sapratuši, ka visus ugunskrustus un tā paveidus Hitlers ir sabojājis uz mūžīgiem laikiem, tad dažiem letiņiem ar to pagrūti, jo “latviešu zīmes” taču un vēsturei ir nozīme tikai tiktāl, cik paši to interpretējam.

Kas lielā mērā arī šajā ir visskumjākais. Šiem latviešu nacionālistiem, šķiet, ir ļoti viegli atcerēties visus kreiso pastrādātos noziegumus, taču par labējiem būtībā ir aizmirsts. PSRS noziegumi Latvijā nav attaisnojami, to sekas ir jūtamas vēl šodien, taču tas pats attiecas uz nacistu noziegumiem Latvijā. Nacistu okupācijas laikā tika nogalināti aptuveni 73 000 ebreju, bet kara beigas Latvijā sagaidīja tikai aptuveni 500.

Pieminēt karavīrus, kas karoja Trešā reiha armijā pie Brīvības pieminekļa ir ok, bet tos, kuri cīnījās pret nacistiem 9. maijā – nē. Tas ir absurds, jo abas šīs tirānijas būtu jānosoda, savukārt tiem, kas vēlas vienā vai otrā pusē karojošos godāt (es zinu, ka tolaik dienēšana okupācijas armijās nebija gluži brīvprātīga) personīgu iemeslu dēļ, ir tādas tiesības, taču nevajag stāstīt, ka vieni vai otri būtu bijuši labāki. Tas ir kā izvēlēties būt aklam vai kurlam – nav labu variantu.

Taču, neskatoties ne uz ko, pēc nacionālistu domām, bezmaz vai visās problēmās vainojami kreisie radikāļi. Tas nekas, ka, piemēram, ASV pēdējo 25 gadu laikā nevienu politisku motīvu vadītu slepkavību nav izdarījuši kreisie. Varētu teikt, ka neomarksisti Latvijas nacionālistu acīs vienkārši ieņēmuši vakanto ienaidnieka lomu, kurā ilgstoši bija krievi, tad kādu brīdi – iedomāti imigrantu viļņi, taču nu jau kādu laiku objektīvu pretinieku nav, tādēļ atdzīvināts komunisma rēgs.

Mani personīgi nekad nav satraukuši apvainojumi neomarksismā vai kultūrmarksimā, jo tie vienkārši nav balstīti realitātē, bet ir tukši vārdi, ar ko apsaukāties. Taču mani satrauc jebkādas ideoloģiskas kustības, kas ir vērstas uz citu apspiešanu un demokrātijas graušanu, tai skaitā neatbalstu cancel culture un Antifa nepamatoti vardarbīgo rīcību, kad tāda ir.

Manis plaši apspriestais Zeltīts, kuru izvēlējos latviešu nacionālistu ilustrācijai, manuprāt, ir viens no artikulētākajiem un inteliģentākajiem šīs ideoloģijas pārstāvjiem Latvijā, taču tas nemaina faktu, ka, manuprāt, ar saviem izteikumiem viņš kaitē demokrātiskumam. Ne tiešā veidā, aicinot diskriminēt vai apspiest kādu grupu, bet ietekmējot citus, kas šai ideoloģijai pavelkas līdzi drīzāk “pūļa” līmenī. Piemēram, zināmas atbalsis meklējamas LNAK manifesta ievadā, kur sacīts, ka “Rietumeiropā un ASV tiek noraktas tradicionālās vērtības un izšķīdināta eiropiešu identitāte” un ka “komunisti bezbailīgi cenšas diktēt savu kārtību, un daudzi ieņem svarīgus amatus, jaunieši labprātīgi aprok latvisko, kļūst par tipiskiem naudas kāriem patērētājiem, ievērojams skaits arī pamet savu tēvzemi”.

(Ir gan pilnīgi iespējams, ka novērtēju Zeltīta inteliģenci par augstu un nacionālistu echo chamber ir pietiekami šaurs un tikpat labi aizgūts no ārvalstīm, pie mums tikai nomainot valsti, jo, atzīšos, nacionālistu rakstus lasu galvenokārt tikai latviešu autoru sacerētus.)

Šī nemitīgā vērtību piesaukšana, draudi par tautas degradāciju šķiet kā iestrēgusi plate, tomēr tai ir acīmredzama negatīva ietekme uz sabiedrību. Tas redzams tepat pie mums, kur, neskaitot aizvien pieaugošo dezinformācijas un viltus ziņu izplatību, Saeimas deputāti publiski apšauba Satversmes tiesas spriedumu, piemēram, Ramonai Petravičai sakot, ka tas “ir apdraudējums ģimeniskajām vērtībām un izpratnei par tradicionālu ģimeni”, un Aleksandram Kiršteinam paužot: “Vai Satversmes tiesa ir jāizformē, ja tā sāk pieņemt politiskus lēmumus!” (Kiršteins arī dalījies ar ierakstiem par to, ka ASV prezidenta vēlēšanās notikusi milzīga krāpšana, kas nav realitātē balstīts uzskats.)

Atsevišķi vērtējot, tie varētu šķist kā tikai pilieni soctīklu jūrā. Taču sakrājoties, tie kļūst bīstami. Apgalvojumi, ka ir kāda sazvērnieku grupa, kas cenšas iedibināt New World Order atrod dzirdīgas ausis, zūd jebkāda uzticība ievēlētajai varai, medijiem, ekspertiem un citiem, kas tiek apsūdzēti dalībā šajā sazvērestībā.

Demokrātijas erozija ir viens no iemesliem, kāpēc “Pastardienas pulkstenis” rāda 100 sekundes līdz pusnaktij – tik tuvu organizētas cilvēces iznīcībai mēs neesam bijuši pat Aukstā kara asākajos punktos. Tāpēc mums kā sugai būtu labāk, ja nacionālisti pārstātu cīnīties pret sapņu tēliem, bet gan pret to, kas mūs patiešām apdraud.

Vai varam gan strīdēties, gan iedzert aliņu?

Photo by Pixabay.com

ASV sabiedrība ir kļuvusi ārkārtīgi sašķelta. Līdzīgas tendences iezīmējas arī citviet pasaulē, tāpēc mums būtu jāmācās no citu kļūdām, kamēr vēl neesam Amerikas līmenī.

Tagad, kad Džo Baidens ir uzvarējis, varētu domāt – viss ir labs, kas labi beidzas, ASV sabiedrība izvēlējusies “saprātu, cieņu, mīlestību, toleranci” un vēl veselu virkni vārdu, ko var lasīt gan medijos, gan sociālajos tīklos. Un ir taisnība, ka Baidens saņēmis rekordlielu balsu skaitu, bet tajā pašā laikā Donalds Tramps saņēmis otru lielāko balsu skaitu ASV vēsturē, jo šogad, provizoriski, bijusi augstākā vēlētāju aktivitāte kopš 1900. gada. Tomēr, neskatoties uz dažu pausto, ka Baidena uzvara ir “milzīga un vēsturiska“, es tam piekrītu tad, ja mēs nesalīdzinām viņa panākumus ar Trampa.

Pēc pašreizējiem datiem, Baidens saņēmis par 3% jeb aptuveni pieciem miljoniem vairāk balsu. Salīdzinājumam – Baraks Obama 2008. gadā saņēma par 7,3% jeb 9,5 miljoniem vairāk balsu, Bils Klintons, kuram pēdējam pirms Baidena izdevās pārspēt amatā esošu prezidentu, 1992. gadā – 5,6% jeb 5,8 miljonus vairāk balsu.

Lai nebūtu šaubu, Baidena uzvara viennozīmīgi ir labākais scenārijs, savukārt lielā vēlētāju aktivitāte, manuprāt, ir uzvara demokrātijai kā tādai, nevis vienam vai otram kandidātam, jo, kā jau minēts, sabiedrība ir sadalījusies divās diezgan līdzīga izmēra grupās.

Tieši šīs grupas ir tas, kas mani pēdējās dienās interesē pat vairāk nekā pašu vēlēšanu iznākums. Šoreiz – par to, kā tās uztver viena otru.

Par sabiedrības polarizāciju diendienā dzirdam gadiem. Ne tikai ASV, bet arī citviet pasaulē, taču sāksim ar Ameriku.

Neskatoties uz to, ka, manuprāt, būtu dīvaini uzskatīt, ka jebkura politiska veidojuma establišments atspoguļo vēlētāju vairākumu, tāpat kā domāt, ka šis elektorāts ir homogēns, amerikāņiem diezgan uzskatāmi par pretējo nometni ir greizs priekšstats. Piemēram, gan republikāņu, gan demokrātu vairākums uzskata, ka otras partijas atbalstītāji ir mazāk brīvi no aizspriedumiem, trešdaļa uzskata, ka otri ir mazāk inteliģenti, vairāk nekā puse republikāņu un gandrīz puse demokrātu – ka otri ir amorāli. Sevi abu partiju atbalstītāji, protams, vērtē labāk.

Tiktāl varētu domāt – tas jau ne par ko neliecina, savu grupu parasti vērtē labāk, – kā arī strīdēties, ko tad īsti nozīmē “morāls”.

Taču neizpratni par saviem “oponentiem” iezīmē arī objektīvāki vērtējumi. Piemēram, demokrāti uzskata, ka 52% republikāņu domā – pienācīgi kontrolēta imigrācija nāk par labu valstij, kaut gan patiesībā šādi domā 85% republikāņu. Vai arī – pēc demokrātu domām, 51% procentu republikāņu domā, ka rasisms joprojām ir problēma ir ASV, lai gan šāds uzskats ir 79% republikāņu.

Un arī republikāņu novērtējums ir kļūdains, piemēram, viņuprāt, 48% demokrātu nepiekrīt apgalvojumam, ka visi policisti ir slikti, savukārt patiesībā tam nepiekrīt 85%. Turklāt šīs nesaskaņas nav tikai ideju vai vērtību līmenī. Republikāņi domā, ka 32% demokrātu ir LGBT, kamēr patiesībā tie ir 6%, savukārt demokrāti uzskata, ka 38% republikāņu pelna vairāk nekā 250 000$ gadā, lai gan tādi ir tikai 2%.

Varētu domāt, ka tā ir normāla parādība iekšgrupu un ārgrupu dinamikā, taču es to vēlētos atspēkot ar to, ka gan republikāņus, gan demokrātus diezgan neadekvāti novērtē rī neatkarīgie. Tas liek domāt, ka mūsu priekšstats par “pretējās nometnes” pārstāvjiem rodas nevis no reāla kontakta, bet no tā, ko redzam medijos vai sociālajos tīklos, taču šis priekšstats, neizbēgami, būs nepareizs. ASV, piemēram, 10% aktīvākie “Twitter” lietotāji rada 92% satura, 69% no viņiem ir demokrāti vai sliecas atbalstīt demokrātus.

Mani novērojumi, kas gan ir tikai anektodiski, liecina, ka Latvijā situācija ir līdzīga. Gandrīz katru reizi, kad ir kāds tvitercepiens, tajā iesaistās vieni un tie paši cilvēki, un šo cilvēku loks ir šaurs. Es gan publiski, gan privāti esmu iebildis pret apzinātu sociālo tīkla burbuļa veidošanu, jo, kaut gan tas patiešām var pasargāt no “liekas” vai nepatīkamas informācijas, tādējādi veidojas nepareizs priekšstats par sabiedrību. Ļoti spilgts piemērs tam bija Rīgas domes vēlēšanas, par kurām nemitīgi runāja sociālajos tīklos, bet līdz vēlēšanu urnām aizgāja mazāk nekā puse balsstiesīgo.

Kaut gan sociāla un politiska aktivitāte ir nepieciešama, sociālie tīkli nenāk par labu tam, kā uztveram tos, kuriem nepiekrītam. Amerikā “uztveres sprauga” bija lielāka tiem, kas pēdējā gada laikā sociālajos tīklos bija dalījušies ar politisku saturu. Tāpat jāņem vērā, ka abu politisko spektru vistālākajos galos esošajiem ir tendence iegūt informāciju no līdzīgi domājošiem avotiem.

Šo visu ņemot vērā, es izvirzu hipotēzi, ka priekšstatu par mūsu “oponentiem” mēs iegūstam no viņu visskaļākās un radikālākās grupas.

Tas savukārt, man šķiet, kaitē sabiedrības “dziedēšanai”, kas nepieciešama kā ASV, tā arī citviet, tostarp pie mums. Lielākā problēma, esot informācijas burbuļos, ir tieksme citādi domājošos nevis saprast un atrast kopsaucējus, kas ļautu virzīties uz risinājumu meklēšanu, bet vēlme pēc sava veida bezierunu pakļaušanās. Arī tad, kad it kā tiek veidots dialogs, abas puses runā no saviem augstumiem, sak’, viņi vienkārši nesaprot. Tā kā pats esmu daudz grēkojis ar šādu komunikācijas stilu, labi to redzu arī no malas, un jāsaka – to novēroju gandrīz katru dienu.

Taču abi domā, ka, mēģinot uzspiest savu pārliecību citiem, viņi dara labu, visticamāk, nemaz neiedomājoties, ka tādējādi atstumj un radikalizē tos, kam nepiekrīt, un tā uz riņķi – radikalizācija rada radikalizāciju.

Kā piemēru minēšu viendzimuma attiecības Latvijā. Kamēr jautājums nenoliedzami ir ļoti aktuāls un vairums par to runā mierīgi, cenšoties izskaidrot, ka, pieņemot regulējumu, neviens neko nezaudē, citiem nav intereses iedziļināties pretinieku bažās, un kā pretargumenti tiek likti “citu valstu likumi” vai “aptaujā vairāk nekā puse iedzīvotāju atbalsta”. Ok, bet mēs nedzīvojam kādā citā valstī, un aptaujas rezultāti nenozīmē to, ka tik un tā nepaliek pretinieki. Jā, daļa no viņiem izsakās necienīgi, piemēram, salīdzinot homoseksualitāti ar pedofiliju, taču galvenā problēma, manuprāt, nav šādi atsevišķi cilvēki, bet gan tie, kas skaļi neizsakās, taču ir līdzīgās domās. Šādas pārliecības neizmainīsi, kādu nosaucot par idiotu vai reliktu, ir jārunā, turklāt jārunā atkal un atkal.

Vēl sliktāka pieeja, kas pasaulē diemžēl vairāk raksturīga liberāliem cilvēkiem, ir vēlme apklusināt viedokļus, kam nepiekrīt. Pārfrāzējot Noamu Čomski, cancel culture vēlas nevis konfrontēt idejas, kam nepiekrīt vai kas vienkārši ir nepatiesas, kas būtu labākais veids, kā ar tām tikt galā, bet grib paslaucīt zem paklāja un izlikties, ka tādu nav. Un katrs aicinājums kādu atcelt pastiprina otru ideju, ka viss, ko grib “kreisie liberasti”, ir citādi domājošo cenzēšana un “pareizo” ideju uzspiešana.

Turklāt to attiecina ne tikai uz konkrētiem cilvēkiem vai idejām, bet pat informācijas kanāliem, kuros vajag vai nevajag runāt. Piemēram, kad Bērnijs Sanderss piekrita runāt “Fox News Town Hall”, establišmenta demokrāti viņu kritizēja. Tas nekas, ka tas bija loģisks solis, lai paplašinātu elektorātu, un uzstāšanās noteikti bija veiksmīga.

Tas pats novērojams arī te. Ir pietiekami daudz platformu, ko grūti uztvert par nopietniem medijiem, taču tas nemaina, ka tiem ir zināma auditorija, kam, iespējams, tie ir galvenie informācijas avoti. Tā vietā, lai izmantotu šīs platformas un uzrunātu tos, kuriem diendienā baro ja ne nepatiesu, tad sagrozītu informāciju, kas netiek pārbaudīta, daži intelektuāli un liberāli noskaņoti cilvēki izteikušies, ka tajās nekad nerunātu, lai tās neleģitimizētu. Tas arī, manuprāt, liecina nevis par vēlmi veidot dialogu, bet likt citiem pieņemt savas idejas, citas būtībā ignorējot.

Veidot dialogu ir grūti, es to ļoti labi apzinos, daudzus gadus dzīvojot ar pārliecību, ka visu zinu labāk. Taču tā ir diezgan muļķīga pārliecība (mana uztveres sprauga pret demokrātiem ir 9%, pret republikāņiem – 16%), un ar to ir jācīnās. Ir viegli stereotipizēt, taču jāatceras, ka tad, kad runājam par tiem, kas domā citādāk nekā mēs, mēs runājam par simtiem, tūkstošiem un miljoniem cilvēku. Taču, ja kaut ko varam mācīties no ASV, tad tas ir tas, ka stereotipizēšana politisko uzskatu dēļ rada greizu priekšstatu. Visticamāk, mums un mūsu “oponentiem” ir ļoti daudz kopīga, ja vien pameklējam. Ja tu man nepiekrīti, uzaicini uz alu – atradīsim kopsaucējus.

Kad valsts pieviļ, sabiedrība mobilizējas

Photo by u0421u0430u0448u0430 u041bu0430u0437u0430u0440u0435u0432 on Pexels.com

Varas pārstāvju nespēja palīdzēt tiem, kuriem tas ir visvairāk nepieciešams, ļauj saskatīt, ka lielai daļai cilvēku ir tieksme citiem palīdzēt, neko negaidot pretī.

“Mēs mēģinām neēst daudz vienā dienā, kaut gan vairums no mums ir ļoti izsalkuši. Mums jābūt uzmanīgiem ar ēdienu,” dokumentālā filmā par nabadzību Lielbritānijā sacīja Kamerons. Filma ir izlaista pagājušā gada nogalē, bet manā redzeslokā nonāca pirms dažām dienām. Man nav vārdu, lai aprakstītu skumjas un dusmas, ko šie divi teikumi manī raisīja, tomēr tas lika man domāt par to, kāpēc šādas problēmas ir, kas tiek darīts, kāpēc ar to nepietiek un ko tas liecina par pasauli, kurā mēs dzīvojam.

Tas, kāpēc 21. gadsimtā pasaulē ir miljoniem bērnu un pieaugušo, kuriem trūkst ēdiena un kuri mirst no bada, pēc būtības šķiet prātam neaptverams jautājums. Ja man būtu divos vārdos jāraksturo, kāpēc kaut kas tāds notiek Rietumos, es teiktu – neoliberālā doktrīna. Tomēr tā ir pārāk plaša tēma, ko apspriest šajā kontekstā nebūtu produktīvi, taču īsumā par tās ilgtermiņa ietekmi neoliberālisma citadelē ASV var lasīt šeit.

Atgriežoties pie pašreizējās situācijas Lielbritānijā. Ja gandrīz katrs trešais bērns uzaug nabadzībā, ir tikai saprotami, ka Covid laikā nav kļuvis vieglāk. Viena lieta, kas ģimenēm ir palīdzējusi, bija bezmaksas pusdienas skolā. Taču pat ar tām vecākiem reizēm bijis jāizvēlas, kurš ēdīs – viņi paši, vai bērni. Kā saka, to add insult to injury, Borisa Džonsona valdība nolēmusi, ka brīvlaikā bezmaksas pusdienas skolēniem nepienāksies, kaut gan iepriekš tika nodrošinātas. Ja līdz šīm daudzām ģimenēm tas bijis vienīgais veids, kā parūpēties, ka bērni ir paēduši, nav jābūt ģēnijam, lai saprastu, ko tas nozīmē šiem cilvēkiem.

Lielbritānijā nabadzības riskam pakļauti 18,6% iedzīvotāju (2017. gada dati). Latvijā situācija ir vēl sliktāka – 22,9% (2018. gada dati).

Pie mums pašlaik situācija īsumā ir šāda – pašvaldības cita pēc citas paziņo, ka tiks sniegts atbalsts skolēniem, kas neapmeklē skolas, piemēram, piegādājot pārtiku. Vai ar tām ir gana, es patiešām nevaru teikt, tomēr tas ir kaut kas, un, ja ģimene paļaujas uz skolas maltītēm, lai bērni būtu paēduši, tas ir labāk nekā nekas.

Tomēr apbrīnojams valsts un pašvaldību cinisms redzams, skatoties, kādi ir kritēriji, lai iegūtu trūcīgā vai maznodrošinātā statusu, kas cita starpā ļauj arī pieteikties pārtikas pakām. Rīgā, lai saņemtu trūcīga statusu, ienākumi uz vienu ģimenes locekli nevar pārsniegt 128,06 eiro, savukārt lai saņemtu maznodrošinātā statusu – 320 eiro.

Ja tas šķiet absurdi maz, tad, visticamāk, tāpēc, ka trūcīgās personas maksimālo ienākumu slieksnis nav mainīts kopš 2010. gada, bet maznodrošinātā – vismaz kopš 2013.

Mazliet kontekstam – 2010. gada pavasarī degvielas cena pārsniedza 80 santīmus litrā (jā, tolaik vēl bija santīmi).

Te arī meklējama atbilde uz jautājumu, kāpēc ar to, kas tiek darīts tagad, nepietiek – neraugoties uz to, ko stāsta valdības pārstāvji, vara nav ieinteresēta patiešām palīdzēt. Ilustrācijai piedāvāju šādu piemēru. Runājot tieši par skolēniem pašreizējā situācijā, ne Latvijas oficiālajā Covid vietnē, ne Izglītības un zinātnes mājaslapā nav atrodama informācija par to, kā palīdzēs trūcīgajiem bērniem. (Nemaz nerunājot par farsu saistībā ar skolēniem nepieciešamo viedierīču iepirkumiem, kas vēl oktobra sākumā “kavējās”.) Līdz ar to, šīs lietas jārisina caur pašvaldību. Tas savukārt nozīmē, ka jāmeklē, ko piedāvā noteiktā pašvaldība. Loģiski, ka arī pašvaldības darba apstākļi pandēmijā ir izmainījušies, līdz ar to vispirms jānoskaidro – kā griezties pašvaldībā. Es varētu rakstīt bezgalīgus scenārijus par to, kā vienotas informācijas sistēmas pieejamības trūkums var apgrūtināt palīdzības saņemšanu, taču galvenais secinājums ir viens – nešķiet, ka valsts līmenī kāds grib vai ir gatavs uzņemties atbildību par problēmu risināšanu.

Te arī nonākam pie pēdējā – ko tas liecina par pasauli, kurā mēs dzīvojam. Ja valsts (valdības) pamatfunkcijas ir četras – pašsaglabāšanās, pārraudzība un konfliktu atrisināšana, ekonomikas regulācija, politisko un sociālo tiesību aizstāvēšana un preču un pakalpojumu nodrošināšana, tad gribas teikt, ka tā savas funkcijas izpildīt nespēj. Ja ievēlētā vara atspoguļo sabiedrību, tad varētu šķist, ka aina ir patiešām drūma.

Taču patiesībā, ir tieši pretēji. Tad, kad valdības pieviļ, kas šajā laikā notiek atkal un atkal, sabiedrība mobilizējas, lai palīdzētu cits citam. Sākumā minētajā Lielbritānijā dažādas labdarības organizācijas nepagurušas strādā, lai pabarotu izsalkušos. Tas pats ir novērojams pie mums. Situācijai pasliktinoties, darbu atsākusi kustība #Vieglipalīdzēt, kas sniedz palīdzību līdzcilvēkiem, neko neprasot atpakaļ.

Tas man liek uz nākotni skatīties ar optimismu. Sabiedrību nevar izlabot kāds ārējs “spēks”, lai tā būtu pašvaldība, parlaments, valdība vai starptautiskās organizācijas. Kā norādījis mediju eksperts profesors Sergejs Kruks, “viena no galvenajām problēmām ir tā, ka ka ne valdība, ne mediji nepazīst sabiedrību. Uztver sabiedrību kā kaut ko vienotu un nenoskaidro iemeslus tās rīcībai un izteicieniem.” Kaut gan es nevaru viņam pilnībā piekrist par medijiem, par valdību gan.

Redzot, kas notiek pasaulē, nerodas pārliecība, ka vara strādā sev pakļauto interesēs. Un kamēr tā to nedara, mums jārod veidi, kā to izdarīt pašiem. Par laimi, krīzes situācijas atkal un atkal parāda, ka mums ir tieksme uz palīdzību, līdzjūtību, empātiju un iecietību. To ir grūti pamanīt, skatoties uz pasauli caur savu Twitter, Facebook vai par sociālo burbuli. Taču to var ieraudzīt, paskatoties uz lietām, kas mums nav personīgas.

Kad es dzirdu mazu zēnu sakām: “Mēs mēģinām neēst daudz vienā dienā, kaut gan vairums no mums ir ļoti izsalkuši,” es zinu, ka tas ir nepieļaujami, vienalga, vai pie tā būtu vainojami labējie, centristi vai kreisie, liberāļi vai konservatīvie, ateisti vai ticīgie. Ja vara nav spējīga pabarot izsalkušos, vai mēs varam gaidīt, ka tā spēs atrisināt kādu citu problēmu?

6800 cilvēki, par kuriem visi ir aizmirsuši

Ja labklājības ministre piedāvā alternatīvo nodokļu režīmu dalībniekiem ar ienākumiem zem minimālās algas jeb mazākiem par 500 eiro vērsties sociālajā dienestā, nevarētu teikt, ka pārsteidz tas, ka gandrīz 7000 cilvēku valstī ir aizmirsti.

2017. gadā Latvijā bija 6877 bezpajumtnieki. Nepilnu 10 gadu laikā bezpajumtnieku skaits pieaudzis par 389% – 2009. gadā tie bija 1766. Kaut gan lielākais pieaugums bija tieši 2009.-2010. gadā, arī augušupejoša tendence turpinājusies visos gados, izņemot 2014. gadā. Arī neņemot vērā 2009.-2010. gada lēcienu, tendence nav iepriecinoša – laikaposmā no 2010. gada līdz 2017. gadam bezpajumtnieku skaits pieaudzis par 60%.

Pērn Latvijā bija 6838 bezpajumtnieki, proti, divu gadu laikā sarucis par 39 cilvēkiem. Ir grūti iedomāties vēl uzskatāmāku piemēru mūsu disfunkcionālajai labklājības nozarei par to, ka gandrīz 7000 tūkstošiem cilvēku nav pajumtes un tas tiek ignorēts bezmaz vai visos līmeņos.

Bezpajumtnieku skaits pārsniedz Alūksnes iedzīvotāju skaitu. Tiesa, jāatzīmē, ka “precīzu bezpajumtnieku skaitu nevar noteikt, tiek uzskaitītas personas, kurām sniegti patversmju un naktspatversmju pakalpojumi”.

Tikmēr gandrīz visos līmeņos bezpajumtnieki tiek uztverti aptuveni kā zemsvītras piezīme, ar ko mēs nonākam pie tā, kāpēc šo rakstu – Covid-19 pandēmija. Lemjot par sodu noteikšanu par sejas masku nenēsāšanu, Labklājības ministrija (LM) informēja, ka “maznodrošinātajiem, trūcīgajiem, kā arī krīzes centros un patversmēs mītošajiem esot nepieciešami 217 000 sejas masku, lai katram varētu izdalīt pa divām”.

Maznodrošināto skaitam Latvijā pārsniedzot 50 000, nerodas pārliecība, ka katram divas maskas izsniegs ik dienu. Ja tās ir medicīniskās maskas, jāatgādina, ka tās ir vienreizlietojamas. Tādēļ jājautā – vai LM uzskata, ka maznodrošinātie, trūcīgie un krīzes centros un patversmēs mītošie varēs pārvarēt Covid-19 krīzi, no mājām izejot divas reizes? Un ja tās ir auduma maskas – vai šiem desmitiem tūkstošiem ir iespēja pēc katras lietošanas reizes to izmazgāt vismaz 60 grādos un pēc tam izgludināt?

Rīgā, kur mīt vairums Latvijas bezpajumtnieku, par viņiem tiek domāts vismaz nedaudz – Rīgas naktspatversmju klientiem regulāri tiek veiktas Covid-19 analīzes. Var vienīgi cerēt, ka tas novērsīs tādus uzliesmojumus, kāds bija pavasarī.

Tomēr ķēde ir tikai tik stipra, cik stiprs ir tās vājākais posms. Būtu muļķīgi uzskatīt, ka bezpajumtnieki ir izolēta sabiedrības grupa, kura to vien dara, kā lieto alkoholu vai ubago, nošķirti no citiem. Šogad Rīgā dienā vidēji patversmju pakalpojumus izmantojuši gandrīz 600 cilvēki – cilvēki, kuri ikdienā satiek arī citus cilvēkus.

Vai nepietiek ar to, ka liela daļa no viņiem tika pievilti iepriekšējās krīzes laikā un nav spējuši no tās atgūties? Man varbūt nav taisnība, taču domāju, ka sabiedrības labklājību atspoguļo tas, kā klājas neaizsargātākajiem tās locekļiem, savukārt sabiedrības morāli – tas, kā mēs pret viņiem izturamies.

Create your website with WordPress.com
Sākt darbu