Ugunsdzēsēji, tilti un citi jautājumi anarhistu sabiedrībā

Kas parūpēsies par sabiedrības drošību? Kā nodrošinās veselības aprūpi? Kā uzbūvēs tiltu vai slimnīcu, vai skolu? Šie ir daži no jautājumiem, ko diezgan bieži nākas dzirdēt, runājot par anarhismu. Nereti uzskats ir – ja nebūtu valsts un citas autoritāras un hierarhiskas struktūras, sabiedrība vienkārši sabruktu. Es labi to spēju saprast, jo ilgstoši tieši šādi jautājumi bija tie, kas mani atturēja no ticības, ka anarhisms būtu reāla iespēja mūsdienu sabiedrībā. Taču, laikam ejot, manas domas ir mainījušās, un es vēlos sniegt īsu ieskatu tajā, kā, manuprāt, varētu funkcionēt anarhistu sabiedrība. Jāuzsver, ka šīs ir tikai manas domas, kas radušās lasot un vērojot dzīvi gan Latvijā, gan citur pasaulē, un šis nav domāts kā ievads anarhismā vai jebkāda cita veida teorētiskā literatūra. Atsevišķos jautājumos manas domas atšķiras no citu anarhistu domām. Tas ir pilnīgi normāli, cilvēki ir dažādi. 

Vispirms jāsāk ar to, ko es saprotu ar vārdu “anarhisms”. To definējot sev, es principā pieeju no etimoloģiskās puses, kas, manuprāt, ir visvienkāršākais un saprotamākais skaidrojums. “Anarhisms” nozīmē “bez varas” vai “bez valdnieka”, līdz ar to anarhistiska sabiedrība būtu tāda, kurā nepastāv hierarhija un vara, bet gan tiešā demokrātija, proti, par visiem sabiedrībai nozīmīgajiem lēmumiem lemj sabiedrība kopumā, nevis ievēlēti vai iecelti ierēdņi, deputāti, ministri utt. Vai tas nozīmē, ka sabiedrība var lemt, piemēram, par kādas cilvēku grupas (vai atsevišķu cilvēku) nogalināšanu, spīdzināšanu vai citādi mēģināt pret viņiem vērsties? Nē, jo anarhistiem cilvēktiesības ir absolūtas, brīvība ir viena no augstākajām (vai augstākā) vērtība, kas nozīmē, ka visu brīvībai ir vienāda nozīme. Līdz ar to, lemjot par kāda cilvēka noslepkavošanu, es lemju atņemt viņa tiesības uz dzīvību, viņa brīvību, ko sniedz vienkāršais fakts, ka viņš ir dzīvs. Man nav šādu tiesību.

Iekšlietu struktūra 

Bet kā to nodrošināt? Kā nodrošināt, ka mēs sabiedrībā cienām viens otra tiesības un brīvību? Es atbildētu ar pretjautājumu – kā tas tiek nodrošināts šobrīd? Kāds varbūt teiks policija, taču nedomāju, ka šāda atbilde iztur kritiku. Pie mums notiek visvairāk slepkavību Eiropā uz iedzīvotāju skaits, mūsu skolas ir nedrošākās Eiropā, skatoties uz mobinga rādītājiem, ir ļoti izplatīta vardarbība ģimenē. Varētu bezgalīgi turpināt piemērus, kas parāda, ka jau tagad tas netiek nodrošināts, turklāt tas netiek nodrošināts nekur. Viens no valsts uzdevumiem ir aizsargāt tās iedzīvotājus, taču neviena valsts šo uzdevumu nepilda. Atšķiras tikai tas, cik slikti dažādas valstis to pilda. 

Tā vietā, lai paļautos, ka valsts nodrošinās sabiedrības drošību, anarhistu sabiedrībā pati sabiedrība nodrošinās citu drošību. Lai mazinātu noziedzību, ir jāmazina noziedzības cēloņi, nevis pēc iespējas vairāk cilvēku jāsabāž cietumos. Ja daži varbūt teiktu, ka noziedzības cēlonis bieži ir cilvēku iedzimtā alkatība, ļaunums, es tam nespēju piekrist. Cilvēki ir vērsti uz sadarbību, mēs esam sociālas būtnes. Jā, ir patiešām deviantas personas, taču tādu ir ļoti maz. 

Tādēļ, lai izprastu noziedzības cēloņus, mums jāatmet ideja par kādu iedzimto ļaunumu kā vadošo motīvu un jāskatās uz patiesajiem. Visticamāk, tie būs dažādi socioekonomiskie faktori, piemēram, nabadzība, vide, atkarības vai citas problēmas utt. Samazinot tos, samazinātos arī noziedzība. Taču pat anarhistu sabiedrībā diez vai tās nebūtu nemaz. 

Tātad policija tomēr ir vajadzīga? Nē. Policija manā skatījumā ir varas struktūra, kas savu autoritāti nespēj attaisnot, jo tās uzdevumos ietilpst noziegumu novēršana, taču noziegumi notiek katru dienu. Jebkura autoritāte, kas nespēj sevi attaisnot, būtu jālikvidē, jo, ja tā nespēj sevi attaisnot, tā ir represīva. Policijas vietā iespējams veidot dažādas iedzīvotāju organizētas kustības, patruļas, kas uzraudzītu sabiedrisko kārtību, taču atšķirībā no policijas, tās būtu atbildīgas sabiedrības vai kopienas, nevis tikai policijas priekšnieka vai ministra priekšā. 

Visefektīvākais cīņā pret noziedzību būtu prevencija, kas ietvertu ne tikai iepriekš minēto cēloņu novēršanu, bet arī sabiedrības izglītošanu, atbalsta sniegšanu riska grupām, piemēram, atkarīgajiem, iespēju nodrošināšanu tiem, kam to nav, utt. Savukārt par to, kā rīkoties, ja tomēr noziegums ir noticis, gana plaši ir aprakstīts šeit

Es lielākoties piekrītu šajā rakstā minētajam, izņemot tam, ka pārkāpējus, kuri atsakās iekļauties sabiedrībā, būtu pilnībā jāizolē. Manuprāt, vairums cilvēku ir pelnījuši otro iespēju, ko viņiem var palīdzēt nodrošināt (un gribēt) izglītojot, rehabiltējot, iesaistot psihologus un citus psihiskās veselības speciālistus.

Taču ne jau tikai noziedzība mūs apdraud. Ko darīt, piemēram, ugunsgrēka vai dabas katastrofas gadījumā? Te jāsāk ar to, ka anarhistu sabiedrībā nav sabiedrība, kurā indivīdi dzīvo pilnīgā atrautībā cits no cita. Valsts neesamība nenozīmē sabiedrības neesamību, savukārt sabiedrībai ir lieliskas spējas pašorganizēties. Mazākā mērogā mēs to ik dienas redzam draugu, radu un citās grupās, kad cilvēki vienojas kopīga mērķa vārdā. Līdzīgi būtu, teiksim, ar ugunsdzēsējiem. Anarhisms nenozīmē darba ka tāda neesamību. Es neticu, ka vairums cilvēku ir slinki un strādā tikai tāpēc, ka viņiem maksā. Cilvēki labprāt palīdz un atbalsta citus, un ugunsdzēsēji ir viens no šādiem amatiem. Savā mūžā esmu sastapis tikai dažus, kas ar to nodarbojas, un viņiem savs darbs patika, pat ja nepatika dažādi no viņiem neatkarīgi apstākļi, piemēram, aprīkojums. 

Līdz ar to es neredzu pamatu satraukumam, ka varētu nebūt ugunsdzēsēju vai ārstu, ja būs cilvēki, kas grib to darīt. Jo brīvība nozīmē arī brīvību izvēlēties, par ko strādāt. 

Kas sargās mūsu robežas? 

Ja nav valsts, nav robežu, ko sargāt. Brīvība ir arī brīvība pārvietoties un izvēlēties, kur dzīvot. Taču tas nozīmē, ka atnācējiem ir jāciena pārējo brīvības. Es nevarētu aizbraukt, piemēram, uz Londonu un ievākties kāda mājā, jo man vienkārši gribas. Tas pārkāptu šī cilvēka privātumu. 

Bet ja nu kāds grib mūs iekarot? Es varbūt esmu naivs, bet man ir grūti iedomāties, kādēļ lai anarhistu sabiedrībā kāds gribētu karot, jo kara motivācija ir noteikti grupu ietekme vai resursi. Grupas, kuras var vairot savu ietekmi karojot, anarhistu sabiedrībā nepastāvētu, savukārt resursi mums pietiktu jau tagad, ja tie tiktu sadalīti, nevis koncentrētos mazākuma rokās. 

Kurš būves slimnīcas, tiltus un visu pārējo? 

Ievērojami infrastruktūras projekti ir viens no sarežģītākajiem jautājumiem, runājot par anarhismu. Vai tie vispār ir iespējami bez valsts līdzdalības? Ja es domātu, ka nav, es nebūtu anarhists. 

Anarhistu sabiedrībai būtu jābūt labi organizētai, labāk nekā ir sabiedrības pašlaik, kas nozīmētu arī lielāku sabiedrības līdzdalību. Es to salīdzinātu ar mājas apsaimniekošanu – ja neko nedara, tā kļūst par graustu, bet, kad cilvēki organizējas, izrādās, ka var panākt ļoti daudz ko. Runājot par tiltiem un slimnīcām, atšķiras tikai mērogi. Ja jumta atjaunošana vai pamatu siltināšana attiecas uz dažiem desmitiem cilvēku, slimnīcas un tilti attiecas uz daudziem tūkstošiem. 

Kā to izdarīt? Sadarbojoties ar cilvēkiem no citām kopienām, citām pilsētām. Iztēlosimies, ka rīdzinieki vēlas būvēt jaunu tiltu. Saprotams, ka šo tiltu neizmantos tikai Rīgas iedzīvotāji, tāpēc tas, ko viņi var darīt, ir izvirzīt delegātus, kas dodas uz citām pilsētām un meklē sabiedrotos. Ja tas neizdodas, rīdzinieki diez vai vēlēsies nākotnē palīdzēt tiem, kas nepalīdzēja viņiem. Taču ir tāds jauks apzīmējums mutual aid, kas, manuprāt, šajos gadījumos strādātu, un mēs jau tagad redzam, ka tas strādā mazākos mērogos – es izpalīdzu draugam nevis tāpēc, ka viņš man par to maksā, bet tāpēc, ka zinu, ka varēšu uz viņu paļauties nākotnē, ja būs tāda vajadzība. 

“Pagaidi, bet tu minēji delegātus. Tā vairs nav tiesā demokrātija!” kāds varbūt iebildīs. Patiešām, tā nav. Taču būtiska atšķirība ir tajā, ka šie delegāti tiek izvēlēti tikai uz konkrētā uzdevuma veikšanu, viņiem nav nekādu citu pilnvaru un, ja sabiedrība uzskata, ka viņš nerīkojas tās interesēs, viņš ir tūlīt atsaucams. 

Patērētāju kultūra un neoliberālisms mums cenšas radīt iespaidu, ka dzīvojam dog eat dog pasaulē, bet tā nav taisnība. Dažādas labdarības organizācijas un akcijas ir elementārs piemērs. Jā, tajās nepiedalās visi, bet tajās piedalās gana, lai sasniegtu mērķus, kas citādi paliktu nepiepildīti. 

Megauzņēmumi un megakrīzes

Pašlaik ir viens jautājums, kurā es redzu valsti kā nepieciešamu ļaunumu un tā ir klimata krīze, jo vertikālā pārvaldība ļauj ātri pieņemt plaša mēroga lēmumus. Diemžēl pašlaik neizskatās, ka tādi tiktu savlaicīgi pieņemti un ieviesti, tādēļ nevajag to uztvert kā labu argumentu tam, ka valstis ir nepieciešamas. 

Tāda vienkārši ir pašreizējā realitāte – valstis pastāv, un, ja ir tik eksistenciāli kritiskas problēmas, mums ir jāizmanto visi rīki, lai ar to cīnītos. Un tas attiecas arī uz citiem jautājumiem – mājokļu pieejamību, nevienlīdzības mazināšanu utt. Lai arī es nedomāju, ka valsts ir labākais rīks to risināšanai, valsts ir pieejams rīks, kas var izdarīt gana daudz. Šajā jautājumā arī mani uzskati būtiski atšķiras no daudzu citu anarhistu, kuri domātu, ka valsts ir absolūts ļaunums, no kā jāizvairās par katru cenu. Šis fenomens, kad vieni anarhisti nepiekrīt citiem apskatīts pat akadēmiskajā literatūrā, un es sevi pieskaitīt pie “reālistiem anarhistiem”. 

Valsts arī varētu būt rīks, kas palīdz risināt ar cilvēku ekspluatēšanu saistītos jautājumus, piemēram, sadalot megakorporācijas vai tādus faktiskos monopolus kā “Amazon” vai “Facebook”, taču neizskatās, ka tas notiks. 

Tad kā šādi biznesi izskatās anarhismā? Īsā atbilde – nekā, jo tie nepastāv. Es sliecos atbalstīt sindikālismu, proti, ka darbinieki ir tie, kas kontrolē uzņēmumus, nosaka sev darba laiku, ko un kā darīs. Vai tas nozīmē, ka tādi pakalpojumi kā “Amazon” nebūs pieejami? Es nezinu. Visticamāk, ka nē, jo diez vai cilvēki gribēs strādāt apstākļos, kādi tur ir, un diez vai atzīs par nepieciešamu uzturēt noliktavas, kurās atrast visus pasaules mēslus. 

Anarhistu sabiedrībā būs tas, ko cilvēki labprātīgi izvēlēsies darīt. Un tā nav tikai preču pasūtīšana internetā, tas attiecas uz jebko, kur tiek ekspluatēti cilvēki – vai tās būtu “Amazon” noliktavas vai palmu eļļas fermas Dienvidaustrumāzijā, vai reto metālu raktuves Āfrikā. Cita cilvēka brīvība un tiesības ir svarīgākas par jaunāko iPhone vai Android flagmani.

Turklāt ir vērts pajautāt sev – vai tiešām tas, ka es ik pēc gada varu nopirkt bišķiņ ātrāku telefonu, ir tā vērts, lai citi strādātu verga darbu? Es domāju, ka nē. Anarhistu sabiedrībā šāds jautājums nebūtu jāuzdod. 

nE viSi VīrIEšI

Portālā LSM publicēts mans raksts par seksuālu uzmācību sievietēm, par ko man ir divejādas izjūtas – no vienas puses, ja būtu kaut kas viens, ar ko mani atceras, tas būtu šis darbs, bet no otras – tas nav mans raksts. Tas ir to sieviešu raksts, kas savu pieredzi uzticēja, to sieviešu, kas par to runājušas iepriekš, un to sieviešu, kas to ir piedzīvojušas, bet paturējušas pie sevis. Es esmu tikai kanāls, caur kuru šī informācija nonāk pie lasītāja. Tāda ir mana darba būtība – ja redzu kādu problēmu vai jautājumu, kas šķiet aktuāls, cenšos atrast cilvēkus, kas par to zina vairāk nekā es, un viņu pateikto apkopoju saprotamā un loģiskā tekstā. Teksts varbūt ir mans, bet ne stāsts.

Komentāri nebija grūti paredzami – no negatīvajiem “labākie” vēstīja, ka “es neko tādu neesmu piedzīvojusi” vai “manā lokā neviens ar to nav saskāries”. Par pirmo – ja tā tiešām ir, tad priecājies, bet raksts nav par tevi. Par otrajiem – nevis neviens ar to nav saskāries, bet neviens tev nav par to stāstījis vai arī tu neesi bijis klāt šādās situācijās. Mēs nevaram teikt, ka zinām, ko otrs ir vai nav piedzīvojis, ja vien viņš par to nepastāsta. Un tas, ka nestāsta, nenozīmē, ka nav piedzīvojis.

Mums, vīriešiem, šajā sakarā ir ļoti vienkāršs uzdevums – klausīties, klausīties un vēlreiz klausīties. Un mēģināt saprast. Ja šķiet, ka problēmas nav, tātad vienkārši trūkst izpratnes. Izpratnes trūkumu lieliski atspoguļo komentāri.

“Ja jums uzmācās visur, kur ejat vai strādājat, tad ir vērts padomāt par savu rīcību, apģērbu, atrašanās vietu un darba vietas izvēli!”

“Bl… vecāki paskatieties kadā paskatā jūsu atvases iziet no mājas!”

“Normāla, sevi cienoša sieviete to nepieļaus, ka ap viņu grābstās! Pašas vainīgas, ka atļauj, jo arī vīrietis nav dumjš, redz cauri, kuru var tā, kuru nu nekādi.”

“Kādi vārguļi mēs esam. Pat pieskarties mēs nevaram bez “nosodījuma”.”

Tie ir tikai daži piemēri. Kāds varbūt teiks, ka interneta komentāri neatspoguļo sabiedrību, un, iespējams, tajā ir kāda patiesība, tomēr interneta komentāri ir jauns fenomens, un, arī ja tie neatspoguļo sabiedrību kopumā, tie atspoguļo gana lielu daļu tās.

Paustajos viedokļos bija arī acīmredzamas atšķirības starp dzimumiem – ja problēmas nozīmi izcēla lielākoties sievietes, tad tās “pārspīlētību” – vairāk vīriešu. Man tas īsti nav saprotams – ja tu izlasi rakstu, kur desmit sievietes dalās ar savu negatīvo pieredzi, ja viņas saka, ka pazīst citas, ja komentāros atsaucas vēl… Kā tu vari tam neticēt?

Visi vīrieši nav varmākas. Bet vairums varmāku šajā kontekstā ir vīrieši, savukārt upuri – sievietes. Un tas ir būtiski no diviem aspektiem. Pirmkārt, mums ir jāklausās sievietēs. Otrkārt, vīriešiem ir jāmaina sava uzvedība. Citiem ir brīva izvēle un visas tiesības izvēlēties, kā ģērbties, kur iet un kad iet. Neviens no šiem apstākļiem nedod tiesības aizskart.

Tomēr pārāk bieži atbildība tiek novelta uz sievieti, kas diemžēl nepārsteidz, jo mēs dzīvojam seksistiskā sabiedrībā. Vismaz man ir tāds iespaids radies. Sabiedrību neizmainīs vienā dienā, taču ir soļi, ko var spert. Pirmais un loģiskākais šobrīd man šķistu seksuālas uzmācības atrunāšana likumdošanā, jo valstij, lai attaisnotu savu pastāvēšanu, ir jāaizstāv tās iedzīvotāji, nevis tikai jācīnās ar sekām.

Bet. “Iekšlietu ministrijas rīcībā nav informācijas, ka pastāvētu šķēršļi, lai varētu vērsties pret personām, kas veic šāda veida darbības. Uzskatām, ka pašreizējais tiesiskais regulējums ļauj saukt pie atbildības attiecīgās personas, Valsts policijai katrā individuālā gadījumā vērtējot pārkāpuma būtību un raksturu.” Tā kā seksuāla uzmācība likumdošanā nav definēta, “Valsts policijai nav pieejama statistika par šādiem gadījumiem.”

Pašlaik mums ir ārkārtas situācija uz Baltkrievijas robežas. Kā vienu no metodēm, lai to mazinātu, ministrija piedāvāja un valdība apstiprināja ieceri pastiprināt sodus par cilvēku nelegālu pārvešanu pār robežu – neskatoties uz ģenerālprokurora iebildumiem, ka pēdējos gados ne reizi nav piemēroti pašlaik noteiktie maksimālie sodi.

Mums ir problēma ar attieksmi pret citiem viņu ārējo pazīmju dēļ. Lai to mazinātu, Iekšlietu ministrija izveido darba grupu naida noziegumiem.

Bet seksuāla uzmācība? Nu, tur nav šķēršļu, tāpēc neko vairāk nevajag. Man īsti nav vārdu, lai izteiktu savas domas par to, bet angļu valodā ir – A FUCKING TRAVESTY.

Valsts nav ieinteresēta, tāpēc viss paliek mūsu – cilvēku – rokās. Līdzīgi kā ar daudz ko, seksuāla uzmācība ir jautājums par to, vai mēs cienām līdzcilvēkus. Es atļaušos izmantot sevi kā gadījuma analīzi. Daudzus gadus es uzskatīju, ka cieņa ir jānopelna, nevienam tā nepienākas tāpat vien. Līdz ar to es pret cilvēkiem izturējos ļoti nejauki. Ieskaitot pieskārienus un komentārus. Es nezinu, kā esmu licis justies citiem, bet zinu to, ka es to vairs neuzskatu par normālu uzvedību. Tā nav. Pēdējo reizi, kad to piedzīvoju – kad kāds mans draugs, mums dzerot alu publiskā vietā, komentēja bezmaz vai katru garāmejošo “seksīgo meiteni”, kura “pati taču zina, kā ir saģērbusies – es viņam par to aizrādīju vairākkārt. Tas ir mazākais, ko varam darīt.

Kamēr mēs tolerējam šādu uzvedību, mēs esam daļa no problēmas.

Liberāļi, saņematies!

Ekrānuzņēmums no DW sižeta.

Latvijas vārds izskan starptautiskajos medijos. Urrā, esam pamanīti! Tiesa, konteksts nav tas glaimojošākais – DW sižetā vēstīts par situāciju uz Baltkrievijas robežas, kur starp mūsu un kaimiņvalsts robežsargiem iespiesti cilvēki pamesti likteņa varā.

Par laimi Latvijas vārdu aizsargāt metās vīrs, kurš šim pienākumam ir vispiemērotākais, proti aizsardzības ministrs Artis Pabriks (AP). Mūsu Deputy Prime Minister DW pārmeta par “biased reporting”, jo netiek minēts, ka cilvēkus līdz robežai aizdzina Lukašenko režīms.

“Be smart,” aicināja Pabriks.

Ja aizsardzības ministra izteicieni nepārsteidz, tad iekšlietu ministres Marijas Golubeva (AP) gan.

“Šis acīmredzami ir Lukašenko režīmā mēģinājums izmantot dzīvus cilvēkus tā hibrīdoperācijā pret ES,” rakstīja Golubeva. Tas, ko ministre laikam nepamana, ir, ka pret šiem izturoties kā pret rīkiem karā, nevis kā pret cilvēkiem, mēs Lukašenko mēģinājumus padarām par realitāti.

Nu labi, piedosim arī Golubevai, jo politiķiem taču jāspēlē politika, turklāt vēlēšanas nav aiz kalniem, bet iecietība pret trešo valstu pilsoņiem nav tā populārākā platforma, ar kuru gūt panākumus.

Taču ir cilvēku grupa, kam piedot ir mazliet grūtāk – tie ir liberāli noskaņotie iedzīvotāji, bez krēsliem ministru kabinetā.

Viena no šādām personām, vakar atbildot uz jautājumu, ko nelegālu izdarījuši cilvēki uz Baltkrievijas robežas, atbildēja, ka viņi “piedalījās hibrīdajā operācijā pret Latvijas valsti. Šķērsoja Latvijas robežu ne robežšķērsošanas vietā (jāsoda par to nav, bet tiesiski tas nebija). Patvērumu varēja paprasīt Baltkrievijā. Es nenosodu cilvēkus, sava laime jāmeklē, bet ir jāuzņemas atbildība arī par sekām.”

Pirmkārt, te jāuzteic vārdu spēks, jo ar savienojumu “hibrīdā operācija” vai “hibrīdkarš” veikli tiek noņemts fokuss no, es atkārtošu, cilvēkiem, kas ir iespiesti starp divām valstīm, un tas pievērsts “īstajiem cietējiem” – Latvijas Republikai.

Nu, un pārējo argumentācijas līmeni raksturo “patvērumu varēja paprasīt Baltkrievijā”. Diez, vai šāda pati attieksme būtu pret baltkrieviem?

Šīs personas aizstāvībai jāmin, ka, viņasprāt, “kontrolēta bēgļu uzņemšana ir atbalstāma”.

Tikmēr kāds cits kungs, kura bio rakstīts “”Jaunieši attīstībai” valdes loceklis”, bet pie vārda pielikts varavīksnes karodziņš, ir lakoniskāks: “Man ir vienalga, kas viņi ir, jo es tos par bēgļiem neuzskatu.”

Šādu piemēru ir vēl, bet laika taupīšanas nolūkos vairāk nelikšu. Kas ir būtiskais šajā visā, ir tas, ka šie cilvēki – kas atbalsta praidu, kas ir feministi utt. – savas rūpes par cilvēktiesībām ir iztiepuši tikai tiktāl, kamēr tās skar pašus vai līdzīgos. Tas lieliski atspoguļo Latvijas pilsonisko sabiedrību, par kuru precīzi izteicās Juris Rozenvalds: “Runājot par pilsonisko sabiedrību un tās iesaisti politikā, Rozenvalds arī pauda, ka pašlaik aktīvāki ir tie, kuriem arī pašiem no tā ir kaut kāds labums, taču vajadzētu tiekties uz to, lai vairāk cilvēku iestātos arī par jautājumiem, kas ir ne tikai personīgi nozīmīgi, bet balstās tādās idejās, kas saistītas, piemēram, ar vērtībām, cilvēktiesībām, dabas aizsardzību u. tml.”

Situācija uz Baltkrievijas robežas nav tikai daļa no hibrīdkara. Tur zem klajas debess nakšņo cilvēki – vīrieši, sievietes, bērni. Arī uz viņiem attiecas cilvēktiesības, arī viņi ir pelnījuši cieņu, nevis tikai to, ka aizvedīs uz slimnīcu, ja paliks slikti.

Tikmēr konservatīvie var berzēt rokas un staigāt apkārt, klaigādami: “Hibrīdkarš, hibrīdkarš! Lukašenko slikts, Latvija apdraudēta.” Jo dehumanizēt, kas parasti ir viņu laiciņš, šoreiz paspēs liberāļi.

Latvijai ir plāns

Runājot par situāciju uz robežas, nevar nepieminēt arī to, vai un ko var darīt šajā situācijā. Es droši vien nebūšu īstais, kam to jautāt, jo, manuprāt, šos cilvēkus vajadzētu uzņemt, izskatīt katru situāciju, un, ja ir nepieciešams, ļaut viņiem palikt te vai doties kaut kur citur – kā paši vēlas. Ja mūsu atbildīgie dienesti nav spējīgi tikt galā ar dažiem desmitiem vai simtiem nelegālo imigrantu, tad tas vienkārši ir kauna traips šiem dienestiem.

Taču plāns ir valdībai, par kuru vakar runāja Ministru kabineta sēdē. Patiesībā tas nav vienkārši plāns, ir lieli plāni – par robežas būvniecību, par vienkāršāku īpašumu atsavināšanu pierobežā un vēl par viss kaut ko. Cita starpā arī par smagākiem sodiem par personas nelikumīgu pārvietošanu pāri valsts robežai.

Neskatoties uz ģenerālprokurora Jura Stukāna iebildumiem, ka tam ir grūti saskatīt pamatu, jo pašlaik ir ļoti maz lietu par attiecīgajiem pārkāpumiem un pēdējos gados nav piemēroti jau esošie maksimālie soda mēri, valdība ieceri atbalstīja.

Vēl te derētu pajautāt – ko tad sodīs? Baltkrievijas robežsardzi? Pašu Lukašenko?

Nu labi, tas nav būtiski, galvenais, ka ir plāns. Bet, kamēr vēl žogs nav uzbūvēts un likuma grozījumus nav atbalstījusi Saeima, mēs varam ņemt piemēru no Grieķijas un “Frontex”, jo kuru gan patiešām uztrauc starptautisko likumu ievērošana?

Lai novērstu iespējamos interešu konfliktus, par visu šeit publicēto saturu atbild viena persona, nekas netiek saskaņots ar reklāmdevējiem vai citiem sponsoriem. Dzīvot ir dārgi, rakstīt ir laikietilpīgi, domāt mēdz būt grūti. Kļūsti par neatkarīgas domas atbalstītāju šeit. Ja vēlies sniegt vienreizēju atbalstu, to iespējams izdarīt te.

Maza smilšu kaste un lieli sapņi par demokrātijas iznīcināšanu

Photo by Pixabay on Pexels.com

13. aprīlī tika reģistrēta “Latvijas vīru biedrība”. Atrast, kas tieši ir šī organizācija un ar ko tā nodarbojas, nav nemaz tik vienkārši. “Lursoft” minētas trīs personas, kas darbojas gan tās izpildinstitūcijā, gan ir patiesā labuma guvēji. Vēl arī Viesturs Rudzītis intervijā ar Elitu Veidemani ieminējās, ka darbojas šādā biedrībā. NRA raksta, ka “Latvijas vīru biedrība” “apvieno konservatīvi domājošus un sabiedrībā labi pazīstamus vīrus. Tādus kā vēsturnieks Harijs Tumans, psihoterapeiti Jānis Ozols un Viesturs Rudzītis, profesors Leons Taivans, arhitekts Ingurds Lazdiņš, uzņēmējs un biedrības vadītājs Andars Ignacs.”

Izklausās nopietni. Diemžēl par to, ar ko viņi īsti nodarbojas, informācijas īsti nav. Biedrībai ir “Facebook” lapa, kas patīk trim cilvēkiem – tātad pat pašiem vīriem nešķiet, ka tā ir īkšķa vērta. Lielākā tiesa rezultātu, kas izlec, ievadot meklētājprogrammā “latvijas vīru biedrība”, ir “Asociācijas ģimene” vai ar to saistīto organizāciju publikācijas.

Ko dara “Latvijas vīru biedrība”?

Aprīlī par to rakstīja “Latvijas Kristīgā radio” mājaslapā:

“Kustība “Par dabisku ģimeni” informē, ka ir nodibināta “Latvijas vīru biedrība”. Biedrībā apvienojušies 12 viedi vīri, viedokļu līderi un sava aroda profesionāļi ar mērķi stiprināt laulības un ģimenes institūtu sabiedrībā, teikts paziņojumā.

“Latvijas vīru biedrība” arī iesniegs Centrālajā vēlēšanu komisijā pieteikumu referenduma rīkošanai par ģimenes jēdziena iekļaušanu Satversmes 110.pantā. Kustības pārstāvji informē, ka referenduma likumprojekts ir sagatavots, vēl top likumprojekta anotācija, tam sekos referenduma pieteikums, kas drīzumā arī tiks iesniegts. Tāpat kustības “Par dabisku ģimeni” pārstāvji darbojas Tieslietu ministrijas darba grupā, lai kopīgi meklētu risinājumus Satversmes tiesas 2020.gada 12. novembra lēmumam, kas paredz piešķirt mātes seksuālajai partnerei iespēju saņemt tēvam paredzēto pēcdzemdību atvaļinājumu.”

Pieteikums referenduma rīkošanai nu ir iesniegts. Vīri Satversmes 110. pantu vēlas izteiktu šādā redakcijā: “110. Valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti – un ģimeni, kuras pamatā ir laulība, asinsradniecība vai adopcija. Valsts aizsargā bērna tiesības, tostarp arī tiesības augt ģimenē, kuras pamats ir māte sieviete un tēvs vīrietis. Valsts aizsargā vecāku tiesības un viņu brīvību nodrošināt bērniem audzināšanu saskaņā ar savu reliģisko un filozofisko pārliecību.

Valsts īpaši palīdz bērniem ar invaliditāti un vecākiem, kas par viņiem gādā, bērniem, kuri palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības, daudzbērnu ģimenēm, kā arī mātēm un tēviem, kuri bez otra vecāka gādā par bērniem.”

Es to nevaru droši apgalvot, bet man ir aizdomas, ka tāds bija vīru biedrības vienīgais dibināšanas mērķis – būt organizācijai, kas šo pieteikumu iesniedz. Šīs aizdomas rada vispirms jau ļoti, ļoti skopā informācija par to, kas ir biedrība un kādi ir tās mērķi, kā arī tās ciešā saistība ar “Asociāciju ģimene” un citām radikāli konservatīvām apvienībām, kam daļā sabiedrības nav tā labākā slava. Ja Satversmi grozīt ierosinātu kāda no jau esošajām apvienībām, iespējams, sabiedrības reakcija būtu asāka, bet, ja to izdara “12 viedi vīri”, kas tikai nesen izdomājuši apvienoties – tā jau ir cita runa. Ja nemeklē, no kurienes tam visam aug kājas, var pat likties, ka tā ir kāda neatkarīgi radusies organizācija.

Maza smilšu kaste, daudz parakstu

Taču tas, ka roka roku mazgā jeb “paši iesniedz, paši atbalsta”, nav nekas jauns, par to janvārī jau rakstīja Re:Baltica. Tolaik gan vīri vēl nebija sabiedrojušies, tādēļ jau atkal jāuzsver, ka nevar viennozīmīgi apgalvot, ka apvienības vienīgais mērķis bija iesniegt grozījumus, tomēr ir grūti noticēt pretējam.

Par vīriem īpaši fano NRA, kur regulāri izpausties dabū, piemēram, Rudzītis vai Taivans. NRA arī fano par “dabiskajām ģimenēm” – 21. jūlijā, piemēram, publicēts Imanta Vīksnes raksts “Referendums. Atbilde ģimenes jēdziena pārrakstītājiem”, kas (droši vien bez ironijas) ievietots sadaļā “Izpēte”. Vīksne raksta, ka “aiz šiem vīriem stāv daudz plašāka domubiedru grupa, kas atbalsta Memorandu par ģimenes vērtību stiprināšanu. Līdz jūnija beigām memorandam pievienojušās 105 nevaldības organizācijas, 78 draudzes, 59 uzņēmumi un 4675 privātpersonas. Tātad idejai par tautas nobalsošanu ir spēcīgs atbalsts.”

Es gan strīdētos, ka tas neliecina par spēcīgu atbalstu – šos parakstus “Asociācija ģimene” vāc jau divus gadus. Tikmēr, piemēram, pēdējai iniciatīvai par dzīvesbiedru likumu daudz īsākā laikā savāca četrreiz vairāk parakstu. Taču arī sagatavotajā likumprojektā, kura autore ir vēl viena NRA mīlule Baiba Rudevska, sacīts: “Latvijas iedzīvotāju vairākums principā atbalsta minētos Satversmes 110. panta grozījumus.” Tas pamatots ar “Factum” aptauju, kurā uzdots pilnīgi nepielādēts jautājums: “Ģimenes jēdzienu arvien biežāk mēdz attiecināt arī uz kopā dzīvojošiem viena dzimuma partneriem. Vai, ņemot vērā šo tendenci, Satversmē būtu jānostiprina papildu aizsardzība un atbalsts tradicionālai jeb dabiskai ģimenei, kuras pamatu veido māte (sieviete) un tēvs (vīrietis)?” 41,8% atbildēja, ka “Noteikti jā”, savukārt 14,3%, ka “Drīzāk jā”. Aptaujā piedalījās 645 iedzīvotāji. Paskatoties rezultātus sīkāk, atklājas šāda aina – atbalstu “stiprināt” gribētu 71,9% krievvalodīgo, savukārt latviešu valodā runājošie lielā mērā nav vienisprātis – par to būtu 49,4%, bet pret – 42,2%. Savukārt jauniešu vidū (18-29 gadi) vairums jeb 63% to neatbalstītu. Vecumgrupā 60+ vērojama pretēja nostāja – 75,2% atbalstītu.

Rudevska arī ignorējusi citu “Factum” aptauju, kas veikta divus mēnešus agrāk – tajā 1366 iedzīvotāji atbildēja uz jautājumu “Vai viendzimuma pāri ir ģimene?” 42,4% uzskatīja, ka jā, bet 45,2%, ka nē. Arī šeit būtiskas atšķirības uzskatos novērojamas cilvēkiem dažādās vecumgrupās, kā arī latviešu valodā un krievu valodā runājošajiem. Vai tam varētu būt saistība ar informatīvo telpu, kurā šīs grupas dzīvo? Hmm…

Taču pārmest konservatīvajiem Kremļa naratīvu atkārtošanu neesot korekti. Putins taču arī ēd ar karoti! Bet ne jau par ēšanas paradumiem mēs runājam, mēs runājam par attieksmi pret minoritātēm.

Kristietība pāri visam

Rudevska anotācijā atsaucas arī uz Aināra Šlesera izbīdītajiem Satversmes 110. panta grozījumiem 2005. gadā, kuru anotācijā minēts, ka “ņemot vērā (..) pastāvīgos apdraudējumus šai tradicionālajai vērtībai, ir nepieciešams Latvijas likumdošanā iekļaut laulības definīciju”. Viņa turpina: “Vienlaikus likumdevējs anotācijā ir skaidri norādījis uz laulības un ģimenes jēdzieniem, kādi tie Latvijā tradicionāli ir izveidojušies kultūrvēsturiskās attīstības gaitā, un arī secinājis, ka laulība un ģimene ir tradicionāla vērtība, kas jau likumprojekta izstrādes laikā tikusi pastāvīgi apdraudēta, galvenokārt – viena dzimuma personu savienību kontekstā.”

Faktiski Rudevska saka: “Laulību un ģimeni apdraudēja jau 2005. gadā un turpina apdraudēt šodien, galvenokārt – viena dzimuma personu savienību kontekstā.” Taču gan viņa, gan visi pārējie Latvijas konservatīvās domas vadoņi aizmirst paskaidrot – kā? Kā ģimenes tiek apdraudētas? Es esmu ģimenē, kuras pamatā ir laulība. Nekad neesmu juties apdraudēts viendzimuma pāru kontekstā. Kā tas varētu mani apdraudēt? Man būtu jāuztraucas, ka sieva mani pametīs citas sievietes dēļ? Bet, ja viņa ir biseksuāla, tas var notikt neatkarīgi no tā, kā valsts definē ģimeni. Vienīgais, kas var apdraudēt ģimeni, ir sliktas (vārda visplašākajā nozīmē) attiecības tajā vai kādi traģiski ārējie apstākļi – negadījumi, slimības u. tml.

Apšaubāmu kontaktu ar realitāti Rudevska izrāda vairākkārt, piemēram, runājot par Latvisko dzīvesziņu, atsaucoties uz Latvijas Dievturu sadraudzi. 2019. gadā dievturu draudzēs bija 539 cilvēki. 539! Pat mormoņu Latvijā ir vairāk. Taču Rudevska izmantos jebko, lai mēģinātu argumentēt savu pozīciju. Piemēram, viņa raksta arī, ka “Eiropas (Rietumu) civilizācijas pamatā ir noteikts skaits pamatatziņu un pamatvērtību, kas nāk tieši no kristīgās reliģijas dogmām un postulātiem”. Viņai “Kristīgās vērtības ir tās, kas atklāj, ka laulība un ģimene ir savienība starp vīrieti un sievieti. Kristīgās vērtības atgādina, ka vispārcilvēciskās vērtības saglabā savu spēku, ceļ sabiedrību un nodrošina tās ilgtspēju tikai tad, ja tās neatkāpjas no dabiskā likuma, kas ierakstīts cilvēka būtības dziļumos, un dievišķās atklāsmes (piemēram, desmit baušļi), ko mums atklāj kristietība. Tādējādi kristīgās vērtības stāv vispārcilvēcisko vērtību sardzē un tās aizsargā no subjektīviem izkropļojumiem.”

Man, protams, kristīgo vērtīgu piesaukšana vietā un nevietā šķiet fascinējoša, ņemot vērā, ka Latvijas teritorijā tās ienāca pirms nieka 800 gadiem, turklāt daudzi mūsdienu sabiedrības pamatprincipi, piemēram, demokrātija, meklējami Senajā Grieķijā, nevar noliegt kristietības ietekmi uz mūsu sabiedrību. Tomēr Rudevskai nāktos atcerēties Satversmes 99. pantu, kas nosaka arī: “Baznīca ir atdalīta no valsts.” Ja nepieciešamību grozīt Satversmi pamato ar dievturu, arhibīskapa vai kāda cita garīdznieka argumentiem, manuprāt, šī robeža tiek rupji pārkāpta. Taču ne jau Satversmi vai demokrātiju konservatīvie uzskata par vērtību, bet, pirms runājam par to, vēl nedaudz par Rudevskas grozījumiem.

Dabiskie likumi

Grozījumu “mērķis ir stiprināt laulību un ģimeni un aizsargāt to no subjektīviem izkropļojumiem un nepamatotiem mēģinājumiem paplašināt to izpratni, piepildot ar saturu, kas pretējs kristīgajām vērtībām un dabiskajam likumam”. Viendzimuma pāru ģimenes acīmredzot ir “subjektīvi izkropļojumi”, kas ir “pretēji dabiskajam likumam”. Redziet, nebija nemaz tik ilgi jāgaida, lai atklātos, ka viens no galvenajiem motivatoriem ir plika homofobija. Homoseksualitāte nav subjektīvi izkropļojumi, cilvēks savu seksualitāti neizvēlas. Tā ir tieši tikpat subjektīva kā rase vai garums. Tāpat arī grūti noticēt, ka tā ir “pretēji dabiskajam likumam”, ja homoseksualitāte novērojam simtiem sugu.

Par “dabisko” Rudevska melo arī citur: “Ar vārdu “daba” būtu jāsaprot ne tikai Latvijas flora, fauna un dabas ainava, bet arī cilvēka daba, kuras pamatā ir dabiska savienība starp vīrieti un sievieti kā ģimenes veidošanas pamats.” Cilvēka daba. Kāda tā ir? Esmu bez pusgada psiholoģijas maģistrs, esmu mēģinājis labāk izprast cilvēkus kopš kādu 16 gadu vecuma, taču man vēl aizvien būtu grūti pateikt, kas ir cilvēka dabā, atskaitot tendenci sadarboties kopīgu mērķu vārdā un izzināt pasauli sev apkārt. Turklāt arī tam ir jāņem vērā kontekstuālie faktori un es nevaru viennozīmīgi apgalvot, ka tas patiešām ir cilvēka dabā. Es nevaru izslēgt, ka nav nekas, kas būtu cilvēka dabā, jo cilvēki ir pārāk sarežģīti.

Sekos Ungārijas piemēram?

Taču man ir bažas, ka ne tikai plika homohobija slēpjas aiz šī ierosinājuma, un tas atrodams šajā teikumā: “Valsts aizsargā vecāku tiesības un viņu brīvību nodrošināt bērniem audzināšanu saskaņā ar savu reliģisko un filozofisko pārliecību.” Ungārijas premjers Viktors Orbāns savā pateicības vēstulē “Nacionālajai apvienībai” rakstīja, ka aizstāv “vecāku tiesības izvēlēties bērnu izglītību pēc viņu pašu sirdsapziņas”. Tāpēc nepieciešams aizliegt “homoseksuālisma propagandu”, ko atbalsta arī daļa Latvijas konservatīvo, tajā skaitā tie, kas nu priecājas par vīru rosinātajiem grozījumiem. Ja viņi neplāno kaut kad nākotnē ieviest līdzīgus aizliegumus, kāpēc nepietiek ar tiem Satversmes 110. panta grozījumiem, ko piedāvāja NA un atbalstīja JKP, ZZS, vairāki neatkarīgie deputāti un partija, ko kādreiz sauca KPV LV?

Turklāt Rudevskas grozījumi ir kārtējais rīks konservatīvo rokās, gaidot “kultūrkarus”, par kuriem brīdina ar neonacistiem draudzīgais kādreizējais NA ģenerālsekretārs Raivis Zeltīts. To lieliski ilustrē Bena Latkovska komentārs NRA ar virsrakstu “Marksisma rēgs, izlīdis no kapa, atkal klīst pa pasauli un atklīdis līdz Latvijai”. Tajā viņš raksta:

“Spriežot pēc ideoloģiskās dienas kārtības, kāda valda Rietumos, var prognozēt, ka tur marksisma uzvara ir tikai laika jautājums. Ar visām no tā izrietošajām sekām.

Lai pretotos marksisma invāzijai Latvijā, šā gada 16. jūlijā NVO “Latvijas vīru biedrība” Centrālajai vēlēšanu komisijai (CVK) iesniedza iesniegumu par parakstu vākšanas uzsākšanu Latvijas Republikas Satversmes 110. panta grozījumu projektam. Šo grozījumu mērķis ir konstitucionālā līmenī aizsargāt ģimenes no marksisma ārdošās stihijas.”

Es pieļauju, ka Latkovskis zina kaut ko, ko nezinu es, tāpēc ticēšu viņam, kad viņš pasaka, ka grozījumi paredzēti, “lai pretotos marksisma invāzijai Latvijā”. Nav nozīmes, ka marksisms patiesībā Latvijā sastopams tikai Latkovska, Veidemanes un citu kārtīgu vīru un sievu murgos. Cīņa pret marksismu ir konservatīvo dogma, tāpat kā vēl nesen tā bija cīņa pret krieviem vai cīņa pret imigrantiem. Viņiem nevajag ienaidnieku, viņi to atradīs, jo patiesībā īstais ienaidnieks ir jebkurš, kurš vēlas atkāpties no “dabiskās lietu kārtības”. Tādā ziņā Latvijas konservatīvie (es ļoti atvainojos konservatīvajiem, ka šo radikālo sabiedrības grupiņu tā saucu, to daru ērtuma pēc) ir visnotaļ monolīta kustība – kamēr “liberāļi” cīnās par visdažādākajām idejām, viņiem ir tikai viens cīņas sauklis: Nosargāt! Nav svarīgi, no kā, galvenais, ka apdraudējums ir pastāvīgs.

Jāsargā līdz pat demokrātijas kapa malai

Lai “nosargātu”, konservatīvie, man šķiet, labprāt likvidētu demokrātiju, jo tā nav pūļa vara, kurā 51% vēlmēm būs būt. Neklausiet mani, klausiet jomas speciālistu, politologu Juri Rozenvaldu: “Demokrātijas teorijā ļoti skaidri tiek uzsvērts, ka tautas balss nav vienmēr Dieva balss. Īsta demokrātija nav, ka vairākums lemj, bet, ka vairākums lemj, iespēju robežās ņemot vērā mazākuma intereses.” Šajā pašā rakstā (kuru ļoti iesaku izlasīt) viņš atgādina, ka demokrātijas erozija var notikt ļoti pakāpeniski.

Konservatīvie, lai arī ar vārdiem iestājas par demokrātiju, patiesībā ir pret to, jo tā – ieskaitot mazākuma interešu ņemšanu vērā – neļauj vienkārši pateikt: “Jums jādzīvo tā, kā mēs uzskatām par pareizu.”

Mēs nezinām, ko CVK nolems saistībā ar iesniegumu. Es personīgi neatbalstītu šādu referendumu, pirmkārt, jo tas faktiski nozīmē balsot par daļas sabiedrības diskrimināciju, kas man šķiet pašos pamatos nepareizi. Otrkārt, jo es neticu, ka vēlētājiem tiks sniegta patiesa un objektīva informācija, par ko tiek balsots. Taču tad, ja CVK to noraidīs, tas būs kārtējais ierocis konservatīvo rokās, ka “marksisti/liberāļi ir iefiltrējušies visur, mums ir jācīnās”.

Lai arī kāds būs iznākums, es neticu, ka katrs nākamais solis nebūs aizvien radikālāks.

Stulbas reklāmas stulbiem cilvēkiem?

Foto: Veselības ministrija

Veselības ministrija sākusi jaunu kampaņu vakcinācijas veicināšanai. Lai arī šaubos, ka kādreiz būs zināmi dati, cik cilvēkus pārliecinājusi tieši šī reklāma, es ļoti gribētu, lai to tomēr noskaidrotu – pēc kāda gada vai diviem. Es prognozētu, ka uz visu vakcinēto kopskaita tas nesasniegtu pat procentu.

Jaunā kampaņa esot paredzēta šaubīgajiem – tiem, kas vēl nav izlēmuši, vai vakcinēties. Lai arī iecere ir laba un vajadzīga, izpildījums man šķiet pilnīgi greizs. Ja cilvēki šaubās, tas nozīmē, ka viņiem ir kādas bažas. Vai VM vai kādam citam ir zināms, kādas tieši ir šīs bažas? Es nedomāju, ka viņiem pieejamā informācija būtiski atšķiras no tās, kas pieejama man vai citiem iedzīvotājiem un kas balstīta lasītājā soctīklos vai tiešā komunikācijā ar nogaidošajiem vai skeptiķiem. Tātad, ja informācijas nav, VM faktiski vadās “pēc čuja”.

Taču problēma nav tikai tajā, ka trūkst informācijas, kāpēc cilvēki nevakcinējas. Jaunajā kampaņā šīs bažas arī nekādi netiek kliedētas.

“Uzticība zinātnei var atgriez mums drošāku ikdienu – vienalga, vai tās ir mācības klātienē, jaunākās teātra izrādes, sporta nodarbību apmeklēšana, draugu ballīte klubā vai satikšanās kafejnīcā. Mēs esam to pelnījuši. Mēs neesam pretinieki cits citam. Mūsu pretinieks ir bezjūtīgs un lipīgs vīruss. Un vienīgais veids, kā to uzvarēt, ir pieņemt informētu lēmumu un vakcinēties. Atrotot piedurknes – plecu pie pleca,” stāsta NVD vakcinācijas projekta nodaļas vadītāja Eva Juhņēviča.

Juhņēviča būtībā neko nepareizu nepasaka. Bet vai jaunā kampaņa palīdz “pieņemt informētu lēmumu”? Varbūt tuvākajā laikā plānoti vēl kādi plakāti vai video, kuros nevis spēlēs uz jūtām, bet patiešām informēs, taču pagaidām to neredzu.

Tāpat jaunā kampaņa paredzēta tieši šaubīgajiem, nevis vakcīnu pretiniekiem, kurus, pēc Juhņēvičas sacītā, pārliecinās tikai tieša un personīga pieredze, faktos balstīti argumenti. Tā, iespējams, ir taisnība, bet vai šāda pati pārliecināšana nav nepieciešama arī šaubīgajiem? Mēs nezinām, jo – atkārtošos – mēs nezinām, kāpēc viņi šaubās.

Tāpēc es domāju, ka te atkal mēs – sabiedrība – varam strādāt tur, kur valsts bremzē. Labs apkopojums, par to, kā runāt ar skeptiķiem, publicēts laikrakstā “Los Angeles Times”, kuru iesaku izlasīt visiem, kas pazīst kaut vienu nogaidošo vai vakcīnu pretinieku. Īsumā – klausīties, censties izprast, kliedēt bažas un runāt par ieguvumiem. Es arī papildinātu un ieteiktu būt godīgiem un neteikt, ka vakcīnas ir “pilnīgi drošas”. Tā nav taisnība, nekas nav pilnīgi drošs. Taču vakcinēties ir daudzreiz drošāk nekā saslimt, neesot vakcinētam.

Nevajag likt vienādības zīmi starp antivaxeriem un stulbeņiem. Nevajag pret viņiem tā izturēties. Ja mums izdodas kaut vienu pārliecināt “pieņemt informētu lēmumu”, no tā iegūst visa sabiedrība.

Skatīties atspulgā un tad nomirt V (Nāve)

Narcisi sava narcisisma dēļ reti vēršas pēc palīdzības. Daudz biežāk tas notiek depresijas vai depresivitātes, vielu lietošanas vai citu problēmu dēļ, kā arī tādēļ, ka uz to pamudina tuvinieki, piemēram, partneris uzstāda ultimātu. Es arī nevērsos pēc palīdzības sava narcisisma dēļ, bet tādēļ, ka doma par dzīvošanu bija kļuvusi nepanesama, turklāt ne pēc paša iniciatīvas, bet gan māsas pamudināts. Tolaik man bija 16, un es nemaz nezināju, ka esmu narciss. To nepamanīja arī psihiatrs vai psihoterapeits. Arī divus gadus vēlāk, kad atkal sagribējās nedzīvot, to nepamanīja neviens no speciālistiem, vai arī, ja pamanīja, mani par to neinformēja.

Narciss ar depresiju varbūt šķiet mazliet oksimorons, taču patiesībā tā ir salīdzinoši bieža parādība, it sevišķi narciss ar depresivitāti. Un tas ir ļoti vienkārši skaidrojams – mēs vēlamies ideālu pasauli, ideālas attiecības un – pats galvenais – būt ideāli paši, taču realitāte pārāk bieži iedod pa pieri, un šo disonansi ir grūti pārdzīvot. Tas gan nenozīmē, ka narciss to pats apzinās. Daudz biežāk vaina būs citur, kaut kur ārā. Taču, lai šīs grūtības risinātu, ir jāmaina ne tikai attiecības ar pasauli, bet arī attiecības ar sevi.

Bet kāpēc gan lai es kaut ko mainītu, ja visu problēmu cēlonis liekas kaut kas ārpus manis? Tieši šīs domas dēļ parasti ir nepieciešami ārējie pamudinājumi.

Esmu gana daudz runājis par savām ar depresiju saistītajām problēmām, bet pagaidām gribu tikai izcelt to, ka nedomāju, ka manā gadījumā tā bija saistīta tikai ar šo narcisisma radīto disonansi, tā vienkāršā iemesla dēļ, ka antidepresanti mazināja simptomus. Ja man būtu viss kārtībā ar serotonīnu, diez vai tā notiktu.

Taču narcisisms, manuprāt, pasliktina depresīvos stāvokļus. Kad man bija 16 un ļoti gribēju nedzīvot, suicidālās domas pavadīja arī sajūta, ka neviens nenovērtē manu ģenialitāti, skaistumu un vienkārši visaptverošo izcilību. Tādas pašas domas bija arī vēlāk, kad atsāku psihoterapiju. Un faktiski tikai tagad, pēdējos divos gados, šie ārējie apstākļi ir zaudējuši nozīmi, galvenokārt tā iemesla dēļ, ka esmu cītīgi centies uzlabot savas attiecības ar pasauli. Protams, arī šo es nedarīju no brīvas gribas, bet gan tādēļ, ka citādi draudēja šķiršanās. Un tas nebija pieļaujams, iespējams, daļēji arī tādēļ, ka es nebūtu bijis tas, kurš attiecības izbeidz. Luīze noticēja, ka es kaut ko darīšu, par ko viņai mūžīgs paldies, un tad nu es mēģināju darīt.

Ja sākumā es minēju, ka man atbilst astoņas no deviņām narcisistiskas personības traucējumu īpašībām, tad tagad gribētos ticēt, ka vienu no tām esmu izskaudis, bet vēl no dažām esmu atbrīvojies daļēji. Es zinu, ka tās, kas saglabājas, ir absurdas un kaitnieciskas kā man, tā apkārtējiem. Ar prātu es zinu. Bet emocionālā līmenī… Tas ir cits jautājums.

Lai arī cik narcistisks es nebūt šobrīd, es cenšos šos dzinuļus sublimēt kādā produktīvā veidā. Es zinu, kā ir dzīvot ar pārliecību, ka visai pasaule jāpielāgojas tev. Tas ir ļoti vientuļi. Pilnīgi iespējams, ka šī sublimācija līdz ar to ir egoistiska. Es nemēģināšu pārliecināt par pretējo, tikai lūgšu saprast, ka savā galvā patiešām domāju, ka mēģinu panākt kaut ko labu arī citiem.

Diemžēl perfekcionisms saglabājas neatkarīgi no tā, ar kādiem mērķiem kaut ko daru. Tāpat nekas nav pietiekami labs. Es varbūt esmu sācis pārskatīt savas attiecības ar pasauli, bet pavisam nesen attapos, ka neesmu pat iedomājies par attiecību mainīšanu ar sevi. Un tā nu es dzīvoju neizpildāmu mērķu un pašpārmetumu lokā. Kad jebkādas darbības pārstāj primāri būt pašapliecināšanās rīks, tām ir jāatrod cita nozīme. Un es nezinu, vai pēdējo gadu vai varbūt ilgāk neesmu darījis lietas tikai aiz inerces. Brīžiem šķiet neiespējami jebkam atrast jēgu.

Risinājums varētu būt gaužām vienkāršs. Ja man kāds prasītu pēc padoma līdzīgā situācijā, es vaicātu – vai nevar uzstādīt pieticīgākus mērķus? Nu var taču, vai ne?

Jā, uz kādu mirkli sanāk. Pabeigt rakstu, pabeigt darbu skolai, izdarīt kādu sīkumu citam, sakārtot māju. Visādas mazās uzvaras, kas veido dzīvi. Visādas mazās uzvaras, kas nešķiet uzvaras.

Un šie jautājumi par jēgu nomoka nemitīgi un ne tikai saistībā ar profesionālo vai akadēmisko dzīvi. Viena lieta, ar ko it kā lepojos, ir tas, ka esmu daļēji ticis galā ar problēmām ar alkoholu. Man negribas dzert visu laiku, un daru to salīdzinoši reti. Bet tad prātā ataust kāda aina, kāda pagātnes atmiņa, kad dzērumā esmu bijis neciešams, esmu kādam izdarījis pāri, un gribas jautāt – kāda tad ir jēga no nedzeršanas? Es to vairs nevaru izmainīt. Es tikpat labi varētu dzert, bet vienkārši darīt to viens pats, un kaitētu tikai pats sev.

Kaitēt sev nav grūti, bet ir palicis grūti baidīties, ka kaitēju citiem. Pēc katras interakcijas gan ar sen pazīstamiem, gan jauniem cilvēkiem jautāt sev – vai es nepārkāpu kādas robežas, lai panāktu kaut ko, ko es vēlos? Jo panākt to, ko es vēlos, uzpļaujot cita vēlmēm, gadiem bija mans modus operandi. Sākot no elementāras citu devalvēšanas, lai pats sajustos labāk, līdz harizmas uzgriešanai uz 11, lai ievilktu gultā kādu izredzēto.

Būt narcisam, kurš vairs negrib būt narciss, nozīme nepārtraukti šaubīties. Atrast pierādījumus tam, ka kaut ko daru tikai pašlabumam, ir viegli. Noticēt, ka visu daru pašlabumam, ir viegli. Un tad, ja ideālais es grib darīt kaut ko labu, katrs šāds pierādījums, neatkarīgi no tā patiesuma, ir pasaules gals. Nav jēgas man.

Vieglāk būtu izolēties un nodzerties, pat ja vairs īsti neprasās dzert.

Šis viss varbūt izklausās kā čīkstēšana un divkosība, it īpaši tādēļ, ka diezgan aktīvi cenšos destigmatizēt psihiskās veselības problēmas un vērsties pēc palīdzības, bet tagad pats to nedaru. Šis varbūt ir kārtējais pierādījums tam, ka patiesībā staigāju apļos un mēģinu parādīt, cik īpašs esmu. Varbūt tā patiešām ir. Ja tā ir, tad es vienkārši esmu izniekojis vairākas stundas laika.

Mana motivācija šo rakstīt bija divejāda. Pirmkārt, man patīk rakstīt, tas palīdz strukturēt domas, pamanīt lietas, ko iepriekš esmu palaidis garām. Tā kā, jā, vismaz daļēji šis tapa savtīgu motīvu dēļ. Otrkārt, manuprāt, Latvijā trūkst sarunu par personības traucējumiem.

DSM klasifikatorā trīs klāsteros sadalīti 10 personības traucējumu veidi. A klāsterī ietilpst: paranoiski, šizoīdi un šizotipiski personības traucējumi; B klāsterī: antisociāli, robežstāvokļa, histrioniski un narcistiski personības traucējumi; C klāsterī: izvairīgi, atkarīgi un obsesīvi-kompulsīvi personības traucējumi. Pētījumi liecina, ka kāds no tiem ir aptuveni 10% cilvēku. Šiem cilvēkiem savukārt ir ģimenes, draugi, radi, paziņas, kolēģi, respektīvi, šie traucējumi var ietekmēt ļoti daudzus. Skatoties, piemēram, Veselības ministrijas īstenoto kampaņu “Viss ir Norm.a”, redzams, ka runāts ir tikai par vienu – robežstāvokļa. Bez šaubām arī tie jautājumi, kas kampaņā apskatīti – depresija, demences, atkarība u. c. – ir ļoti, ļoti būtiski, un ir svarīgi, ka šādas kampaņas ir, tomēr šī informācijas vakuuma dēļ es ar savu narcisismu jūtos diezgan viens.

Diez vai kādam būs noslēpums, ka arī sabiedrībā jau pašam vārdam ir negatīvas konotācijas. “Tēzaurā”, piemēram, to definē: “Autoerotisma veids: iemīlēšanās sevī, tīksmināšanās ar savu skaistumu”. Tiek izdalīts primārais un sekundārais narcisisms. Primārais ir “narcisisms, ko novēro agrā bērnībā, attiecību attīstības fāzē, kad bērns sevi nav atdalījis no ārējās pasaules un uzmanību veltī visu veidu izklaidei pašam ar sevi”, bet sekundārais – “dzimumtieksme, kas reiz bijusi vērsta uz citu ārēju mīlas objektu, atgriežas atpakaļ mīlestībā pret sevi”.

Šāds freidisks vai par protofreidisks skatījums uz narcisismu nav aktuāls jau vismaz 45 gadus. Taču no negatīvajām konotācijām neizbēgt arī ārpus “Tēzaura”, piemēram, 2018. gadā “Delfu” rakstā “Pazīmes, kas liecina – darīšana ar īstenu sociopātu”, kas pārpublicēts arī LA.lv, tiek “skaidrots”, “kas ir narciss un kādas pazīmes liecina – tev darīšana ar īstenu sociopātu”. Lai arī uzskaitītās īpašības principā atbilst narcisismam, tā vienādošana ar sociopātiju (kas manā izpratnē ir sinonīms psihopātijai, kas savukārt ir sinonīms antisociāliem personības traucējumiem), kas ne tikai nav korekti, bet arī veicina stigmu, ka narcisi pašā būtībā ir bīstami, kas man nešķiet pareizi.

Taču stigmatizē ne tikai mediji. Pavasarī depresijas dēļ biju pie psihiatra, kur cita starpā man tika jautāts, kāda ir mana personība. Kad man nebija skaidrs, ārste minēja piemērus – esot psihopātiskas, histēriskas personības. Lai arī nepiekrītu šādam dalījumam, teicu: “Nu, jā, esmu diezgan narcistisks.” Tajā brīdī psihiatrei kļuva pavisam skaidrs, kas man kaiš, un visas sūdzības tika interpretētas ļoti ačgārni. Ja man kāds teiks, ka ārsti taču zina labāk, es atgādināšu, ka ārsti arī ir cilvēki, ar saviem aizspriedumiem un pieņēmumiem, un visi nevar zināt visu.

Kas arī ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc kavējos meklēt palīdzību. Savos piecos gados universitātes solā un neregulārajos kontaktos ar psihiskās veselības aprūpes speciālistiem kā pacients esmu redzējis vien dažus gadījumus, kad narcisisms netiek uztverts kā kaut kas pašā saknē slikts, kas arī narcisu ļauj novērtēt kā kopumā sliktu. Tas, protams, sasaucas ar narcisiem raksturīgo nepieciešamību pēc labākajiem speciālistiem, jo tikai tie spēs saprast mūsu unikālās grūtības, taču realitāte ir tāda, ka dažās jomās mums vienkārši speciālistu trūkst. To pašu var redzēt, skatoties uz citiem traucējumiem, piemēram, uzmanības deficīta/hiperaktivitātes sindroma (UDHS) pacientiem. Latvijā ir vien daži speciālisti, kas strādā ar pieaugušajiem, un daudzi, tai skaitā es pats vēl nesen, netic, ka pieaugušajiem tādi vispār var būt, lai arī akadēmiskajā literatūrā par to runā gadiem, ir veseli speciālizdevumi, kas veltīti tieši pieaugušajiem ar UDHS.

Līdz ar to es īsti nezinu, kur griezties. Un, atzīšos, ir arī mazliet bail. Bail ne tikai no tā, ka speciālists varētu mani stigmatizēt, bet bail arī no tā, kas es būšu bez sava narcisisma. Tā gadiem ir bijusi daļa manas identitātes.

Taču narcisam, kurš apzinās savu narcisismu un vēlas no tā atbrīvoties, ir divi iespējamie ceļi – tikt ar to galā vai nomirt nelaimīgam. Es vēl neesmu izlēmis.

Skatīties atspulgā un tad nomirt IV (Slava)

Pirms daudziem gadiem, laikā, kad vēl nebijām piedzīvojuši pandēmiju un biju algots darbinieks, man bija saruna ar vadītāju. Par viss kaut ko, bet kaut kā nonācām arī pie tēmas, kā es izturos pret citiem un kādu iespaidu par sevi radu.

“Dažiem varbūt šķiet, ka tu esi kaut kāds arogants mērglis,” man teica, “bet es jau zinu, ka tā nav. Es zinu to, un es zinu šito, un es zinu vēl kaut ko.”

Taču patiesībā kaut ko zināja tieši tie, kas par mani aiz muguras tā runāja. Es biju arogants mērglis. Iespējams, joprojām esmu. Narcisiem ir raksturīgi izrādīt augstprātīgu, lepnu uzvedību vai attieksmi, un es neesmu nekāds izņēmums. Taču es sapratu jau diezgan agri, ka augstprātība un lepnība bez vismaz kaut kāda seguma ir citus visnotaļ atgrūdoša īpašība. Tāpēc jau kopš pusaudžu gadiem visvisādi esmu centies sevi pierādīt.

Tas nebija pārāk grūti. Man ir laba atmiņa (vai vismaz kādreiz bija), un intelekta testi saka, ka mans IQ ir virs vidējā. Tas izklausās banāli, es zinu, taču gribu uzsvērt, ka tas nav kaut kas tāds, ar ko es lepotos vai lielītos. Tā vienkārši ir, es zinu, ka tas nav bijis no manis atkarīgs, man vienkārši ir paveicies gēnu loterijā. Tomēr es mācēju to izmantot, lai gūtu kaut kādus panākumus. Līdzīgi kā daži Saeimas deputāti, arī es esmu ieguvis godalgotas vietas novadu olimpiādēs latviešu un laikam arī angļu valodās. (Tas, ka precīzi neatceros, laikam parāda, cik nozīmīgi šie sasniegumi bija.) Taču mācības pašas par sevi nebija tas, kur gribēju pašapliecināties, un priekšmetus, kas man neinteresēja, faktiski ignorēju. Tā vietā es sapņoju, ka būšu mūziķis, izcils dzejnieks vai kaut kas tikpat melanholisks un naivs. Es nekļuvu ne par vienu, ne otru.

Kad sāku studēt, panākumi mācībās atkal varēja būt mazais ego pacēliens, jo atšķirībā no skolas, universitātē kopumā bija vairāk priekšmetu, kas mani interesē, nevis to, kas neinteresē. Tur es atkal sāku sapņot, cik izcils psihologs būšu, kā cilvēki mēnešiem gaidīs, lai pie manis pierakstītos.

Taču psiholoģijas studijām ir tas niķis celt augšā arī paša dziļi ieraktos tarakānus. Pretēji plaši izplatītajam uzskatam es nesāku studēt psiholoģiju, lai kaut ko saprastu par sevi. Es sevi uzskatu par diezgan ziņkārīgu cilvēku, un nav lielāka noslēpuma par to, kā īsti darbojas cilvēka prāts. Līdz ar to kopumā apsvēru tikai trīs iespējamos virzienus – psiholoģiju, žurnālistiku un filozofiju. Pieteicos tikai pirmajām divām, un, tā kā tiku uzņemts psihologos, tur arī paliku.

Cita starpā to mirkli, kad saņēmu e-pastu no RSU, ka esmu uzņemts, nekad neaizmirsīšu kā pirmo reizi mūžā, kad patiešām jutos lepns par kādu savu panākumu.

Bija tikai tāds mazs sīkums, ka man septembrī diagnosticēja depresiju. Pirmo mēnesi mēģināju izlīdzēties ar zālēm, tad atmetu tabletēm ar roku, un atsāku psihoterapiju, kur biju gājis aptuveni pusgadu, kad man bija 16.

Un šī kombinācija – psiholoģijas studijas un psihoterapija – pamazām sāka mainīt to, kā redzu gan sevi, gan pasauli sev apkārt. Man šķiet, ka tas bija otrajā kursā, kad sapņus par izcilākā psihologa statusu bija nomainījusi apziņa, ka es nekad ar klientiem nestrādāšu. Es vienkārši nevarētu. Man nav empātijas, bet tā ir ļoti, ļoti, ļoti nozīmīga psihologa darbā. Savus plānus sāku pārstrukturizēt, domājot par iespējam personāla vadībā, pētniecībā, akadēmiskajā vidē un citur, kur es nevarētu nodarīt kaitējumu citiem.

Studijas bija tā lieta, kas man ļāva uzturēt ilūziju, ka kādudien es noteikti kaut kur būšu pietiekami izcils, lai attaisnotu manu augstprātību.

Taču manu ilūziju kāršu namiņš ātri sabruka realitātes vējā. Tajā pašā laikā, kad sāku dzīvot Rīgā un aizmirsu nepieķerties tām divām sievietēm, es sāku studēt trešajā kursā un strādāju pilnas slodzes darbu. Mana psihiskā veselība strauji pasliktinājās, es katru dienu dzēru un vienā brīdī vienkārši pārstāju darīt jebko universitātei nepieciešamo. Es biju izgāzies, iegāzies dziļā bedrē, ko turpināju rakt ar alkoholu, īslaicīgiem sakariem un cerībām, ka mācībās iekavēto izdosies sadzīt. Lai arī apzinājos, ka faktiski tas nav iespējams, to domu pieņemt nozīmētu atzīt, ka man nesanāk. Ar briesmīgām atzīmēm un vienu akadēmisko parādu man kaut kā izdevās semestri pabeigt, bet dzīvot bija mokas. Lai arī tolaik negāju pie speciālista (Kā gan to vispār varētu izdarīt? Pirms nieka pusgada biju pabeidzis psihoterapiju, bet tagad atkal vērsties pēc palīdzības nozīmētu, ka esmu izgāzies arī šajā jomā!), taču, skatoties retrospektīvi, ir skaidrs, ka man tolaik bija depresijas epizode, smagākā, kas man ir jebkad bijusi.

Mani “izglāba” iepazīšanās ar Luīzi. Es pirmo reizi pa ļoti ilgiem laikiem atkal sajutos viegli. Pavasarī es paņēmu akadēmisko, kam faktiski biju briedis apmēram pusgadu. Viss pamazām nokārtojās. Mazliet sakārtojās galva. Tiku pie paaugstinājuma. Nākamajā gadā atsāku mācības. Aizgāju no darba un tiku pie labāka, sirdij tuvāka. Dabūju savu pirmo grādu. Nerunājot par privāto dzīvi, viss bija labi. Man bija salīdzinoši objektīvas lietas, ar ko varētu lepoties. Un es lepojos – kādu pusstundu vai reizēm pusdienu. Un tad sākās pārmetumi.

Redziet, narcisi ir perfekcionisti, un tas ir ļoti būtiski – psiholoģijā pat lieto jēdzienu narcisistisks perfekcionisms. Tas izpaužas atšķirīgi grandiozajiem un ievainojamiem narcisiem, un, tā kā es piederu pirmajiem, varu pastāstīt par to. Jāsāk ar to, ka šis perfekcionisms ir visnotaļ destruktīvs apkārtējiem, jo narcisam ir ārkārtīgi augstas prasības. Visiem ir jābūt ideāliem, jo es pats taču esmu ideāls, bet neideālie nav manas uzmanības vērti. Es diemžēl nemācēšu pastāstīt, kā to izjūt tie, kuriem šīs prasības tiek uzstādītas, to labāk zinās mani tuvie, taču zinu, ka tā dēļ esmu daudziem, daudziem, kuri man patiešām rūp, licis justies slikti gan par atsevišķām lietām, ko viņi darījuši, gan par savu personību kopumā. Es mācos tā nedarīt, bet pārāk bieži tas nesanāk.

Tajā pašā laikā narcisi ir perfekcionisti arī attiecībā uz sevi. Ne velti mēs esam pārņemti ar fantāzijām par neierobežotiem panākumiem, varu, izcilību, skaistumu vai ideālu mīlestību, savukārt perfekcionisms ir gan līdzeklis, lai to sasniegtu, gan palīdz tās uzturēt. Ja es būšu vislabākais, visi mani cienīs un apbrīnos. Vajag tikai visu izdarīt ideāli, tas ir tieši tik vienkārši. Diemžēl arī šim var būt negatīvas sekas, jo vēlme pēc ideāla apvienojumā ar empātijas trūkumu var novest pie tā, ka narciss ies pāri līķiem, lai šos ideālus sasniegtu.

Lai arī kāds es nebūtu, var likt roku uz sirds, apgalvojot, ka vara mani neinteresē. Joprojām ik dienas cīnos ar idejām, ka visu zinu labāk, bet es arī zinu, ka tas ir absurdi. Esmu speciālists nevienā jomā, un viss, ko varu darīt, ir interesēties par jautājumiem, kas man ir būtiski, izglītoties, formulēt viedokli un to paust. Un citi var darīt tieši to pašu. Tad mēs varam runāties, strīdēties, reizēm taisnība būs man, reizēm otram, reizēm nevienam, lai cik ļoti arī man gribētos, ka tā vienmēr ir man.

Taču fantāzijas par panākumiem un izcilību, ak, cik daudz nemiera tās dod! Kā jau minēju, ir lietas, ar kurām varētu lepoties – sākot ar izglītības iegūšanu, dažiem rakstiem, ko savulaik esmu uzrakstījis, un beidzot pat ar to, kā esmu mainījis savu attieksmi pret cilvēkiem. Jā, es joprojām varbūt esmu arogants mērglis, bet, domājot, kāds biju pirms astoņiem vai pat diviem trim gadiem, man vienkārši ir kauns.

Bet es nelepojos. Ne vairāk kā pusstundu vai pusdienu. Jo nekas no tā nav ideāls. Jā, es ieguvu bakalauru un tikko pabeidzu maģistrantūras pirmo gadu, bet es būtu varējis izdarīt vairāk. Jā, man ir sanākuši raksti, kas ir aktuāli arī šodien, bet tiem varēja būt saistošāki virsraksti, aptaujāti vairāki eksperti vai gluži vienkārši būtu varējis tos pabeigt ātrāk. Turklāt šis perfekcionisms mēdz arī kavēt nodarbes. Piemēram, es ar grūtībām pārlasu savus tekstus, jo nemitīgi gribas kaut ko pielabot – te teikums par garu, te par īsu, te vārdu varētu nomainīt, te pieturzīmi citu ielikt. Nemaz nerunājot par ierakstu klausīšanos, kur var piesieties ne tikai saturiskajam, bet arī intonācijām, dikcijai, dikcijai, žestiem, mīmikai un visam pārējam.

Jo visam ir jābūt ideālam. Kamēr tas tāds nav, nav pat vērts censties.

Ir grūti pastāstīt, kā ir dzīvot, kad nekas, ko tu dari, nav labs.

Skatīties atspulgā un tad nomirt III (Empātija)

Narcisiem nav empātijas. Tas ir kritiski svarīgs elements, lai narciss spētu funkcionēt, jo citādāk negativitāte, kas nāk līdzi tam, kā skatāmies uz citiem cilvēkiem un kā pret viņiem izturamies, pārņemtu un mēs vairs nespētu būt narcisi. Mēs izmantojam citus cilvēkus, bet empātijas trūkums ir tas, kas ļauj to darīt. Ja kādam ir slikti, tas mums neliek justies slikti. Ja mēs kādu aizskaram, tā ir viņa vaina, ka ir aizskarts. Ja esam pārkāpuši kādu robežu un radījuši otram ciešanas, tā ir viņa vaina, ka nepateica laicīgi.

Te gan nevajadzētu pārprast, domājot, ka narcisi ir bīstami citiem. Narcisi parasti neizmantos agresiju, draudus, lai kaut ko panāktu, kā to darītu, piemēram, antisociālas personas. Narcisu agresija parasti būs reaktīva. Ja rodas kāds drauds, piemēram, kritika, kas rada bažas, ka tiks ievainots pašvērtējums, narciss kļūs agresīvs. Taču agresija narcisam nav ierocis, tā ir vairogs.

Empātijas trūkuma dēļ ļoti daudz kas, ko narciss izdarīs šādos agresijas brīžos, ir attaisnojams. Jo es taču biju apdraudēts!

Tāpat empātijas trūkums traucē arī starppersonu attiecībās. Ir grūti būt atbalstošam, nesaprotot, kas otram kaiš. Ir grūti runāt par, to kā mēs liekam otram justies, ja būtiskākais vienmēr ir tas, kā es jūtos. Ja iepriekš es rakstīju, ka narciss sākumā savu iecerēto nēsās uz rokām un liks justies kā pasaulē īpašākajam cilvēkam, tas nav tādēļ, lai otram liktu justies labi pašam par sevi. Tas ir tādēļ, lai otrs saprastu, cik lielisks es esmu. Un tad, kad otrs to ir sapratis, zūd vajadzība to pierādīt. Otra jūtas nav svarīgas, jo tās nav manas jūtas.

Es šaubos, ka narciss kādreiz pajautās: “Kā tas, ko es daru, liek tev justies?” Es zinu, ka es to nedarīju 23 gadus, un tas gandrīz izjauca manas dzīves svarīgākās attiecības.

Taču empātijas trūkums nenozīmē, ka narcisi ir norakstāmi, jo empātija ir daudzdimensionāla un to daļēji var uztrenēt. Empātiju var sadalīt vairākās komponentēs, tostarp emocionālajā un kognitīvajā.

Emocionālā empātija nosaka to, ka tad, kad kāds, piemēram, stāsta par saviem pārdzīvojumiem, mēs jūtam līdzi un varam sajust tās pašas emocijas, ko jūt otrs. Kognitīvā empātija savukārt ir spēja labāk saprast, kā otrs jūt, ko viņš varētu domāt.

Ja emocionālā empātija ir diezgan noteikta un dzīves laikā nemainās, tad kognitīvo empātiju iespējams uztrenēt. Narciss, kurš to ir darījis, varbūt nejutīs, ka viņš var likt otram justies slikti, taču viņš zinās, ka var likt otram justies slikti. Tieši šī zināšana, ka mūsu darbības ietekmē citus, tās ietekmē, kā viņi jūtas, kā viņi rīkojas, un beigu beigās arī to, kā viņi attiecas pret mums, ir pirmais solis, lai cīnītos ar narcisismu.

Skatīties atspulgā un tad nomirt II (Mīlestība)

Kad runa ir par psihiskās veselības traucējumiem, man daudz svarīgāk šķiet nevis tas, kāpēc tie ir, bet gan ko ar to darīt. Protams, cēloņu meklēšana ir interesants ceļš sevis izzināšanai, bet tas nemaina to, ka ir tā, kā ir. Mēs varam censties atšķetināt savu dzīvesgājumu līdz pat ieņemšanas brīdim, taču, manuprāt, pats par sevi tas neko uz labu nemainīs, jo, lai kaut ko mainītu, ir nepieciešama arī darbība tagad, nevis tikai informācija par to, kas līdz šim “tagad” ir novedis.

Līdzīgi es skatos uz narcisismu. Tajās dažās reizēs, kad tēmai pieskārāmies psihoterapijā (mana psihoterapeite pārstāvēja psihodinamisko skolu), cēloņi vienmēr bija bērnībā, pašos pirmajos gados. Manas atmiņas gan pamatā ir laimīgas, vismaz līdz lūzuma punktam – tēta pašnāvībai – taču arī pēc tam kopumā to vērtēju kā labu. Jā, varbūt nebija viss, ko varētu vēlēties, un, jā, vecāki kaut kādas kļūdas pieļāva, bet tas ir normāli. Ne velti Donalds Vinikots izveidoja apzīmējumu “pietiekami laba mamma”. Mammai nav jābūt ideālai. Tomēr, ja varam ticēt manai psihoterapeitei un daļai citu speciālistu, kaut kas mazajam Mārtiņam tomēr nebija pietiekami labi. Tajā pašā laikā, ja ticam citiem, varbūt vienkārši man slikti salikās gēni, un tāpēc izaugu par narcisu. Pareizā atbilde gan ir gaužām vienkārša – mēs nezinām, kas izraisa narcisismu.

Mans tēvabrālis Ansis Jurģis Stabingis, kurš ieguvis gan psihologa, gan psihoterapeita izglītību un jau ilgāku laiku pievērsies garīguma tēmām, teicis, ka dzīvē ir divi galvenie dzinuļi – mīlestība un bailes. Lai arī ne vienmēr viņa sacītajam piekrītu, šis duālisms man šķiet ļoti iederīgs, jo mīlestību un bailes redzu kā centrālos narcisismā. Jeb precīzāk – bailes būt nemīlētam.

Ar mīlestību šeit nav jāizprot tikai romantiska, vecāku-bērnu, brāļu-māsu vai jebkāda cita, par ko pierasts runāt, ar mīlestību domāju visplašākos veidus, ka mēs cits citam – gan radiem, gan draugiem, gan paziņām vai kolēģiem – izrādām, ka atzīstam par labiem un ka mums rūp. Justies mīlētam narcisam ir pats galvenais.

Tas ir tikai loģiski – ja jau es esmu tik labs, tik gudrs un īpašs, tik skaists un neatvairāms, kā mani var nemīlēt? Un narcisisms pats par sevi palīdz šos mītus uzturēt, jo tas nav tikai slikts. Pateicoties narcisu pašpārliecinātībai un ārišķīgumam, narcisismam ir arī vairāki pozitīvi aspekti, piemēram, narcisi atstāj labu pirmo iespaidu un šķiet pievilcīgi, kā potenciālie partneri. Līdz ar to narcisam ir viegli atrast apstiprinājumu, ka viņš ir mīlestības vērts. Taču problēma ir tāda, ka šie pozitīvie ieguvumi parasti ir īslaicīgi.

Ja sākumā narciss savam iecerētajam vai iecerētajai liks justies kā labākajam cilvēkam pasaulē, tad drīz atklājas arī narcisisma ēnas puses. Narcisam vienmēr viņš pats un tas, kā viņš jūtas, būs pirmajā vietā. Jā, viņš visu savu laiku un uzmanību būs gatavs veltīt tev, taču viņš pieprasīs to pašu, jo nav taču iespējams, ka var būt kaut kas svarīgāks par viņu.

Tas nav tāpēc, ka narcisi būtu bīstami vai censtos sevi sāpināt, bet tas ir tāpēc, ka mīlestība narcisam ir svarīgāka kā ēdiens vai gaiss. Bez tās nav iespējams funkcionēt, jo nemīlēts narciss ir nevērtīgs narciss, bet jušanās nevērtīgam – tas nav kaut kas tāds, ar ko iespējams dzīvot.

Taču, ja otrs spēj izturēt narcisa negatīvās puses un paliek ar viņu kopā ilgāk, jau drīz pats narciss var izlemt, ka varbūt tomēr šīs attiecības nevajag. Atcerēsimies, ka visam ir jābūt ideāli, bet nevienas attiecības tādas nav. Turklāt jau drīz arī smadzenes nomierinās, bet mēs vēlamies atgūt to kaifu, to saviļņojumu un piepildījumu, ko dod jaunu attiecību uzsākšana. Narcisam nebūs grūti pamest partneri, ja tas apnīk. Taču iedomāties, ka pamet viņu – tas ir prātam neaptverami un jānovērš par katru cenu.

Reiz sensenos laikos, kad es vēl nezināju, ka esmu narciss, man bija attiecības. Tās iesākās labi, kā jau jebkuras jaunas attiecības, bet jau pēc kāda mēneša sākām saprast, ka varbūt tomēr nav tā labākā saderība.

Pēc vēl aptuveni mēneša mūs attiecības de facto bija beigušās. Mēs īsti nesarunājāmies, bet tikai pa retam sarakstījāmies. Šī lēnā šķiršanās nebija manis iniciēta, un pienāca diena, kad man par katru cenu vajadzēja sazināties ar draudzeni. Nevis tāpēc, lai censtos kaut ko saglābt, bet lai es būtu tas, kurš tiešā tekstā pasaka – mums jāšķiras. Viņa paspēja pirmā, to uzrakstot ziņā, un es biju sagrauts. Es nespēju aptvert, ka ar mani var negribēt būt kopā.

Es guvu rūgtu mācību un pēc tam ilgi iespējamās attiecības veidoju tikai tik ilgi, lai es varētu noteikt, kad tās beigsies. Tādēļ lielākoties tās beidzās ļoti ātri, pat ja man cilvēks patika. Mans modus operandi bija atgrūst otru, pirms pats esmu paspējis pieķerties. Reizēm gan kļuvu neuzmanīgs, un laikā, kad tikko biju sācis dzīvot viens, vienu aiz otra saņēmu atraidījumu no sievietēm, kas man bija nedaudz iepatikušās. Abas reizes mani sagrāva, un es kritu dziļāk alkohola un mīlestības meklēšanas bezdibeņos.

Bet sieviešu mīlestība nebija vienīgā, kas man bija nepieciešama. To vajadzēja arī no draugiem, radiem, kolēģiem, kursabiedriem un jebkura cita, kurš nonāca manā sociālajā lokā, jo, kamēr vairums neatzina, cik lielisks es esmu, man bija grūti sev nemitīgi iestāstīt, ka esmu vislieliskākais. Taču šeit man gāja vēl grūtāk nekā ar pretējo dzimumu. Laikā, kad sāku aktīvi tusēt, man ātri izveidojās plašs sociālais loks, kas 16 gadu vecumā bija mērāms vairākos desmitos cilvēku, ar kuriem regulāri satikos. Protams, tuvas attiecības bija ar krietni mazāk cilvēkiem, bet kopumā varēju teikt, ka man ir daudz draugu, un tas bija galvenais. Taču manu personīgo īpašību dēļ, kuru joprojām ir ne mazums un tolaik bija vēl vairāk, ātri vien šis loks kļuva aizvien šaurāks un šaurāks, un atsevišķās kompānijās biju persona non grata. Es pats to biju izpelnījies, bet tik un tā lēju gaužas asaras par to, ka neviens mani nemīl.

Un nemīlēja arī citur. Reiz darbā dzirdēju, ka kolēģi bijuši spēlēt volejbolu. Citā reizē viņi runāja par alus iedzeršanu kaut kad pēc darba. Man neviens nepiedāvāja, un, lai arī es nealku pēc kompānijas, pati būtība, ka man nepiedāvā, nozīmēja, ka neesmu pietiekami labs.

Visas šīs neiegūtās mīlestības eskalējās tiktāl, ka tad, kad sāku dzīvot viens pats, es faktiski biju izolējies no visiem, ar kuriem varētu gūt kādas pozitīvas emocijas. Ja satikos ar dažiem draugiem, kas bija palikuši, tas bija, lai dzertu. Un, protams, tinderī iepazītas sievietes, kuras, ja vien nebiju pārāk neuzmanīgs un pats nepieķēros, aizmirst pēc divām tikšanās reizēm.

Es darīju visu, lai izslēgtu iespēju, ka kāds mani nemīl, lai arī tieši mīlestību visvairāk alku. Arī tad, kad iepazinos ar Luīzi, mēs sākumā runājām, ka no strings attached, ka viss jebkurā brīdī var beigties un ka viens otram neko neesam parādā. Dzīve izgrozījās citādāk, un nu jau dažus gadus esam precējušies.

Bet tas nenozīmē, ka šīs bailes no nemīlestības ir pilnībā izgaisušas. Lai arī jau vairāk nekā četrus gadus es neesmu viens un zinu, ka esmu mīlestības vērts, es joprojām esmu daļēji izolējies. Kolēģi ir tikai kolēģi, kursabiedri ir tikai kursabiedri. Jā, ar viņiem kādreiz var satikties, iedzert kādu alu, bet draudzēties? Nu ko jūs!

Tikai pavisam nesen, pirms kāda mēneša es sapratu, ka savu sociālo loku, atskaitot virspusējas pazīšanās līmenī, neesmu tā īsti paplašinājis gadiem. Pat cilvēkus, ar kuriem mani vairs nesaista, piemēram, darbs, bet joprojām kontaktējos, es nesaucu par draugiem, jo draugs, nozīmē saistības, tas nozīmē pieķeršanos un tas nozīmē, ka draudzība var izirt un es atkal būšu atraidīts.

Un katrs atraidījums ir neizturamas ciešanas.

Skatīties atspulgā un tad nomirt I (Dzīve)

Es gribētu paņemt lielu atkāpi un parunāt par kaut ko, kas nav saistīts ar dažādām sociālpolitiskajām aktualitātēm, bet gan par kādu šauru ar psihisko veselību saistītu jautājumu – par narcisismu. Viss turpmākais teksts balstīts uz diviem lieliem pamatiem – akadēmiskajām zināšanām, ko ieguvu, četrus gadus mācoties par un pētot narcisismu bakalaura studijās, un personiskajā pieredzē. Taču abi divi ir cieši savijušies, jo mana akadēmiskā interese radās paša narcisisma dēļ. Nē, es neesmu diagnosticēts (par to nedaudz vēlāk), taču atbilstu gandrīz visām pazīmēm – gan klīniskā, gan neklīniskā narcisisma izpratnē.

Iepriekš par šo tēmu neesmu skaļi runājis dažādu mītu un stigmu dēļ, bet uzskatu, ka tas ir nepieciešams gan tādēļ, lai tos lauztu, gan arī tādēļ, ka narcisisms var būt ārkārtīgi destruktīva iezīme kā pašam narcisam, tā apkārtējiem.

Sāksim ar definīciju. Vārds “narcisisms” (angļu narcissism) ir atvasināts no sengrieķu mīta par Narcisu – jaunekli, kurš iemīlējās savā atspulgā un nespēja no tā atrauties, līdz nomira. Psiholoģijā tas pirmoreiz parādījās jau 19. gs. beigās, tomēr mūsdienās joprojām nav vienotas un visaptverošas definīcijas. Pētījumos lielākoties tiek minētas Amerikas Psihiatru asociācijas (American Psychiatric Association [APA])* izdalītās īpašības. Diagnozes – narcistiski personības traucējumi – uzstādīšanai cilvēkam jāpiemīt vismaz piecām no uzskaitītajām īpašībām:

  • grandioza sava svarīguma izjūta;
  • pārņemtība ar fantāzijām par neierobežotiem panākumiem, varu, izcilību, skaistumu vai ideālu mīlestību;
  • ticība, ka indivīds ir “īpašs” un unikāls un ka viņu var saprast vai viņš būtu jāsaista ar citiem šādiem cilvēkiem (vai iestādēm);
  • vajadzība pēc pārmērīgas apbrīnas;
  • uzskata, ka ir pelnījis īpašu attieksmi no apkārtējiem;
  • izmanto citus cilvēkus;
  • empātijas trūkums;
  • bieži izjūt skaudību pret citiem vai domā, ka citi viņu apskauž;
  • parāda augstprātīgu, lepnu uzvedību vai attieksmi.

Tāpat runā par klīnisku un neklīnisku narcisismu. Pirmais ir ilgstošs uzvedības modelis, kam raksturīga grandiozitātes izjūta (fantāzijās vai uzvedībā), vajadzība pēc apbrīnas, empātijas trūkums, kas sākas agrā jaunībā un izpaužas dažādos kontekstos, savukārt otrais ir personības un uzvedības īpatnības, kam raksturīgas iepriekšminētās īpašības, bet kas nesasniedz patoloģijas līmeni. Neklīniskam narcisismam atšķirībā no klīniska narcisisma lielākoties nav raksturīgas adaptācijas grūtības.

Es nedomāju, ka pašlaik vajadzētu iespringt uz to, vai runājam par klīnisku vai neklīnisku narcisismu divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, arī pētnieku vidū nav vienprātības ne tikai par to, kur viens beidzas un otrs sākas, bet arī tiek piedāvāti aizvien jauni veidi, kā narcisismu definēt, piedāvājot gan dažādus tā paveidus (atklātais (overt) un slēptais (covert), gan skatīties uz narcisismu kā uz spektru, kura dažādos galos persona var atrasties. Otrkārt, Latvijā informācijas par to jau tā ir par maz, un šī teksta mērķis ir iepazīstināt ar to, kāds tas ir tipiskākajos (vai vismaz vairāk pētītajos gadījumos). Tādēļ visvienkāršāk būs vadīties pēc APA definīcijas, ka narcisisms ir “noturīgi uzvedības modeļi, kam raksturīga grandiozitātes izjūta (darbībā vai fantāzijās), vajadzība pēc apbrīnas un empātijas trūkums, kā sākums novērojams agrā pieaugušā vecumā”.

Es savu narcisismu sāku apzināties 19 gados. Lai arī no deviņām APA minētajām īpašībām, man atbilda astoņas, sākumā nebiju drošs, vai tiešām esmu narciss, jo šīs īpašības pārklājas ar citiem personības traucējumiem. Taču drīz vien es atzinu – OK, esmu narciss. Kad tas notika, faktiski vienīgais, ko izjutu, bija neliels uzjautrinājums. Pirms studijām par to biju dzirdējis tikai garāmejot, un mans vienīgais priekšstats bija, ka narcisi ir tie, kuriem vienmēr ir es, es, es. Respektīvi, ka tie ir tie megalomaniaki, ar sevi apsēstie, kurus citi nevar izturēt. Es nebiju iedomājies, ka varētu būt viens no viņiem, bet te nu bija, melns uz balta rakstīts.

Man nebija domas, ka tas būtu jāmaina. Es sev patiku. Jā, man bija depresija, jā, es gāju pie psihoterapeites, bet tas viss bija saistīts ar to, ka man bija grūti. Savukārt narcisisms bija kaut kas pilnīgi pretējs. Mūsu nav daudz. Līdz ar to narcisisms bija kaut kas, kas mani padarīja īpašu. Un tieši tā sajūta – ka es ar kaut ko atšķiros, ka es esmu citādāks – man bija vajadzīga. Nebija svarīgi, vai tas ir kaut kas labs vai slikts, galvenais, ka tas bija.

Psihoterapijā savam narcisismam pieskāros tikai virspusēji. Jo vairāk par narcisismu uzzināju, jo mazāk man bija ticības, ka Latvijā atradīšu kādu, kas ar to spēs palīdzēt. Studijās esmu iepazinis vairākus speciālistus, kas ar to strādā, bet, tā kā mūsu vieno akadēmiskās saites, es vairs gluži nevaru iet pie viņiem kā ārstiem vai psihoterapeitiem. Taču tā nav kritika pārējiem. Personības traucējumi (jā, atļaušos pašdiagnosticēties), ir ļoti sarežģīti psihiskie traucējumi, un, lai ar tiem strādātu, tie ir padziļināti jāpēta, ko, cik man zināms, Latvijā ir darījuši vien daži speciālisti. Turklāt narcisisms ir viens no tiem, kam zāles būs absolūti bezjēdzīgas (ja vien netiek ārstētas citas saistītās grūtības, piemēram, depresivitāte), efektīvākā metode ir grupu terapija, taču tai tā arī nesaņēmos. Iet pie psihiatra tādēļ vien, lai saņemtu diagnozi, es neredzu jēgu.

Kad psihoterapijas sesijas pārtraucām, es ar savu narcisismu tā īsti nebiju sācis strādāt. Jā, bija lietas, kas bija izmainījušās, iespējams, studiju, jaunu zināšanu, dzīves apstākļu vai citu iemeslu dēļ, bet toreiz, 22 gados, man joprojām nelikās, ka tas ir kaut kas tāds, ar ko vajadzētu īpaši cīnīties. Tas vienkārši bija. Būt narcisam bija daļa no manas identitātes.

Par to, kā narciss par sevi domā, vislabāk, manuprāt, aprakstījis Albērs Kamī romāna “Krišana”, tādēļ šo sadaļu ļaušu noslēgt kādam, kurš raksta krietni labāk par mani.

Pazemīgi jāatzīst, mans dārgais tautieti, es vienmēr esmu beidzies nost no godkārības. Es, es, es, lūk, manas dārgās dzīves vadmotīvs, kas saskanēja ar visu, ko teicu. Es varēju runāt tikai lielīdamies, galvenais bija to darīt ar skaļu kautrību, kuras noslēpums man piederēja. Taisnība, es vienmēr dzīvoju brīvs un varens. Vienkārši man nebija nekādu saistību pret citiem tā brīnišķīgā iemesla dēļ, ka nezināju sev līdzīgu. Es jau jums teicu, ka uzskatīju sevi gudrāku par visiem, es biju arī jūtīgāks un apķērīgāks, lielisks šāvējs, nepārspējams autovadītājs, teicams mīļākais. Pat tajās jomās, kur bija viegli pārbaudīt manu nepilnvērtību, piemēram, tenisā, kur es biju tikai pieklājīgs partneris, mani nepameta pārliecība, ka tad, ja man būtu laiks trenēties, es uzvarētu augstākajā rangā. Es atzinu tikai savu pārākumu, tas izskaidroja manu labvēlību un mieru. Kad es pievērsos citiem, es biju pati pretimnākšana, pavisam brīvs un man pienācās visi nopelni: es pakāpos par vienu līmeni augstāk mīlestībā, ko es jutu pret sevi.

*Lai nepārraibinātu šo tekstu ar crosslinkiem, atļaušos nelikt atsauces. Ja kādam ir interese uzzināt vairāk par kādu narcisisma šķautni, var rakstīt man privāti, labprāt padalīšos ar informāciju.

Create your website with WordPress.com
Sākt